Arabella pūlējās izlūgties no tēva, lai tas vispār neliktu Hasanu turēt aiz atslēgas.
— Hasans taču ir dzīvs cilvēks, — viņa teica. — Kā viņš spēj visu laiku nīkt tajā tumšajā būcenī!
— Kas viņš ir? — Daniels, labā noskaņā būdams, pārjautāja.
— Dzīvs cilvēks, — pārliecināti atbildēja Arabella. — Man taču jārūpējas par Hasanu. Viņš, tur aiz atslēgas sēdēdams, kļūs pavisam kūtrs.
— Hasans tev galīgi sagrozīs galvu, — noteica Daniels. — Bet viņš vismaz māca tev matemātiku un astronomiju. Tās abas uz jūras ir nepieciešamas. Nu tad ved arī viņu uz klāja, ja vien vīri viņam nedarīs pāri. Viņš ir tava daļa, tad rīkojies ar viņu, kā uzskati par labāku.
Laupītāji vēl bija bāli pēc ilgajām dzīrēm, tomēr pārpilni mundruma un dzīvesprieka. «Matildas» kaperēšana krietni vien bija cēlusi viņu garastāvokli un pašapziņu. Tikt galā vienlaicīgi ar diviem karakuģiem un «Matildu» spēja vienīgi Svina vīri. Tur vajadzēja prāta, drosmes un apņēmības. Bez šaubām, viņi ar savu lielo vadoni Dānieļu Svinu bija pati stiprākā laupītāju banda visās jūrās. Visu jūru briesmas! Salīdzinājumā ar viņiem Dzelzs Bize un tā vīri nobālēja gluži kā šaurais mēness sirpis spožās saules gaismā.
Arī garais Pedro un bakurētainais Ābrams labprāt būtu pievienojušies «Skorpiona» vīriem. Dzīru laikā tie abi apciemoja piedzērušo Dānieļu, lai ar viņu apspriestu šo jautājumu, taču Daniels, no ruma sasarkušām acīm zibsnīdams, atbildēja:
.— Man te Padrones okšķeri nav vajadzīgi! Un, ja es pareizi atceros, tad arī Padronem nav ko iesākt ar jums. Tā ka es gan nezinu, kas ar jums notiks.
Tuvumā ložņājošais Āķis, noslēpumaini smaidot, paņēma Pedro un Ābramu savā ziņā, un kopš šī brīža neviens viņus vairs nav redzējis.
Laupītāji steidzās nogādāt iegūto zeltu dārgumu krātuvē. Ikvienam briesmīgi kāroja uzzināt, cik liela taps viņa dārgumu kaudze, ja tai pievienos arī attiecīgo daļu «Matildas» zelta. Dažs labs ar nožēlu iedomājās, ka cīņā neviens nav gājis bojā, tā ka sadalīt nāksies vienīgi to, kas bija palicis pāri pēc īsā Ādama nāves. Iecerējis bēgšanu, viņš taču spēja paņemt līdzi tikai niecīgu daļu no saviem dārgumiem.
Ceļš cauri alām šoreiz likās ļoti garš un prasīja daudz pūļu, jo «Matildas» bagātīgie zelta krājumi bija ārkārtīgi smagi. Uz kuģa palika vienīgi Padro- nes daļa. Arī tā bija pietiekoši liela.
Beidzot pienāca sengaidītais mirklis. Dārgumu krātuves smagās durvis čīkstēdamas pacēlās augšā, un laupītāji piekļuva savai bagātībai. Labpatikā žagodamies, viņi rakņājās pa savām zelta un dārgakmeņu kaudzēm. Taču vislielākā bauda viņus vēl tikai gaidīja.
Mantu kambara vidū tika novietotas restes ar kvēlojošām oglēm un virs tām — plata metāla plāksne. «Matildas» zelta stieņus sakarsēja, un tad Daniels ar Jūras Bendes un Kokkāja palīdzību ņēmās smalcināt un dalīt ugunīgo zeltu.
