— Kāpēc jums līdzi atbraucis kareivis? — Vina satvēra vīra roku. — Vai tu esi apcietināts?
— Tas ir doktora Fleminga pavadonis, — Abu paskaidroja, taču tas Lemku pilnīgi nenomierināja.
— Vai pilsētā ir nemieri? — viņa jautāja. — Pa radio ziņo tik maz — tikai, ka apvērsums beidzies un viss atkal mierīgi.
Jā, — Abu apstiprināja. — Stāvoklis pilsētā atkal gluži normāls. Lūdzu, pagādā mums ko dzeramu un tad padomā par pusdienām. Es jau draugu brīdināju, ka nezinu, kas būs pusdienās, un viņam atliek tikai cerēt uz laimīgu gadījumu.
Lemka aizgāja uz nelielo virtuvīti, kuras durvīm priekšā bija aizkari.
Flemings ērti ierīkojās uz zemas tahtas.
— Abu, jūs man neticējāt, kad stāstīju par skaitļotāju, vai ne? Lūdzu, vismaz ticiet man tagad.
Lemka atgriezās ar vīna krūku un glāzēm, salēja vīnu glāzēs un vienu glāzi pasniedza Flemingam. Vīns nebija visai stiprs, toties salds un atspirdzinošs.
— Būtībā viss ir samērā vienkārši, — Flemings turpināja, nelikdamies zinis, ka arī Lemka klausās.
— «Intel» uzbūvēja skaitļojamo mašīnu un pieņēma jūs darbā. Kad jaunais Nīlsons aizbēga, skaitļotājs vairs nedarbojās, un tādēļ «Intel» aģenti nolaupīja mani kopā ar Andrē. «Intel» mērķis bija ar tehniku pārspēt visus konkurentus un ierīkot labi aizsargātu bāzi darbam ar skaitļotāju. To gribēja arī intelekts no Andromēdas, kura ierocis ir šis skaitļotājs. Taču Salimam ar to vien nepietika. Viņš bija gudrs un godkārīgs un gribēja iegūt absolūtu kontroli pār visu pasākumu. Andrē to zināja vai, pareizāk, uzzināja no skaitļotāja, kas varēja paredzēt arī šādu iespēju. Tāpēc Andrē nolēma visu varu nodot «Intel» rokās.
— Bet jums par to nav nekādu pierādījumu, — Abu stūrgalvīgi pastāvēja pie sava.
Lemka paskatījās uz Flemingu, pēc tam uz savu vīru.
— Abu, tev gan vajadzētu saprast, — viņa teica,
— kad cilvēks runā taisnību, un palīdzēt viņam.
Abu nikni paskatījās uz sievu, taču viņa, acu nenolaizdama, izturēja vīra skatienu. Abu mulsi pasmaidīja un neveikli satvēra sievas roku.
— Es pamēģināšu, — viņš klusi teica, tad pievērsās Flemingam. — Pirmdien es runāšu ar mad- muazeli Gambulu.
Flemings viņam pateicās, tomēr šaubījās, vai šai sarunai būs kāda nozīme.
— Jauki, — viņš noteica. — Izdomāsim, ko īsti teikt, lai pamodinātu viņas sirdsapziņu, ja tikai Gambulai vispār tāda ir. Bet ar savām lietišķajām sarunām mēs nodarām pāri jūsu sievai. Galu galā ir taču atpūtas diena!
Nedaudzajās stundās, kuras viņi pavadīja kopā ārpus «Intel» ciemata saspīlētās atmosfēras, abu vīriešu draudzība kļuva ciešāka. Svētdienas rītā Abu aizveda Flemingu uz tempļa drupām, taču ilgi viņi tur nevarēja kavēties, jo vējš, kļuvis stiprāks nekā iepriekšējā dienā, rāva sev līdzi no stāvajām klintīm aiz tempļa veselu akmeņu krusu. Flemings izskaidroja Abu savu un Donejas teoriju par klimata maiņas iemesliem. To Abu varēja saprast, jo arī bija redzējis dažus skaitļotāja aprēķinus par jauno baktēriju jūras ūdenī.
Pēc brīvdienām tikko atgriezies ciematā, Abu lūdza sarunu ar Gambulu.
Viņa apsveica Abu ļoti priecīgā garastāvoklī.
— Doktor Zeķi, — viņa teica, — jūs esat pats pirmais, kas uzzināt, ka mēs izmēģinājām pārtvē- rējraķetes prototipu. Tas ir lielisks sasniegums. Tagad mēs šai jomā esam tikpat tālu kā Anglija. — Gambula nogaidoši smaidīja. — Varbūt arī jums ir kādas labas ziņas?
— Jā, madmuazele, tomēr vispirms lūdzu jūsu atļauju runāt par kādu citu tematu.
Vienā mirklī Gambulas laipnību nomainīja aizdomas.
— Ko jums vajag?
— Es runāju doktora Fleminga uzdevumā. Viņš ir pārliecināts, ka klimatisko apstākļu izmaiņā
Eiropā, Amerikā un arī šeit pie mums kaut kādā veidā ir iejaukts skaitļotājs un intelekts no Andromēdas ar savu vēstījumu.
Abu apklusa, Gambulas naidīgā izskata iebiedēts.
