Laupītāji drīz vien atguvās. Viņi bija veikuši neiespējamo un patlaban, Daniela Svina vadīti, jutās visvareni. Viņi steidzīgi pārmeta pār bortu traukus ar degošo eļļu un, triumfējoši kliegdami, drāzās atpakaļ pie zelta karavānas. Kuģi stāvēja savās iepriekšējās vietās, no tiem varēja labi redzēt visu notiekošo. «Skorpionam» strauji tuvojoties, «Matilda» metās bēgt. Atlikušais karakuģis virzījās tai līdzi. Bija taču skaidri redzams, ka laupītāji ir savienībā ar pašu nelabo.
Bet «Matilda», protams, necik tālu netika. «Skorpions» drīz vien bija viņiem uz pēdām. Karakuģis nolēma uzsākt kauju — kas gan cits tam vēl atlika. Apbruņojuma un vīru skaita ziņā tas patiešām pārspēja «Skorpionu». Taču karakuģa komandu bija sagrābušas māņticīgas bailes, un izrādījās, ka tas ir ļoti nozīmīgs apstāklis. Karavīri jau iepriekš jutās kā zaudētāji šajā cīņā. Skaidrs, ka Svins ir vēl briesmīgāks, nekā viņu daudzināja. Svins darbojās roku rokā ar pašu nelabo, jo tas, ko viņi nupat savām acīm pieredzēja, nevarēja būt nekas cits kā sātana roku darbs. Atradās arī uz zelta karavānas kuģiem vīri, kas zināja par grimstošo ūdeni. Tas fakts vien, ka grimstošais ūdens pastāvēja, izraisīja šausmas. Bet nu noskaidrojās, ka šis ūdens kalpo Danielam, un tas lika pašam drosmīgākajam nodrebēt aiz bailēm. Sazin kas vēl Svinam varēja būt padomā. Patlaban karavīri varēja no viņa visu ko sagaidīt.
Un tā nu iznāca, ka cīņā ar karakuģi laupītājiem bija ļoti viegli uzvarēt. Apmēram tikpat viegli kā jebkuru neizveicīgu tirdzniecības kuģi. Sātaniskajam Danielam paklausīgie laupītāji ar sodrējiem klātām sejām karavīru acīs šķita gluži kā no pazemes ieradies elles karapulks, kam pretoties nebija jēgas. Atbruņotos vīrus Daniels pavēlēja ieslodzīt komandas kajītē un tad ķērās pie «Matildas ».
Laupītājiem vajadzēja tikai uzlēkt uz «Matildas» klāja, kad visi tās vīri jau paniskās bailēs sa- kņupa uz tā un ļāva sevi sadzīt vienkopus kā izbiedētu aitu baru. Tas apstāklis, ka «Matildas» lielgabali nespēja izdarīt nevienu šāvienu, tika uzskatīts par Daniela sātanisko spēju izpausmi. Un arī vēdergraizes, nelabā dūša un vemšana, ar ko mocījās visa komanda, nebija tīra lieta. Garo Pedro un bakurētaino Ādamu neviens neiedomājās turēt aizdomās.
Vienīgais, kas nezaudēja dūšu, bija «Matildas» kapteinis — vecs, pieredzējis jūras vilks. Viņš saprata, ka Daniels, kaut arī velnišķīgi veikls un pārdrošs, tomēr bija tikai cilvēks. Velniem kapteinis neticēja. Un tā nu iznāca, ka brīdī, kad Daniels, pirātu pavadīts, nekaunīgā bezrūpībā iesoļoja kapteiņa kajītē, vecais kapteinis stāvēja pie galda, turot rokā pret Dānieļu pavērstu pistoli. Tas bija vienīgais ierocis, ko uz «Matildas» pacēla pret Dānieļu.
— Nezin, vai parasta lode tevi vispār spēj nogalināt, — kapteinis izsmejoši teica un nospieda mēlīti. Tomēr šāviens neatskanēja. Garā Pedro veiklie pirksti bija knibinājušies arī gar kapteiņa pistoli. Laupītājiem tas bija zināms, bet Arabellai gan ne. Nobijusies viņa izskrēja tēvam priekšā. Sodrējiem nosmērētās meitenes pēkšņā parādīšanās lika jūras vilkam nodrebēt. Visu ko viņš bija gaidījis, tikai ne to.
Arabella strauji pieskrēja pie apjukušā kapteiņa, izrāva viņam pistoli no rokas un iebāza to sev aiz jostas.
