9
Nākamā nedēla «Skorpiona» vīriem izvērtās gluži saspringta. Daniels veica priekšdarbus «Matildas» sagrābšanai.
Visu apbruņojumu rūpīgi pārbaudīja. Lielgabalus izjauca un pamatīgi ieeļļoja. Šautenes, pistoles un citus šaujamos kārtīgi iztīrīja un sakārtoja. Aukstos ieročus uzasināja, līdz tie kļuva asi kā bārdas naži. Visu novietoja pa rokai. Bet visvairāk pūļu prasīja «Skorpiona» manevrēšanas vingrinājumi. Daniels stāvēja uz kapteiņa tiltiņa ar lielu zelta kabatas pulksteni rokā un uzņēma laiku. Vīri drāzās pa kuģa klāju un rājām kā skudras, lai liktu kuģim virzīties uz priekšu iespējami ātri un veikli. Posts tiem, kas kādreiz aizkavējās, — tiem nebija nekādas žēlastības. «Skorpionam» vajadzēja drāzties kā ieeļļotam zibenim. Bet tam bija jāprot arī dreifēt kā bojātam kuģim. «Skorpionam» vajadzēja prast radīt iespaidu, it kā tas kuru katru brīdi nogrims, kaut arī brīnumainā veidā vēl turpina kustēties.
Vīri nežēlojās, bet darīja, ko spēja. «Matilda» viņiem solīja bagātāku laupījumu, nekā viņiem bija laimējies gūt jebkad agrāk. Toties viņos modās niknums pret Hasanu, kurš tāpat vien pastaigājās pa kuģi un nekur nepielika ne pirkstu. Viņu it kā nemaz neskāra tas, ka laupītāji no agra rīta līdz vēlam vakaram, sviedrus liedami, rāvās savās nodarbībās.
— Vai tu, kumpmuguri, vispār proti cīnīties? — kādā pēcpusdienā Marcipāns apjautājās Hasanam.
Laupītāji, kuri visapkārt uz klāja baudīja pēcpusdienas atpūtu, sāka skaļi zvaigāt.
— Vai tu neredzi, kā tava valoda viņu apbēdina, — iesaucās Virvju Vijējs. — Ne jau katram ir tik laba sirds kā viņam!
— Nezin, vai viņš spētu uz pusēm pārgriezt pat ābolu — tas taču nežēlīgs naža darbs, — Alelūja iestarpināja. — Šis vīrs labestību uzskata par pašu cildenāko. Laupītāja dzīve nav viņam domāta. Mēs viņam esam pārāk ļauni.
Arabellas acis nepatikā iemirdzējās.
— Lieciet manu klaidoni mierā! — viņa teica.
— Nu, nu, — Jūras Bende viņu klusināja. — Tavs Hasans uz kuģa ir dīkdienis.
— Paskatīsimies, aiz kura gala viņš paņems rokā zobenu, — teica Marcipāns. — Atnesiet zobenus!
Grieķis skriešus aizsteidzās pēc ieročiem.
— Es pateikšu tēvam! — piedraudēja Arabella.
— Danielam trūkst vīru, — mierīgi atzīmēja Jūras Bende. — Palvikosimies, ko tā tievā maikste spēj.
— Jus paši, muļķadesas tadi, parmetat par bortu to kāršu blēdi!—kliedza Arabella. — Es neļaušu savu klaidoni padarīt par laupītāju!
Hasans klusēdams noklausījās sarunā. Kad Grieķis viņam iespieda rokā zobenu ar kailu asmeni, klaidonis sarauca uzacis, mirkli aplūkoja ieroci, tad stingri satvēra tā rokturi.
— Kurš tad stāsies man pretī? — viņš pajautāja.
Marcipans smikņadams pieslejas kajas un nesteidzīgi iebāza krekla stērbeli biksēs.
— Tu izglābi man dzīvību, — viņš skaidroja zobgalīgā tonī, — tā ka cīnīsimies miermīlīgi. Līdz pirmajai asins pilei.
Hasans vienaldzīgi paraustīja plecus.
Pēkšņi Marcipāns izrāva Grieķim zobenu no rokām un bez brīdinājuma uzbruka Hasanam.
Ar zibenīgu kustību Hasans atvairīja zobena asmeni, kas bija vērsts pret viņa seju.
— Oho, — pārsteigts noteica kāds no laupītājiem. Vīri ieinteresēti piecēlās kājās un sapulcējās ap cīnītājiem.
Šķindēja zobeni. Divkauja vēl nebija sevišķi asa. Sākumā Hasans un Marcipāns tikai centās iepazīt viens otra cīņas prasmi.
Laupītāji ar saucieniem abus uzmundrināja, viņi labprāt vēlētos redzēt straujāku cīniņu. Tomēr spēkošanās starp Hasanu un Marcipānu iedegās palēnām.
Tad Grieķis pēkšņi iekliedzās un pārējie laupītāji dobji piebalsoja. Hasana zobens bija ieplēsis Marcipāna krekla piedurkni.
