Arabellai it nemaz nepatika Hasana ieslodzīšana. Viņa vēlējās ar Hasanu pastaigāties, kur vien patīk, nevis sēdēt tumšā kambarī, ja viņai uznāk vēlēšanās kaut ko pārrunāt. Taču tēvs pēdējā laikā bija tik nikns un nervozs, ka vispār neielaidās ar Arabellu nekādās sarunās. Tā arī meitenei neizdevās parunāt par Hasanu. Tēvs strupi aprāva visus mēģinājumus.
— Ja tu vēlreiz pieminēsi to prātvēderu, es likšu viņu padarīt par galvas tiesu īsāku! — viņš beidzot uzkliedza Arabellai, un meitene skumji nodomāja, ka nav jēgas par to vairs runāt.
Danielam rūpju bija papilnam. Pēdējās dienās viņi ar Kokkāji un Jūras Bendi sēdēja kapteiņa kajītē un kala kara plānus. Adalbertam vajadzēja nepārtraukti skraidīt ar kafijas kannu no kambīzes uz kajīti un arvien no jauna vārīt kafiju, lai vīru galvas būtu svaigas. Pa kajītes durvīm izplūda veseli dūmu mākoņi. Daniels un Kokkājis izkūpināja neskaitāmas pīpes.
Uzdevums bija ārkārtīgi grūts. Kaut kādā veidā vajadzēja dabūt karakuģus projām no «Matildas» un tad izmēģināt laimi pie neaizsargātā zelta transportkuģa.
— Vajadzēs karakuģus ievilināt, lai tie dodas mums pakal, — sprieda Jūras Bende, — un ievest tos grimstošajā ūdenī.
— Muļķības, — izmeta Kokkājis. — Karakuģi ne aties no «Matildas» ne par kabeļ tauvas tiesu. Tur taču uz kapteiņa tiltiņa nestāv tādi kā tu, armijā ir stingra kārtība.
— Ak tad tu domā, ka grimstošajā ūdenī .. . — Daniels domīgi nomurmināja.
Grimstošais ūdens — tā bija kāda noslēpumaina vieta noteiktā rajonā ūdens klaida vidū. Tā bija tāda vieta, kur kuģi pazuda bez pēdām, un neviens nemūžam nedabūja zināt, kas ar tiem notika. Kuģi nogrima. Tā bija vieta, kur ūdens pēkšņi vairs neko nespēja noturēt. Pat ne koka skaidu. Varbūt ūdens tur bija tik rets, ka nejaudāja it neko noturēt uz savas virsmas. Varbūt tur atradās ūdens virpulis, kas visu vilka lejā. Vispār grimstošo ūdeni uzskatīja par jūrnieku māņticību, un vairums kuģinieku tam neticēja. Daudzi par grimstošo ūdeni nebija pat dzirdējuši. Tomēr Daniels un Kokkājis ar vīriem reiz bija novērojuši, kā viens kuģis pazuda grimstošajā ūdenī. Tas izskatījās tā, it kā smilšu bedres malā stāvoši smagi rati pēkšņi apgāztos un pa smilšaino nogāzi ieslīdētu bezdibenī.
Grimstošais ūdens — tā nebija slikta doma. Bet kā lai tajā ievilina karakuģus? Bez tam nav arī precīzi zināms, kur tas grimstošais ūdens atrodas. Tāds ūdens nemaz nestāvēja uz vietas, bet gan pamazām klīda apkārt nenoteiktā virzienā. Cenšoties aiz sevis iemānīt grimstošajā ūdenī citus, arī pats tur varēja nokļūt, un tad būtu beigas.
Taču grimstošā ūdens rajons nebija necik tālu no «Matildas» kursa.
— Karamba, — Daniels beidzot dobjā balsī noteica un uzgāza ar dūri pa galdu tā, ka smalkās porcelāna kafijas tasītes nošķindēja vien. — Jūras laupītāja dzīve nozīmē nemitīgu risku, kad jāliek dzīvība uz spēles. Bez tā nemaz nav vērts būt laupītājam. Mums jānoskaidro, kur tas grimstošais ūdens patlaban atrodas.
Kokkāja seja neliecināja, ka viņš šo domu atzītu par labu. Viņam nepatika noslēpumainas parādības. Kokkājis saglabāja bezbailību tik ilgi, kamēr briesmas bija skaidras un nepārprotamas. Bet grimstošajam ūdenim piemita kaut kāda velnišķības piegarša, un tas mainīja lietas būtību.
