9
Lēkdami no akmens uz akmeni, bērni virzījās arvien dziļākā ūdenī, līdz beidzot apstājās uz plata, līdzena klinšu bluķa. Te bija pietiekami vietas, lai apsēstos.
— Ļauj, es uzlikšu tārpu uz āķa, — Mirko sacīja. — Vai tu vispār proti makšķerēt?
— Protu gan, bet ezerā es vēl nekad neesmu makšķerējusi.
— Un kur tad tu makšķerēji?
— Jūrā. Es dzīvoju jūrā. Uz kuģa.
— Tu patiešām dzīvo jūrā? — brīnījās Mirko. — Un visu mūžu esi nodzīvojusi uz kuģa?
— Visu mūžu.
— Tad gan tev ir bijusi brīnišķīga dzīve. l«. jūras ir ļoti viegli elpot. Nav ne karstuma, ne putekļu.
Arabella klusēja. Kā gan viņa spētu izskaidrot Mirko, kāda ir viņas dzīve uz jūras!
Mirko pasniedza viņai makšķeri, un Arabella iemeta āķi ūdenī. Pār ūdeni aizvilnīja plati apļi, kuru centrā atradās Arabellas makšķeres pludiņš. Tad arī Mirko makšķeres āķis nonāca ūdenī, un jauni apļi krustojās ar iepriekšējiem.
Viņi saspringti lūkojās uz pludiņiem.
— Redzēsim, kurš pirmais noķers zivi! — Mirko klusām nospurdza.
Pludiņi klusi peldēja virs ūdens. Arabellas domās atkal iezagās skumjas. Viņa prātoja, ka laikam nekad nekļūs par tik līksmu cilvēkbērnu kā Mirko. Viņa savā mūžā bija redzējusi pārāk daudz ļaunuma, nežēlības un nekrietnības. Un pēkšņi viņai ienāca galvā doma — varbūt tādēļ viņa nekad nekļūs laba un priecīga māte saviem bērniem.
Mirko pavērās viņā un sarauca pieri.
— Jau atkal tev ir bēdīga seja! Nu ko tu mūžīgi nokar degunu!
Arabellai acīs pēkšņi parādījās asaras.
— Nu ko tas nozīmē?—jautāja Mirko. Viņš uzlika pirkstus Arabellai uz vaigiem un noslaucīja asaras. — Nē, nē, tas nekur neder! — Viņš pārmetoši papurināja galvu. — Gribi, es tev parādīšu pērtiķa purnu?
Mirko iespieda makšķerkātu starp ceļiem, iebīdīja mēles galu aiz apakšlūpas, ar rokām satvēra ausis, saverkšķījot dīvainu un smieklīgu ģīmi. Mirko pazibsnīja acu baltumus un atdarināja pērtiķa balsi.
— Un tagad būs putns, paskaties tikai!
Mirko pavērsa apakšlūpu uz āru, izbāza mēles
galu labi tālu un plivināja rokas līdzīgi spārniem. Tas tik smieklīgi atgādināja putnu, ka Arabella sāka spurgt.
— Bet tagad būs cūka! — sacīja Mirko un, ar pirkstiem sašķobījis degungalu un vaigus izstiepis, patiesi atveidoja cūkas purnu.
— Un tagad zilonis! Un tagad — varde: kvāks, kvāks! Skaties, skaties!
Dzīvniekus atdarinādams, Mirko iemeta ūdenī makšķerkātu.
— Ak tu pagāns! — viņš iesaucās un nometās guļus uz akmens. Stiepjoties pār akmens malu, viņam palaimējās satvert makšķeres kātu, taču uzrāpties atpakaļ uz akmens ar makšķeri rokās bija krietni vien grūtāk. Nupat viņš ar galvu pa priekšu sāka slīdēt ūdenī.
— Turi mani aiz kājām! — viņš sauca Arabellai, un tā satvēra abas Mirko kājas, savu makšķeri vispirms iežmiegusi padusē. Arabella centās uzvilkt Mirko augstāk, bet viņš negaidot iesaucās: — Skaties, tev pieķērās zivs! Ātrāk velc ārā!
Arabella paskatījās uz savu pludiņu. Tas bija nogrimis zem ūdens.
— Ātri, ātri, nav ko gaidīt! — Mirko sauca viņpus akmens šķautnes. — Tava zivs aizies!
