120876.fb2 ARABELLA-J?RAS LAUP?T?JA MEITA - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 27

ARABELLA-J?RAS LAUP?T?JA MEITA - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 27

ŽANDARMI

Daniels tikmēr sēdēja sarkanmatainās Rozitas istabā un labpatikā malkoja kafiju, kuras garšu uzlaboja kanēlis un rožūdens. Rozita uz brīdi iz­gāja paskatīties, kas notiek lejā. Viņas tomēr ne­bija istabā jau ilgāku laiku, taču Daniela apskur­bušais prāts nejuta satraukumu. Istabā izplatījās Rozitas smaržu aromāts, un Daniels ar patiku to ieelpoja. Slavenais un bīstamais laupītāju vadonis Daniels, saukts Svins, tik reti varēja ļauties atpūtai, ka vismaz šo īso brīdi gribēja izbaudīt mierīgi.

Rozita bija projām ļoti ilgi. Kad viņa atgriezās, istaba bija tabakas dūmu pilna. Rozita laipni uz­smaidīja Danielam un pavēstīja, ka lejā viss esot kārtībā. Viņa pavēra logu, lai izvēdinātu istabu. Zem loga šajā brīdī aizbrauca kulba — tādas parasti izmanto ceļojošā cirka aktieri vai arī čigāni. Kulba devās pa lielceļu kalnos, un pa atvērto logu ilgi varēja sadzirdēt tās klabēšanu.

—   Kaut kādi cilvēki dodas ceļā tik vēlu naktī, — Daniels ieteicās.

—   Jā, — Rozita atbildēja. — Tie laikam ir či­gāni.

Rozitas kailie pleci notrīsēja. Pa logu ieplūsto­šais nakts gaiss bija vēss.

—   Vai gribi — es tev padziedēšu? — viņa jau­tāja Danielam.

—    Padziedi!

Rozita aizvēra logu un aizvilka tam priekšā ar volāniem apdarinātos aizkarus. Tad viņa paņēma ģitāru un apsēdās Danielam blakus. Gredzeniem rotātie pirksti, melodiju meklējot, patrinkšķināja ģitāras stīgas. Tad Rozita uzsāka dziesmu. Daniels to pazina, jo Rozita arī agrāk bija viņam to dziedājusi. Tomēr šodien dziesma nez kādēļ ska­nēja tik jauki, ka Daniela sirdī iezagās nemiers. Pēkšņi viss šķita pārlieku skaists un maigs. In­stinkts brīdināja Dānieļu, ka aiz šī šķietamā miera un omulības kaut kas nav tā, kā vajag. Pirātam vajadzēja prast uzklausīt arī instinkta balsi. Ne jau vienmēr pietika ar acīm un ausīm, jo ne jau katrreiz acis un ausis spēja visu saredzēt un sa­dzirdēt.

—   Kur ir Arabella? — Daniels pēkšņi iejautājās, pārtraucot Rozitas dziesmu.

—   Lejā. — Rozita paraustīja plecus. — Ēd sal­dumus. Klausies!

Rozita uzsāka jaunu dziesmu. Tajā skanēja daudz neķītru vārdu, un Rozita cerēja ar tiem saistīt Daniela uzmanību. Parasti laupītājiem šā­das dziesmas patika un lika viņiem stulbi smieties.

Tomēr Dānieļu dziesma neinteresēja, Viņš vis­pār vairs nevēlējās klausīties mūziku. Daniels piecēlās.

—   Iesim lejā, — viņš mudināja.

—   Neej! — lūdzās Rozita un aptvēra Dānieļu ap vidukli. — Pasēdi mazliet! Vai tu negribi vēl ka­fiju?

Kafiju Daniels nevelejas. Viņš bija cieši pārlieci­nāts — kaut kas ir noticis vai arī tūlīt notiks. Kaut kas ļoti slikts. Visi Rozitas centieni viņu aizturēt bija veltīgi. Daniels devās uz kroga zāli.

Viņš nonāca pie kāpnēm tieši tajā brīdī, kad pa ārdurvīm ienāca žandarmi.

Zālē izcēlās tracis un spiegšana. Daniels acu- mirkī izšāva, un divi žandarmi krita. Tad viņš sašāva smalkās drumslās pie griestiem pakārto lampu un ieskrēja tumšajā zālē, lai sameklētu Arabellu.

Viņš neatrada meiteni — tā neatbildēja uz viņa saucieniem. Un nebija arī nekāds brīnums, jo telpā valdīja neaprakstāms troksnis un juceklis. Tad Daniels sajuta kailas rokas apvijamies sev apkārt, viņa nāsis uztvēra Rozitas smaržu aromātu.

