Šeit, Paolitas istabā, Arabella nejuta bailes. Tomēr saprata, ka, aiziedama no krodziņa zāles, rīkojusies pretēji tēva gribai. Tur gan bija tik briesmīgi, ka Arabella jutās pateicīga Paolitai, kas viņai bija ļāvusi paglābties savā mazajā istabiņā. Kas par to, ka durvis aizslēgtas un Arabella patiesībā ir gūstekne. Paolita taču nevarēja būt Dzelzs Bizes kalpībā!
Šī doma Arabellu patiesi apbēdināja. Vai visai viņas dzīvei jābūt tādai, ka viņa nevar uzticēties it nevienam? Vai vienmēr ap viņu jābūt neuzticībai -un aizdomām? Nav brīnums, ka māmiņa šādu dzīvi nespēja paciest.
Arabella sāka raudāt.
Viņa iekrita uz mutes Paolitas gultā, iespieda seju rūgteni smaržojošos spilvenos un raudāja bez mitas. Beidzot, no bēdām un raudāšanas nogurusi, viņa aizmiga.
Arabella pamodās no klauvēšanas. Meitenei iešāvās prātā, ka viņa nedrīkst dot ne mazāko zīmi par savu klātbūtni, tādēļ viņa palika guļot klusi kā pelīte. Vienīgi sirds izbailēs dauzījās.
Aiz durvīm atskanēja sauciens:
— Arabella!
Tā bija Rozitas balss. Varbūt tēvs bija atsūtījis Rozitu viņai pakaļ? Arabella tik ļoti ienīda Rozitu, ka pat doma par šādu iespēju nevarēja piespiest viņu atbildēt Rozitai. Meitene iekoda lūpā.
Rozita pieklauvēja un atkal sauca viņu.
Arabella klusēja. Šķita, ka Rozita jau grasās iet projām, bet tad Arabella no jauna izdzirda viņas balsi:
— Paolita, kur ir Arabella?
Laikam Paolita patlaban nāca augšup no krodziņa zāles.
— Nezinu, — Arabella dzirdēja viņas atbildi.
— Atslēdz durvis! — Rozita pavēlēja. Viņa nespēja noticēt Paolitai.
— Kāpēc? — Paolita jautāja.
— Slēdz vaļā, es gribu redzēt, vai tur nav Arabella!
— Neslēgšu, — atbildēja Paolita.
Tad ārā bija dzirdama grūstīšanās.
Durvis atvērās, uz sliekšņa stāvēja Rozita. Viņa bija dabūjusi atslēgu no Paolitas un atslēgusi durvis. Rozitai aiz muguras stāvot, Paolita sakārtoja mātus, viņas lielās acis bija grūtsirdīgu skumju pilnas.
Arabella stāvēja istabas vidū.
— Nāc! — Rozita pavēloši teica. Paolita, viņai aiz muguras stāvēdama, aizliedzot papurināja galvu.
Arabella nekustējās no vietas.
Rozitas acis mētāja dusmu zibšņus.
— Tēvs jau sen tevi meklē, tev taču vajadzēja viņu lejā gaidīt! Kā tu uzdrīkstējies nākt šurp?
Rozita piegāja pie Arabellas un satvēra viņas apakšdelmu. Arabella nelāva pret sevi tā izturēties. Viņa strauji izgrieza savu roku no Rozitas tvēriena, un tā iekliedzās aiz sāpēm.
— Kā tu uzdrošinies! — Rozita iesaucās. — Tēvs tev pavēlēja nākt man līdzi! Cik ilgi viņam tevi jāgaida, spītīgais skuķi!
Arabella īstenībā arī pati vēlējās nokļūt pie tēva. Likās, ka viņa būtu projām no tēva jau veselu mūžību. Te draudēja tik daudz briesmu. Nodevība, žandarmi. Diezin kas varēja atgadīties, kad tēvam blakus nebija Arabellas sargājošās acs. Un, ja ar tēvu kaut kas atgadītos, tad sabruktu arī Arabellas gaužām nestabilā pasaule.
Arabella izgāja no istabas un grasījās doties pa kāpnēm lejā uz krodziņa zāli, bet Rozita viņu aizturēja.
— Uz šejieni ne, — viņa teica. — Daniela te nav.
— Kurp tu viņu vedīsi? — izbijusies jautāja Paolita.
— Klusu! — nošņāca Rozita.
Viņa veda meiteni cauri tumšiem gaiteņiem un ejām, kurus apgaismoja tikai līpinoša svece Rozitas rokā. Šajā ceļojumā pa Manuela māju viņi it nevienu nesastapa. Rozita gluži kā ar nolūku izvairījās no katras dzīvas dvēseles.
Beidzot viņas nonāca pie mazām durtiņām, kuras Rozita atslēdza, izņēmusi no kabatas atslēgu. Viņa nopūta sveci un pavēra durvīs šauru spraugu. Viņas izgāja tumšajā pagalmā. Tur gaisma atspīdēja no zvaigznēm debesīs. Vājajā zvaigžņu gaismā Arabella drīz tieši priekšā pamanīja kaut kādu lielu un tumšu priekšmetu. Viņa neapjauta, kas tas varētu būt.
Rozita vadīja viņu uz šī priekšmeta pusi. Arabella saskatīja lielus riteņus, virs tiem pletās milzīga, tumša būda, tad viņa zem kājām sajuta kāpnes un, Rozitas mudināta, devās augšup pa pakāpieniem. Un atkal Rozita atslēdza durvis un iegrūda Arabellu pa tām iekšā.
— Pagaidi tepat, — viņa teica.
Durvis Arabellai aiz muguras aizvērās, un viņa dzirdēja, kā noskrapst atslēga un kā pēc tam attālinās Rozitas soļi.
Arabella stāvēja mazas, vāji apgaismotas telpas vidū. Gaisma nāca no sveces, kas dega uz maza galdiņa blakus logam, kuru aizsedza aizkari. No ārpuses logu aizklāja slēģi. Vēl uz galda atradās ar kādu šķidrumu pildīta krūze, gabals rozīņu kūkas un daži augļi. Pie galda bija piebīdīts krēsls, gulta pie otras sienas bija pārklāta ar raibu segu, bet gleznā virs gultas varēja redzēt zirgu baru ar plīvojošām krēpēm.
Arabella nemanīja telpā nevienu dzīvu dvēseli. Un durvis aiz muguras atkal bija slēgtas. Arabella noraizējusies apsēdās krēslā blakus galdam. Viņa patiešām nezināja, ko par visu notikušo domāt. Kaut jel tēvs būtu nācis drīzāk! Vai tad kaut kas ir atgadījies, ka viņai jāgaida tēvs šajā dīvainajā vietā? Varbūt žandarmi dzenas tēvam pa pēdām un viņam nākas slēpties?
Pagāja krietns laika sprīdis, bet viss joprojām palika klusu. Klusumā ieskanējās vienīgi zirgu zviegšana» Vai tie būtu žandarmu zirgi? Arabella bija noraizējusies tēva dēļ.
Pēkšņi kaut kas dīvaini nočīkstēja. Telpa, kurā atradās Arabella, klabēdama sāka kratīties. Tas bija tik savādi, ka sākumā Arabella nemaz neapjauta, ko tas varētu nozīmēt. Tad viņai ienāca prātā lielie riteņi, kurus viņa bija pamanījusi tumsā. Viņa noprata, ka atrodas apdzīvojamā kulbā un ka šī kulba ir sākusi ripot.
Bet kur gan atradās tēvs?