Zeltītā uguns iepriecināja laupītājus. Dažs bēra karstās pikas sev aiz apkakles un spiedza aiz labpatikas, kad ugunīgā straume lija pa muguru vai vēderu lejup. Dažs spieda seju pie karstajiem zelta gabaliem un tad sāka pats kaist no laimes un siltuma, it kā būtu izdzēris veselu kannu karsta vīna. Alelūja piebāza muti līdz pēdējai iespējai ar zeltu, pārējo sabēra sev klēpī un tad sēdēja uz grīdas, atbalstījies pret savu dārgumu kaudzi, smaidīdams kā plānprātiņš un glāstīdams karsto zeltu.
Kad «Matildas» zelts bija sadalīts, Jūras Bende un Kokkājis izstiepa zāles vidū īsā Ādama mantību. Tās bija krietni daudz, jo īsais Ādams jau ilgi brauca uz laupītāju kuģa_« Skorpions».
Daniels izdāļāja arī īsā Ādama dārgumus. Sniegdams Marcipānam pilnu sauju ar gredzeniem, viņš pēkšņi sāka vērīgi pētīt vienu no tiem. Zelta čūskas pacelto galvu rotāja divas mirdzošas acis, bet tās ķermenis izlocījās platas stīpas veidā. Neparasts šajā gredzenā bija tas, ka čūskai viena acs spīdēja sarkanīgā, bet otra — zaļganā krāsā. Rubīnsarka- nā acs bija krietni lielāka par zaļo smaragda aci.
— Karamba, — Daniels noteica, virpinādams gredzenu pirkstos. — Šis gredzens visu laiku atgriežas manās rokās. Ļaujiet padomāt. Tas piederēja plikpaurim Rinaldo. Tad to saņēma Samurajs. No Samuraja tas nonāca pie Panteras. Tad pie Burvju Mākslinieka. Un patlaban tas bija īsā Ādama īpašumā.
Marcipāns pakampa gredzenu saujā.
— Nu tu šo gredzenu vairs neredzēsi, vadoni, — viņš nozibsnīja zobus. — Manas mantas dalīšanu neviens no jums nespēs sagaidīt, to jūs nemaz neceriet! Citu nelaime man allaž ir nesusi laimi!
Marcipāns uzmauca gredzenu sev pirkstā un apmierināts noskatījās tajā. Čūskas acis lāpu gaismā izstaroja noslēpumainu spozmi. Marcipāns tajās nolūkojās kā apburts.
«klīstošais holandietis»
Pēc divām dienām «Skorpions» atkal devās jūrā. Ar lielu nožēlu jūras laupītāji šķīrās no saviem dārgumiem. Tie palika drošībā aiz mantu kambara atslēgām.
Pievakarē laupītāji pamanīja tuvojamies dīvainu kuģi. Ērmoti likās tas, ka kuģis gluži nedabiski virzījās pret vēju. Buras nokarājās gar mastiem, un, lūkojoties ar tālskati, uz kuģa nevarēja pamanīt nevienu pašu cilvēku. Ūdens visapkārt kuģim šķita līdzens un mierīgs, kaut arī visur citur vējš bija sabangojis viļņus, cik tālu vien sniedzās skatiens.
— «Klīstošais holandietis», — Kokkājis caur zobiem izgrūda un sāka rupji lamāties. «Klīstošo holandieti» nevēlējās redzēt neviens jūrnieks. Šādā vārdā saucās sava ļaunuma dēļ nolādēts spoku kuģis, kas bezmērķīgi burāja apkārt pa visām jūrām. Par šo kuģi dzirdēja runājam, ka tas nes nelaimi ikvienam, kas to ierauga.
— Nogriezīsimies sāņus, — Kokkājis teica Danielam. — Uz šo krāmu ir pretīgi skatīties.
Toties Svins patlaban bija brašuma un varenības pārpilns. Viņam nenāca ne prātā griezties sāņus, bez tam «Klīstošais holandietis» bija uzņēmis kursu uz «Skorpionu» un diezgan ātri tam tuvojās.
— Paskatīsimies, varbūt viņi var mums pateikt kaut ko pamācošu, — Daniels zobojās. — Tie jau mums iznāk gluži kā priekšteči. Piebrauksim tuvāk.
