Dzīres turpinājās.
Tagad Arabella nīka pie galda viena pati, malkoja medaļu, šad un tad iebāzdama mutē gabaliņu halvas.
Kokkājis un Jūras Bende, no liela ruma daudzuma apdulluši, tenterēja apkārt pa telpu. Piedzērušies vīri auroja dziesmas vai arī no prieka ķērca kā gaiļi. Mūzika svilpa un dimdēja, daļa vīru dejoja rumbu ar spiedzošām, izspūrušām meičām.
Rozita bija tēvu kaut kur aizvilinājusi. Viņš bija Arabellai pavēlējis kārtīgi sēdēt savā vietā, gaidīt un neiet projām agrāk par citiem.
Arabellas noskaņojums bija vairāk nekā rūgts. Viņa gandrīz būtu laidusi vaļā raudas, ja nebaidītos no izsmiekla un ķircināšanas.
Atskanēja kaut kāds brīkšķis, pēc tam metāla šķindoņa. Arabella pavērās visapkārt.
Troksni sacēla Alelūja, kurš bija novēlies zem galda un krītot apgāzis pāris misiņa biķeru. Nu tie šķindēdami noripoja no galda uz grīdas, līdz beidzot apstājās pie sienas. Ruma palts izplūda pa galdu un sīkā straumītē sāka tecēt zemē.
Neviens pat neievēroja starpgadījumu. Visi bija pietiekoši nodarbināti paši ar sevi, turklāt bija labi zināms, ka Alelūjas galva nepanes sevišķi daudz ruma. Viņu atstāja zem galda izgulēt reibumu.
Laupītāji turpināja ālēties tabakas dūmu un ruma dvingā.
Arabellas tuvumā pie galda bija uzradies kāds svešs vīrs. Vienā ausī starp melnajām matu sprogām svešajam karājās zelta auskars.
— Ko tu šeit dari, skuķi? — viņš jautāja Arabellai.
— Pats redzi, ka ēdu halvu! — meitene vīzdegunīgi atbildēja. — Starp citu, es tev neiesaku sēsties
pie ši galda! Tūlīt atgriezīsies mans tevs : —viņš būs nikns, tevi te ieraugot!
Arabellas saniknotajā valodā klausoties, svešinieks neļāva sejā pakustēties ne vaibstam.
— Tavs tēvs laikam ir slavenais Daniels — tas, kuru dēvē par Svinu? — viņš gribēja izzināt.
Arabella satrūkās. Neviens svešs nedrīkstēja zināt, kas viņi tādi ir!
Viņa centās slēpt savu izbīli un noteica pēc iespējas bezrūpīgākā tonī:
— Kāds Svins? Mans tēvs ir «Valzirga» kapteinis.
Bet gan jau tas svešinieks kaut ko zināja.
— Nebaidies, — viņš sacīja. — Tavs tēvs mani sūtīja, lai es tevi aizvestu pie viņa. Tu esi viņam vajadzīga.
Arabella ar aizdomām vērās svešiniekā. Tā bija pārāk muļķīga runa, lai mēģinātu viņu noķert lamatās. Tēvs bija viņai daudzreiz piekodinājis, ka nedrīkst iet līdzi nevienam svešiniekam, lai tas runātu ko runādams. Vai tikai tas nav kāds no Dzelzs Bizes vīriem?
Arabella piecēlās un gribēja atkāpties savu vīru pulkā. Kaut vai pie Kokkāja. Vai arī blakus tuklajam Jūras Bendem. Viņi tomēr bija savējie.
Bet tūlīt arī svešinieks galda otrā pusē piecēlās. Viņš ar vienu roku aizspieda meitenei muti, ar otru satvēra viņu ap vidu un mēģināja ar strauju, spēcīgu rāvienu iegrūst viņu blakustelpā, ko nodalīja priekškars no koraļļu virtenēm.
Tomēr svešinieks bija pārrēķinājies.
Viņš nezināja, ka Daniels savu meitu it nemaz neaudzināja par bezpalīdzīgu jaunkundzi. Viņš bija Arabellai jau no mazām dienām mācījis sarežģītus japāņu pašaizsardzības paņēmienus, un meitene prata tos likt lietā.
Viņa izdarīja pāris zibenīgu kustību, un svešais nobijies nogāzās uz galda laupītāju vidū.
Laupītāji sāka nikni kliegt.
Svešiniekam sejā un pa vēderu bira dūru sitieni. Mēģinot glābties no belzienu krusas, viņš centās novelties no galda, tomēr bija tik nelaimīgi uzslīdējis pašā galda vidū, ka laupītāji atradās katrā pusē pretī.
