Daniels pavēlēja Hasanu no jauna ieslodzīt un vairs neļāva Arabellas lūgumiem sevi ietekmēt.
Tad Arabella beidzot norūpējusies apjautājās:
— Ko tu domā ar viņu iesākt?
Danrels neziņā un niknumā noplātīja rokas un atbildēja:
— Patiešām nezinu.
— Laidīsim viņu vaļā! Lai viņš iet savu ceļu!
— Velns viņu zina, kur tāds aizies. Mēs nevaram riskēt, — Daniels izmeta.
Kokkājis neatlaidīgi pieprasīja Hasana dzīvību, tomēr Daniels šaubījās. Viņš arī pats lāgā neizprata, kas viņu atturēja, tāpēc nekur nespēja rast mieru. Kā tārps iekļūst rieksta kodolā, tā arī zem Daniela raupjās čaulas bija iezagušās šaubas.
Kādreiz, kad viņš kļuva par jūras laupītāju, viss bija vienkāršs un skaidrs. Bet tas bija ļoti sen. Kopš tā laika Daniels bija izgājis caur briesmīgi daudzām vētrām un cīņām un no tām visām iznācis kā uzvarētājs. Vārds «Svins» lidoja pār jūras plašumiem gluži kā nežēlīgs un bīstams plēsīgs putns ar stipriem spārniem. Daniela vienīgā vēlēšanās bija kļūt bagātam un varenam, un viņš patiešām bija kļuvis bagāts, varens un briesmīgs — visu jūru visvarenākais un bagātākais laupītājs. Vienīgi Dzelzs Bize spēja viņam līdzināties. Danielam vajadzētu just apmierinājumu, un tomēr viņš to nejuta. Viņam joprojām ausīs skanēja īsā Ādama vārdi: «Es taču negribu uz mūžīgiem laikiem palikt par šī nolādētā kuģa gūstekni!»
Tieši šādus vārdus pirms deviņiem gadiem Danielam bija teikusi Arabellas māte, pēc tam viņa sajukumā izskrēja no kajītes un ielēca ūdenī, un tūlīt pazuda viļņos, tā ka viņu nelaimējās vairs izvilkt no okeāna.
Tagad tieši tas pats bija atgadījies ar Marcipānu.
Daniels prātoja par «Klīstošo holandieti». Šo kuģi tā ļaunuma un nežēlības dēļ ķēra lāsts, tādēļ tam uz mūžīgiem laikiem nācās klīst apkārt pa visām jūrām kā bālam spokam, lai katram sastaptajam vēstītu nelaimi.
Daniels nepiederēja pie māņticīgajiem. Velns bija velns un nelaime — nelaime. Velnu varēja saredzēt, ar nelaimi varēja tikt galā, pats galvenais, lai pašam pietiktu apņēmības.
Tomēr patlaban Dānieļu mocīja nemiers.
Vēlu vakarā, kad uz kuģa visi gulēja un nomodā palika vienīgi sardze, Daniels gāja meklēt Hasanu. Viņš vēlējās ar to parunāt. Kaut kas arī viņu vilka pie Hasana.
No visām pusēm skanēja laupītāju krākšana. Augšā uz tiltiņa sardzē stāvēja Kokkājis, bet viņa uzmanību Daniels nevēlējās sev pievērst. Arī Hasans gulēja savā būcenī. Daniels pavēra durvis un krietnu brīdi raudzījās aizmigušajā, pirms viņam piebakstīja ar kāju. Gulētāja seja bija domīga un mierīga, ieslodzījums nebija laupījis viņam miegu.
Šis vīrs bija nācis no gluži citādas pasaules nekā Daniels un arī pats visnotaļ atšķīrās no viņa.
No Daniela spēriena Hasans pavēra acis.
— Kas ir, vadoni? Arabellai taču nekas nav atgadījies? — Viņš uztrūkās sēdus. Daniels papurināja galvu.
— Nāc līdzi! — viņš pavēlēja un devās uz savas kajītes pusi. Hasans viņam sekoja.
