Debesis virs jūras bija tumši violetā un zaļā krāsā. Brāzmaini vēja virpuļi saputoja tumstošo ūdeni.
Pa jūru, kurā brieda vētra, brauca kuģis. Vantis knakšķēja, masti brakšķēja un buras plakšķēja, kad uznāca pirmā pēkšņā vēja brāzma. Neganti lādēdamies, matroži rāpās mastos, lai ierēvētu buras.
Uz kapteiņa tiltiņa stāvēja bārdains vīrs ar lielu, kumpainu degunu un acīm kā degošām oglēm. Tas bija Daniels — ar iesauku Svins.
Šo kuģi sauca «Skorpions». «Skorpions» bija jūras laupītāju kuģis, tā matroži visi kā viens pirāti un Daniels viņu draudīgais vadonis.
Blakām vadonim stāvēja maza meitene, tērpusies platā buraudekla mētelī. Meiteni sauca Ara- bella, un viņa bija Daniela meita.
— Taisies, ka tiec, un nemaisies man pa kājām, — Daniels norūca uz Arabellu. — Tu taču redzi, ka tuvojas vētra. Mums ar vīriem būs ko rauties. Pazudi kajītē!
Arabella izlikās, it kā nebūtu neko dzirdējusi.
Daniels vēl kaut ko noņurdēja, bet Arabella joprojām palika uz kapteiņa tiltiņa. Viņa sameklēja tālskati un sāka ar to pētīt nemierīgo apvārsni, Arabella uz kuģa bija vienīgais cilvēks, kas dažbrīd uzdrīkstējās nepakļauties briesmīgā Svina gribai.
Daniels ruporā uzkliedza pavēles vīriem, kuri rosījās uz rājām. Viņi jau tāpat darbojās ļoti naski. Bija skaidrāks par skaidru, ka kuģis nekavējoties jānodrošina pret vētru. Buras vajadzēja noņemt un visus mezglus pārbaudīt, lai vētrai nebūtu iespējams satvert neko plandošu, kad tā gribēs purināt kuģi.
Saka tumst, kaut ari bija pats dienas vidus.
Arabella satvēra Daniela piedurkni.
— Tēt, paskaties, — kas tas tāds?
Viņa sniedza tēvam tālskati. Daniels pavērsa to norādītajā virzienā un vērīgi nopētīja ūdens klajuma aizvien augstākos viļņus.
— Karamba! — viņš lādējās. — Viens stulbenis ir pamanījies iegriezt savu jollu pašā jūras vidū! Nez, ko viņš tagad savā prātā domā iesākt!
— Pievāksim viņu! — nosprieda Arabella.
— It kā mums vēl maz būtu savu rūpju, — iebilda Daniels. — Mēs taču neesam nekāds glābšanas kuģis.
Arabella no jauna paņēma rokā tālskati un vērās tālumā, kur viļņu muguras mētāja laivu.
Cauri vēja šņākoņai atskanēja klaudzoši soļi. Uz kapteiņa tiltiņa parādījās jūrnieks ar koka kāju, viņa galva bija aptīta ar sarkanu lakatu.
— Vai sāpes joprojām nerimstas? — nīgri pajautāja vadonis.
— Ak, labāk nemaz nerunā! — drūmi atbildēja Kokkājis un nolamājās briesmīgiem vārdiem. Ara- bellas acis kļuva apaļas kā putnam, kaut arī viņa savos deviņos dzīves gados jau bija šo to dzirdējusi.
Patiesībā Arabella bija dzimusi un uzaugusi uz jūras laupītāju kuģa. Gluži maziņa būdama, viņa bija zaudējusi māti. Tūlīt pēc Arabellas piedzimšanas māmiņa sajuka prātā un ielēca pār bortu jūrā. To Arabellai pastāstīja Alelūja, kas, par spīti vīru nievām, tolaik uzņēmās barot un aprūpēt bērnu.
Arabellas dēļ Alelūja sāka turēt uz kuģa kazu, lai bērns vismaz dabūtu pienu. Daži gan par to smējās, bet bija arī tādi, kas uz šīm izdarībām skatījās ar neuzticību un pareģoja, ka šāds skuķis viņiem agrāk vai vēlāk sagādās nelaimi.
