Pēc Adalberta atveseļošanās pie Hasana sāka nākt laupītāji ar visdažādākajām kaitēm. Grieķi naktīs mocīja baiļu lēkmes. Virvju Vijējam bija vistas aklums, tāpēc pēc saules rieta viņš itin neko neredzēja. Vienaci Rašidu savukārt vārdzināja kuņģa čūla.
Hasans ļoti nelabprāt ārstēja viņus un ar katru dienu kļuva arvien drūmāks.
— Man jātiek no šī kuģa projām, — viņš beidzot teica Arabellai. — Es nevaru tā dzīvot — katru dienu ar savu sīko labdarījumu palīdzēt lielam ļaunumam briest aizvien lielākam! Vai redzēji, ko Adalberts izdarīja? Ja viņš būtu vēl vārgs no jūras slimības un censtos sevi kambīzē dziedināt, iespējams, ka nevienam nebūtu pat prātā nācis bāzt šo nelaimīgo kāršu krāpnieku maisā un sviest viņu ūdenī!
— Vai tu domā, ka šis krāpnieks pats kādu būtu žēlojis!—Arabella atteica.
— Laikam jau nebūtu vis, — Hasans šaubīdamies atbildēja. — Katrā ziņā es redzu, ka uz laupītāju kuģa man nav vietas.
Arī Alelūju māca bažas. Viņu mocīja briesmīga nožēla, ka tik vērtīgu vīru kā Hasans bija pārdevis Arabellai par vienu vienīgu pērli. Patlaban viņš ar šī klaidoņa prasmi būtu varējis šeit, uz kuģa, saraust lielu bagātību. Šis muļķa skuķis gan neprata no laupītājiem pieprasīt atlīdzību! Ja Hasans vēl joprojām piederētu Alelūjam, viņš tam neļautu vis ārstēt citus gluži par velti. Viņš pavēlētu likt zeltu galdā. Un viss zelts plūstu Alelūjas kabatā.
Šādas domas sagādāja Alelūjam briesmīgas ciešanas. Viņš visu laiku klīda Hasana un Arabellas tuvumā un izmisis noskatījās, kā nemitīgi izkūp skaista naudiņa.
Tur nu stāvēja tas nemainīgi stulbais un ārkārtīgi nežēlīgais Āķis ar savām krustu sāpēm un pieprasīja, lai Hasans viņu durstītu ar adatām. Alelūja domās ļaunā priekā ņirdza. Āķim ausu nemaz nebija, tās viņam bija nocirstas jau sen kādā cīniņā.
Hasans jau negribīgi turēja rokā adatu, kuru grasījās iedurt Āķim ausu ļipiņā.
— Bet tev taču nemaz nav ausu, — viņš samulsis teica, pēc tam kad bija apskatījis vīra galvu.
— Tev es nevaru palīdzēt.
— Kā tā? — Āķis kļuva nikns. — Visus tu esi padarījis veselus, bet mani pēkšņi vairs nevari!
— Redzi, kas par lietu, — skaidroja Hasans.
— Cilvēka ausu ļipiņā ir bezgala daudz dažādu unktu, caur tiem var iespaidot visu viņa ķermeni, ie punkti ir jāzina. Tieši tur jau ir tas noslēpums,
ka ar adatu jātrāpa īstajā punktā. Bet tev taču nav ausu! Tātad nav arī punkta, caur kuru piekļūt taviem krustiem!
No šī sarežģītā skaidrojuma Āķis saprata vienīgi to: viņa sāpēm krustos nevar palīdzēt tāpēc, ka viņam nav ausu kā citiem cilvēkiem. Ausu trūkums jau tāpat izraisīja viņā īgnumu, un nu vēl šī maikste mēģinās iegalvot, it kā viņš tādēļ ir sliktāks par citiem laupītājiem. Āķis briesmīgi sadusmojās.
— Acumirklī izārstē mani, — viņš nošņāca,
— vai arī es no tevis iztaisīšu asiņainu pankūku! Hasans mierīgi ielika adatu atpakaļ ādas maciņā
un noglabāja maciņu azotē.
— Tur neko nevar darīt. Āķis paķēra pistoli.
Taču viņš nebija rēķinājies ar Arabellu. Ar zibenīgu kustību Arabella izsita viņam pistoli no rokas mi aizlika kāju priekšā. Nikni nolamādamies, Āķis nogāzās uz klāja.
Nu pienāca klāt arī Alelūja un pacēla Āķa pistoli.