Bet tad noskaidrojās, ka svešinieks uz «Cepto sivēntiņu» nebija atnācis viens pats. Viņa biedri tagad metās virsū Daniela vīriem.
Sākās mežonīgs kautiņš.
Vīri belza ar visu, kas vien gadījās pie rokas: ar pudelēm, alus kannām, krūzēm, soliem. Zibēja naži, un blīkšķēja pistoles.
Kautiņam sākoties, Arabella bija atradusi slēptuvi zem smagā ozolkoka galda, blakus Alelūjam. No šejienes varēja saskatīt vienīgi kājas un nokritušo vīru augumus. To skaits ātri vien pieauga.
Alelūja krāca saldā miegā, un par kautiņu, kas norisinājās virs galvas, tam nebija ne jausmas. Arabella, cik vien spēdama, bukņīja viņu ar dūrēm, tomēr Alelūja pat nepakustējās. Vajadzēja par katru cenu viņu ātri uzmodināt, jo viņa zināja, ka tik trokšņains kautiņš nevar ilgi turpināties. Tūlīt viņiem vajadzēs no «Ceptā sivēntiņa» žigli pazust, bet tētis vēl nav atgriezies.
Arabella gribēja, lai Alelūja nāktu līdzi meklēt tēvu. Viņai bija bail.
Alelūja nomurmināja pāris lamu vārdu, bet vēl joprojām nemodās.
Un pēkšņi tālumā atskanēja svilpieni. Un, kaut arī kautiņa izraisītais troksnis bija notrulinājis dzirdi, šo svilpšanu tomēr saklausīja visi. «Ceptā sivēntiņa» apmeklētājiem šāda uzmanība jau bija iegājusi asinīs.
Tās bija žandarmu svilpes.
Pat Alelūja atpleta miegainās acis un pietrausās četrrāpus.
Vienā acumirklī krogs kļuva tukšs. Pazuda pat tie, kuri nemaņā bija vāļājušies zemē.
Pāri palika vienīgi neaprakstāma nekārtība, ko Manuels kopā ar sievu un krogus meičām tūlīt lietišķi ņēmās sakārtot.
Arī Arabella kopā ar pārējiem bija ārā, tumsas aizsegā. Bet tēvs vēl joprojām nenāca.
Arabella nekādā gadījumā negribētu iet projām bez tēva, bet viņai nebija izvēles. Alelūja viņu cieši turēja aiz rokas, un viņai gribot negribot nācās drāzties citiem līdzi.
Bet tad viņu priekšā no tumsas iznira garš, mētelī ietinies stāvs. Arabella izjuta lielu prieku un atvieglojumu, jo tas bija Daniels.
Nu gan Arabella vairs nejuta nekādas bailes vai bažas. Priecīgi viņa kopā ar laupītājiem steidzās uz kuģi. Tēvs atkal bija kopā ar viņu.
marcipāna brūces
Uz kuģa noskaidrojās, ka Marcipāns ir guvis smagus naža ievainojumus. Tikko viņi nokļuva uz «Skorpiona» klāja, Marcipāns ievaidēdamies saļima. Viņa spēki bija galā.
Svins drūmi nolūkojās asins peļķē, kas krājās zem Marcipāna, un tad pavēlēja:
— Vāciet viņu projām un sakopiet klāju! Lai te nebūtu redzama neviena asins pilīte, ja kāds svešs uzkāpj uz kuģa!
Vīri aizvilka Marcipānu projām un nometa uz salmiem kādā mazā būcenī. Laupītāji taču par saviem biedriem sevišķi nerūpējās. Katram vajadzēja tikt galā saviem spēkiem. Viņi ticēja — ja kāds sāk pārlieku mīlēt savu tuvāko, viņš ir kļuvis mīkstčaulīgs, līdz ar to viņa dienas ir skaitītas. Laupītāji bija ārkārtīgi māņticīgi ļaudis.
Un tā nu Alelūja aiznesa Marcipānam tikai apsēju saišķi, vienu stopu ar šņabi un vēl vienu ar ūdeni.
Marcipāns tikmēr jau bija atguvis samaņu.
Alelūju ieraugot, viņš sāka lamāties un pieprasīja, lai tas palīdzētu pārsiet viņa asiņojošās brūces.
Alelūja, reiz pēc nozieguma izdarīšanas kādu laiku slēpdamies kā mūks klosterī, bija tur iemācījies apkopt brūces. Arī tagad viņš ņēmās iztīrīt Marcipāna brūces un pārsēja tās.
— Gan sadzīs, — viņš teica. — Vīri ar vēl daudz briesmīgākām vainām ir kļuvuši veseli.