Arabellai citu māju nemaz nebija, tikai kuģis. Tādu nebija arī viņas tēvam un pārējiem jūras laupītājiem. Pirāti bija cilvēki ārpus likuma bezgalīgā ūdens klaida vidū.
Kokkājis bija viens no tiem, kas necieta Arabellu ne acu galā. Viņš centās arī Dānieļu katrā izdevīgā gadījumā noskaņot pret meiteni, taču tas neizdevās.
— Paliec mierā, — teica Daniels ik reizi, kad kļuva nikns. — Uz tevi tas neattiecas. Vai gribi svinu?
No Daniela pistoles Kokkājis baidījās. Pistole vienmēr zibenīgi parādījās Daniela rokā, un viņš netēmējot trāpīja jebkurā mērķī, pirms kāds vispār paspēja ieraudzīt viņa pistoli.
Vējš tikmēr kļuva arvien stiprāks, un vīriem, kuri vēl joprojām atradās uz rājām, bija jāturas ar visiem spēkiem, lai vētra viņus neaizrautu projām. Augstie viļņi sāka velties pār tukšo kuģa klāju. Tagad Daniels, jau gluži saniknots, uzkliedza Arabellai:
— Pazūdi kajītē, kad es tev saku!
Arabella ar rūpju pilnu skatienu pavērās viņā.
— Es nevaru tevi atstāt vētras varā, — viņa teica.
— Karamba! — nolamājās laupītāju vadonis.
Tad Arabella nolika tālskati un devās projām.
Ceļš līdz kajītes lūkai nebija sevišķi garš, un pie sienas bija piestiprināta virve, pie kuras pieturēties, kad vai nu kuģa šūpošanās, vai vējš, vai arī viļņi draudēja nogāzt cilvēku not kājām. Bet vētra nupat jau kļuva tik stipra, ka paiet bija grūti. Divi vareni viļņi uzbruka Arabellai, pirms viņa, gluži slapja un pa pusei apdullusi, tika lejā pa kāpnēm.
Savā kajītē viņai negribējās iet. Vētras laikā nebija patīkami vienai pašai tupēt kajītē, klausoties vēja un ūdens dārdoņā virs galvas.
Arabella devās uz kambīzi. Tajā Adalberts, zaļš un dzeltens no jūras slimības, gatavoja pusdienas, un tur bija silti.
Adalberts jau pirms Arabellas dzimšanas darbojās koka amatā uz laupītāju kuģa. Šajā darbā viņš bija kļuvis briesmīgi resns, tomēr bija veikls un kustīgs vīrs un jūras kaujā negaidīti dūšīgs cīnītājs. Adalberta lielā nelaime bija tā, ka viņš vispār nevarēja izturēt viļņošanos. Tiklīdz jūrā parādījās kaut nelieli viļņi, Adalbertu sagrāba neganta jūras slimība.
Arī patlaban viņš nevis maisīja katlā piedegušo putru, bet, kaktā sakņupis, vaidēja slimības dēļ.
Tikko kambīzē iegājusi, Arabella pēc smakas saprata, ka ar putru ir bēdīgi. Neizskatījās, ka te vairs kaut ko varētu glābt. Viņa piegāja pie plīts un mēģināja putru pamaisīt. Kuģa šūpošanās ļoti apgrūtināja šo darbu. Verdošā putra tik tikko neizšļācās no katla Arabellai sejā. Meitene bija spiesta atstāt katlu savā vaļā.
Arabella nosēdās kambīzes kaktā un lūkojās uz otrā kaktā kunkstošo Adalbertu. Viņai kļuva Adalberta žēl. Viņam bija lemts līdz mūža beigām tā mocīties ar jūras slimību, jo no jūras laupītāju kuģa paglābties nevarēja neviens. Tāds bija laupītāju likums —ja esi kļuvis par pirātu, tad tev par tādu jābūt visu mūžu. Ja kāds aiziet no pirātu kuģa, tas kļūst citiem bīstams. Varbūt viņš iesākumā aiz bailēm arī turēs muti, bet vēlāk aizmirsīs bailes un nodos gan agrākos biedrus, gan bagātību slēptuves. Tādēļ neviens nedrīkstēja iet projām. Ja kāds aizbēga, to sameklēja kaut vai no zemes apakšas un aizraidīja uz viņpasauli.
