— Man nemaz nepatīk tas grimstošais ūdens, — Kokkājis norūca, stāvot blakus Danielam uz tiltiņa. Abi turēja rokā tālskati un pētīja zelta eskortu, kas bija manāms pie horizonta. Pagaidām viņi tam netuvojās — vēl nebija īstais laiks.
— Gan tu redzēsi — viss noritēs pēc plāna, — atbildēja Daniels. — Domā labāk par «Matildas» zeltu.
Arabella, kas stāvēja tepat uz tiltiņa, izdzirdējusi vārdu «zelts», sarauca pieri. Pēdējā laikā zelts viņai sagādāja lielas raizes. Viņa nespēja aptvert, kāpēc laupītāji tā tiecas pēc zelta — tik ļoti, ka aizmirst visu pārējo. Zelts ir vienkārši dzeltens, auksts, spīdošs, smags metāls. Tas neatbild, ja tu to uzrunā. Tam ir vienalga, kam piederēt. Laikam jau nav svarīgs pats dzeltenais, aukstais metāls. Svarīgāks ir tas, ka ar to saistītas neskaitāmu cilvēku vēlmes un domas. Un visas asinis, kas zelta dēļ izlietas. Tā vien šķiet — cilvēki ir sarunājuši, ka zeltam ir jābūt tam, kura dēļ visi kaujas un slepkavo cits citu. Un, kad zelts beidzot ir tev rokā, tas nemaz nav citāds — vienkārši gluds un auksts. Un tas izraisa skaudību cilvēkos, kam tas zelts nepieder.
Visi, kurus Arabella pazina, neprātīgi tīkoja pēc zelta. Visi, izņemot Hasanu, un tieši tādēļ laupītāji bija tik nikni uz Hasanu. Viņi nevarēja Hasanu komandēt, jo viņš nekāroja pēc zelta. Hasans nekļuva par laupītāju, jo viņam zelts nebija pats svarīgākais visā pasaulē. Šis klaidonis nebija ar mieru zelta un dārgu lietu dēļ biedroties ar ļaunumu.
Arabella skumīgi nolūkojās uz savu tēvu. Kādēļ gan tēvā slēpjas tik daudz ļaunuma un kāres pēc zelta? Varbūt to izraisīja dzīve jūras laupītāju vidū? Viņa paši tuvākie līdzbiedri taču bija šis baismīgais Kokkājis ar savu šausmīgo Āķi, Jūras Bendi, Alelūju, Marcipānu. Ja tēvam būtu tādi draugi kā Hasans, varbūt arī tēvs būtu citāds un tad zelts, viņaprāt, nemaz nebūtu pati svarīgākā lieta pasaulē?
Protams, Arabella saprata, ka tēvs un Hasans nekad nekļūs draugi. Cilvēki taču nemainās tik viegli un tik pamatīgi, un Hasans taču nemaz nedrīkst mainīties! Mainīties vajadzētu tieši tēvam.
Zelta eskorts pamazām tuvojās vietai, kur «Skorpionam» bija paredzēts veikt pirmo ātro triecienu. Viss bija sagatavots. Laupītāji stāvēja katrs savā vietā. Ikviens zināja, kas tam būs darāms. Atskanēja Daniela pirmās pavēles. Kuģa ātrums pēkšņi divkāršojās. «Skorpions» naigi drāzās uz zelta eskorta pusi.
Drīz arī uz «Matildas» pamanīja, ka «Skorpions» dzenas viņiem pakaļ. Arī viņi centās paātrināt gaitu, tomēr «Matildas» smagā krava neļāva viņiem būrāt pietiekami ātri.
Daniels lika uzvilkt mastā melno karogu ar miroņgalvu. Nupat «Skorpions» jau bija nonācis dzirdamības attālumā. No laupītāju kuģa pār ūdeņiem noskanēja baismīga aurošana, kas lika asinīm sastingt dzīslās. Zelta vedējiem nedrīkstēja būt šaubu par to, kas gatavojas viņiem uzbrukt. Šausmām un izbīlim vajadzēja nospēlēt Danielam par labu.
Redzot, ka bēgšana nav iespējama, kuģi apstājās un ieņēma tādas pozīcijas, kurās būtu visērtāk atvairīt uzbrukumu. Karakuģi draudīgi pavērsās pretī «Skorpionam», kamēr «Matilda» aizslīdēja viņu aizsegā.