— Sēdies, — teica Daniels, kad viņi bija nonākuši kajītē. — Rumu gribi?
— Nevajag, — atbildēja Hasans.
Daniels pielēja savu glāzi un ieņēma pamatīgu malku. Pēc tam viņš izdauzīja pelnus no savas dārgās dzintara pīpes un ņēmās to no jauna piebāzt ar tabaku.
— Pastāsti man par labestību, — viņš norūca. — Par ļaunumu es zinu visu.
— Vai tiešām tu zini visu? — Hasans šauboties jautāja. — Par ļaunumu nekad nav iespējams zināt visu. Ļaunums pastāvīgi meklē sev jaunu veidolu, kas aizvien vilina un mudina pievienoties ļaunajam.
— Lai nu tas paliek, — Daniels nepacietīgi sacīja. — Tu man pasaki — kas ir labestība?
— Labestība nozīmē rūpes par citām būtnēm, — Hasans atbildēja.
— Es negribu sev rūpes uz kakla! — atteica Daniels, aizdedzinādams pīpi. — Rūpju man arī pašam ir papilnam. Es gribu, lai dzīve būtu vienkārša un līksma.
Un tomēr viņš pēkšņi iztrūcies saprata, ka viņa vislielākās rūpes saistās ar Arabellu. Rūpes par citu būtni, par meitu. Daniels nezināja, par ko Arabellai vajadzētu kļūt. Laupītāju dzīve meitenei nederēja, tas nu bija skaidrs. Bet kā lai viņš atbrīvo meiteni no savu laupītāja darbu lāsta?
Krietnu bridi Daniels klusējot kūpināja pīpi. Dūmi piepildīja visu kajīti. Beidzot viņš ierunājās:
— Šķiet, ka es zinu, kas ir labestība. Tā labestība ir viena grūta padarīšana.
— Es nemaz neesmu teicis, ka ir viegli būt labam. Bet tur, kur ir labestība, vari justies mierīgs un līksms.
Daniels klusēja. Viņš zināja, ko nozīmē būt mierīgam un līksmam. Tā viņš dažbrīd jutās tolaik, kad Arabellas māte vēl bija dzīva.
— Klaidoni, tu padari manu prātu drūmu, — sacīja Daniels pēc gara, gara brīža. — Vai tu gribi teikt, ka es esmu izvēlējies nepareizu ceļu, kļūdams par jūras laupītāju?
—1 Laikam gan, — sacīja Hasans. — Vadoni, varbūt tev vajadzētu sākt jaunu dzīvi?
— No tā nekas neiznāks, — atbildēja Daniels. — Es esmu pārāk varens un slavens jūras laupītājs. Tomēr visur es esmu bezpalīdzīgs, dzenāts bēglis. Man nav citas vietas zem šīs saules — vienīgi laupītāju kuģis.
padrones dzīres
Padrones platā, uzblīdusi seja staroja apmierinātībā. Viņi abi ar Dānieļu sēdēja kapteiņa kajītē un dzēra smalku franču konjaku, ko Padrone bija paņēmis līdzi šim gadījumam. Daniels pastāstīja viņam, kādā veidā viņiem bija izdevies tikt galā ar zelta karavānu.
Padrone neticēja stāstam par grimstošo ūdeni.
— Ai, ai, — viņš smējās, galvu šūpodams. — To tu esi viltīgi izdomājis! Es saprotu, ka tu nevēlies atklāt savus amata noslēpumus, un tas nemaz nav vajadzīgs. Dari tu savu darbu, es darīšu savējo.
Mūsu amata noslēpumos nedrīkst ieskatīties neviens.
Ļoti spēcīgie Padrones krāvēji iznesa smagās, ar kokosriekstiem nosegtās zelta kastes no «Valzirga» krastā. Kad pēdējās kastes bija iekrautas ratos, Padrone sacīja:
— Tagad sarīkosim dzīres. Es gribu pacienāt tavu komandu.
