Uz klāja nosviestais vīrs uzslējās sēdus.
— Paldies, draugs, — viņš teica Alelūjam, — tu daudz nopūlējies manis dēļ, un tagad es nezinu, kā lai tev pateicos.
— Pateicies skuķim, tagad tu esi viņas daļa.
Vīrs uzjautrināts iesmējās.
— Kādā veidā? — viņš jautāja.
— Es taču nesāktu tevi ne par šo, ne par to makšķerēt ārā no jūras! Neesmu taču nekāds pēdējais stulbenis, to tu nedomā. Es izvilku tevi ārā tādēļ, lai pārdotu meitenei par pērli. Vai tu kādreiz dzīvē esi redzējis tādu graudiņu?
Alelūja pavēra sauju svešinieka acu priekšā. Tas ar interesi nopētīja pērli un izteicās:
— Patiešām brīnišķīga pērle. Un tā tad arī ir mana cena? Nav nemaz tik slikti!
Viņš atkal iesmējās.
Arī Alelūja sāka smieties.
— Nav nemaz tik slikts darījums! — viņš apmierināts noteica un nopētīja baskājaino svešinieku.
— Un tagad es esmu tev pārdots — par šo pērli? — vīrs jautāja Arabellai. — Ko tu domā ar mani iesākt?
Arabella paraustīja plecus.
— Gan jau redzēs, — viņa sacīja. — Bet no vīriem tu nebaidies. Viņi neuzdrīkstēsies tevi aiztikt, ja tu esi mana daļa. Es esmu vadoņa meita.
— Un kas ir vadonis? — jautāja svešinieks, gluži kā neticēdams, ka šeit, uz kuģa, kāds varētu būt vadonis.
— Šī kuģa vadonis ir visu triju okeānu lāsts, visu jūru briesmas, bīstamais jūras laupītājs Daniels, ar iesauku Svins! — Arabella laipni pavēstīja.
— Mans tētis!
Viņa cerēja, ka šie vārdi atstās uz svešinieku lielu iespaidu, taču viņš vienīgi pasmaidīja, it kā šī vēsts viņu uzjautrinātu.
— Kas tu esi?—jautāja Arabella.
— Es esmu tikai klaidonis Hasans, — teica svešais. — No manis gan neviens nebaidās.
No kuģa pakaļgala atskanēja klaudzoši soļi.
— Ak tad Kokkājis arī vairs nevar gulēt! — norūca Alelūja un steidzīgi iebāza pērli mazā kabatiņā, kas viņam bija iešūta jostā.
Tur patiešām nāca Kokkājis. Jau pa gabalu varēja just viņa dusmas un ļaunumu. Virs sarkanā lakatiņa viņš bija aptinis ap galvu arī garu šalli ar zelta diegiem, kas patlaban jauki spīguļoja saules staros. Zobu sāpes bija uzcēlušas vīru kājās.
Hasanu ieraugot, Kokkājis dusmās iebļāvās:
— Sātana muša, kas tad tas tāds?
— Tas ir mans klaidonis! — Arabella bezbailīgi cirta pretī.
— Ūja! — Kokkājis nikni iebilda un izvilka nazi.
— Skat, ko es tūdaļ izdarīšu ar tavu klaidoni!
Zem rožainās šalles ar zelta diegiem spīdēja
laupītāja ļaunās acis. Kokkājis bija ārkārtīgi sliktā
omā, un patlaban viņu satracināja viss, kas vien viņam kaut vismazākajā mērā nebija pa prātam.
— Kokkājis ir galīgi jucis prātā, — noņurdēja Alelūja.
— Nedrīkst aizskart! — iekliedzās Arabella.
— Mans klaidonis!
Kokkājis tuvojās Hasanam, kurš apjukumā mirkšķināja acis, un pacēla nazi.
— Paklau, cilvēk, — pārsteigts bilda Hasans,
— tev laikam sāp zobi, ka tu ap galvu esi apsējis to skaisto plīvuru?
Šādus vārdus Kokkājis nebija gaidījis. Viņa roka apstājās.
— Tu varbūt esi zobārsts? — viņš norūca.
— Ne nu gluži zobārsts, bet tavai kaitei varu palīdzēt. Tikai noliec to nazi.
— Stāsti vien, stāsti, — Kokkājis teica neuzticīgi, tomēr iebāza duncī atpakaļ makstī.
— Noņem šalli, — pavēlēja Hasans. — Parādi man savu ausi.
Kokkājis atkal saniknojās.
— Vai tu mani par muļķi uzskati, vai? — viņš kliedza.
— Kā gan es tevi pašreizējā stāvoklī varu uzskatīt par muļķi? — jautāja Hasans. — Rādi šurp ausi!
Kokkājis nikni noņurdēja, bet šalli tomēr noraisīja. Zobu sāpes bija pārāk lielas, lai atstātu neizmantotu piedāvāto izdevību, kaut gan Kokkājis par to neloloja sevišķas cerības.
Zem noraisītās šalles bija sarkanais lakats. Zem tā kļuva redzams sapampis vaigs un savēlušās matu pinkas. Starp tām Hasans sameklēja Kokkāja nemazgāto ausi.
Tad viņš izvilka zem krekla paslēptu ādas maisiņu, kas viņam karājās kaklā. Alelūja ieinteresēts pienāca tuvāk, kad Hasans atraisīja maisiņu. Liela bija viņa vilšanās, kad maisiņā kļuva redzamas vienīgi kaut kādas garas un tievas adatas. Hasans izvēlējās vienu no tām, ar pirkstiem, gluži kā apsverot, p'amaidzīja Kokkāja ausi un tad pēkšņi ar ātru kustību iedūra adatu auss ļipiņā.
Kokkājis iebļāvās, un viņa roka taustījās pēc noslēptā dunča. Bet tajā pašā brīdī viņa seja atplauka platā, priecīgā smaidā. Nekad Arabella Kokkāja vaigā nebija redzējusi tādu apmierinājuma izteiksmi.
— Vai mitējās? — Hasans līdzjūtīgi apvaicājās.
— Jā, piķis un zēvele! Kā tas tev tik zibenīgi izdevās?
Hasans tikai pasmaidīja.
Acis izbolījis, Kokkājis centās saskatīt ausī iedurto adatu.
— Vai adata tā arī paliks ausī karājoties? — viņš jautāja.
— Tūlīt izņemsim, — noteica Hasans. Viņš izvilka adatu no auss, noslaucīja to krekla piedurknē un atkal noglabāja ādas maisiņā.