— Nepiesauc nelaimi! — Kokkājis brīdināja un ļāva skanēt visbriesmīgākajiem lamu vārdiem, kādus vien viņš prata.
Bet Daniels viņā neklausījās. Divi kuģi tuvojās viens otram. Nonācis pavisam tuvu jūras laupītājiem, «Klīstošais holandietis» apstājās. Arī Daniels pavēlēja apturēt «Skorpionu».
Svešais kuģis izskatījās gluži kā izmiris. Uz klāja nebija manāma pat vismazākā kustība. «Skorpiona» vīri drūzmējās pie kuģa margām, daļēji intereses, daļēji baiļu dzīti. Patlaban, juzdamies kā uzvarētāji, viņi uz «Klīstošo holandieti» nolūkojās, izjūtot vienīgi tīkamus baismu drebuļus. Daniela vadībā viņi nebaidījās ne no viena visā šajā pasaulē. Bez tam neizskatījās, ka svešajam kuģim būtu kādi ļauni nodomi.
— Ahoi! — Daniels ruporā sauca «Klīstošā holandieša» virzienā. — Vai tur kāds ir?
Nekādas atbildes. Kuģis palika mēms un nekustīgs, buras un tauvas slābi nokarājās, turpretim «Skorpiona» vīriem tajā pašā laikā nācās ierēvēt buras, lai vējš neaizrautu kuģi projām.
— Laižamies, kamēr vēl nav par vēlu! — teica Kokkājis.
Toties Daniels uzsauca uz klāja stāvošajiem laupītājiem:
— Vai kāds grib iet un paskatīties — varbūt tur ir pamests kaut kas vērtīgs?
— Tiks izdarīts! — Marcipāns braši atsaucās. — Es došos turp!
— Kur tu, dullais, dzīsies! — nosodoši izteicās Alelūja. — Skaties, ka kuģis kopā ar tevi neaizbrauc taisnā ceļā uz elli!
Marcipāns nosmējās.
— Nu, kurš nāks līdzi? — viņš apjautājās, pārlaizdams acis vīru pulciņam. — Nevar laist garām tādu izdevību paplašināt redzesloku — katru dienu jau «Klīstošais holandietis» nestāv deguna priekšā!
Marcipānam piebiedrojās abi vīri no «Matildas» karakuģa. Viņiem vēl galvas griezās no negaidītajām dzīves pārmaiņām un bija tāda sajūta, ka patlaban nekas nav par grūtu vai par briesmīgu, šķita, ka pievienošanās Daniela komandai būtu padarījusi viņus visvarenus.
Laivu nolaida ūdenī, un viri klaigādami sāka airēt uz «Klīstošā holandieša» pusi. Tas joprojām stāvēja nekustīgs un vienaldzīgs, ap to stiepās plata, mierīga ūdens josla, ko neiztraucēja ne mazākā svaiga vēja pūsma. Laupītāji uz «Skorpiona» gai dīja, kas notiks, kad Marcipāns nonāks rāmā ūdens aplī. Nekas nenotika. Laiva slidēja uz priekšu tāpat kā agrāk, vienīgi ūdens aiz tās vairs nesakūlās. Neomulīgi bija uz to skatīties.
Tad laivas priekšgals atsitās pret «Klīstošā holandieša» korpusu, un šalkoņa pārskrēja pār «Skorpiona» vīru pulku.
— Ahoi! — Marcipāns sauca augšup. — Ciemiņi nāk! Nolaidiet virvju kāpnes.
Spoku kuģis joprojām palika nekustīgs. Tad Marcipāns^meta augšā uz kuģa virvi ar tai piestiprinātu āķi. Āķis ar aso galu stingri aizķērās aiz kuģa margsienas. Dunci zobos turēdams, Marcipāns naski rāpās pa virvi augšup. Abi pārējie līda viņam pakaļ.
— Saderam, ka viņi uz tās tupeles neatradīs neko, vienīgi žurku mēslus, — teica Alelūja.
Grieķis bija ar mieru saderēt.
— Klīst baumas, ka tas esot bijis visai bagāts kuģis, — viņš piezīmēja. — Uz pudeli ruma nākošajā ostā!
— Lai notiek! — Alelūja sacīja, sniegdams roku. Adalberts izšķīra derības.