Nesamazinot ātrumu, «Skorpions» taisnā ceļā drāzās virsū vienam no karakuģiem, it kā grasīdamies to taranēt. Asais, bruņām klātais kuģa priekšgals strauji tuvojās karakuģa korpusam, ko sedza dzelzs plāksnes. Tūlīt, tūlīt priekšgals dārdēdams iedrāzīsies tajā. Pirāti gavilējoši bļāva, un karakuģis bija gatavs visļaunākajam. Tomēr pēdējā acumirklī «Skorpions» nogriezās grimstošā ūdens virzienā. Tieši pirms šī pagrieziena nodārdēja gan karakuģa, gan «Skorpiona» lielgabali. Šāvieni trāpīja to karakuģi, kurš atradās tālāk no grimstošā ūdens. Patiešām, «Skorpiona» lielgabali bija pavēr- sušies tikai pret šo kuģi, jo plānā bija paredzēts, ka otrais karakuģis dzīsies viņiem pakaļ.
Arī «Skorpionu» ķēra trāpījums, tomēr ne pārāk nopietns. Un tomēr pirātu kuģis acumirklī uzliesmoja. Vīri aizdedzināja eļļu, kas bija ielieta savlaicīgi uz klāja novietotos platos lēzenos traukos. Pa gabalu vajadzēja rasties iespaidam, ka uz «Skorpiona» ir izcēlies bīstams ugunsgrēks.
Ar veikli notēlotu tūļību «Skorpions» pavērsa priekšgalu pret grimstošo ūdeni un, laupītāju izmisuma kliedzieniem skanot, sāka attālināties no zelta eskorta, it kā cenšoties ar bēgšanu glābties no neizbēgamas bojāejas.
Bija pienācis izšķirošais mirklis. Vai karakuģis dosies viņiem pa pēdām? Vai viņu plāns izdosies? Un, ja izdosies, kurš būs tas, kas pazudīs grimstošajā ūdenī?
Laupītāju acis bija pievērstas zelta vedējiem. Spriedze bija neizsakāma.
Arabella sēdēja savā slēptuvē — grozā masta galā — un nezināja, ko viņai vajadzētu vēlēties: vai lai kuģis nesekotu viņiem vai arī gluži pretējo. Ja kuģis nesekos, tas varbūt izglābsies, kaut gan pirāti to nekādā ziņā tā neatstās. Viņi par katru cenu centīsies pārspēt zelta eskortu. Ja karakuģis dosies viņiem pakaļ, viss kas var atgadīties. Ara- bella zināja, ka laupītāji grib ievilināt karakuģi grimstošajā ūdenī.
Tā vai citādi, šeit uz jūras visi atradās tieši zelta"dēļ — kā laupītāju kuģis, tā arī zelta karavāna.
Tur nu stāvēja viņas zelta alkstošais tēvs, rokas uz krūtīm sakrustojis, ciešu skatienu noraudzīda- mies uz karakuģiem. Arabella pamanīja, kā plats smaids pārslīd viņa sejai. Jā, otrs karakuģis nebija spējis pretoties kārdinājumam — tas devās pakaļ degošajam laupītāju kuģim. Tam nebija vajadzības uzmanīties no jebkāda māņu manevra, jo jūras klajums visapkārt līdz pašam horizontam bija pavisam tukšs, un no jūras dzīlēm taču nekādi «Skorpiona» sabiedrotie nevarētu uzglūnēt. Karakuģis, nostājoties viens pret vienu, spētu uzsākt cīņu arī tad, ja «Skorpiona» bojājumi būtu mazāki, nekā tie šķita īstenībā. Karakuģa kapteinim taču nebija ne jausmas par grimstošo ūdeni, un viņš tam arī nebūtu ticējis, jo kara flotē gan neviens nemēdz ņemt par pilnu tādus māņus.
«Skorpions» mērenā ātrumā virzījās uz priekšu. Kuģa priekšgalā stāvēja Alelūja ar loku rokās un šāva tālu priekšā bultas ar spalvu pušķiem galā. Kokkājis un Daniels ar tālskati vēroja tās no kapteiņa tiltiņa. Šoreiz grimstošā ūdens robežu vajadzēja norādīt spalvu pušķim, kas jauki šūpojās uz ūdens.
«Skorpionam» tieši pa pēdām drāzās karakuģis. Atkal nodārdēja šāvieni no karavīru lielgabaliem. Viena lode izrāva krietnu caurumu laupītāju kuģa pakaļgalā, un tas nodrebēdams iegrima par sprīža tiesu dziļāk ūdenī. Vīri tur nesaskatīja neko vairāk kā vienkāršu belzienu, kas parasti ir jūtams visā kuģī pēc lodes trāpījuma. Toties Daniels izjuta kuģi tāpat kā savu ķermeni. Viņš saprata, ka grimstošā ūdens robeža ir sasniegta. Tūlīt arī atskanēja Kokkāja kliedziens. Pašu tālāko Alelūjas bultu bija pakampusi ūdens dzīle.
