Nākamajā dienā uz «Valzirga» sākās kravas izkraušana.
Manuels jau naktī bija nosūtījis ziņu itāļu tirgotājam Padronem, ar kuru Daniels te ostā kārtoja darījumus. Padrone bija vīrs, kas pirka un pārdeva absolūti visu, sākot ar pastmarkām un aploksnēm un beidzot ar melnajiem un baltajiem vergiem.
Padronem bija savi krāvēji. Labības maisus mugurā uzcēluši, garlaikoto ostas ierēdņu skatienu pavadīti, viņi žigli steidzās no «Valzirga» pie Pad- rones ratu karavānām un no turienes bez neslavas atkal atpakaļ uz kuģi. Padronem ostā bija arī savas noliktavas, tomēr šo kravu viņš gribēja iespējami ātri dabūt projām.
— Pircēji gaida, — viņš stāstīja ostas ierēdnim.
Rati pēc ratiem pildījās ar graudu maisiem un aizripoja no ostas projām.
Bet, ja kāds iebāztu roku dažā kviešu vai kukurūzas maisā un tur mazliet pačamdītu, viņa saujā nonāktu šis tas interesants.
Tie tikai izskatījās pēc kviešu un kukurūzas maisiem. Tajos atradās no «Loreidas» nolaupītās mantas, galvenokārt vērtīgas zvērādas un dārgi brokāta audumi.
Pats Padrone tikmēr sēdēja kapteiņa kajītē un kopā ar Dānieļu malkoja smalku spāņu vīnu. Darījums viņiem bija jau noslēgts. Padronem nācās pirkt kaķi maisā, bet šis viņiem nebija pirmais tāda veida veikals. Būdami seni partneri, viņi zināja, ko viens no otra var sagaidīt.
Padrones atnestais zelts bija noglabāts kapteiņa dzelzs lādē.
— Pēc divām nedēļām «Matilda» ar zelta kravu dosies jūrā, — Padrone izteicās pieglaimīgā balsī.
— Tai būs līdzi divi karakuģi. Tev tas laikam būs pārāk ciets rieksts?
Daniela seja kļuva domīga.
— Tā taču ir vesela flotile, — viņš secināja.
— Divi karakuģi — tas ir milzīgs spēks. Bet tas būtu gan velnišķīgi gards kumosiņš, karamba!
— Padomā par to! Varbūt tur var kaut ko darīt. Viņi kuģos uz Angliju gar Klinšu salām. Man uz «Matildas» ir savi vīri — garais Pedro un bakurē- tainais Ābrams. Tūlīt pēc izbraukšanas no ostas viņi sarīkos komandas locekļiem ilgstošas vēdergraizes, tāpat arī padarīs «Matildas» lielgabalus nekaitīgus, tikko tu parādīsies.
— Bet vēl taču paliek divi karakuģi, — sprieda Daniels, šūpodams galvu. — Pārāk liels kumoss var iesprūst rīklē.
— Gan jau tu pats labāk zināsi, ko tu spēj,— noteica Padrone. — Es jau varu padot ziņu arī Dzelzs Bizēm. Jebkurā gadījumā man par ziņām un palīdzību pienākas divdesmit procentu. Ar
Pedro un Ābramu es tikšu galā pats. Protams, ja vien ar viņiem tajā tracī neatgadās kaut kas ļauns!
Padrone sāka divdomīgi smieties.
— Ar tādiem viss kas var atgadīties, — viņš piebilda. — Man tas Pedro ir jau gaužām apnicis.
Daniels drūmi pamāja ar galvu.
— Es uzmetīšu aci tai «Matildai». Dzelzs Bizi vari pagaidām nejaukt šai lietā, — viņš noteica.
— Lūk, tā jau ir vīra valoda, — atbildēja Padrone.
Kajītes durvīs parādījās krāvēju barvedis ūn paziņoja, ka darbs ir paveikts.
Padrone piecēlās, lai dotos projām. Daniels gāja viņu pavadīt.
Tajā brīdī arī pēdējais vezums aizripoja no krastmalas.
Kuģu piestātne mudžēja no visdažādākajiem cilvēkiem. Tur bija augļu tirgotāji un pīrādziņu pārdevēji. Tur klimfa apkārt dīkdieņi un staigāja veikalnieki. Bija redzami jūrnieki ar visdažādāko ādas krāsu, kurus kuģi atveda no visām pasaules malām. Bija arī ostas ierēdņi un kārtībnieki, krāvēji un strādnieki. Skaļas sarunas risinājās vai visās pasaules valodās.
