Brauciens klabošajā čigānu kulbā vilkās veselu mūžību. Pēc vairākām garām stundām rati apstājās, bet durvis joprojām neviens neatvēra. Tās palika aizslēgtas līdz pašam rītam.
Var iedomāties, ka Arabella šajā naktī neaizvēra acis nevienu mirkli. Viņa gulēja gultā uz segas un vērās tumsā. Svece uz galda jau sen bija izdegusi. Kulbā bija tumšs kā maisā. Arabella no tumsas nebaidījās, viņa zināja — tumsa vienkārši ir tad, ja nav gaismas. Bet bailes tomēr nomāca meiteni. Laikam taču ar tēvu kaut kas atgadījies, ja viņš nevarēja nokļūt līdz čigānu kulbai, kura bija sagatavota viņu bēgšanai. Tagad Arabella bēg viena pati — bet uz kurieni? Un kas notiks ar tēvu, ja viņa tuvumā nebūs Arabellas sargājošā skatiena?
Pastāvēja vēl kāda iespēja, bet par to Arabella centās nedomāt.
Tas bija Dzelzs Bize.
Rozita taču nevarēja būt Dzelzs Bizes dienestā!
Beidzot tomēr caur kulbas lūkām iespīdēja gaismas atblāzma. Bija pienācis rīts. No ārpuses atskanēja cilvēku balsis. Taču pagāja vēl krietni ilgs laiks, līdz kulbas durvis pavērās un saules stari iekļuva kulbā. Saule spīdēja tik spoži, ka sākumā gluži apžilbināja Arabellai acis.
Zema, sēcoša sievietes balss teica:
— Nāc ārā, zelta gabaliņ!
Arabella nostājās durvīs. Kulbas priekšā uz zemes sēdēja veca, resna, raibās drēbēs tērpusies čigāniete ar pīpi mutē. Vecenes piemiegtās acis starp gaļīgajām sejas krunkām priecīgi vērās uz Arabellu. Vecenei aiz muguras Arabella pamanīja ugunskuru. Klusajā bezvēja rītā dūmi cēlās augšup gandrīz stāvus. Pie ugunskura rosījās divas jaunākas sievietes. Viena no viņām rīkojās pie milzīga, virs uguns uzkarināta katla, bet otra patlaban izdalīja ēdienu diviem maziem bērniem, kas bija nometušies uz zemes viņas priekšā. Vēl tur varēja saskatīt divas čigānu kulbas, aiz tām, galvas noliekuši, zirgi plūca zāli.
No zirgu puses ugunskuram tuvojās vecs, garš čigāns sirmiem, sprogainiem matiem, viņa plecus sedza vienīgi ādas veste ar kuplu spalvu. Blakus sirmgalvim pa rasoto zāli brida kāds puika, par Arabellu mazliet vecāks.
Vecā čigāniete ar rokas mājienu aicināja Arabellu tuvāk ugunskuram. Viņa ar pīpes kātu ierādīja meitenei vietu uz pelēku segu kaudzes. Sieviete, kas bija dalījusi bērniem ēdienu, pasniedza arī Arabellai bļodiņu ar rīsiem un gaļu.
Bērni kāri ķērās pie brokastīm, sejas un rokas viscaur ar sarkano mērci noķēpādami un krūtis ar rīsu graudiņiem nobirdinādami. Arabellai bērni patika, viņa labprāt ar tiem parotaļātos, ja vien sirdi nenomāktu raizes.
—-Ēd, ēd! — vecā čigāniete mudināja, jo Arabella sēdēja ar bļodiņu klēpī un bēdīgi nolūkojās uz bērniem.
— Kur ir tētis? — viņa jautāja.
— Neraizējies, vakarā tētis nāks tev pakaļ, — paskaidroja čigāniete. — Tēvam pateiks, kur tu atrodies, un tad viņš atbrauks un aizvedīs tevi.
Pie ugunskura pienāca sirmgalvis un čigānu zēns. Nez no kurienes uzradās vēl viens vīrs. Viņi visi apsēdās ap ugunskuru un sāka ēst, kaut ko spraigi apspriezdami čigānu valodā.