— Parādi, — uzstāja Jūras Bende un aplūkoja Marcipāna roku. Asinis nemanīja.
Nu jau Marcipāns gluži nikni uzbruka Hasanam. Viņš taču nevarēja ļaut tādam kaulu kambarim sevi uzvarēt. Tas būtu galīgs apkaunojums.
Hasans aukstasinīgi aizstāvējās. Marcipāns kļuva arvien niknāks. Cīņa vērtās straujāka, abi vīri jau elsoja. Laupītāji bija apmierināti un sāka slēgt derības.
Piepeši Hasans paslīdēja un nokrita uz plikajiem ceļgaliem. Marcipāna zobens nosvilpa pār viņa galvu. Tad Hasans piecēlās kājās un pieliecās, lai aplūkotu savu nobrāzto celi. Gar apakšstilbu sūcās asinis.
— Nu lūk, arī asinis parādījās, — Hasans mierīgi noteica un sniedza zobenu atpakaļ Grieķim.
— Kas tad nu? — jautāja Marcipāns. — Ņem rokā zobenu!
— Mēs taču norunājām cīnīties līdz pirmajai asins lāsei, — Hasans paraustīja plecus. — Asinis paliek asinis.
— Tu atzīsti sevi par uzvarētu? — neticīgi noprasīja Marcipāns.
— Nu jā, — atbildēja Hasans.
Laupītāji vīlušies sāka ņurdēt. Interesantais skats beidzās bez gaidītā atrisinājuma, viņi ar to nebija mierā.
— Turpināt, turpināt! — viņi kliedza.
Bet tagad Jūras Bende uzņēmās vadību.
— Pārbaude ir beigusies, — viņš sacīja dimdošā balsī. — Jūs taču zināt — kapteinis nepieļauj kautiņus.
Jūras Bende aizveda Hasanu pie Svina un ziņoja par visu notikušo.
— Ak tad tu proti turēt rokā zobenu, — Daniels domīgi noteica, kad Jūras Bende visu bija izstāstījis.
— Pats Marcipans netika ar viņu gala, — lepni pavēstīja Arabella.
— Man trūkst vīru, — sacīja Daniels.
— No manis nekāds jūras laupītājs neiznāks, — Hasans apgalvoja. — To nu gan tev vajadzētu saprast.
— Bet ja es tevi piespiedīšu? — piedraudēja Daniels.
— Kā tu mani vari piespiest? — Hasans pasmējās.
— Es likšu tevi nopērt! — Daniels norūca.
— Nedrīkst! — satraukti iesaucās Arabella.
— Ja tu liksi mani pērt, es tūlīt pirmajā kaujā pāriešu ienaidnieka pusē, — atbildēja Hasans. — No manis tev nebūs ne mazākā labuma.
— Es likšu pārmest tevi pār bortu! — uzkliedza Daniels.
— Bel tieši no turienes es taču esmu izvilkts, — teica Hasans, saviebdams seju. — Mana dzīve kļuva par to tiesu garāka, ko es pavadīju uz šī kuģa.
Arabella bija gluži nobālusi.
— Bet Hasans taču pieder man, — viņa noteica, platām acīm lūkodamās tēvā. — Man viņš jāaizstāv.
— Karamba! — Daniels dusmīgi uzkliedza meitenei. — Vai tu gribi nostāties pret mani?
Arabella ierāva galvu plecos un apņēmīgi lūkojās tēvam acīs.
— Tas ir mans klaidonis, — viņa klusiņām nočukstēja. — Man jārūpējas par viņa dzīvību.
Briesmīgais 'laupītāju' vadonis Daniels, ar iesauku Svins, cieši palūkojās uz savu mazo meitu. Tā sāka trīcēt pie visām miesām, tomēr nenovērsa acis.
— Un tu esi nolēmusi aizstāvēt savu klaidoni? — neticīgi jautāja Daniels.
Meitene klusēdama pamāja ar galvu.
Daniels sāka dimdoši smieties.
— Karamba!—viņš iesaucās un pavērās uz Jūras Bendi. — Ir gan tam skuķim raksturs, uzreiz var redzēt, ka viņa ir Svina meita.
— Mums ir vajadzīgs vīrs, — rūcošā balsī ieteicās Jūras Bende.
— Pats redzi, ka tas nav vīrs, bet gan Arabellas spēļu lieta. — Daniels atmeta ar roku.
— Vīri tur ļaunu prātu uz Hasanu, vadoni, — Jūras Bende mierīgi noteica. — Tādu uz kuģa nevar atstāt.
— Lai Arabella gādā, ka viņš nevienam nekrīt acīs, — sprieda Daniels.
Bet Jūras Bende ar to nebija apmierināts.
— Tādu uz kuģa nevar atstāt.
Daniels nepacietīgi pamāja ar roku.
— Es esmu pateicis, — viņš izmeta,
Līdz ar to bija nolemts, ka Hasans ir liekams aiz atslēgas.