— Ko vāļājies, — viņš draudzīgi bilda guļošajam Āķim. — Nemētā vis savu pistoli, kur pagadās. Raugi — tā var sprāgt, un tad tev galvā būs par vienu caurumu vairāk.
Āķis, no dusmām bāls, jau slējās kājās.
— Dod šurp manu pistoli!—viņš rūca. — To vīru vajag novākt!
Alelūja aizbāza Āķa pistoli sev aiz jostas.
— Vispirms nomierinies, — viņš atbildēja. — Tad jau atdošu. Daniels tev par tādiem kumēdiņiem galvu vis neglāstīs!
Āķis iegrima domās un krietnu brīdi caur pieri vērās uz Arabellu un Hasanu. Bija redzams, ka viņš izcīna grūtu iekšēju cīņu. Beidzot viņš atmeta ar roku un drūmi pagriezās, lai dotos projām.
Arī Alelūja atkal kliboja tālāk, it kā viņam par šo atgadījumu nebūtu ne mazākās darīšanas.
Hasans skumji palūkojās Arabellai acīs.
— Tagad Āķis uz visu mūžu būs tavs niknākais ienaidnieks, — viņš noraizējies teica. — Tāds laikam gan piedošanu nepazīst?
— Vai Āķis?—noprasīja Arabella.— Tas Āķis nemaz nespēj kļūt vēl niknāks, nekā viņš patlaban ir. Viņš labprāt pārgrieztu rīkli visiem, ja vien varētu. Bet viņš baidās no Kokkāja un tēva. Par Āķi vari neraizēties.
— Ir gan jums te uz laupītāju kuģa dīvaina dzīve, — noteica Hasans.
Viņš atkal izņēma no azotes savu nodilušo adatu maciņu un pārdomājot nolūkojās uz to.
— Ja es ar savu ārstēšanas prasmi palīdzu ļaunumam, tad labāk lai šo adatu nav!
Šos vārdus teikdams, Hasans atvēzējās un aizlidi- nāja adatu maciņu tālu pār 'bortu. Alelūja gan pielēca klāt un sagrāba viņu aiz piedurknes, bet bija jau par vēlu.
Adatas nu bija zaudētas uz visiem laikiem.
— Esi gan tu muļķis, — Alelūja noņurdēja, galvu šūpodams. — Tu neproti dzīvot. Kāda tev daļa par citiem! Kamēr tev ir šīs adatas kabatā, neviens tevi neaiztiks, un tu varētu dzīvot kā niere taukos!
Izmisis viņš noskatījās adatu maciņam pakaļ. Ja Alelūja varētu to iegūt sev! Varbūt viņam ar
Hasana palīdzību pamazām izdotos pat nākt uz pēdām ausu noslēpumam. Kādas zelta kaudzes tad saraustu! Nemaz nerunājot par to, ka vairs nemūžam nenāktos pakļaut briesmām savu dzīvību.
dārgumu krātuve
Laupītāju kuģis tuvojās salai, kuras klinšu alās bija apslēpta viņu visnozīmīgākā dārgumu krātuve.
Sala izskatījās nomācoša, tai bija izrobotas aprises. No jūras pa gabalu veroties, tā šķita pilnīgi nepieejama. Vienīgi laupītāji zināja, kā piebraukt pie salas, un pat viņi uzdrošinājās doties krastā tikai skaidrā bezvēja laikā.
Danielam un Kokkājim, vadot kuģi starp klinšu smailēm un rifiem, asiem kā zobena asmens, abiem pieres bija sviedru lāsēm pārklātas. Grūtais un bīstamais brauciens izsūca visus vīru spēkus.
Caur šauru spraugu, kurai augstu pāri slējās klints rags, «Skorpions» beidzot ieslīdēja mazā līcī ar spoguļgludu ūdeni. Šeit, līča dziļumā, starp stāvajām, augstajām klinšu sienām nekad neiespīdēja saule, un gaiss te bija auksts un dzestrs.
Kādā vietā klintī bija izcirsta šaura terase, un no tās klintīs veda ala. Alas ieeju noslēdza smagas dzelzs durvis, kuru atslēga parasti glabājās mantu lādē Daniela kajītē.
Laupītāju kuģis piestāja terases malā. Nostiprinājuši tauvas galu, laupītāji kāpa krastā. Šeit, līcī, neviens neuzskatīja par nepieciešamu atstāt uz kuģa sardzi. Bez tam visi nepacietīgi tīkoja ieraudzīt savu zeltu.
