Buriniekam virzoties caur šauro spraugu, laupītāji ievēroja visus drošības pasākumus, kādus vien tie spēja iedomāties. Kuģa ātrumu samazināja, tā ka tas vilkās uz priekšu gliemeža gaitā. Kuģa priekšgalā stāvēja trīs vīri, kas nepārtraukti iemeta loti un mērīja dziļumu. Laupītāju nervi bija saspringti kā stīgas. Jebkurā brīdī asa klints šķautne varēja skart kuģa dibenu.
Ūdens dziļums šķita pietiekošs.
Un pēkšņi nāves klusumā uz kuģa atskanēja ļaunu vēstoša grabēšana. To varēja izraisīt vienīgi rifs, kas bija izveidojies zem ūdens pēc klints raga uzspridzināšanas. Asinis sastinga laupītāju dzīslās. Tūlīt kuģis nodrebot aizķersies aiz rifa, ūdens ieplūdīs pa caurumu, un tas sāks grimt. «Skorpiona» gaitām būs pienācis gals.
Taču grūdiena nebija.
Dziļuma mērītāji kuģa priekšgalā strādāja nosvīduši. Viņu rokās atradās kuģa liktenis.
Jūras dzelmē nekas nebija manāms.
Tad uz kapteiņa tiltiņa parādījās samulsušais Adalberts. Viņš bija gājis uz kambīzi padzerties un apgāzis uz galda novietoto trauku ar kaltētām pupām. Pa grīdu ripojošās pupas tad arī bija radījušas šo draudīgo grabēšanu, un Adalberts nupat nāca to paziņot/
— Nu tā — zem kuģa nav nekā, — viņš murmināja, vainīgs juzdamies. — Tās bija pupas, kas grabēja, vadoni.
— Karamba! — nobļāvās Daniels, pēkšņi kļuvis tumši sārts aiz dusmām. — Vai gribi svinu? Es tev aizliedzu iet uz kambīzi, kamēr mes neesam izkļuvuši laukā no rifiem!
Uzmanīgi un palēnām virzoties uz priekšu, laupītāji beidzot izkļuva no šaurās ejas. Viņu priekšā pavērās rifu klajums.
Pirmām kārtām laupītāji šeit pamanīja īso Ādamu. Viņš bija nokļuvis uz zemūdens klints. Jolla jau līdz pusei atradās zem ūdens. īsais Ādams turējās, iekrampējies mastā, kas bija ļoti stipri nosvēries, un mēģināja saglabāt līdzsvaru.
Atskanēja laupītāju gaviļu saucieni.
«Skorpions» pienāca tik tuvu īsajam Ādamam, cik vien iespējams. Vīrs pie zvalstīgā masta bija nokļuvis īstā nelaimē. Laiva viņam zem kājām ātri grima ūdenī, tomēr tas vēl nebija pats briesmīgākais. Arī laupītāju kuģa tuvošanās neiedvesa viņā vislielākās šausmas. Patlaban īsajam Ādamam draudēja kaut kas daudz šaušalīgāks par laupītāju dusmām.
Ūdens Ādama tuvumā čumēja un mudžēja no haizivīm. Žokļus klabinādami, šie bīstamie dzīvnieki peldēja ap grimstošo jollu. Ādams centās uzrāpties arvien augstāk mastā, taču kopā ar buru- laivu grima aizvien dziļāk. Tas bija šausmīgi.
Laupītāji, pret klāja margsienu atbalstījušies, smejoties un ņirdzot noskatījās īsā Ādama cīniņā. Gluži omulīgi bija neapdraudētiem stāvēt uz kuģa klāja un no droša attāluma noskatīties, kā īsais Ādams ar visiem spēkiem turas pie zvalstīgā masta un izmisīgi brēc pēc palīdzības.
— Turies vēl kādu brītiņu, vecais! — Kalsnais Ādams sauca ar cukursaldu ļaunumu balsī. — Nu jau vairs neies ilgi. Drīz tu varēsi jauki atpūsties haizivs vēderā!
— Tam riebeklim noteikti visas kabatas ir piebāztas ar zeltu. Kā citādi lai izskaidro to, ka
viņš pastavigi slīd lejup pa mastu, — Alelūja pratēja.
Daniels, kurš hdz šim brīdim bija klusēdams nolūkojies uz īsā Ādama ķibeli, negaidot pavēlēja:
— Divi brīvprātīgie atstieps viru uz kuģa! Kuri būs gājēji?
