Dvīņu māsām tik ļoti iegaršojās Mirko zivs, ka Arabella atvēlēja sev tikai kādu kumosiņu. Viņa izņēma asakas no zivs baltās gaļas un sniedza nelielus gabaliņus nesātīgajiem knēveļiem. Viss pazuda mazajās mutēs.
— Ēd taču pati arī, kāpēc tu visu atdod dvīnēm? Nav jau viņām vēderi tukši, palūkojies, cik veselīgas viņas izskatās! Terēze viņas baro bez mitas!
Arabellai ļoti patika abas mazās čigānu meitenes. Nekad agrāk viņa nebija tik tuvu saskārusies ar tādiem maziem bērniem. Arvien viņa bērnus bija redzējusi tikai pa gabalu, kad tie kopā ar māmiņām kādā ostā vēroja kuģus vai arī sagaidīja no jūras pārbraukušos tēvus. Un tagad apaļvaidzes Mara un Zemma sēdēja uz zemes tepat viņai blakus un ar savām mazajām roķelēm bāza mutē zivs gabaliņus, bet Arabella varēja noglāstīt viņām matus un ar viņām rotaļāties. Meitenes bija gluži īstas. Tikai viņu sacīto gan nevarēja saprast, jo mazulītes prata vienīgi čigānu valodu un nevienu citū.
— Vai tev nav mazākas māsas vai brāļa? — pajautāja Mirko.
— Nē, — atbildēja Arabella. — Man nav arī māmiņas. Ir vienīgi tētis.
— Ai, ai, — noteica Mirko. — Bez māmiņas ir ļoti slikti.
Mara ierāpās Arabellai klēpī un, kaut ko vāvuļodama, ņēmās raustīt viņas koraļļu kaklarotu.
Mirko, pieri saraucis, pateica Marai pāris vārdu čigānu valodā. Mara parādīja zēnam mēli. Tas saniknoja Mirko, un pār viņa lūpām aizplūda ātra dusmīgu vārdu straume, kas lika abām mazulītēm saviebties.
— Ko tu viņām teici? — Arabella pajautāja.
— Ir gan Terēze viņas izlutinājusi! — Mirko atmeta ar roku. — Viņas grib dabūt sev visu, ko vien ierauga. Nedod viņām it neko, viņas ir nerātnas diedelnieces.
Arabella noprata, ka Mara ir gribējusi izdiedelēt sev viņas koraļļu kaklarotu. Viņa sāka smieties un noņēma to no kakla.
— Lai viņa to ņem, ja vēlas — man nemaz nav žēl. Tu taču man uzdāvināji jaunu kaklarotu, man nemaz nevajag divas.
— Nu kāpēc tu dod, — Mirko pārmeta, bet Arabella jau sniedza kaklarotu Marai. Tās sejiņa sāka starot. Meitenīte ar komisku nopietnību sakārtoja sev ap kaklu koraļļu virteni. Toties Zemma nespēja mierīgi noskatīties Maras laimē. Viņa ar dūrēm metās māsai virsū un mēģināja noraut kaklarotu. Mazulītes ņēmās iekaustīt viena otru.
— Redzi nu, — Mirko pārmetoši teica.
Arabella bija nobijusies.
Mirko skaļā balsī kaut ko uzkliedza meitenēm, un- tās apklusa. Mirko noņēma koraļļus Marai no kakla, un mazule sāka gaudot. Tad Mirko izvilka no maksts nazi un pārgrieza koraļļu virteni uz pusēm. Katru atsevišķo pusi viņš sasēja par mazu kaklarotu un tad iesvieda tās abām meitenēm klēpī. Zemmas sejā parādījās smaids, Mara gan mazliet uzmeta lūpu, tomēr ar manāmu apmierinātību aplika koraļļus ap kaklu.
— Ak, kādas nekauņas, — Mirko sacīja. Arabella iesmējās.
— Jocīgas, — viņa atteica.
— Žagarus viņām vajag, — Mirko apgalvoja. — Terēze viņas neper.