Kokkājis un Jūras Bende stiepa ar dzelzi apkaltu kasti, kurā glabājās «Loreidas» vērtslietas un par pārdotajām precēm saņemtais zelts. Katrs laupītājs turēja rokā mazu laternu, ar ko apgaismot sev ceļu tumšajās alās. Visi bija satraukti. Divi jaunie vīri trīcēja aiz mantkārības un vēlēšanās redzēt laupītāju dārgumus un piedalīties to sadalē.
Daniels atslēdza čīkstošo slēdzeni un atvēra durvis. Paši pirmie alā iegāja Kokkājis un Jūras Bende, stiepdami lādi ar zeltu, viņiem sekoja visi pārējie. Daniels palika pats pēdējais un atkal aizslēdza durvis.
Viņi atradās šaurā, tumšā ejā. Tā kā Kokkājis ar Jūras Bendi, smago lādi vilkdami, tikai palēnām spēja virzīties uz priekšu, arī pārējie laupītāji viņiem sekoja maziem solīšiem. Lēnais gājiens pazemē, kur visos virzienos atzarojās arvien jaunas un jaunas sānejas, turpinājās ļoti ilgi. Dažreiz zem smagajām akmens velvēm vīriem nācās pieliekties, un kādā vietā uz priekšu varēja tikt vienīgi četrrāpus. Kokkājis un Jūras Bende zināja ceļu. Ikviens svešinieks labirintā būtu bezcerīgi apmaldījies.
Beidzot viņi nonāca plašā akmens zālē, kuru rotāja laternu gaismā spīguļojoši akmens stabi. Daniels kopā ar Kokkāji un Jūras Bendi pazuda tikko manāmā klinšu spraugā aiz stabiem, kuri slējās blakus augstajai sienai. Neviens nedrīkstēja doties viņiem līdzi. Tas bija noslēpums, kuru visā pasaulē zināja tikai Daniels un Kokkājis. Tagad arī Jūras Bendem bija jāiepazīst šis noslēpums, jo nu viņš bija kļuvis par jauno bocmani.
Pagāja ilgāks laika sprīdis, tad pēkšņi virs galvas atskanēja čirkstoša skaņa, kas lika šermuļiem iet pār kauliem. Laupītāji ieplēta acis, un rokas viņiem sāka trīcēt. Pakāpeniski viena no klinšu zāles sienām pacēlās augšup. Skatienam pavērās vēl plašāka zāle. Tā izskatījās pēc regulāra četrstūra, kura sienas klāja klinšu zīmējumi un gleznojumi.
Tiklīdz bija iespējams iespraukties zem akmens sienas, kas cēlās augšup, viss laupītāju bars trokšņaini iedrāzās otrajā zālē.
Tur atradās viņu bagātību krātuve.
Pirāti visi kā prātu zaudējuši metās pie savām dārgumu kaudzēm un, no laimes ķiķinādami, sāka pa tām rakņāties.
Tikai abi jaunie vīri, Hasans un Arabella palika stāvam pie ieejas.x Abiem jaunajiem sejas bija bālas kā palags, un acis viņiem kvēloja aiz mantkārības. Zeltu, vienīgi zeltu un dārgakmeņus viņi patlaban kāroja, un to viņiem vajadzēja acumirklī dabūt. Sākumā gan vēl ne tik daudz, cik piederēja dažam labam šajā tumšajā, blāvo laternu apspīdētajā zālē. Bet gan jau ar laiku pieaugs arī viņu bagātību kaudzes. Viņi bija gatavi atteikties no visa, galvenais, lai viņiem būtu zelts un dārgakmeņi, zelts un dārgakmeņi, zelts un dārgakmeņi. Visam citam nebija nekādas nozīmes.
Zāles vidū parādījās Daniels, Kokkājis un Jūras Bende, kuri nesa smago, ar dzelzi apkalto kasti.
Sākās bagātību dalīšana. Tā noritēja gandrīz pilnīgā klusumā, tikai brīdi pa brīdim kāds no laupītājiem izgrūda apslāpētu prieka kliedzienu.
Kad dzelzs kaste bija iztukšota, laupītāji ķērās pie dārgumu kaudzēm, kas bija piederējušas tiem vīriem, kuri bija dabūjuši galu «Loreidas» kaperē- šanas laikā. Nevienam laupītājam nenāca pat prātā, ka nākamreiz var tikt sadalīta tieši viņa zelta kaudze. Visi jautri trallināja mantrausības kārē un apmierinājumā.