Ārā sāka dārdināt pērkons. Arabella sarāvās kamolā. Alelūja -viņai par pērkonu bija stāstījis tik daudz briesmīgu nostāstu, ka dārdināšana vienmēr lika viņas sirdij sažņaugties.
— Nu gan ir elle vaļā! — vaidēja Adalberts. — Kas tagad būs par vētru!
darījums ar pērli
Vētra ilga vairākas dienas un tad beidzās gandrīz tikpat pēkšņi, kā bija sākusies.
Jūras laupītāji jutās līdz nāvei noguruši. Cīņa ar vētru bija galīgi novārdzinājusi vīrus. Viņi acumirklī iekrita savās guļvietās un iemiga dziļā miegā.
Vienīgi Alelūja un Arabella palika nomodā. Alelūja stāvēja sardzē — kādam taču vajadzēja to darīt. Nevarēja taču atstāt jūras laupītāju kuģi pilnīgi likteņa varā. Toties Arabella negulēja tāpēc, ka viņai dienas laikā nemaz nenāca miegs.
Arabella klīda apkārt pa kuģi un pētīja, ko vētra ir nodarījusi.
Visur uz kuģa viļņi bija ieskalojuši gļotas un ūdenszāles. Bieza, slapja netīrumu kārta sedza kuģa klāju. Gļotās blakus grotmastam Arabella atrada tumšu gliemežnīcu. Viņa mēģināja to atvērt, lai paskatītos, vai gliemežvāka iekšpuse spīguļo, taču tas neparko nevērās vaļā. Kamēr viņa tā ar gliemežvāku nopūlējās, no pretējās puses gar kuģa margsienu kliboja Alelūja, kuram acis bija sarkanas no negulēšanas.
— Vai tu kaut ko atradi? — viņš žāvādamies jautāja.
— Gliemežnīcu, — atteica Arabella. — Bet es nekā nevaru dabūt to vaļā.
— Parādi, — sacīja Alelūja.
Arabella pasniedza gliemežvāku, un Alelūja ar naža asmeni atlauza tā puses vaļā.
Gliemežvāka iekšpuse patiešām vizuļoja rožainā un zilganā krāsā. Taču tur bija vēl kaut kas. Alelūjas roka, kas jau grasījās atdot perlamutra gliemežvāku meitenei, pēkšņi apstājās pusceļā.
— Ak tu, karātavu putns! — izgrūda jūras laupītājs, un viņa acis kāri iezalgojās. Miegs bija kā ār roku atņemts.
Gliemežnīcā mirdzēja liela, rožaina pērle.
Alelūjas seja gluži pārvērtās. Viņš izurķēja pērli no vāka, uzlika to uz delnas, aplūkoja un paripi- nāja. Tad pirksti paši no sevis šakļāvās un Alelūja savilka roku dūrē.
— Dod šurp! — Arabella kļuva nepacietīga. — Es to atradu!
Bet Alelūja nesteidzās. Viņš neatvēra sauju, un seja viņam vērtās arvien dīvaināka.
Pērles bija Alelūjas vājība. Laupījumu dalot, viņš aizvien tēmēja uz pērlēm, ja vien tās bija atrodamas starp nolaupītajām mantām.
Tik skaistu un lielu rožaino pērli Alelūja vēl nekad nebija ieguvis. Šādas pērles visā pasaulē bija reti sastopamas.
— Atdod manu pērli! — pieprasīja Arabella.
Vilcinādamies Alelūja pastiepa roku uz Arabel-
las pusi.
— Ņem, — viņš nopūšoties teica. — Kur tu to atradi?
— Tepat pie grotmasta, — atbildēja Arabella un ar zodu norādīja uz masta pusi. Pērli viņa iebāza kabatā. Arabella notīrīja arī gliemežvāku un to tāpat ielika kabatā.
Alelūja ņēmās cītīgi purināt jūraszāles. Pārbaudītās drazas viņš aizmeta pār bortu. Arabella devās viņam palīgā.
— Ja tagad atradīsim pērli, tā piederēs man, vai ne? — noprasīja Alelūja.
Arabella bija ar mieru.