Dzirdot, ka tētis vakarā atbrauks, Arabellai sirds kļuva krietni vieglāka. Protams, būtu labāk, ja viņš atbrauktu jau no paša rīta, bet droši vien tas nebija iespējams.
Arabella sāka ēst. Viņa pamanīja, ka čigānēns viņu iztālēm vēro, tomēr zēns nenāca Arabellai klāt, kamēr viņas bļodiņa nebija iztukšota. Tad viņš tuvojās, tumšajai sejai starojot smaidā, un apsēdās blakus Arabellai uz segu kaudzes.
— Kā tevi sauc? — viņš pajautāja, vārdus jocīgi pa čigānu modei izrunājot.
— Arabella.
— Mans vārds ir Mirko, — atbildēja zēns. — Nu, un tā ir mana vecmamma. — Viņš ar galvu pamāja uz veču, kura, uz salauztas koka kastes apsēdusies un acis piemiegusi, sūca savu pīpi.
— Un vai tie ir tava mamma un tētis? — Arabella apjautājās, pamājot uz čigānu pāra pusi.
— Nē, tas ir tēvocis, — atbildēja Mirko. — Mamma un tētis ir tālu. Un māsa ir tālu. Bet tavs tētis nāks tev šovakar pakaļ?
— Jā, — atkal sākdama bažīties, Arabella teica. Kas gan viss ar tēvu varēja atgadīties šajā ceļojumā! Uz sauszemes Svinam draudēja briesmas.
— Tad jau tev nav par ko raizēties. Neraizējies! — Mirko deva padomu. — Palūkojies, kāda šeit skaista vieta!
Arabella paskatījās visapkārt. Čigānu apmetne bija iekārtota nelielā, zaļā klajumā. Šur tur auga daži koki ar kuplu lapotni, kas meta ēnu leknajā zālē. Visapkārt slējās mežiem apauguši kalni — tuvumā zaļi, tālāk zilgani. Debesis bija skaidras un zilas, rīta saule vēl sevišķi nekarsēja. Skaisti izkrāsotās čigānu kulbas pie ugunskura šķita jaukas un draudzīgas. Patiešām — šādā apkārtnē nevarētu mājot raizes!
— Vai tu baidies, ka ar tēvu kaut kas var atgadīties? — Mirko jautāja.
— Viņš var aiziet bojā, — Arabella atbildēja.
— Kam tu runā par nāvi! — Mirko dedzīgi iesaucās. — Cilvēkam jādzīvo! Cilvēkam jāizjūt prieks par itin visu: par gaišo dienu un tumšo nakti, par silto sauli, auksto lietu un stipro vēju. Nāc, iesim peldēties, gan tu redzēsi, cik labi tu jutīsies ūdenī. Galvu augšā!
Mirko pielēca kājās un satvēra Arabellas roku.
— Nu celies! — viņš aicināja un pavilka meiteni augšup. — Iesim, te ir ļoti labs ezers. Gan tu redzēsi, ka es runāju taisnību!
Viņi pagāja garām zirgiem zem ēnainajiem kokiem. Aiz tiem patiesi parādījās ezers. Tā tuvākais krasts bija nolaidens, bet viņpus ezera tieši no ūdens augstu slējās stāva klints. Ūdens ezerā bija caurspīdīgs un zils.
— Nāc, nāc, — Mirko teica. — Tur ir ļoti labi peldēties. Gan tu redzēsi.
Ezera krastā Mirko noģērba kreklu un tūlīt metās ūdenī.
— Ak, cik silts un jauks ūdens! Ko tu vēl gaidi? — viņš sauca.
Arabella novilka svārciņus un blūzi un iekāpa seklajā ūdenī. Caur dzidro ūdeni mirdzēja balti un rožaini akmentiņi, šur tur pazibēja mazas zivtiņas.
Mirko jau bija aizpeldējis tālu, virs ūdens varēja manīt tikai galvu ar ogļu melnajiem matiem.
— Nāc, nāc! — viņš sauca. — Varbūt tu neproti peldēt? Vai gribi, es tev iemācīšu!
Peldēšanu Arabellai nebija jāmāca. Viņa iebrida vēl dažus soļus dziļāk un tad metās peldus. Meitene ātri tuvojās Mirko. Tas viņu gaidīja, gulēdams uz muguras.