Meitenes ašā rīcība uzjautrināja laupītājus. Tagad, atstājuši nāves briesmas aiz muguras un guvuši neticamu uzvaru pār zelta karavānu, viņi spēja līksmot un priecāties par vienalga ko. Dzīvība bija glābta un bagātīgs laupījums nodrošināts.
— Ko tu gaidi, Arabella, triec viņam lodi ribās!— jautri uzsauca Marcipāns. — Tu taču redzēji, ka viņš gribēja nonāvēt Dānieļu!
Arabella uzmanīgi pavērās uz «Matildas» kapteini. Vecajam vīram bija kupla, gaiša bārda un nopietnas acis. Viņš jau jutās noslēdzis rēķinus ar dzīvi, bet mazā meitene, kas stāvēja viņam priekšā, izsita viņu no sliedēm. Vai patiešām viņam, vecam jūras vilkam, darīs galu šāda knīpa, kurai līdzīga dzimtajā pusē baro vistas ar graudiem un saplūc trušiem zāli?
— Nu, nu! — uzmundrināja laupītāji.
— Viņam jau nemaz nav lodes pistolē, — teica garais Pedro. — Es pats ar savu roku izņēmu.
Kapteinis sacirtās.
— Ak tad tu, suns, esi laupītāju dienestā, — viņš nicinoši noteica. — Izrādās, ka tu biji tas, kas sabojāja lielgabalus!
— Kā tad, kā tad, — ķiķināja Pedro. — Es un bakurētainais Ābrams!
— Vīrus jāizvēlas ļoti rūpīgi, kaptein, — Marcipāns pazobojās. — Nu tu redzi, cik viegli uz kuģa var nokļūt dažādi salašņas!
— Šauj nost to veci, — viņš pavēlēja. — Tev ir laiks izmēģināt roku!
Arabella nobijusies palūkojās uz tēvu. Tēvs smējās. Vai tiešām arī viņš uzskatīja, ka Arabellai jāaptraipa sava sirdsapziņa ar šī neaizsargātā kapteiņa nonāvēšanu? Protams, tēvs taču bija jūras laupītājs. Cietsirdīgais, asiņainais Daniels, ar iesauku Svins. Un viņa, Arabella, bija Svina meita.
— Nu, drošāk, drošāk! — uzmundrināja nepacietīgie laupītāji. — Bliez virsū!
Arabellai acīs saskrēja asaras. Caur tām viņa redzēja vecā kapteiņa līdzjūtīgo skatienu. Vai tiešām Arabellas dzīvē tā jānotiek, ka vienīgais cilvēks, kas jūt viņai līdzi, gaida nāvi no viņas rokas?
— Nečinksti! — teica Daniels. Viņam nepatika meitas asaras. — Vai tu esi jūras laupītāju vadoņa meita vai neesi?
Arabella iešņukstējās.
— Es negribu, — viņa teica.
— Lieciet taču to bērnu mierā, — sacīja «Matildas» kapteinis. — Vai tad jums vīru nemaz nav, ka jūs spiežat mazu bērnu veikt asinsdarbu?
Tajā pašā acumirklī norībēja šāviens. Šāvējs bija Daniels. Vecais jūras vilks nokrita knūpus uz galda.
Daniela acis nikni nozibēja.
— Lai es tavu seju vairs šeit neredzētu! — viņš uzbļāva Arabellai. — Un jūs pazūdiet pie sava darba! — Tas bija adresēts laupītājiem.
Vīri ņēmās pārnest smagos zelta stieņus no «Matildas» uz «Skorpionu». Karakuģa munīcijas un ieroču krājumus viņi nogādāja sava kuģa pulvera tilpnē. Tas bija krietns papildinājums «Skorpiona» apbruņojumam.
— Un iedomājies tikai — tik daudzi no jums atpūtīsies grimstošā ūdens dibenā, — Alelūja nopūtās.
Daniels ļāva Jūras Bendem izvēlēties sev trīs jaunus vīrus, bet pārējie kopā ar izlaupītajiem kuģiem nogrima jūras dzelmē.
Smagi piekrautais « Skorpions» uzņēma kursu uz pašu tuvāko slēptuvi. Tā bija zaļojoša saliņa nomaļus no kuģu ceļiem, uz tās laupītājiem bija iekārtotas ērtas mītnes.
Pēc lielā nervu sasprindzinājuma vīriem bija nepieciešama atpūta.