Laupītāji izbrīnā palūkojās uz vadoni. Uz laupītāju kuģa nepavisam nebija pieņemts doties palīgā nelaimē nokļuvušajiem. Bez tam neviens nevēlējās bez vajadzības doties briesmās.
— Vadoni, tas nav labi, — Jūras Bende dobjā balsī iebilda. — Lai viņš saņem pelnīto sodu,
— Sodus nosaku es, — atcirta Daniels. — Kuri ies?
Daniela_skatiens pārslīdēja vīriem.
— Lai Ādams sniedz roku Ādamam nelaimē, — Marcipāns piezīmēja.
Danieia skatiens apstājās pie Kalsnā Ādama. Tas sāka neomulīgi grozīties un vaicāja:
— Ko tad es atkal esmu nogrēkojies?
— Tu iesi, — Daniels nolēma. — Kas būs otrais?
Pakausi kasot, no citu aizmuguras iznāca Alelūja.
— Ja es viņu atvedīšu — vai zelts, ko viņš ir paņēmis līdzi, piederēs man? — viņš jautāja.
— To sadalīsiet ar Kalsno Ādamu uz pusēm, — Daniels paziņoja.
— Lai notiek, — drūmi teica Alelūja. — Esmu ar mieru.
Izredzes dabūt zeltu krietni vien mainīja Kalsnā Ādama prātu. Tagad arī citi bija gatavi doties palīgā, taču Alelūja un Ādams nebija ar mieru ņemt līdzi vēl kādu.
— Mums tur neviens vairāk nav vajadzīgs, maisīsies tikai pa kājām,—.Kalsnais Ādams rūca kā suns, kas pagrābis treknu kaulu.
Viņi paņēma līdzi vairākus ķekšus un harpūnas un, pārbaudījuši savas pistoles un dunčus, nolaida ūdenī vieglo airu laivu.
Redzēdams gatavošanos glābšanas darbiem, īsais Ādams masta galā apklusa.
adāma zelts
Diemžēl haizivis, laivas tuvošanos pamanījušas, nenobijās ne par mata tiesu. Gluži otrādi. Cerība dabūt gardu kumosu, kas viņām lika riņķot ap jollu, tagad solīja vēl lielāku guvumu.
Haizivs bars pastāvīgi pieauga. Ūdens gluži vai mudžēja no trīsstūrainajām galvām. Kalsnais Ādams nespēja atvairīt baiļu trīsas, uz tām noraugoties. Krist no dunča dūriena vai pistoles lodes — tas viņam draudēja ik dienu, tomēr tas bija pavisam kas cits nekā kļūt par upuri šīm aukstajām, ļaunajām zivīm. Zem katra acu pāra gaidīja alkatīgi žokļi ar vairākām zobu rindām. Tas bija drausmīgi.
— Neskaties viņām acīs, — pamācīja Alelūja, Kalsnā Ādama bailes pamanījis. — Tas var mazināt tavu vīra dūšu.
Sasprindzinājis visus spēkus, Kalsnais Ādams atrāva skatienu no haizivju acīm.
Viņi nonāca grimstošās jollas tuvumā. Tā bija tik neveiksmīgi sašķiebusies, ka likās gandrīz neiespējami piekļūt īsajam Ādamam. No vienas puses traucēja burulaivas karkass, no otras — rifs, uz kura laiva bija uzskrējusi. Arvien starp masta galu un laivu palika tik liels atstatums, ka īsais Ādams, mēģinādams ielēkt laivā, noteikti būtu iegāzies ūdenī. Haizivis, kļūstot arvien satrauktākas, ūdenī klakšķināja savus briesmīgos žokļus. Viņām šķita,
ka drošu laupījumu kāds grasās paķert viņām no deguna priekšas.
— Ātrāk, ātrāk! — īsais Ādams masta galā kliedza. — Vai tad jūs, sliekas tādi, neredzat, cik ātri grimst šis vraks?
— Tā ir vienīgi tava paša vaina, — Alelūja mierīgi atbildēja. — Kas gan tevi dzina te, uz rifa.
No īsā Ādama mutes atskanēja briesmīgi lāsti un lamuvārdi.
Alelūja saritināja virves saišķi laso veidā sev uz rokas un izveidoja cilpu. Kādreiz pagātnē Alelūja kopā ar indiāņiem bija ganījis mežonīgos zirgus un tur apguvis laso mešanas māku.
Cilpa svilpdama aizlidoja pa gaisu un stingri savilkās ap masta galu.