Padrone bija licis uzkopt «Cepto sivēntiņu» un piegādāt tam dažādus gardumus. Jau pa gabalu varēja sajust, cik kairinoši smaržo tītari, zosis un pīles, kas bija nošmorētas sulīgas un kraukšķīgas. Uz iesmiem virs oglēm, taukus pilinādami, grozījās sivēnu un aitu sāni. Piedevām bija paredzēti rīsi, ar pikantām augu sulām nokrāsoti sārti un dzelteni; tur bija arī daudzas bļodas ar vārītiem dārzeņiem, kam uzlieti kausēti putnu tauki. Milzīgās bļodās kūpēja nūdeles un klimpas. Visur bija redzami lieli lēzeni šķīvji ar zaļiem garšaugiem, sarkaniem tomātiem un piparu pākstīm. Vēl savu kārtu gaidīja augļu grozi, līdz malām piekrauti ar apelsīniem un banāniem, āboliem un plūmēm, vīnogām, ananasiem, datelēm un riekstu kodoliem. Netrūka arī ruma un vīna.
Laupītāju bars sajūsmā uzklupa visai šai pārpilnībai. Krietnu laiku varēja dzirdēt tikai čāpstinā- šanu, strēbšanu, šmakšķināšanu, sūkšanu, atraugas un apmierinātas nopūtas. Tās tik bija dzīres!
Padrone bija pavēlējis sev un Danielam uzklāt galdu viņpus aizkara, kuru veidoja nokarenas kreļļu virknes, — tur laupītāju dzīru trokšņi aizskanēja mazliet slāpēti, bet taukiem nopilējušos zodus un pirkstus nemaz nevarēja saskatīt. Padrone lika aicināt pie galda arī Rozitu un tumšādaino mulatu meiteni Paolitu. Danielam blakus sēdošās Arabellas acis nikni nodzirkstīja viņām pretī. Arabella ne par kādu naudu nevēlētos redzēt Rozitu.
Šoreiz Danielam kabatā bija Rozitai domāta zelta ķēdīte ar tajā pakarinātu zelta skorpionu.
— Pielūko, ka tu savu «Skorpionu» nepaspēlē sievietēm, — Padrone smējās, aplūkodams dāvanu.
Rozita aplika zelta ķēdīti ap kaklu un veltīja Danielam kvēlu skatienu. Par godu Padrones svinībām, viņa šodien bija apvilkusi plānu, baltu kleitu un grezni safrizējusi matus. Ausis viņai rotāja smaragda auskari.
— Karaliene, — Daniels noteica, lūkodamies uz viņu. To dzirdot, Arabella nodrebēja.
Padrone lika muzikantiem spēlēt, un Paolita devās dejot uz mazas skatuves. Kreļļu aizkars tika pavilkts sāņus, lai Daniels un Padrone varētu redzēt viņas deju.
Paolita bija slaida un lokana, viņas melnīgsnējā āda krāsainajās gaismās spīdēja zaļos un zeltainos toņos. Viņai uznākot uz skatuves, mūzika apklusa. Brīdi Paolita stāvēja gluži nekustīgi, tad ar pēkšņu galvas mājienu deva orķestrim zīmi. Ietrīsējās lielie auskari, kuri karājās Paolitas platajās ausīs. Atskanēja mūzika, un viņas kājas sarkanās augstpapēžu kurpēs sāka kustēties. Arabella kā apburta lūkojās uz Paolitas tumšajām kājām. Tik skaistu deju viņa vēl nekad nebija redzējusi. Arī laupītājiem deja ārkārtīgi patika, viņi sajūsmināti auroja un pieprasīja aizvien jaunas piedevas. Mūzika dārdēja arvien neprātīgāk, un Paolitas deja kļuva arvien straujāka. Tad pēkšņi Paolita atkabināja jostas āķīšus un iesvieda orķestrī savus brunčus ar platajiem volāniem. Laupītāju sajūsmas kliedzienu pavadībā plikpaurains nēģeru muzikants uzmeta tos sev plecos kā apmetni un turpināja spēlēt. Tika aizmests arī lakats, kas līdz šim sedza Paolitas plecus.
