«Skorpions» izmeta enkuru nomaļā uci, ;as sniedza drošu patvērumu. Un tad noskaidrojās, ka neviens pats laupītājs nevēlas doties krastā. Neviens neuzdrošinājās labprātīgi pamest zelta stieņus, atstājot dārgo kravu pāris vīru apsardzībā uz kuģa, kas bija gatavs ceļojumam. Te nevienam nevarēja uzticēties.
Un tā Daniels pavēlēja tūlīt uz klāja attaisīt ruma mucas, kas bija atvestas no «Matildas», un sākās dzīres. Pārdzīvotā sasprindzinājuma iespaidā laupītājus šausmīgi mocīja slāpes pēc ruma.
Arabella bija vienīgā, kas nolaida ūdenī mazu laiviņu un brauca uz salu. Viņa paņēma līdzi Hasanu. Arabellai nepatika vērot piedzērušos laupītājus, bez tam viņa baidījās, ka dažs vīrs, no ruma nikns kļuvis, pēkšņi varētu atcerēties Hasanu, un tad neviens nespētu palīdzēt. Labāk būs nemaisīties pa kājām.
Hasans un Arabella izvilka laivu smiltīs un iegāja mežā. Ceļš veda pa kalnieni augšup. Blakām kādas alas platajai ieejai Arabellai bija vīteņaugos paslēpies namiņš. Ala bija Daniela miteklis; Arī tajā Arabellai piederēja mazs kaktiņš, kuru viņa ar skaisti apgleznotu japāņu lietussargu varēja norobežot no plašās alas, tā izveidojot it kā mazu istabu. Bet dažkārt tēvs viņu izdzina no alas. Tas notika reizēs, kad alā sākās mežonīga laupītāju līksmošanās, uz kuru no sagūstītajiem kuģiem atveda arī vergus un verdzenes. Tādos brīžos Arabellai it nemaz negribējās būt alā, jo nolūkoties šādos svētkos bija nepatīkami.
Ne vārda nebilstot, viņi izsoļoja caur mežu un iegāja namiņā.
Ilgi neviens neteica ne vārda, abu prātus nodarbināja drūmas domas.
Beidzot Arabella pajautāja:
— Kas ir nāve?
Hasans nemaz nebrīnījās par šādu jautājumu. Pēc zelta karavānas iznīcināšanas, ko nomāktā Arabella viņam jau laivā dažos vārdos bija attēlojusi, Hasans patiešām bija gaidījis kaut ko līdzīgu.
— Par nāvi neviens neprot precīzi pateikt, kas tā tāda ir, — viņš atbildēja Arabellai, — jo no tālās nāves neviens cilvēks nav atgriezies. No tuvās nāves daži ir pārnākuši, bet arī tie neprot necik daudz pastāstīt.
Arabella saprata, ka ar tālo nāvi Hasans domā gadījumu, kad cilvēks ir jau ilgu laiku miris. Tuvo nāvi Arabella pazina labāk, viņa bija nolūkojusies, kā Alelūja atgrieza pie dzīvības uz klāja uzvilkto noslīkušo Grieķi. Alelūja izdarīja mākslīgo elpināšanu un pie tam briesmīgi steidzās, jo dzīvei var atmodināt vienīgi to, kas vēl nav aizgājis tālajā nāvē. Tobrīd Grieķis viņiem bija ārkārtīgi nepieciešams, jo viņš vienīgais varēja pateikt, kā Ziemeļ- āfrikas arābu vidū atrast vienu vīru, kuram bija zināmas visas viņu slēptuves un kurš līdz ar to kļuva bīstams laupītājiem.
Pats Grieķis gan par savu nāvi neko nestāstīja. Viņš vispār nebija ar mieru atzīties, ka vienu brīdi ir bijis miris.
— Tikai dziļš ģībonis! — viņš nobālēdams teica, ja kāds par to apjautājās. Tomēr Alelūja teica, ka tā bijusi nāve.
Hasans apsēdās Arabellas tuvumā uz soliņa ar pītu sēdekli un turpināja:
— Tā kā nāvi neviens sevišķi precīzi nepazīst, par to ir dažādi uzskati. Rašids un Alelūja domā, ka pēc nāves nokļūst paradīzē vai ellē. Labie cilvēki nokļūst paradīzē un sliktie — ellē. Viņiem ir tāda ticība: Rašidam — islams un Alelūjam — kris
tīgā ticība. Bet par nāvi ir arī citādi uzskati. Daži tic, ka pēc nāves dvēsele pamet miesu un pēc zināma laika atdzimst no jauna citā ķermenī, vienalga, vai nu cilvēka, vai dzīvnieka izskatā. Tāds ticējums ir Indijā un vēl dažās zemēs. Daudzi cilvēki domā, ka pēc nāves vispār nekā vairs nav, ir vienīgi liels klusums.