Tieši tajā brīdī, kad Svins kopā ar Arabellu un Padroni iznāca piestātnē, «Valzirgam» garām kliboja gara auguma jūrnieks noplīsušās drēbēs. Pamanījis. Dānieļu, viņš apstājās kā zemē iemiets un spalgā balsī sauca: ,
— Grābiet ciet to cilvēku, tas ir jūras laupītāju vadonis! Tur tas vīrs ir briesmīgais Daniels, kuru sauc par Svinu!
Arabella krampjaini ieķērās tēva rokā un trīcot piespiedās viņam klāt.
— Tas ir tas pats, kas uzbruka brigantīnai «Loreida», noslepkavoja tās komandu un nogremdēja kuģi! Grābiet viņu ciet!—vīrs kliedza kā prātu zaudējis.
Liels ziņkārīgo pūlis tūlīt sapulcējās ap viņiem.
Arabella bija līdz nāvei nobijusies.
Daniels mierinot aplika viņai roku apkārt un, mierīgi smaidīdams, teica klibajam:
— Nevar būt, mīļais cilvēk! Es esmu godīgs labības kuģa «Valzirgs» kapteinis. Palūk, arī mana meita ir paņemta līdzi jūras braucienā. Vai tu domā, ka laupītājiem bērni skraida apkārt pa kuģa klāju? Mitējies taču klaigāt — tu pats redzi, kā esi nobiedējis manu meitu!
Tomēr svešais turpināja kliegt.
Spiezdamies cauri skatītāju lokam, viņiem tuvojās žandarms un pāris ostas darbinieku.
— Varu apstiprināt, ka šis vīrs ir godīgs labības kuģa kapteinis, — tagad arī Padrone iestarpināja kādu vārdu. — Nupat nopirku no viņa kviešu un kukurūzas kravu. Es esmu tirgotājs Padrone.
— Vii\i visi ir viena banda, ņemiet viņus ciet! Tie nogremdēja «Loreidu», uz kuras es kalpoju. Laupītāji izmeta mūs pār bortu, es vienīgais izpeldēju krastā!
— Mīļais cilvēk, — teica Padrone, — protams, arī es esmu dzirdējis par «Loreidas» bojāeju. «Loreida» avarēja ūdens klaida vidū, kāds kuģis pēc vairākām dienām atrada okeānā tās atliekas. Nevar būt, ka jūs spētu atpeldēt no kuģa līdz šejienei.
Gandrīz nemanāmi Padrone pamirkšķināja vienam no saviem krāvējiem, kas stāvēja turpat pūlī.
— Kas šeit notiek? — izlauzies cauri cilvēku pulkam, jautāja žandarms.
— Vājprātīgais, — līdzjūtīgi paskaidroja Padrone. — Viņš iedomājas, ka atpeldējis šurp no «Loreidas» bojāejas vietas.
Padrones krāvējs pienāca pie klibiķa un draudzīgi apskāva viņu.
— Nāc, Umberto, — viņš kā mierinot teica, — viņi jau nezina, ka tu esi jucis!
Viņš palūkojās uz žandarmu un sacīja:
— Nedusmojieties uz viņu! Tas ir mans nelaimīgais sievasbrālis, kurš sajuka prātā pēc tam, kad viņa tēvs un divi nepilngadīgie brāļi ar zvejas laivu noslīka vētras laikā. Mājās vēl ar viņu var kaut kā saprasties, bet, tiklīdz ierauga jūru un kuģus, tā nojūdzas. Piedodiet viņam, nabaga muļķītim! Iesim nu, Umberto, atpakaļ uz mājām ēst kotletes! Tu taču gribi kotletes?
No ļaužu pūļa iznāca arī otrs krāvējs ar pamatīgiem muskuļiem, un divatā viņi aizveda projām vīru, kurš kliedza un pretojās. Visi juta līdzi nelaimīgajam.
Arabella gluži vai nodrebēja no skatiena, ko klibiķis viņiem veltīja, Tas pauda bezpalīdzīgu izmisumu un niknumu. Arabellai nenācās viegli izturēt šo skatienu. Viņa izjuta žēlumu pret šo vīru — tas taču runāja patiesību. Un tomēr Arabella nevarēja nodot savu tēvu.
Arabella zināja, ka pirātu vadoni, briesmīgo Dānieļu Svinu, gaida karātavas. Līdzīgs sods gaidīja visu viņa kuģa komandu.