«Skorpions» devās pēc gūstekņiem. Šoreiz Daniels uz salu aizsūtīja vienīgi Marcipānu ar pāris vīriem, lai atvestu tirgoņus už kuģi. Daniels vēlējās iespējami ātri nokārtot gūstekņu lietu, lai tad uzsāktu priekšdarbus «Matildas» kaperēšanai. «Matilda» bija ciets rieksts pat Daniela stiprajiem zobiem. Varbūt pat pārāk ciets, tomēr Daniels vairs nejaudāja no tā atteikties. Dānieļu vilināja ne tik daudz «Matildas» zelts, cik bīstamais uzdevums. Viņš alka briesmu un vienmēr vēlējās justies kā varens laupītājs, kuram nav nekā neiespējama.
Paēdis pusdienas, Daniels ielēja sev glāzi ruma, piebāza pīpi uz aizsūtīja Jūras Bendi pēc tirgoņiem. Vadonim bija uznākusi vēlēšanās ar kādu parunāties.
Uz salas dzīvodami, abi tirgoņi bija saulē iede- guši brūni, apauguši ar bārdu un novājējuši. Daniels lika viņiem apsēsties. Apmierināti vērdamies tirgoņos, viņš iedzēra malciņu no glāzes.
— Tā vien izskatās, ka svaigais jūras gaiss jums nav nodarījis neko ļaunu, — viņš ironiski teica. — Neliela atpūta pie dabas krūts neapšaubāmi ir saistīta ar kaut kādiem izdevumiem.
Tirgoņi neatbildēja. Viņi nojauta, ka brīvību spēs atgūt tikai pret izpirkšanas naudu, un sapīka — par savu brīvību viņiem nāksies izšķiest milzīgu naudas žūksni. Protams, viņi par katru cenu gribēja izsprukt no laupītāju nagiem, tomēr patlaban, kad jau pamirdzēja cerību stariņš, viņiem naudas kļuva bezgala žēl. Sevišķi sadrūmis izskatījās Vests. Drīzāk viņš būtu ar mieru šķirties no rokas vai kājas, lai tikai nauda paliktu neskarta. Tik liela nozīme viņa acīs bija bagātībai.
— Kurš no jums ir Vests? — atskanēja Daniela jautājums.
Vests nodrebēja. Izrādījās — Vests bija tas vājais vīrelis.
— E-e-es! — viņš stostīdamies atbildēja.
— Tavi dēli nav ar mieru izdot naudu tevis dēļ. Laikam gan tu viņus tik bargi apspiedi, ka viņi tagad ir priecīgi tikt no tevis vaļā.
Vests sāka trīcēt. Viņā cīnījās divas pretējas jūtas. Viņam bija neizsakāmi patīkami, ka nevienam grasim no viņa bagātības nenāksies krist laupītāju nagos. Dēliem tomēr ir galvas uz pleciem! Viņi ir atsitušies tēvā, tur nav ko teikt! Bet, no otras puses, tas nozīmē, ka šie dēli, plukatas, ne acu nepamirkšķinot, pametīs savu miesīgu tēvu nāves varā. Viņiem par savu tēvu nav ne silts, ne auksts, viņiem vienalga, kas ar tēvu notiek, pats galvenais, lai nebūtu jāizgrūž nauda!
— Varbūt tev ir kāds draugs, kas par tevi samaksās? — Daniels pajautāja.
Vests neizpratnē pavērās Danielā. Draugs? Vai gan viņam varētu būt draugs, pie tam vēl tāds, kura pirksti tur naudu tik vaļīgi, ka tā var izbirt vienalga kur, kaut vai laupītājiem rīklē!
— Savu mūžu man nav bijuši vajadzīgi draugi, — viņš nomurmināja. Tūlīt Vests arī apjauta, ka savu mūžu viņam nav bijis neviena paša cilvēka, kas būtu kaut mazliet par viņu rūpējies. Bagātam tirgonim tādus nemaz nevajadzēja. Viņam bija nauda, un tai pretī stāties nespēja neviens. Kas par to, ka viņu neieredzēja neviens — pat paša dēli ne. Arī viņš pats vienmēr bija ienīdis visus cilvēkus. Pašlaik labi gan būtu, ja kāds draugs steigtos viņu glābt, pie tam par savu, nevis par Vesta naudu! Bet tāds draugs nekur nebija atrodams. Gan jau viņi visi bija apmierināti, ka tika no Vesta vaļā.
Tirgonis sarāvās čokurā.
— Un arī man tu neesi vajadzīgs, — noteica Daniels. — Tā ka tevi gaida ceļš taisni uz elli. Ja tu esi pratis izaudzināt tādus dēlus, kas par tevi neaizliek ne vārdiņa, tad tava īstā vieta ir pie paša nelabā.
Vests iesmilkstējās.
— Es pacentīšos izlīgt ar saviem dēliem! — viņš šļupstēja.
— Nejēga! - atteica Daniels. — Savienība ar bērniem tev jāmeklē nevis tad, kad esi nokļuvis ķibelē, bet gan kopš paša sākuma pret bērniem jāizturas taisnīgi un ar mīlestību. Tad, lieli izauguši, viņi nekļūs tev sveši un nepametīs tevi nelaimē.
Jūras Bende sāka dārdoši smieties.
— Dzirdi, ko vadonis tev saka! — viņš noteica. Daniels nepacietīgi atmeta ar roku.
— Dabū viņu pār bortu! — vadonis pavēlēja.
— Un nedzisini muti bez vajadzības!
Jūras Bende aizvilka projām drebošo un žēlabaino Vestu. Daniels izdzēra malku no glāzes un pievērsās otrajam tirgonim.
— Nu?—viņš prasīja. — Kas tev ir sakāms? Tavi bērni tevi nenoliedz, laikam esi gluži krietns tēvs?
Redzot Vesta likteni, plikpauris bija kļuvis pavisam bāls.
— Ja runāju godīgi, — viņš stomīdamies teica,
— arī es saviem bērniem neesmu bijis sevišķi labs tēvs. Tas ir vienīgi manas sievas nopelns, ka viņi ir izauguši par godīgiem un kārtīgiem cilvēkiem. Sieva ir viņus lolojusi kopš mazām dienām un pasargājusi arī no manis, kad tas bija vajadzīgs.
Daniels sāka skaļi smieties.
— Nu braši, ka vismaz to tu pats godīgi atzīsti! Tagad, mājās pārnācis, tu pratīsi viņus mīlēt daudz stiprāk nekā agrāk!
— Pratīšu gan! — plikpaurainais tirgonis steidza apgalvot. — Tagad es redzu, ka par naudu nemaz nav iespējams nopirkt visu. Vestam ir daudz vairāk bagātības nekā man, bet kāds viņam no tā labums?
Pēkšņi Daniels kļuva nikns.
— Ved projām to plikpauri! — viņš uzkliedza Jūras Bendem, kas tikmēr bija atgriezies kajītē.
— Ko. tas putrasvēders man skaita morāli! Lai sēž kamerā un rēķina, cik naudas viņam vēl palicis! Tirgoņa pienākums ir skaitīt naudu, nevis pamācības! Vakarā Marcipāns nogādās viņu atpakaļ ģimenes klēpī, lai mēs tiekam vaļā no šī sātana ģīmja!
Daniels saniknots ielēja sev vēl rumu.
Todien neviens laupītājs neuzdrīkstējās rādīties viņam acīs. Danielam bija šausmīgs garastāvoklis.