— Vai vispār ir vērts noņemties ar to šaubīgo ūdeni, kapteini? — viņš jautāja.
— Tad iesaki kaut ko labāku! — Daniels iesaucās. — Kādā veidā mums atbrīvoties no karakuģiem?
— Tie gan nesāks dzīties mums pakaļ, es jau to teicu, — sprieda Kokkājis.
— Abi nenāks, bet viens var nākt gan, ja sapratīs, ka Svina kuģis ir dabūjis sūci, — Daniels smējās. — Tu jau pats zini, kādas summās ir izsludinātas par mūsu galvām.
Kokkājis paraustīja plecus. Viņam nebija labāka priekšlikuma.
«Skorpions» uzņēma kursu uz grimstošā ūdens pusi. Bija pēcpusdiena, kad viņi sasniedza bīstamā rajona robežu. Komanda sapulcējās uz klāja. Vīri bija nopietni, jo visi jau zināja, kāds pasākums viņus gaida.
Daniels no vīru pulka paaicināja pie sevis īso Ādamu.
— Tu mums esi iemīļojis braucienus ar laivu, — viņš teica, — un tagad tev būs izdevība to darīt. Tu sēdīsies laivā un brauksi «Skorpionam» pa priekšu, līdz mēs atradīsim grimstošo ūdeni.
īsais Ādams kļuva bāls kā palags.
— To es nevaru darīt, — viņš stostījās. — Grimstošā ūdens dibenā mīt velni. No turienes ved vistaisnākais ceļš uz elli.
— Ja tev smaidīs laime, tad šodien tu vēl nenonāksi pie velniem. Es likšu tavā laivā ielikt koka gabaliņus. Met tos ūdenī laivai priekšā, varbūt tādā veidā atradīsi grimstošo ūdeni un pats paliksi dzīvs. Kāda man vajadzība nogremdēt labu laivu — vienu tu jau sadauzīji uz klinšu rifiem.
Nekas nelīdzēja, un īsajam Ādamam nācās doties ceļā.
— Ja atradīsi grimstošo ūdeni, dabūsi atkal laupītāja tiesības! — Daniels uzsauca laivā drebošajam Ādamam.
Ne vārda nebilstot, jūras laupītāji vēroja Ādama braucienu pa bīstamo ūdens klaju. Dažs labs nodomāja, ka Daniels ir uzsācis pārlieku riskantu spēli. Ar velniem jokus dzīt nebija ieteicams.
«Skorpions» pagaidām palika uz vietas.
Vientuļa un neaizsargāta īsā Ādama laiviņa šūpojās augšup lejup mirdzošajā ūdens klaidā. Saule draudzīgi staroja debesīs, kluss vējš savilnīja ūdeni. Nekur nebija ne miņas no mīklainām briesmām. Viss šķita gaišs un labestīgs. Tomēr nevienam jūras laupītājam neatlika laika ievērot šo gaismu un labestību. Visi saspringti skatījās uz Ādamu.
Uzmanīgi kustinādams airus, īsais Ādams palēnām brauca tālāk. Laivā esošos koka gabalus viņš meta priekšā ūdenī, cik vien tālu spēdams. Valdīja pilnīgs klusums. Tādēļ jo briesmīgāk pēkšņi izskanēja Ādama kliedziens. Laikam gan koka gabals bija nogrimis zem ūdens. Varēja redzēt, kā Ādams pūlas griezt laivu atpakaļ, taču bija jau par vēlu. īsais Ādams ar visu laivu pēkšņi bija pazudis. Viņu vienkārši vairs nemanīja. Ūdens klaids bija gluds tāpat kā agrāk un pavisam tukšs.
— Karamba! — Daniels Svins nolādējās. — Atkal viena laiva un atkal viens vīrs!
Jūras laupītājos pamodās dzīvība. Ātri un slīdoši viņi ievirzīja kuģi atpakaļgaitā. «Skorpions» bu- rāja projām no bīstamā apgabala.
Grimstošais ūdens nu bija atrasts, taču neviens nezināja, cik tālu un uz kuru pusi no īsā Ādama bojāejas vietas tas varēja sniegties. Neviens nezināja, cik ātri grimstošais ūdens pārvietojas.