— Nolaidies laivā pa virvi! — Alelūja sauca īsajam Ādamam. To nenācās atkārtot otrreiz. Ādams ar rokām un kājām pieķērās virvei un, cik vien ātri spēdams, nošļūca no masta gala lejā pie Alelūjas un Kalsnā Ādama.
Bija arī pats pēdējais laiks. Masts bija iegrimis jau tik dziļi, ka haizivis, izlecot no^ūdens, ar zobiem spēja noraut stērbeli no īsā Ādama svārkiem, kamēr viņš pats pa virvi slīdēja pāri ūdeņiem. Haizivis nenobijās arī no Alelūjas, kurš vicināja ķeksi. Tieši pirms īsā Ādama nokļūšanas laivā haizivis pārplēsa viņa bikšu kabatu, un no tās pāris zelta monētu iekrita skaidrajā, zaļajā ūdenī.
Kalsnais Ādams iekliedzās, to redzot, un nedomādams stiepa roku pēc zelta monētām. Viņam palaimējās satvert vienu monētu saujā, taču tanī pašā mirklī viņš skaļi iebļāvās un zibenīgi izrāva roku no ūdens.
Zelta monēta gan bija rokā, bet Kalsnā Ādama rokas mazais pirkstiņš līdz ar to tika zaudēts.
Kalsnais Ādams iegrūda monētu kabatā un sāka neganti lādēties. Viņš lamāja īso Ādamu tā, ka tas
vairs nezināja pat, cik viņš vecs. Veselu dienu Kalsnā Ādama sirdī bija krājies rūgtums un naids, pašās beigās tam pievienojās vēl sāpes un apbēdinā- jjums par zaudēto pirkstu. Tagad tas viss nāca pār īsā Ādama galvu. Patlaban, izglābts no haizivju žokļiem, viņš sāka apzināties, ka uz kuģa viņam labi neklāsies. Tur viņu sagaida Svina un tā vīru taisnīgās dusmas. Kāda gan cita iemesla dēļ viņu būtu glābuši no haizivju zobiem? No baigajām domām īsajam Ādamam sāka ļodzīties kājas.
Vīrelis bija tik ļengans, ka nevarēja pat uzrāpties augšā pa virvju kāpnēm. Viņu nācās pacelt uz borta kopā ar laivu.
Uz kuģa pirmais pie viņa pienāca Alelūja, kurš lietišķi ņēmās meklēt un raisīt vaļā visapkārt ķermenim apsietos maisiņus ar zeltu. Maisiņu saradās krietna kaudzīte, un to sāka uzmanīt Kalsnais Ādams. Arī no kabatām izvāca zeltu. Citi laupītāji uz to nolūkojās ar skaudību, un Kalsnais Ādams nodomāja, ka īstenībā šī ir labākā diena viņa dzīvē.
Toties īsais Ādams bija gluži mēms no bailēm. Kad Alelūja bya kārtīgi iztukšojis viņa kabatas, viņš tā iebelza Ādamam pa pakausi, ka vīrs novēlās Danielam taisni pie kājām.
Āķis ar labpatiku nolūkojās īsā Ādama kritienā. Viņš ar lielāko prieku izpildīja piespriestos sodus, un te varēja sagaidīt kaut ko tamlīdzīgu.
— Gribēji laisties lapās? — Daniels caur zobiem jautāja.
īsais Ādams saka vaimanat.
— Runā skaidrāk, es neko nedzirdu! — Daniels nodārdināja.
Un īsais Ādams ar pašam negaidītu drosmi izgrūda:
— Es taču negribu mūžīgi palikt par cietumnieku uz šī nolādētā kuģa!
Kokkājim tūlīt rokā pazibēja nazis.
Tomēr Daniels noraidoši pacēla roku.
— Lūk, tieši tāds arī būs tavs sods, — viņš dobji noteica. — Arī turpmāk tu būsi pirāts, taču no laupījuma savu daļu vairs nesaņemsi un nevienā ostā netiksi krastā.
īsais Ādams sāka vai starot aiz laimes. Tomēr tūlīt mirdzums viņa acīs izgaisa, un viņš iesaucās:
— Bet mans zelts?
— To tu esi paspēlējis, — Daniels atbildēja. — Pazūdi no manām acīm!_
Gluži kā salauzts, īsais Ādams vilkās projām. Āķis neapmierināts nolūkojās tam pakaļ, viņš jutās vīlies.
— Veltīgi atstāji viņu pie dzīvības, vadoni, — teica Jūras Bende.
Kokkājis drūmi nospļāvās pār bortu.