Kad dalīšana bija pabeigta, iestājās īsta svētlaime.
Laupītāji izbaudīja savu bagātību. Gluži kā jukuši, viņi glāstīja un paijāja zeltu, dārgakmeņu drumslas, pērles — visu līdz pēdējam gabalam. Miesās raženais Āķis nometa kreklu un apkarināja savu kailo, tetovēto augumu ar pērļu virknēm un dārgakmeņiem izrotātām zelta ķēdītēm. Klusi mur- dēdams, viņš uzsāka virpuļot dejā ap savu zelta kaudzi. Grieķis nometās garšļaukus zemē un žagodamies rauša savam izģindušajam ķermenim virsū zelta monētas un dzirkstošus dārgakmeņus. Alelūja piebāza muti pilnu ar pērlēm līdz pēdējai iespējai un tad ņēmās pa vienai izpūst tās atpakaļ kaudzē pie pārējām pērlēm, pats gluži apdullis no laimes un baudas.
Dīvaini bija vērot, kā pirāti neprāta reibumā pavadīja laiku pie saviem dārgumiem, Arabella uz viņiem šeit bija pietiekoši noskatījusies jau agrāk. Toties Hasans laupītāju laimes neprātā nolūkojās ar dziļu izbrīnu.
Vienīgi Daniels nekam nepieskārās. Viņš īgni blenza uz saviem dārgumiem un ar kāju iespēra kādu sāņus aizripojušu zelta kausu atpakaļ zaigojošajā kaudzē, kas bija trīs reizes lielāka nekā citiem.
viens virs ir pazudis
Tikai vēlu naktī pirāti, no bagātību baudīšanas galīgi novārdzināti, atgriezās uz kuģa. Visi iekrita savās guļvietās un acumirklī aizmiga. Tomēr viņu miegs bija nemierīgs un baigu murgu pārpilns. Laupītāju nervi bija ārkārtīgi saspringti.
No rīta pamodušies, viņi pamanīja, ka viena laiva ir pazudusi. Protams, visi tūlīt saskrēja pie Hasana būceņa, jo domāja, ka klaidonis naktī ir izmantojis izdevību un aizbraucis projām ar viņu vislabāko laivu. Taču Hasans nesatricināmā mierā gulēja starp mīkstajām segām un spilveniem, ar kuriem Arabella bija centusies padarīt viņa dzīvi pēc iespējas ērtāku.
Nu šī lieta laupītājiem šķita vēl jo dīvaināka. Viņi sāka lūkot starp savējiem un drīz apjauta, ka trūkst īsā Ādama. Kalsnais Ādams atradās savā vietā, bet īsais Ādams bija pazudis.
Daniels tūlīt pavēlēja pacelt enkuru, un «Skorpions» devās ceļā. īsais Ādams nevarēja būt nekur tālu. Ja aizbēgušais laupītājs bija aizgājis ap rītausmu, tad viņš varēja būt ceļā tikai kādu stundu.
Piepeši aizā starp augstajām klinšu sienām noskanēja dobjš dārdiens. Gludā ūdens virsma nodrebēja, un viļņi uzšļācās augstu pret kuģa bortu. Virs klinšu spraugas līča otrā pusē gaisā pacēlās biezs dūmu, ūdens un putekļu stabs.
— Karamba! — iekliedzās Daniels. — Šis nožēlojamais žurka ir uzspridzinājis izeju!
«Skorpions» samazināja gaitu un lēnām slīdēja tuvāk sprādziena vietai. Viļņošanās beidzot norima, un gaiss atkal kļuva caurspīdīgs.
Klints rags, kas līdz šim bija augstumā pārkāries pār izeju uz jūru, pakāpeniski slīdēja lejup. Sprādziens bija sadrupinājis lielu akmens grēdas daļu, uz kuras klints rags līdz šim bija balstījies. Klints bluķis meklēja jaunu līdzsvaru. Tas slīdēja, slīdēja, pāris reižu kā šauboties apstājās un tad atkal šļuka lejup. Piepeši noskanēja skaļš rībiens. Klints bluķis nosvērās uz sāniem un pēc tam dārdot gāzās pār šauro izeju, līdz beidzot palika karājoties kādu pēdu virs ūdens starp izturīgajām klinšu sienām.
Uz pirātu kuģa atskanēja briesmīgi, nikni kliedzieni. Visi klupa virsū Kalsnajam Ādamam, lai izgāztu uz viņu savas dusmas. Vīrs pārsteigumā mēģināja sevi aizstāvēt ar lamu vārdiem, taču tas nespēja klusināt laupītāju niknumu.