— Bet tu taču peldi gluži kā zivs! — viņš atzinīgi noteica, kad Arabella piepeldēja tuvāk. — Bet vai tā tu proti?
Pēkšņi virs ūdens palika tikai Mirko kājas, tad arī tās pazuda. Zēns nira taisni lejup. Arabella ievilka plaušās gaisu un nira viņarn pakaļ. Zem ūdens viss atspīdēja zilganā krāsā. Ūdens virsma augšā atgādināja spožu, dzirkstošu jumtu.
Beiguši peldēties un iznākuši ezera krastā, viņi sēdēja saules staros, līdz apžuva. No svaigās rīta vēsmas vairs nebija ne miņas. Gaiss virs ūdens virmoja.
Mirko stāstīja Arabellai par notikumiem, kurus viņš bija dzirdējis vai arī pats piedzīvojis. Arabella klusēja un kļuva arvien skumīgāka.
— Par ko tu domā? — Mirko beidzot jautāja. — Es skatos — tu nemaz neklausies, ko es stāstu.
— Es domāju par nāvi, — Arabella atzinās.
— Vai, vai! — Mirko iesaucās. — Cilvēks nedrīkst domāt par nāvi! Cilvēkam jāaizmirst nāve, pilnīgi jāaizmirst! Tikai tad cilvēks pavada tādu dzīvi, ka tās beigās var nākt nāve, ja tā vēlas! Lai tā nāk, ja mēs visu dzīvi esam pavadījuši priecīgi! Tad mēs no tās nebaidīsimies!
Viņš palūkojās Arabellas skumjajās acīs un uzmundrinoši pasmaidīja.
— Nenokar galvu! — viņš teica. — Vai gribi — es tev kaut ko uzdāvināšu. Es tev dāvāšu kaklarotu no skaistiem gliemežvākiem. To es izgatavoju savai māsai, kura pašlaik ir aizbraukusi ar tēvu un māti. Bet es to atdošu tev! Nāc, iesim, tā man ir kulbā!
Mirko satvēra Arabellas roku, un viņi aizgāja atpakaļ pie kulbām.
— Pagaidi! — Mirko teica.
Viņš ielēca kulbā un tūlīt atkal parādījās, turēdams saujā garu kaklarotu no spožiem baltiem un zilgani mirdzošiem gliemežvākiem.
— Šos gliemežvākus man nācās vākt gaužām ilgi. Šeit to vispār nav, bet tur gan bija, kur mēs agrāk dzīvojām. Nu, mana māsa var mazliet pagaidīt. Es uztaisīšu viņai jaunu kaklarotu. Viņa jau ir arī mazāka par tevi, lai vēl paaugas! Tūlīt es aplikšu tev krelles ap kaklu!
Mirko pienāca pie Arabellas un pacēla rokas ar gaiši mirdzošo kaklarotu viņai virs galvas. Viņš aplika kaklarotu Arabellai ap kaklu un apmierināts to sakārtoja.
— Tā labi saskan ar sarkano kaklarotu, kura tev jau ir. Bez baltās krāsas sarkanā nemaz neizskatās tik koši sarkana. Tagad gan tu esi skaista kā princese! Vai gribi, es tev atnesīšu spoguli?
Mirko ierāpās atpakaļ kulbā un atnesa no turienes spoguļa lausku.
— Ņem to sev, — viņš sacīja. — Tad tu varēsi palūkoties uz sevi, kad vien vēlēsies.
Spogulī pavīdēja Arabellas iepriecinātā seja. Agrāk Arabella, saņemot kādu zelta ķēdīti, pērļu virteni vai dārgakmeņu kaklarotu, ne reizi nebija izjutusi tādu prieku kā patlaban par šiem gliemežvākiem, kurus Mirko viņai aplika ap kaklu. Neviens visā pasaulē nebija viņai kaut ko dāvājis ar priecīgu sirdi, ne arī pats priecājies par savu dāvanu, kā to patlaban darīja Mirko.
— Nu, vai redzi, cik tu esi skaista! — iesaucās Mirko, un viņa lielās, melnās acis mirdzēja. — Bet nu pietiks pašai uz sevi skatīties! Tagad iesim ķert zivis!