Daniels acumirklī pavēlēja uzrēvēt visas kuģa buras. Karakuģis tuvojās, pilnīgi pārliecināts par uzvaru. Jau varēja skaidri saskatīt vīrus uz tā klāja. Laupītāji, stāvēdami nolaistām rokām liesmu jūras vidū, nolūkojās viņos. Nebija jēgas ilgāk šķiest munīciju, tuvākajās minūtēs cīņas liktenim vajadzēja izšķirties bez šaudīšanas.
Uz karakuģa laupītāju bezdarbību izprata pa savam. Tā acīmredzot bija nepārprotama padošanās zīme. Lepnā mundierī tērpies kapteinis pacēla pie mutes ruporu un uzpūtīgi sauca pār ūdeņiem.
— Hei, Daniel! Esi uzmanīgs, ka tu nedabū kādu ievainojumu! Es gribu tevi saņemt dzīvu! Visa pasaule vēlas redzēt, kas tu esi par vīru!
Arabellai sirds nodrebēja, dzirdot šos vārdus. Viņa zināja gan, ka vismaz šis kapteinis viņas tēvu nesagūstīs. Ja laupītāju plāns neizdosies, viņi paši pazudīs grimstošajā ūdenī. Karakuģis viņus nekādā gadījumā nenoķers. Bet kapteiņa vārdi piepildīsies tieši tad, ja Daniels no šīs cīņas iznāks kā uzvarētājs.
Bija pienācis pats grūtākais mirklis.
«Skorpionam» vajadzēja piebraukt vēl tuvāk grimstošajam ūdenim, lai karakuģis nepamanītos mainīt kursu, tad pēkšņi nogriezties sāņus, ļaujot karakuģim drāzties tālāk vienam pašam. Alelūjas spārnotās bultas rādīja, ka labajā pusē patlaban vēl ir ūdens, kas spēj noturēt vismaz bultas.
Laupītāji bija pārvērtušies sejā un līdzinājās spokiem. Arī viņiem risks bija pārāk liels. Viņi mazāk baidījās no nāves nekā no velniem tur, grimstošā ūdens dibenā. Pat Alelūja kļuva bāls aiz bailēm. Kokkājim piere pārklājās sviedriem. Vienīgi Svinam nedrebēja roka. Daniels pats stāvēja pie stūres un aukstasinīgi uzmanīja karakuģa kustību. Tas vēl paātrināja gaitu. Bija laiks notvert laupītāju kuģi, jo kapteinis neuzdrīkstējās aizbraukt pārāk tālu no zelta vedēja kuģa.
Nupat jau «Skorpionu» varēja vai ar roku aizsniegt. Karakuģa kapteinis apmierināts smaidīja. Caur dūmiem viņš nevarēja redzēt, ka deg nevis pats «Skorpions», bet gan uz kuģa klāja lēzenos traukos ielietā eļļa. Viņam šķita, ka «Skorpions» vēl pieliek pēdējās, veltīgās pūles, lai mēģinātu izglābties.
Daniels strauji sagrieza stūri pa labi. «Skorpions» krasi mainīja virzienu, tad, krakšķēdams un čīkstēdams no pagrieziena izraisītās pārslodzes, aizslīdēja karakuģim no deguna priekšas. Pašpārliecinātais karakuģa kapteinis smīnēdams nolūkojās uz «Skorpionu». Viņam nebija vajadzības izdarīt tik pēkšņu manevru — liesmām un dūmiem klātais «Skorpions» tik un tā bija viņam droši rokās. Karakuģis vēl kādu brīdi turpināja drāzties pa iepriekšējo kursu.
Un tūlīt arī pienāca tā gals.
Karakuģis itin kā pa kalna nogāzi ienira jūras dzelmē. Pēc kāda brīža ūdens atkal bija rāms un līdzens. Neradās pat ne ūdens virpulis, kas parasti apzīmē kuģa grimšanas vietu. Gluži kā nekas nebūtu noticis.
Alelūja pārmeta krustu. Laupītāji bija nosvīduši aiz bailēm un drebēja kā nodzīti zirgi.
Arabella caur dūmiem un liesmām cieši vērās savā tēvā. Daniela sejā neko nevarēja izlasīt.