— Un kā tu domā, Hasan?
— Es domāju, ka cilvēka viena daļa turpina dzīvot viņa bērnos. Patiesi nomirst tikai tas, kam nav bērnu.
— Tad jau mans tēvs turpina dzīvot manī, — izteicās Arabella. — Bet mans tēvs taču ir ļauns jūras iaupītājs. Vai tad arī es kļūšu par ļaunu un niknu cilvēku, ja tēvs turpinās dzīvot manī?
— Nepavisam! Ar bērniem vienmēr var sākties lielas pārvērtības. Tikai tāpēc vien, ka cilvēka tēvs ir ļauns vai dzer pārāk daudz ruma, nevienam nav nolemts tapt sliktam. Galvenais, lai viņam pašam nebūtu tieksmes darīt ļaunu.
— Bet kāda ir nāve?
— Nāve ir tad, kad nekā vairs nav.
— Es to nesaprotu, — Arabella atbildēja aizsmakušā balsī.
— To patiešām ir grūti saprast, jo tu mīti dzīvā pasaulē, kas ir pilna cilvēku, dzīvnieku, augu. Tu arī par nāvi gribi domāt kā pa pasauli ar lietām un dzīvām būtnēm, gribi šo pasauli skaidri iztēloties un domāt, kādā veidā tu tur, svešā vietā, iejutīsies. Bet īstenībā nāve ir dzīves pretstats.
— Es baidos, — Arabella iebilda.
— Vai tu baidījies tajā brīdī, kad piedzimi šajā pasaulē?—jautāja Hasans. —Tevi šeit sagaidīja pietiekoši daudz rūpju. Vai tev par savu piedzimšanu ir palikušas baigas vai briesmīgas atmiņas?
— Es nezinu, — Arabella atbildēja. — Es neatceros. Laikam jau ne.
— Arī nāve pati par sevi nav ne baiga, ne briesmīga, ja tā nāk īstajā laikā.
— Kad ir īstais laiks? — Arabella taujāja.
— Tad, kad cilvēka dzīve ir nodzīvota. Kad viņš ir bijis bērns, pieaudzis un vecs. Kad viss dzīvē paveicamais ir jau padarīts. Tad nāve vairs nebaida.
— Un kas tad cilvēkam jāpadara? — Arabella nopūtās.
— Jārūpējas par visu dzīvo, jo viņš pats ir dzīvs un atrodas dzīvā pasaulē. Ja cilvēks rūpējas par to, lai dzīve turpinātos, tad nāve nebaida.
— Kā lai es to izdaru, Hasan? — Arabella sūrodamās prasīja. — Jo vairāk tu runā, jo skaidrāk es saprotu, cik briesmīgi cilvēki ir jūras laupītāji. Viņi dara galu citu cilvēku dzīvei, pirms tā ir nodzīvota. Viņi nerūpējas par cilvēkiem vai dzīvi, bet vienīgi par savu zeltu. Bet zelts taču nav dzīvs! Tikai kaudze zelta paliks pāri no laupītājiem, kad viņi būs dabūjuši galu, un īstenībā tas it nevienam nav vajadzīgs. Visi atviegloti uzelpos, kad laupītāju būs mazāk. Hasan, es esmu ļoti norūpējusies sava tēva dēļ.
Arabella piecēlās un izgāja ārā. Viņa par visām varēm pūlējās apvaldīt raudas. Tas bija grūti, jo Arabellas sirds bija ļoti nomākta. Meitene nolūkojās tur lejā, līcī, uz «Skorpionu», kur laupītāji patlaban, rumu tempdami, dižojās ar saviem varoņdarbiem. Ar rumu un lielīšanos viņi centās aizgai- ņāt dvēseles tumšajos kaktos ložņājošās slepenās bailes — tās pašas, kuru dēļ viņi bija saspringti, nervozi un nikni.
Laupītāji dzīvoja ārkārtīgi nepareizi. Viņi par savas dzīves likumu bija izvēlējušies vardarbību, un tā bija drausmīga, nelabojama kļūda.