Nākamajā dienā valdīja bezvējš. Laupītāji dīki sēdēja uz. klāja, dažs saulē, dažs ēnā iekārtojies, un spēlēja kārtis. Zobos kūpēja pīpes. Brīdi pa brīdim kāds tabakas šņaucējs nošķaudījās vai arī kāds no vīriem spēles karstumā iekliedzās tā, ka visi pietrūkās kājās. Laupītāju nervi allaž bija saspringti — arī bezvēja laikā un pilnīgi klajā jūrā.
Arabella un Hasans tāpat vien klīda apkārt pa kuģi.
— Vai tu esi domājusi par to, ka izaugsi liela? — Hasans jautāja Arabellai. — Ko tu tad domā iesākt? Par ko tu gribi kļūt?
— Par māti, — Arabella atteica.
— Par māti? — pārjautāja Hasans, mazliet izbrīnījies.
— Jā, — Arabella pārliecināti atbildēja. — Par māti lielam pulkam zēnu un meiteņu. Par ko gan te jābrīnās?
— Laikam patiešām nav par ko, — Hasans šaubīdamies noteica. — Bet vai viņiem visiem vajadzēs kļūt par laupītājiem?
— Nekādā ziņā. Visas bēdas un nelaimes rodas no laupīšanas, no zelta un dārgakmeņu iekārošanas. To es saviem bērniem nenovēlu.
— Tādā gadījumā tev jādodas no kuģa projām, — ieteica Hasans.
— Es taču nevaru pamest tēvu šeit. — Arabella bija kā sprukās. — Bez tam man no kuģa neļaus aiziet. Tu taču zini, ka no laupītāju kuģa nedrīkst aiziet neviena dzīva dvēsele, tāds ir laupītāju likums. Tas, kurš aiziet, atnes kuģim nelaimi.
— Un ko tad tu darīsi?
— Es nezinu, — Arabella bēdīgi noteica, un acīs viņai sariesās asaras. — Es tomēr gribu kļūt par māmiņu.
Pie bezānmasta bija dzirdama skaļa šķendēša- nās. Arī tur laupītāju bariņš spēlēja kārtis. Aizvien pieaugošais troksnis saistīja visu uzmanību. Vīri virzījās tuvāk bezānmastam. Arī Arabella un Hasans devās turp.
— Šis smirdošais sesks blēdās, — spiedza Grieķis, pacēlis roku, kurai bija palicis viens pats vidējais pirksts. Šis vienīgais pirksts patlaban tēmēja uz vienu no jaunajiem laupītājiem, kurš stāvēja vīru priekšā ar kārtīm rokās.
— Krāpnieks, krāpnieks! — Grieķis spiedza spalgā balsī. — Šis elles izdzimums apspēlēja mani līdz pēdējam grasim! Visa ar pūlēm sakrātā manta ir šī seska kraupainajā rīklē!
Grieķis sāka gaudot.
No to laupītāju mutēm, kuri bija sapulcējušies ap spēlmaņiem, atskanēja ļaunu vēstoša murdoņa.
— Nu, rādi šurp, kas tev noglabāts azotē! — teica Virvju Vijējs un draudoši tuvojās jaunajam. Visi noskaitušies barā mācās vīram virsū.
Tas sabijies kāpās atpakaļ.
Pēkšņi Grieķis griezīgi iespiedzās:
— Vīri, skatieties — viņam taču nav ēnas!
Visi satrūkušies soli atkāpās. Virvju Vijējs, kurš
nupat grasījās sagrābt jauno, palēca sāņus, it kā tas būtu satvēris saujā krupi. Jaunais vīrs sabijies palika viens pats spoža gaismas apļa vidū. No vienas puses viņu apspīdēja spoži liesmojoša saule, no otras — saules žilbinošais atspulgs, kas atstarojās no baltās sienas.
Patiešām varēja skaidri redzēt, ka šim vīram nav ēnas. Visiem laupītājiem pie kājām sākās liela, tumša ēna, bet šim vīram ēnas trūka.
-—Velns, velns! — spiedza Grieķis, un putas sakrājās viņa lūpu kaktiņos. — Vīri, uz mūsu kuģa ir ielavījies pats velns!
— Paklausies, viņam ēnas nemaz nevar būt, — Hasans centās nomierināt Grieķi. — Palūkojies pats — šo vietu apspīd divas gaismas, un tādējādi ēna nevar rasties.
Neviens neklausījās Hasanā. Visi māņticīgie laupītāji drūzmējās un satraukti skraidelēja apkārt, gluži kā lapseņu spieta vajāti. Bija taču labi zināms, ka velnam trūkst ēnas, kas cilvēku pavada visu viņa mūžu. Vīrs bez ēnas noteikti bija velns, tur nevarēja būt citas iespējas.
Baismu pārņemti, vīri kliedza, Alelūja skaitīja kādu lūgsnu latīņu valodā un meta krustus, cik vien spēdams. Vienacis Rašids, nometies uz ceļiem ar skatienu pret Meku, juceklīgas murmināšanas pavadībā cītīgi dauzīja pieri pret kuģa klāju. Grieķis brēca, gluži kā prātu zaudējis.
Ļembasts skanēja līdz pat debesīm.
Jaunais laupītājs stāvēja gaismas loka vidū un aiz bailēm nespēja pakustēties ne tik, lai izkāptu no tā ārā. Arī abi viņa likteņa biedri nemaz nebija cilvēka izskatā, tomēr viņi cītīgi kliedza pirātiem līdzi, lai tikai kāds neiedomātos viņus turēt aizdomās.
Nupat jau viņiem naigā riksī tuvojās resnais Adalberts. Rokā viņš turēja tukšu miltu maisu.
— Vīri, iebāzīsim velnu maisā un metīsim pār bortu! — viņš aizelsies kliedza. — Tad viņš nevarēs mūs pazudināt!
Par atbildi atskanēja piekrītoša aurošana.
Hasans satvēra Adalbertu aiz pleca un sacīja:
— Padomā pats, cilvēk, — kas nu tas par velnu! Palūkojies, kā viņš dreb aiz bailēm! Tur, kur viņš patlaban stāv, arī tev nebūtu ēnas! Aizved viņu uz kādu citu vietu un tūlīt redzēsi, kāda ēna viņam būs!
Adalberts nokratīja Hasana roku no sava pleca. Viņš bija citādā noskaņojumā, un viņa galvā patlaban nebija vietas nevienai prātīgai domai. Arī citiem laupītājiem vīra ēna vairs nelikās būtiska, viņi tagad domāja tikai par velnu, no kā vajadzēja tikt vaļā.
Jauno iebāza maisā un pārsvieda pār bortu.
— Karamba! Kas te notiek? Vai kāds grib dabūt svinu? — brīdi vēlāk troksnim un tracim pārskanēja Daniela varenā balss.
— Pats nelabais bija uzradies uz kuģa, — Jūras Bende noteica savā mierīgajā, rupjajā balsī. — Vīri iemeta viņu ūdenī.
— Stulbeņu bars, — Daniels nicinoši nomurmināja. Bet skaļi viņš noteica: — Nu, pietiks gaudot! Lai Adalberts pēc šī izbīļa ielej jums katram pa glāzītei ruma!
Šāds solījums tūlīt pacēla laupītāju noskaņojumu debesu augstumos.