Trīs laupītāji pārstaigāja «Klīstošā holandieša» klāju. Brīdi pa brīdim Marcipāns palūkojās uz «Skorpiona» pusi, noplātīja rokas un paraustīja plecus, tam vajadzēja nozīmēt, ka uz kuģa klāja nav nekā interesanta. Tad vīri nozuda kuģa iekšienē. Viņi tur palika ilgi. Ļoti ilgi. Sākumā laupītāji uz «Skorpiona» sprieda, ka vīri, pa spoku kuģa kajītēm sirodami, nekā nespēj saraust vienkopus bagāto guvumu, un dažs labs nožēloja, ka viņam īstajā brīdī pietrūcis dūšas doties līdzi. Taču, kad pagāja stunda pēc stundas, bet no Marcipāna un jaunajiem biedriem nebija ne miņas, laupītāji sāka spriest, ka ir kaut kas atgadījies. Ikviens centās paklusām nozust vai arī kļūt gluži nemanāms, jo no Daniela varēja sagaidīt visu ko: ja nu pēkšņi aizsūta kādu uz «Klīstošo holandieti», lai sameklē vīrus? Spoku kuģis vairs neizraisīja patīkamus baismu drebuļus, no tā dvesa nāves saltums. Vīri labprāt vēlētos uzvilkt buras un drāzties projām no šīs baigās vietas.
— Laižamies projām, — Kokkājis bez aplinkiem mudināja Dānieļu. — Tos vīrus mēs vairs neredzēsim.
— Karamba! — Daniels saniknots viņam atbildēja.— Te trīs dzīvības ir uz spēles! Tu arī pats varētu iedomāties, ka pēc tā atgadījuma ar «Matildu» varas vīriem ir uz mums zobs! Mēs taču nevaram ne no šā, ne no tā mētāties ar saviem labākajiem kaušļiem. Kas tad man cīnīsies?
«Skorpions» palika uz vietas visu nakti. Līdz pašam rītam «Klīstošais holandietis» bija nemainīgi kluss un nedzīvs. Uz «Skorpiona» tonakt neviens negulēja. Daniels un Kokkājis sēdēja kapteiņa kajītē, kur lādēdamies un šķendēdamies dzēra rumu. Nobālusī Arabella neļāva Hasanam atkāpties no sevis ne soli. Viņa pieprasīja, lai Hasans viņai visu laiku kaut ko stāsta.
Tikai rītam tuvojoties, uz «Klīstošā holandieša» beidzot bija manāma kustība. Divi vīri pa virvi nolaidās laivā un airēja uz «Skorpiona» pusi. Kaut kas bija atgadījies, tas bija skaidrs, jo citādi viņi nebūtu devušies atpakaļ bez trešā vīra.
Visi steidzās uz klāja, lai sagaidītu abus, un, kad nu tie beidzot parādījās virs klāja margām, «Skorpiona» komandai pāršalca izbaiļu murdoņa.
Tie, kas pārnāca, bija Marcipāns un otrais karakuģa vīrs. Viņi abi pa nakti bija gluži nosirmojuši, un viņiem acīs nevarēja skatīties neviens. Neaprakstāmas šausmas iedvesa viņu skatiens.
— Kas tur bija? — Daniels jautāja.
— Neprasi to nekad, vadoni! — Marcipāns atteica.
— Runā!— Daniels tagad pievērsās otram vīram.
Par atbildi atskanēja nesaprotama šļupstēšana. Vīrs bija zaudējis valodu.
—Kur ir trešais vīrs? — taujāja Daniels.
Marcipāns tikai atmeta ar roku un trīsošām
kājām devās uz kubriku.
—Pacelt enkuru! Buras! — Daniels uzkliedza.
— Acumirklī projām no šejienes!
— Paskaties!. —Kokkājis viņam sacīja.
Daniels paskatījās. «Klīstošais holandietis» bez
skaņas bija sācis slīdēt uz priekšu un strauji attālinājās no «Skorpiona». Atkal tas virzījās pret vēju — ar visām burām tāpat kā iepriekš, un bur- audekls vaļīgi plandīja.