Viņi iemeta zivs asakas ugunskurā. Lielajā katlā burbuļodama vārījās zupa, izplatot stipru aitas gaļas un ķiploku smaržu. Zemma un Mara jau aizrautīgi un dziļā vienprātībā spēlējās ar maziem kociņiem, kas viņām bija leļļu vietā. Viņas ietina kociņus raibās lupatiņās un runājās ar tiem mīļi un maigi.
— Vai gribi, es tev pareģošu nākotni? — jautāja Mirko. — Es protu likt kārtis, vecāmāte iemācīja. Ja vecāmāte grib, tad viņa arī bez kārtīm zina visu, kas notiks. Viņai tikai dziļi jāiegrimst domās. Bet es bez kārtīm nevaru.
— Pazīlē! — teica Arabella. — Es gribu zināt, kur ir tētis!
Mirko no kabatas izvilka nospeķotas kārtis un tās sajauca. Tad sniedza kārtis uz Arabellas pusi un pavēlēja:
— Pieskaries ar savu roku!
Arabella uzlika roku uz kārtīm. Mirko vēlreiz tās sajauca un tad sāka izlikt.
— Kas bija, kas ir, kas būs, — viņš teica. — Kas bija.
Viņš izpētīja kārtis un kļuva nopietns, tad sajauca kārtis.
— Ak, tas nav nekas, — viņš atmeta ar roku.
— Kas tur bija? — Arabella pajautāja.
— Visādas muļķības, — Mirko attrauca. — Labāk palūkosimies, kas būs nākotnē.
— Nē, izstāsti, kas tur bija! — Arabella pieprasīja.
— Es jau teicu — visādas muļķības, — zēns atrunājās.
— Izstāsti!
— Nu, asinis un nāve, un daudz naudas. Ļoti daudz nāves un ļoti daudz naudas, — Mirko negribīgi atteica. — Laikam tu naktī redzēji sliktu sapni. Vai tev nebija bail vienai pašai gulēt kulbā?
Arabella neatbildēja.
Mirko atkal izklāja kārtis un saīdzis tās aplūkoja.
— Nu? — Arabella jautāja.
Mirko sarauca seju neizpratnē un paraustīja plecus.
— Te atkal ir tas sliktais sapnis iekšā, kārtis šodien negrib stāstīt patiesību.
Mirko ar roku savāca kārtis un iebāza atpakaļ kabatā.
— Labāk sniedz man savu roku! — viņš pavēlēja.
Arabella sniedza Mirko savu roku. Zēns to satvēra savējā un pagrieza delnu augšup.
— Kāda tev ir dīvaina roka! — viņš noteica. — Sākumā viss ir ļoti slikti, bet tad atnāks liela laime! Tik lielu laimi es vēl neviena cilvēka rokā neesmu redzējis.
Mirko šķelmīgi palūkojās uz Arabellu.
— Tu laikam kļūsi par karalieni! — viņš teica smiedamies.
— Par karalieni ēs negribu, — Arabella atbildēja. — Es gribu kļūt laba māmiņa.
Mirko atkal uzmeta skatienu Arabellas delnai.
— Un paskaties, cik daudz bērnu tev būs! — viņš iesaucās. — Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši … Eš nespēju pat saskaitīt! Divdesmit pieci bērni!
Arabella arī sāka smieties.
— Ko tu stāsti! — viņa teica. — Tik daudz bērnu nav nevienam!
— Bet tev būs, gan tu redzēsi! — smējās Mirko, un viņa baltie zobi nozibēja. — Čigāns nemelo! Bet tik daudzi bērni visi kopā gribēs šausmīgi daudz ēst! Es iešu pats tev par vīru, citādi tu nespēsi savus bērnus pabarot. Vai gribi mani sev par vīru?
Arabella pārsteigta iesmējās un uzlūkoja Mirko. Zēna melnās acis staroja, mute klusiņām smējās.
— Vai tu mani atradīsi?—Arabella nopietni jautāja.
— Atradīšu kaut vai zem zemes! — zens apsolīja. — Nebaidies. Gan jau čigāns zinās, kā meklēt.