Marcipāns pārsiešanas laikā bija kļuvis gluži bāls un tagad vēlreiz zaudēja samaņu. Alelūja no stopa iešļāca viņam sejā aukstu ūdeni. Marcipāna acis atkal atvērās, un viņš sāka vaidēt.
— Ko gan tu, mūka ģīmi, uzliki uz manām brūcēm, ka tās tik velnišķīgi sāp? — viņš saniknots jautāja.
— Šņabi, — atbildēja Alelūja. — Pacieties. Nedaudz pakodīs. Pats galvenais ir nenoķert infekciju.
Marcipāns lamājās un prasīja dzert.
Alelūja atnesa viņam vēl ūdeni, tad saldi nožāvājās un devās gulēt.
Rīta pusē Marcipāna ievainojumi sāka stipri asiņot. Vīrs juta, ka tuvojas pēdējā stundiņa.
Pirmsnāves izmisumā viņam pēkšņi ienāca prātā Kokkāja zobu sāpes. Viņš atcerējās, kā Kokkājis, sāpju mocīts, bija mīņājies naktīm un dienām un kā tas Arabellas tievais klaidonis esot visas viņa sāpes noņēmis ar vienu pašu adatas dūrienu.
Marcipānā no jauna pamodās cerība.
Viņš centās uzslieties kājās, lai dotos meklēt klaidoni, tomēr asiņu zaudējums bija laupītāju padarījis tik vārgu, ka viņš tik tikko jaudāja piecelties četrrāpus. Un tā, palīdzot sev ar rokām un kājām, viņš ar lielām pūlēm sāka rāpot uz klaidoņa būceni. Asiņaina svītra apzīmēja viņa ceļu.
Ar briesmīgu piepūli Marcipāns sasniedza Ha- sana būceņa durvis. Auksti sviedri ritēja tam no sejas un ķermeņa un dvēsele gatavojās kuru katru brīdi šķirties no miesas. Tomēr vīrs vēl sīksti turējās pie dzīvības. Lādēdamies, pie sienas atbalstu meklēdams, viņš pieslējās stāvus un grasījās atvērt durvis.
Durvis bija aizslēgtas.
Marcipānam no acīm izsprāga naida un izmisuma asaras. Sakopojis pēdējos spēkus, viņš izvilka aiz jostas aizbāzto pistoli, sašāva slēdzeni un ar kāju atgrūda vaļā durvis.
Kādu brīdi viņš ar kūpošu pistoli rokā, velnam līdzīgs, stāvēja līdz nāvei nobiedētā Hasana priekšā, tad nogāzās zemē visā garumā. Tomēr samaņu viņš nezaudēja. Marcipāns notēmēja tukšo pistoli uz Hasanu un izmisīgi elsa:
— Padari mani veselu, citādi es arī tevī izšaušu caurumu!
— Mīļais cilvēk, — atbildēja Hasans, kurš jau sāka attapties no izbīļa, — es taču neesmu nekāds brīnumdaris!
— Dursti mani ar savām adatām! — čerkstēja Marcipāns. — Tu taču redzi — es noasiņoju!
Hasans šaubīdamies sameklēja azotē adatu maisiņu un tajā bez steigas izvēlējās pāris adatu. Turot tās pirkstos, viņš vilcinādamies lūkojās uz Marcipānu.
— Ko tu gaidi, kamieli tāds! Ķeries klāt! — Marcipāns svelpjošā balsī nosēcās. — Vai gribi lodi?
Hasans ar pirkstiem satvēra Marcipāna ausi, to rūpīgi nopētīja un tad iedūra adatu auss ļipiņā.
Tuht Marcipans sajuta, ka asiņošana apstajas.
Hasans iedūra ausī arī otru adatu. Pagāja daži mirkļi, un Marcipāns izbrīnā noelsās. Viņa vājums mazinājās, ķermenī atgriezās dzīvības dvesma.
Pa to laiku, pistoles šāvienu izdzirduši, saskrēja visi uz kuģa esošie laupītāji.
Nevar teikt, ka jūras laupītāji savā mūžā būtu maz pieredzējuši, tomēr ar tādu brīnumu viņi sastapās pirmoreiz. Šajā brīdī Hasans mierīgi varētu tiem izsolot cauri, iesēsties laivā un aizbraukt uz ostu. Neviens pats laupītājs neiedrošinātos pacelt roku, lai viņu aizkavētu.
Diemžēl Hasans to visu saprata tikai nākamajā dienā. Bet tad viņš atkal sēdēja drošā vietā — savā būcenī aiz atslēgas.