— Ko jūs kliedzat uz mani, — beidzot izmisis teica Kalsnais Ādams. — Man par to kraupaino īso
Ādamu nav vairāk daļas kā jebkuram citam uz šī kuģa!
— Abi esat vienādi Ādami, — iebilda Marcipāns.
Jūras Bendes skaļais sauciens lika vīru balsīm
apklust. Daniels gribēja kaut ko teikt.
— Mums jāsatriec tas klints rags lupatu lēveros, citādi mēs paliksim ieslodzīti šajā līcī kā truši būrītī. Kurš no jums pazīst spridzināšanas darbus?
Alelūja un Grieķis iznāca no vīru vidus. Alelūjas garajā un raibajā pagātnē bija atrodams tāds posms, kad viņš strādāja zelta raktuvēs un iemācījās ievietot akmenī spridzekļus. Arī Grieķis kaut kur bija šo darbu noskatījies un sprieda, ka tur nevarētu būt nekā sarežģīta. Sprāgstvielu vajag iebāzt spraugā starp akmeņiem un aizdedzināt ar degauklas palīdzību. Pēc tam pašam vajag turēties pa gabalu. Tad sprāgstviela eksplodē, un viss ir kārtībā. Gluži vienkārši.
— Vajadzīgs vēl trešais vīrs! — nosprieda Alelūja.
Nevienam nebija īstas patikas doties briesmās, mazajā laiviņā vedot bīstamo sprāgstvielu. Tādēļ visu skatieni pievērsās Kalsnajam Ādamam._Vīram Ādams vārdā, tātad viņam arī jāatbild par Ādama darbiem.
Kalsnais Ādams nopūtās, saprazdams, ka uz laupītāju labvēlību nav ko cerēt. Neko darīt. Vīrs nostājās Alelūjam blakus.
— Lai tad notiek, — viņš atmeta ar roku.
Kalsnā Ādama sirdī kvēloja nedziestošs naids
pret īso Ādamu, kura grēku dēļ viņam nācās tik netaisnīgi ciest.
Laupītāji gatavojās nolaist laivu ūdenī. Alelūja Daniela un Kokkāja pavadībā devās uz pulvera tilpni, lai atnestu sprāgstvielu.
Pulvera tilpnē tūlīt bija manāms, ka arī īsais Ādams pirms kāda laika te ir ienācis, lai papildinātu savus pulvera krājumus.
Kokkājis sarāvās, pamanījis uz grīdas stearīna pilienus.
— Sātana radījums! — viņš nobālis teica. — Nolāpīts, viņš taču būtu varējis mūs visus uzspridzināt! Viņš ir staigājis pa pulvera tilpni ar degošu sveci!
Alelūja paņēma bagātīgu pulvera krājumu.
— Paņem vēl, — ieteica Daniels. — Labāk sauja par daudz nekā par maz. Jums jānostrādā tīrs darbiņš.
Uzmanīgi'nesdami sprāgstvielu, viņi iznāca uz klāja.
Laiva jau bija nolaista ūdenī, un Grieķis ar Kalsno Ādamu sēdēja tajā. Ar rūpēm un maigumu, kādu laupītāji parāda vienīgi brīžos, kad jādarbojas ar sprāgstvielu, Alelūja auklā nolaida savu nešļavu laivā. Grieķim tieši rokās. Tad arī viņš ierāpās laivā.
Kalsnais Ādams satvēra airus.
Visi pirāti bija sapulcējušies pie labā borta, tā ka kuģis bija nedaudz sasvēries uz vienu pusi. Visi saspringti vēroja, kā laiva tuvojas klints ragam un kā Alelūja ar Grieķi ķeras pie darba.
Tas ilga krietnu laika brīdi.
Tad pēkšņi Grieķis un Alelūja kā čūskas dzelti satvēra airus, un, triju laupītāju virzīta, laiva sāka ātri attālināties fto klints raga. Vīri airēja sparīgi, un, noskanot sprādzienam, viņi jau bija tikuši drošā attālumā. Viņiem nācās uzmanīties tikai no varenā viļņa, kas lika laivai dancot kā rieksta čaumalai.
Visu acis bija gluži kā piekaltas šaurajai spraugai, kas atkal kļuva redzama ūdens šļakatu un akmens putekļu vidū. Klints rags bija nozudis.
Ja vien tas nebija izveidojis zemūdens rifu, tad kuģim ceļš bija brīvs.