—   Ātri, ātri, — čukstēja sieviete. — Visi jau ir aizlaidušies, un māja ir žandarmu ielenkta!

—   Kur ir Arabella? — Daniels prasīja.

—   Alelūja jau aizveda viņu, — Rozita atbil­dēja. — Nāc, tu taču negribi, lai žandarmi tevi noķer!

Viņa iestūma Dānieļu pa kādām mazām durti­ņām. Un bija arī pats pēdējais laiks, jo žandarmi ar aizdegtām lāpām jau ložņāja pa visu māju. Viņi noķēra tikai resno Adalbertu, bet no tā nebija ne mazākā labuma. Adalberts gulēja bez dzīvības zem lielā ozolkoka galda. Viņš bija miris no pārēšanās.

Rozita vadīja Dānieļu pa tiem pašiem gaiteņiem, kur pirms kāda laika bija gājusi ar Arabellu. Viņi iznāca tajā pašā pagalmā, no kura nesen devās ceļā čigānu kulba. Bet tas nebija kroga pagalms. Pa slepenām ejām, kas vijās zem ielas, Rozita un Daniels bija nokļuvuši mājā pretī krogam un pēc tam pagalmā aiz mājas.

—   Esi uzmanīgs! — Rozita brīdināja. — Žan­darmi klīst pa visu pilsētu!

Daniels savilka ciešāk mēteli un caur sakņu dārziem un pagalmiem devās uz ostas pusi. Žandar­mus viņš nesastapa, bet ostā ievēroja aizdomīgu rosību. Viņš redzēja, ka tumsas aizsegā grupa bru­ņotu vīru kopā ar ostas ierēdņiem uzkāpa uz bri­gantīnas, kura stāvēja tikai pāris kuģu attālumā no «Valzirga». No turienes skanēja satrauktas balsis, uz klāja kustējās blāvas ugunis. Daniels noprata, ka žandarmi cenšas atrast «Skorpionu» un pār­meklē visus kuģus.

Piestātnē Dānieļu gaidīja Kalsnais Ādams ar mazo laiviņu. Daniels ielēca tajā, un Kalsnais Ādams bez trokšņa pieairēja to pie «Valzirga». Viņi uzrāpās uz klāja. Tumsā viņus gaidīja Kok­kājis.

—   Vai visi vīri uz kuģa? — Daniels īsi apjau­tājās.

Kokkājis apstiprinoši nokremšļojās.

—   Pacelt enkuru! — Daniels klusu nokoman­dēja. — Mēs tūlīt dodamies jūrā!

«Valzirgs» bez trokšņa virzījās no ostas ārā. Vēl neviens nebija pamanījis tā bēgšanu. Žandarmi bija pārāk aizņemti, pārmeklējot briganlīnu. Iespē­jams, ka viņi uz tās atrada pat kontrabandu un tādēļ aizkavējās.

«Valzirga» aizbraukšanu pamanīja tikai tad, kad neveiklais kuģis jau iegriezās selgā. Tūlīt divas ātras airu laivas sāka dzīties viņiem pakaļ. Un tad pārsteigto krasta žandarmu acu priekšā notika kaut kas negaidīts. «Valzirgs» gluži kā izslējās, likās, ka tam pēkšņi izaug trešais masts. Bija tumšs, tāpēc žandarmi to nevarēja apgalvot pilnīgi nešau­bīgi, bet vismaz tā viņiem likās. Katrā ziņā kuģis ātri pazuda aiz horizonta, un žandarmiem nācās atgriezties tukšām rokām.

Kad briesmas palika aiz muguras, Daniels at­stāja kuģa vadīšanu Jūras Bendes ziņā un devās uz kajīti. Koridorā viņa kajītes priekšā, ar muguru pret sienu atspiedies, sēdēja piedzērušais Alelūja un kaut ko šļupstēja. Saujā viņš turēja gredzenu ar čūsku, ko bija novilcis no pirksta Adalbertam, kad pamanīja, ka tas ir izlaidis garu. Pat lielās bailes no ļaunumu nesošā gredzena nebija spējušas viņu atturēt no tā pievākšanas. Tagad viņš nāves stundi­ņas nojautās lēja asaras un mantkārīgi vēroja čūskas acīs dzirkstošos dārgakmeņus.

—   Kur ir Arabella? — noprasīja Daniels. — Vai tu atvedi viņu uz kuģa?

—   Arabella? — Alelūja jautāja, mēlei mežģījo­ties. — Es nevienu neatvedu uz kuģa, vadoni!

Daniels iegāja Arabellas kajītē, pēc tam savējā — tās bija tukšas. Tad Daniels izstaigāja arī Hasana būceni un kambīzi. Viņš lika kuģi rūpīgi pārmeklēt.

Arabellas uz kuģa nebija.