Arabella nezināja, ko tagad iesākt. Lai izvilktu zivi, viņai vajadzētu palaist Mirko kājas vaļā, un tad zēns ar plunkšķi iegāztos ūdenī. Bet to viņa nekādā ziņā negribēja.
— Nu velc taču! — Mirko iekliedzās.
Bet tad pludiņš atkal izlēca uz ūdens virsmas un palika tur mierīgi peldot. Zivs bija norāvusies.
— Nu ko tu izdarīji! — Mirko balsī bija dzirdama vilšanās.
Arabella vilka, cik jaudas, līdz zēns atkal uzšlūca ar vēderu uz akmens.
— Nu kādēļ tu nevilki! Es redzēju — tā bija tik liela! — Mirko parādīja ar rokām, cik branga zivs bija norāvusies no Arabellas makšķeres. — Ak, cik žēl!
— Tu būtu iekritis ūdenī!
— Nu kas par to, vai gan es agrāk neesmu kritis ūdenī! Tik skaista zivs aizgāja, ai-ai! — Mirko bija patiesi vīlies. — Dod, es uzlikšu jaunu tārpu! — Viņš paņēma makšķeri no Arabellas rokām un izvilka āķi no ūdens. — Bet nebēdājies vis, gan tu noķersi citu zivi.
— Mirko, kā tu domā, — Arabella jautāja, — ja cilvēks savā mūžā ir redzējis ļoti daudz ļaunuma — nāvi, slepkavošanu un visādas nekrietnības —, vai tad viņš pats arī kļūst nikns un ļauns cilvēks?
Mirko iegrima domās.
Beidzot viņš teica:
— Kas ir redzējis vienīgi slikto, tas var iedomāties, ka tieši tā arī jābūt. Bet viņam jāredz vairāk. Jāsaskata arī labais.
— Mirko, es baidos, ka nekļūšu laba māte, jo dzīvē esmu redzējusi vienīgi ļaunumu, nežēlību, niknumu un nekrietnību, — Arabella nočukstēja.
— Ai, ai, — Mirko atbildēja. — Vai tu domā, ka es dzīvē neesmu redzējis visādas cūcības? Un paskaties uz mani — vai tu domā, ka man ir ļauna sirds? Tā nemaz nav. Nebēdājies! Ja cilvēks pats negrib būt slikts, tad neviens nevar viņu piespiest tādam kļūt. Man gan neviens nevarētu pavēlēt, lai es kļūstu ļauns. Un tev arī ne.
«Un Hasanam nevar pavēlēt,» nodomāja Arabella. «Neviens nevar mūs piespiest veikt nekrietnus un nežēlīgus darbus, ja mēs to nevēlamies. Ja mūsu dzīvē pats svarīgākais ir tas, ka mēs negribam būt ļauni un nekrietni.»
Arabellu pārņēma raizes par Hasanu. Kas ir noticis pa to laiku, kamēr viņa nevar par viņu rūpēties? Laupītāji aizmirsīs, ka Hasans ir aiz atslēgas, un viņš tur var nomirt badā. Bet varbūt tieši Arabellas prombūtnē laupītāji par viņu iedomāsies un izmantos izdevīgu brīdi, lai nogalinātu?
— Atkal tu nopūties, — Mirko pārmeta. — Es tev stāstu patiesību, bet tu ne ar ko neesi mierā.
Pēkšņi Mirko makšķere nodrebēja. Pludiņš pazuda zem ūdens.
— Zivs, zivs! — Mirko gavilēja un pacēla makšķerkātu. Pa gaisu pie viņiem lidoja zivs, ņipri spirinādamās pie āķa. — Tu tikai paskaties, cik tā liela un resna! — Mirko apmierināts smējās. — Trīs kilo noteikti! Iesim tagad atpakaļ uz apmetni, citādi karstajā saulē zivs sabojāsies. Iesim un izcepsim zivi, tad mēs varēsim labi paēst un pacienāt arī Terēzes dvīņus!
No akmens uz akmeni lēkdams, Mirko devās atpakaļ uz krastu. Arabella izvilka savu makšķeri no ūdens. Atkal tārpiņš bija no āķa nozudis — zivs bija to apēdusi. Arabella satina auklu ap makšķerkātu un devās zēnam pakaļ.