Dzīru turpinājums kļuva šausmīgs — kā jau tas pie laupītājiem ierasts. Neviens vairs' nevarēja nosēdēt uz vietas, tagad visi vēlējās ari paši padejot. Nez no kurienes uzradās spiedzošas meičas — dažas druknas, dažas slaidas. Laupītāji satvēra tās savās stingrajās rokās un sāka plosīties. Arabella vairs nevēlējās to visu redzēt.
Tēvs ar Rozitu bija nozuduši, pagaisis bija arī Padrone, un uz skatuves nerēdzēja pat Paolitu. Orķestris atskaņoja trakojošu, svilpjošu mūziku, laupītāji lēkāja apkārt, kājas piesizdami, un vārtījās pa zemi, tā ka drebēja viss «Ceptais sivēntiņš ».
Arabella labprāt būtu devusies pie Hasana, taču tēvs vēl atradās šeit, un viņas sirds bija nemierīga tēva dēļ. Nopūzdamās Arabella paņēma no augļu groza jaunu apelsīnu un sāka to lobīt. Uz galda Arabellas priekšā jau bija sakrājusies krietna kaudzīte apelsīnu, banānu un ananasu mizu.
Pēkšņi viņa saklausīja klusus čukstus:
— Arabella!
Meitene satrūkusies pavērsa skatienu uz šīs balss pusi un viņpus aizkara ieraudzīja Paolitas zibsnī- gās acis. Paolita pielika pirkstu pie lūpām un pamāja ar otru roku, aicinādama pie sevis. Arabella papurināja galvu. Viņa nedrīkstēja nevienam iet līdzi'— tas bija ielāgots jau kopš mazām dienām. Meitene turpināja lobīt apelsīnu.
— Arabella! — Paolita čukstēja atkal. Un atkal Arabella palūkojās uz viņas pusi. Meitene ļoti vēlējās iet projām no šejienes. Paolita viņai aicinoši uzsmaidīja pa aizkaru spraugu. Un pēkšņi viņa arī piecēlās kājās un devās pie Paolitas. Tā aplika viņai ap vidukli savu mīksto roku un vilka meiteni aiz aizkara. Tur atradās kāpnes.
— Ejam! — mudināja Paolita.
Viņas devās pa kāpnēm augšup, un Paolita ieveda Arabellu savā istabā. Lielā nekārtībā izsvaidītas, tajā mētājās drēbes un gultasveļa.
— Sēdies! — teica Paolita. — Nav labi, ka tu esi tur, lejā.
Viņa pati ar skubu ķērās pie istabas sakārtošanas, pēc tam uzvilka mugurā kleitu un apsēdās pie liela spoguļa. Arabella nolūkojās, kā viņa ķemmē savus biezos, melnos matus. Paolita spogulī pamanīja Arabellas ciešo skatienu un uzmundrinoši pasmaidīja. No vāzes spoguļa priekšā viņa izņēma neļķi ar slapju kātu un iesprauda to sev matos. Tad viņa piecēlās un pagriezās pret Arabellu.
Tā sēdēja noskumusi ar katūna pārvalku klātajā Paolitas atzveltnes krēslā un domāja — kāda gan varēja būt viņas māmiņa, no kuras nebija saglabājies neviens pats attēls. Vai arī viņa tā sprauda sev matos neļķi?
Paolita notupās blakus Arabellai un ar saviem garajiem, zilganajiem pirkstiem maigi noglāstīja viņai vaigu.
— Neraizējies, — Paolita čukstēja. — Tikai sēdi te klusiņām. Nelaid nevienu iekšā un pati neej nekur! Es drīz atgriezīšos.
Paolita piecēlās kājās, uzmeta sev skatienu spogulī, vēlreiz uzsmaidīja Arabellai un izgāja ārā.