Līdz pašam vakaram viņi cītīgi strādāja. Alelūja pat nepamodināja nākamo sardzes vīru, lai varētu mierīgi un netraucēti rakņāties pa jūraszālēm. Viss kuģa klājs tika iztīrīts no brūnaļģēm un ūdenszālēm, un starp drazām viņi atrada milzum daudz mantu: dažādas pudeles, pusi korķa vestes, gluži lietojamu dunča maksti, koka zirdziņu un veselu lērumu koka drazas, kas noderēja kambīzei. Tomēr otru pērli viņi neatrada.
Alelūja bija noguris un ļoti saīdzis. Visi vīri vēl gulēja, arī Alelūja labprāt būtu devies atpūsties un sūtījis nākamo laupītāju savā vietā sardzē, bet viņa sirds joprojām neguva mieru.
Arabella stāvēja pie kuģa margām un vērās rietošajā saulē.
Pēkšņi gluži netālu no kuģa meitene pamanīja to pašu jollu, kuru viņa, vētrai sākoties, bija vērojusi ar tālskati.
Bez burām palikusi un līdz pusei pieplūduši ar ūdeni, laiva izskatījās gaužām nožēlojama. Tajā kāds cilvēks, pie nolauztā masta turoties un kājām ļodzoties, centās izslieties taisni. Šķiet, ka bija sadzirdama arī kāda vārga balss.
— Nāc paskaties, Alelūja, jūrā ir cilvēks! — sauca Arabella.
— Nezin, kas viņam tur darāms? — Alelūja dusmīgi atsaucās.
— Nu, uz jollas taču! — paskaidroja Arabella.
— Paņemsim viņu uz kuģa. Viņa laiva tūlīt noies dibenā.
Alelūja pienāca pie kuģa margsienas.
— Jūras katastrofā cietušais, — viņš noteica.
— Ko nu ar tādu iesākt! No viņa neko nevar paņemt. Pati taču redzi — tas ir pliks kā baznīcas žurka.
— Paņemsim viņu tomēr uz borta, varbūt viņš varēs kaut ko interesantu pastāstīt, — ieminējās Arabella.
Alelūjam pēkšņi iešāvās prātā kāda doma.
— Varbūt tu gribi viņu sev? — viņš ar cerībām iejautājās. — Es uzvilkšu viņu augšā un pārdošu tev, gribi?
— Kādā veidā?
— Nu, viņš kļūs pilnīgi tavs. Gan es izskaidrošu vīriem, ka viņš ir tava daļa. Vai gribi?
— Gribu.
— Tad dod man savu pērli, un es tev šo vīru pārdošu par pērli. Vai esi ar mieru?
— Lai notiek! — Arabella piekrita. — Cilvēks jebkurā gadījumā ir vairāk vērts nekā pērle.
— Dod šurp pērli!
— Dabū vispirms to vīru uz borta, tu taču redzi — laiva tūlīt nogrims!
Un laiva šajā brīdī to patiešām darīja. Vīrs jau kūlās pa ūdeni un, saņēmis pēdējos spēkus, sāka peldēt uz laupītāju kuģa pusi.
— Met viņam glābšanas riņķi, ko tu gaidi! — Arabella sauca Alelūjam.
Bet visus glābšanas riņķus vētra bija aizskalojusi. Alelūja neziņā lūkojās apkārt. Bezspēcīgais vīrs jūrā pagāja zem ūdens un atkal parādījās viļņos.
— Lec ūdenī, es nolaidīšu virvju kāpnes! — kliedza Arabella.
— Nupat ir elle vaļā! — šķendējās Alelūja, nometa svārkus un ar galvu pa priekšu ielēca pār margsienu jūrā. Viņš piepeldēja pie vīra, kurš pēdējiem spēkiem cīnījās par savu dzīvību, aptvēra to ar vienu roku un pagriezās atpakaļ.
Arabella jau bija sagatavojusi virvju kāpnes. Alelūja uzdabūja vīru sev uz pleca un elsdams rāpās augšā pa kāpnēm. Viņš ļāva vīram pārvelties pār margsienu uz klāja un pats šķendēdamies rāpās pakaļ.
— Dod pērli, — viņš drūmi sacīja, atglauzdams slapjos matus.
Arabella pasniedza pērli Alelūjam. Tam nogurums bija kā ar roku atņemts. Aizkustinātais laupītājs nolūkojās uz savu pērli un ripināja to savās milzīgajās plaukstās.