— Doktors Flemings lūdz, lai jūs atļaujat profesorei Donejai sazināties ar Starptautisko meteoroloģisko biroju.
— Nē! — Viņa kā saniknots vīrietis uzsita ar dūri pa galdu. — Viss, ko viņš stāsta, ir blēņas.
— Taču, ja vēstījums …
— Es zinu, ko grib mašīna. Mums sniegtie norādījumi ir nepārprotami, mēs zinām, kas mums jādara. Meteoroloģiskajiem apstākļiem nav nekāda sakara ar uzdevumu, ko mums pavēstīja mašīna.
Abu mainīja taktiku.
— Ja jūs uzklausītu Flemingu… — viņš iesāka.
Gambula savu atbildi izkliedza gandrīz vai
kliegšus:
— Flemings mani neinteresē, un neinteresē arī nekas, ko viņš varētu pateikt. Sapratāt?
Abu atmuguriski virzījās uz durvju pusi.
— Pateicos jums, madmuazele, — viņš nomurmināja.
Tikko durvis aiz Abu Zeķi aizvērās, Gambula noliecās pār iekšējo sakaru mikrofonu, kura sarkanā poga jau bija nospiesta.
— Heir Kaufmani, — viņa mierīgi jautāja, — vai jūs dzirdējāt, ko stāstīja Abu Zeķi? Lieliski. No šī brīža lieciet viņu novērot.
9
Osborns pa vagona logu skatījās uz Dienvidlon- donu, kas, neveikli izpletusies, gulēja viņa priekšā. Osborna kreisā roka vēl aizvien bija pakārta kaklā, lai pārāk nenoslogotu krūšu muskuli, kuram cauri bija gājusi Kaufmaņa diendera raidītā lode. Brūce sadzija diezgan ātri, jo ievainojums nebija nekāds smagais.
Ja viņa izglābšanos varēja saukt par brīnumu, tad to pašu varēja teikt arī par Londonu. Postījumi, kurus bija nodarījusi pagājušās nakts vētra, nebija lik smagi, kā Osborns bija baidījies. Vismaz tā likās, raugoties pa lēni braucošā vagona logu. Varēja redzēt groteski saliektas televīzijas antenas, daudzos jumtos rēgojās lieli caurumi tais vietās, kur agrāk bija atradušies skursteņi. Pārpildītajā vilcienā Osborns stāvēja kājās, cieši piespiests pie paša loga. Brauciens no Prpingtonas, kur viņš dzīvoja, ilga jau vairāk nekā divas stundas. Nevarēja pat šķendēties par vilciena aizkavēšanos, jo tāds vilciens sarakstā vispār nebija paredzēts. Tā kā augstsprieguma līnijas bija izpostītas, no piekrastes uz Londonu brauca tikai dīzelvilcieni. Vilciens lēni vilkās uz priekšu, bieži apstādamies, kad dzelzceļnieki to apturēja, signalizējot ar roku mājieniem.
Būdams piesardzīgs cilvēks, Osborns jau laikus izbrauca no mājas, labi zinādams, ka pēc tādas nakts kā pagājusī brauciens nebūs nekāds vieglais, tomēr tagad viņš sāka bažīties, vai paspēs laikā ierasties uz apspriedi ministrijā. Tās sākums bija paredzēts 10.30, un visi pārējie apspriedes dalībnieki, kas dzīvoja turpat Vaitholas apkārtnē, droši vien ieradīsies laikā.
Upes dienvidu krastā vilciens kavējās minūtes desmit. Betersijas spēkstacija izskatījās tikpat liela un varena kā vienmēr. No tās skursteņa, kā parasti, cēlās dūmi, kurus vēl aizvien trauksmainais vējš tūdaļ trieca atpakaļ zemē. Osborns gandrīz nepamanīja, kad viņi atkal sāka braukt. Šeit jau darbojās elektriskā signalizācijas sistēma, un vilciens bez kavēkļiem aizdrāzās pāri pārmijām un vienmērīgi ieslīdēja Čeringkrosas stacijā. Steidzīgi uzšņāpti uzraksti brīdināja, ka no jumta var gāzties sadauzītie stikli, taču steidzīgo sezonas braucēju straume nepievērsa tiem uzmanību un traucās uz izejām.
Laukā, Strendā, dzīve šķita ritam puslīdz normāli. Vētra bija nogāzusi kādu sludinājumu dēli, bet parastā pilsētas satiksme, kaut arī lēnām, tomēr darbojās. Pilsētas saimnieki acīmredzot bija piesardzīgi, jo Trafalgārskvēra centrs bija norobežots ar virvi, tomēr Nelsons no savas kolonnas vēl aizvien raudzījās pāri Londonai.
Osborns iegriezās Vaitholā. Pāris vietās ar dēļiem bija aizsisti izdauzītie logi, citu postījumu nemanīja. Bigbens stāvēja neskarts, un tā pulkstenis rādīja 10.21. Osborns pielika soli. Viņš redzēja, ka paspēs vēl ierasties laikā.
Ministrs atradās jau savā kabinetā. Pavirši sasveicinājies ar Osbornu, viņš turpināja lasīt kādu dokumentu un, acu nepaceldams, tikai noteica: