Pēc pusdienām Arabella un Mirko devās paklai- ņot gar ezeru. Viņi meta ūdenī akmeņus un vēroja putnus krastmalā. Arabellu tirdīja nepacietīgas ilgas pēc tēva, bet viņa juta arī, ka viņai ir žēl šķirties no čigānu apmetnes un no Mirko. Daudz labprātāk viņa kopā ar tēvu būtu pievienojusies nabaga čigāniem, nevis mitusi starp ļaunajiem jūras laupītājiem kā bagāta un varena vadoņa meita.
Atgriežoties no ezermalas, viņi jau pa gabalu apmetnē pamanīja svešus zirgus. Tie bija iejūgti Arabellas kulbā.
— Nu lūk, tavs tētis arī ir atbraucis, — Mirko teica.
Arabella neviļus paātrināja soli.
Sākumā apmetnes laukumā neviens nebija saskatāms. Ugunskurs bija izdzisis, bērnus un Terēzi arī nemanīja. Vecāmāte gulēja diendusu kulbā, caur tās plānajām sienām varēja dzirdēt viņas krākšanu.
Aiz Arabellas kulbas zālē gulšņāja vīri. Tur bija vecais čigāns, Mirko tēvocis un vēl daži svešinieki. Bet kur tad bija tētis? Arabella nemanīja citu vidū tēvu. Varbūt tēvs nevarēja atnākt pats un atsūtīja kādu viņai pakaļ? Bet kādēļ gan tur nebija Alelūjas vai kāda cita laupītāja? Arabella neizpratnē soļoja uz priekšu.
Tad viens no zemē guļošajiem piecēlās, un Arabella nobālēja. v
— Mirko, — viņa nočukstēja. — Tie nav mana tēva ļaudis!
Arabellas priekšā stāvēja vīrs ar zelta auskaru no «Ceptā sivēntiņa». Tas pats, kas reiz bija mēģinājis nolaupīt viņu. Dzelzs Bizes cilvēks.
Patlaban viņa seju rotāja laipnīgs smīns, viņš plaši izpleta rokas, it kā gribētu Arabellu apkampt.
Arabella parāvās atpakaļ un satvēra Mirko roku.
— Meitiņ, vai tad tu nemaz nesteidzies savam tēvam pie krūts? — skaļi apjautājās svešais un nāca tuvāk.
— Mirko, tas nav mans tēvs!—Arabella klusu sacīja. — Viņi grib mani nolaupīt!
Plati žāvādamās, no savas kulbas izkāpa Mirko vecāmāte. Viņa izstaipījās un tad palēnām sakārtoja un pavilka augstāk lakatu ar garām bārkstīm, kas bija noslīdējis no pleciem.
Tikmēr svešinieks slēdza Arabellu savos apkampienos. Arabella nespēja sevi aizstāvēt, viņa tikai bezpalīdzīgi iekliedzās. Mirko kaut ko sauca. Čigāni, kuri bija gulšņājuši zālē svešinieku tuvumā, neizpratnē piecēlās. Mirko vecāmāte pavērās sejā vīram ar zelta auskaru un saniknota sāka viņam kaut ko skaidrot čigānu valodā. Svešais tāpat atbildēja čigāniski, pie tam turēdams nepakļāvīgo Arabellu ar dzelžainu tvērienu. Meitenes rokas bija cieši piespiestas pie sāniem. Viņa gandrīz nespēja pakustēties. Varēja tikai spārdīties, taču vīrs pacēla viņu gaisā, tā ka no kājām arī nebija sevišķa labuma.
Tagad čigāni visi korī kaut ko skaidroja un kliedza, bet vīrs ar zelta auskaru un viņa biedri klaigāja pretī. Tikmēr svešais iestiepa Arabellu kulbā. Uz kāpnītēm viņam trāpīja Mirko sviestais akmens, tā ka vīrs nodrebēja un sāka lamāties.
Arabellas seja, kas visu laiku bija piespiesta pie laupītāja pleca, mazliet atsvabinājās, un meitene iecirta zobus svešiniekam kaklā.
Aiz muguras skanot čigānu lāstiem un Mirko kliedzieniem, vīrs iesvieda Arabellu kulbā, iekāpa arī pats un ar troksni aizvilka durvis ciet. Tūlīt pēc tam kulba sāka kustēties.
dzelzs bize
Tātad tas patiešām bija Dzelzs Bize.
Viņš bija gluži briesmīgs, kaut arī necik liels vai spēcīgs augumā. Svinam būtu nieka lieta uzvarēt šo pirātu kailām rokām. Nē, tas nebija augums vai spēks, kas izsauca bailes no viņa. Baismas izraisīja no laupītāju vadoņa strāvojošā nežēlība. Arabella arī agrāk bija redzējusi ļaunas un cietsirdīgas acis, viņa taču visu savu mūžu bija nodzīvojusi starp cilvēkiem ar ļaunām acīm. Vai varēja būt kāds ar vēl briesmīgāku acu skatienu nekā Āķim?
Izrādījās, ka tomēr varēja. Āķis bija gan nikns un ļaunprātīgs, tomēr viņa skatiens bija muļķīgs un truls. Tādējādi ļaunums lielākoties palika it kā viņa paša iekšienē vai vismaz viņa tuvākajā apkārtnē. Toties Dzelzs Bizes acis izstaroja gudrību un viltību, un tās vispār likās tik ļaunas un saltas, ka Arabella sajuta, kā vājums pārņem visu viņas ķermeni. Dzelzs Bizes ļaunprātīgais niknums bija tāds, kas spēja izplatīties bezgala tālu; Arabella juta — ja Dzelzs Bize ilgāku laiku kādu cieši uzlūko, tad šajā cilvēkā izgaist pēdējā labestības kripatiņa. Ja vien Dzelzs Bize to vēlas.
Arabella cieši samiedza acis un par visām varēm domās pievērsās tēvam. Tomēr domas par Dānieļu nesniedza atbalstu. Arabellai nāca prātā vienīgi noziegumi un asins izliešana — visa tā laupītāju dzīve, kas bija viņiem aiz muguras. Arabella domāja: «Cik slikti, ja tēva atcerēšanās nedod cilvēkam spēku grūtā brīdī.»
Viņu pārņēma ārkārtīgas bailes. Arabella nespēja turēt acis samiegtas, viņai gribot negribot vajadzēja lūkoties uz Dzelzs Bizi. Tas pasmīnēja, redzot meitenes izbīli. Arabella pūlējās cīnīties ar savām bailēm. Viņa taču diezgan daudz bija redzējusi līdz nāvei nobijušos cilvēkus. Lai arī Arabella bija maza meitene, viņa zināja, ka bailes laupa cilvēkam pēdējo pretošanās spēju. Bailēm nedrīkst padoties.
Nez no kurienes Arabellas gara acu priekšā parādījās Hasana kalsnā seja. Ļoti skaidri, it kā Hasans patiešām stāvētu viņai blakus. Un vēl Arabellai likās, ka viņai ausīs skan Mirko balss:
«Kaut vai zem zemes atradīšu — gan jau čigāns zinās, kā meklēt!»
Arabellai kļuva vieglāk. Dzelzs Bizes ļaunums gluži kā atlēca, viņu nesasniedzot. Protams, viņa bija Dzelzs Bizes varā, un tas varēja darīt ar viņu, ko vien gribēja. Un tomēr Arabellai piederēja kaut kas tāds, ko Dzelzs Bize nevarēja sasniegt. Viņam nebija iekšējas varas pār Arabellu.
— Runā, ka tu esot sava tēva acuraugs? — sacīja Dzelzs Bize. — Nez, cik dārgi viņš tevi vērtē, kā tev šķiet? Laikam gan viņš par tevi atdotu visas savas bagātības un vēl laupītāju baru piedevām? Vai arī viņš nemaz par tevi nerūpējas?
Šis nežēlīgais vīrs prata atrast vārdus, kas sāpīgi trāpīja. Arabella nemaz nebija pārliecināta, ka tēvs būtu ar mieru šķirties no savām bagātībām viņas dēļ. Jau sen Arabellu bija nomocījušas raizes, ka tēvam bagātība ir svarīgāka nekā viņa.
Meitene klusējot paraustīja plecus un lūkojās zemē.
Kajītes durvis atvērās. Ienāca dīvaini ģērbies, bāls, maza auguma jauneklis.
— Vai tad tā izskatās Svina meita?—lūkodamies Arabellā, jauneklis sāka smieties. — Tad jau tas Svins ir švaks pulveris, ja viņa meitai nav nekā cita, ko uzkarināt kaklā — tikai gliemežvāki! Bet varbūt Svins ir pēdīgais skopulis?
Jauneklis apgāja Arabellai apkārt un tad apstājās viņas priekšā. Viņš ar diviem pirkstiem satvēra Mirko dāvāto kaklarotu, tad pacēla augstāk un nicinoši nopētīja to.
— Vai redzi, kapteini? — viņš pajautāja Dzelzs Bizēm, izlaizdams kaklarotu un noslaucīdams roku pie biksēm, it kā viņam būtu nācies turēt kaut ko pretīgu.
Arabella naidīgi paskatījās uz jaunekli. Tas bija ģērbies viscaur zīdā, samtā un mežģīnēs — gluži kā tāds skuķis. Katrā vietā, kur vien bija iespējams kaut ko piekarināt, spīdēja dārgakmens vai pērle. Šaurie, iekritušie vaigi starp taukainajiem matiem bija pelēki no pūdera.
— Sekretār, sameklē papīru un tinti! — Dzelzs Bize pavēlēja. — Meitenei vajadzēs uzrakstīt vēstuli Svinam.
Sekretārs uz mazā galdiņa uzlika papīru, spalvu un metāla tintnīcu.
— Sēdies! — Dzelzs Bize pavēlēja. — Raksti: «Esmu varenā un stiprā Dzelzs Bizes gūstā. Ja tu nesamaksāsi, cik viņš pieprasīs, viņš pārdos mani verdzībā tādā ļaundaru midzenī, kur mani vairs neviens nespēs glābt.» Un paraksti apakšā savu vārdu! Vai Daniels pazīst tavu rokrakstu?
Arabella nomākta pamāja ar galvu. Viņa sāka rakstīt. Tēvam katrā ziņā vajadzēja dot ziņu par to, kur viņa atrodas. Lai tikai Dzelzs Bize pagaida! Ja vajadzēs, tēvs atnāks un ar kauju viņu atbrīvos! Jau sen bija laiks pārmācīt Dzelzs Bizi!
— Kā tu domā, kapteini, vai Svins būs ar mieru kaut ko atdot par šo skuķi? — sekretārs liegā balsī jautāja Dzelzs Bizēm.
— Paskatīsimies. Es sūtīšu pie Svina Jūdu — gan tas pratīs viņu piežmiegt! Ar šo meiteni mēs vienā grābienā apgriezīsim Danielam sprandu, un es kļūšu par visvarenāko pirātu visās pasaules jūrās!
Dzelzs Bize apmierināti ieķiķinājās.
— Svins smiesies tev acīs, gan tu redzēsi, kapteini, — atskanēja sekretāra sēcošā balss. — Kam viņam tāds skuķis vajadzīgs? Es par viņu nedotu pat vakardien vārītu kartupeli.
Arabellai sakāpa kamols kaklā. Vai viņa ir tēvam vajadzīga tik ļoti, ka viņš spētu viņas dēļ ko upurēt?
jūdas apciemojums
Uz galda Daniela priekšā gulēja Arabellas vēstule. Galda otrā pusē sēdēja sarkanbārdis vīrs, kurš bija atnesis vēstuli. Glūnošu skatienu viņš pētīja Daniela sejas izteiksmi, lai uzminētu, kādu iespaidu vēstule uz viņu atstās.
Kaut ko tamlīdzīgu Daniels jau bija gaidījis.
— Vēstulē nav minēta izpirkšanas naudas summa, — viņš teica, ar skatienu urbdamies vīra sejā. — Cik Dzelzs Bize grib no manis?
Jūdas mazās, viltīgās ačeles pat nenodrebēja no Daniela briesmīgā skatiena.
— Cik augstu kapteinis vērtē meitas dzīvību? — viņš prasīja. — Laikam taču Svinam bagātību netrūkst?
— Es gribu dabūt savu meitu atpakaļ neskartu, — Daniels teica, saraucot uzacis.
Jūda sāka smieties.
— Nebaidies, kapteini, sākumā no tavas meitas galvas nenokritīs ne matiņš! Patlaban viņa ir drošākā vietā nekā pie tevis, jo tu ļāvi viņu nolaupīt, turpretī Dzelzs Bize glabā viņu kā lielu dārgumu. Bet, ja tu nesamaksāsi, viņu gaida tādi elles midzeņi, kādus pat tu neesi redzējis! Par tik skaistu meiteni Dzelzs Bize saņems brangu naudiņu.
— Maisu ar zeltu Arabellas lielumā, — drūmi noteica Daniels Svins. — Tai gan vajadzētu būt augstai cenai!
Jūdas skatienā bija jaušama interese.
— Hm, nav slikti, — viņš domīgi sacīja. — Zini, ko es tev teikšu, kapteini! Liec, lai tev no tā izlej Arabellas tēlu. Tad zelts paliks neskarts, un arī meita būs tavu acu priekšā.
— Karamba! — Daniels iekliedzās, pielēkdams kājās. — Vai tu esi atnācis ņirgāties par mani? Es likšu tev centimetru pa centimetram izšķetināt zarnas un tevi pašu pakārt kaltēties pie grotmasta.
Daniela dusmas nenobiedēja Jūdu.
— Nesarežģī lietu, — viņš atbildēja. — Padomā labāk par meitu.
Daniels izvilka no kabatas pīpi un nikni ņēmās to piebāzt. Tabaka no viņa nepacietīgajiem pirkstiem izbira pa galdu. Kad pīpe bija gatava, Daniels to aizdedza un klusējot ievilka pāris dūmu. Tikai pēc tam viņš apvaicājās:
— Ko tad Dzelzs Bize īsti grib?
— Dzelzs Bize grib, lai tu aizvāktos no šejienes ūdeņiem un sameklētu sev jaunu darbības lauku. Dzelzs Bize piešķir tev Ziemeļu Ledus okeānu. Atlantijas, Indijas un Klusais okeāns kļūs par viņa medību laukiem.
Daniels aiz pārsteiguma palika gluži bez valodas.
— Vai Dzelzs Bize ir prātu zaudējis? — viņš beidzot iekliedzās. — Tik muļķīgu runu es vēl neesmu dzirdējis! Un kādā veidā viņš piespiedīs mani šo līgumu ievērot? — Daniels sāka dārdoši smieties.
Jūda izlikās šos smieklus nedzirdam.
— Dzelzs Bize ir sameklējis vietu, kur Arabella turpmāk dzīvos. Trūkumu tavai meitai nenāksies ciest. Kamēr tu uzturēsies Ziemeļu Ledus okeānā, Arabellai nekas nenotiks. Bet, tiklīdz tu no turienes izbāzīsi degunu, Arabellu pārdos verdzībā.
— Es gribu savu meitu atpakaļ! — Daniels bļāva. — Man nav nekādas vēlēšanās atstāt viņu uz visu mūžu gūstā pie Dzelzs Bizes!
— Kā vēlies, kapteini, — Jūda pašūpoja galvu.
— Es tev esmu paziņojis Dzelzs Bizes noteikumus.
— Par to nevar būt pat runas! — Daniels noauroja un atkal pielēca stāvus. — Ej un pasaki tam Dzelzs Bizēm ar truša smadzenēm, ka Svins apmainīs tikai preci pret preci! Ja es nesaņemšu atpakaļ savu meitu sveiku un veselu, tavs Dzelzs Bize nesaņems ne plika graša. Lai viņš vairs nesūta pie manis nevienu ar miglainiem noteikumiem, vai arī es likšu viņa sūtņus saplosīt gabalos un izbarot haizivīm!
— Nu, nu, kapteini, — Jūda viņu mierināja,
— ko tu klaigā! Apsēdies un parunāsim. Man ir padomā vēl kāds priekšlikums.
— Klāj vaļā, — Daniels nikni norūca. — Vai neredzi — mana pacietība nav bezgalīga.
— Padomā par meitu! — mudināja Jūda, acis samiegdams. — Būs prātīgāk, ja tu sevi turēsi grožos un visu labi apsvērsi. Labi gan, ka tu augstu vērtē savu meitu.
Daniels noprata, ka tieši ar savu nesavaldību viņš pats bija uzskrūvējis Arabellas cenu ļoti augstu. Protams, Dzelzs Bize tādus gluži nepieņemamus noteikumus nebija izvirzījis — tā bija vien- kārsi Jūdas viltība. Ar viltību viņš izpētīja, cik svarīga Danielam ir Arabella.
Laupītāju vadonis klusēdams apsēdās atkal pie galda.
Pēkšņi visas pasaules bagātības Danielam šķita bezjēdzīgas. Izrādījās, ka slepkavošana un iznīcināšana bagātību dēļ bijusi veltīga. Daniels saprata, ka viņam nav vajadzīgi ne zelts, ne vara, ja tiem līdzi nenāk brīdis miera, brīdis prieka. Bet no ļaunuma nedzimst prieks un miers. Priecīgs miers nāk vienīgi kopā ar labestību. Visu savu mūžu Daniels labestību bija uzskatījis par vājuma un muļķības pazīmi. Tagad viņš izprata — labestību nosaukt par muļķību var vienīgi tāds, kam labestība ir sveša un neaizsniedzama. Tāds, kas savā stulbumā pat nepamana: viņa pastāvīgi mokošajai neapmierinātībai un bažām, dusmām un skaudībai iemesls ir tas, ka viņam nepiemīt prieka un miera izjūta, jo viņam trūkst labestības.
Daniela pasaulē tās trūka. Vienīgi Arabella bija iemaldījusies Daniela pasaulē. Viņu vajadzēja sargāt. Viņa bija cerība. Bagātībai nebija nekādas nozīmes, svarīga bija tikai Arabella.
— Runā! — Daniels pavēlēja.
— Dzelzs Bize grib zināt tavas pašas galvenās bagātību salas noslēpumu, — Jūda atbildēja. — Tev taču bagātības glabājas ne jau vienā vietā vien, vai ne?
— Ak tad Dzelzs Bize kāro iecirst zobus tik brangā kumosā! — Daniels noteica. — Viņš ir nodomājis izputināt ne tikai mani, bet arī manu komandu!
— Ko var darīt, kapteini! — Jūda noplātīja rokas. — Bet tev taču nav jāziņo savai komandai, kā Dzelzs Bize tika noslēpumam uz pēdām! Vajag tikai vienu uzticamu vīru, kas mūs tur aizved. Un arī viņam tu vari aizvērt muti, tā ir tava darīšana.
Kad atgriezīsimies no bagātību salas, iemetīsim Arabellu laivā un ļausim viņai aizbraukt.
— Tas neiet cauri! — Daniels atteica. — Es gribu saņemt Arabellu, pirms jūs dodaties uz salu. Arabellu pret vīru, kurš zina noslēpumu.
Jūda sāka smieties. Smiekli vērta viņa seju nevis mīlīgāku, bet gan vēl atbaidošāku.
— Tu visu laiku aizmirsti, ka ne jau tu uzstādi noteikumus, bet gan Dzelzs Bize! Un man viņš ir licis tev paziņot: rīt, saulei austot, tavam vīram jāstāv uz Svēto klints. Tur mēs uzņemsim viņu uz borta un burāsim taisnā ceļā uz tavu bagātību salu. Laikam no Svēto klints līdz turienei nav sevišķi tālu, vai ne?
Danielam nācās drūmi atzīt, ka Dzelzs Bizes okšķeriem patiešām bija laimējies izdibināt salas atrašanās vietu.
— Tu tikai neaizmirsti, ka Arabella nāks mums visur līdzi! Tāpēc tas, kas ar mums varētu atgadīties dārgumu glabātavā vai kaut kur citur, notiks arī ar Arabellu! — Jūda piebilda.
— Pazūdi no manām acīm! — Daniels iekliedzās.
— Paliec sveiks, kapteini! — Jūda sacīja pieceldamies. — Varbūt mēs vēl sastapsimies, dzīve ir pilna nejaušību.
— Gan ellē satiksimies, — Daniels nikni norūca.
hasans dodas ceļā
Kad Jūda bija aizgājis, Daniels lika atvest Hasanu uz savu kajīti.
— Dzelzs Bize ir nolaupījis Arabellu, — viņš pavēstīja.
— Man bija tāda nojauta, — Hasans atbildēja. — Vai tu esi paredzējis sūtīt mani par vēstnieku?
— Jā. Tu vismaz neaizlaidīsies projām ar dārgumu alas noslēpumu un droši vien esi ar mieru Arabellas dēļ arī briesmām skatīties acīs.
— Protams, esmu, — Hasans teica.
Daniels paņēma papīru un spalvu.
— Nāc tuvāk, — viņš sacīja. — Es tev atklāšu dārgumu alas noslēpumu. Tev jāpatur tas prātā, jo tādas lietas nevar uzticēt papīram. Tad es tev iedošu laivu un nakts aizsegā ļaušu doties ceļā. Rīt saullēktā tev jābūt uz Svēto klints, tur tevi sameklēs.
Daniels sāka zīmēt sarežģītā mehānisma plānu. Hasans uzmanīgi vēroja līniju mudžekli, kas izveidojās uz papīra.
— Ļoti viltīgi izdomāts, — viņš novērtēja, kad Daniels bija beidzis zīmēt.
— Vai ir skaidrs? — Daniels jautāja. — Šīs sviras tu nedrīksti sajaukt.
— Man viss ir skaidrs, — Hasans atbildēja.
— Man vienmēr ir paticis pētīt sarežģītus mehānismus.
— Vai tu spēsi visu paturēt prātā? — Daniels bažījās.
— Spēšu, par to vari neraizēties. Tik asprātīgi izdomātu mehānismu nav iespējams aizmirst.
Daniels apgrieza papīra lapu otrādi.
— Un tagad jūras ceļš. — Daniels uz papīra atzīmēja zemūdens klintis, kurām vajadzēja apbraukt apkārt.
— Un tagad iegaumē vēl vienu lietu, — viņš teica un sāka zīmēt pazemes alas atzarojumus.
— Pareizā eja ir šī te. Tā noved pie mehānisma. Mehānisms ir paslēpts ejas beigās sienas kreisajā pusē, un siena pavērsies, ja tu iebāzīsi roku dobumā ceļgala augstumā un tad pagriezīsi kustīgu akmeni pašā dobuma galā. Jāgriež pulksteņa rādītāja virzienā, līdz akmens pavēršas otrādi. Vai ir skaidrs?
— Skaidrs.
Daniels saņurcīja papīra lapu, nolika to uz metāla šķīvja un pielika vīkšķim uguni. Klusēdami viņi vēroja, kā papīrs uzliesmoja. Uz brīdi uguns apgaismoja satumsušo kajīti un vīru rūpju pilnās sejas. Tad uz šķīvja bija palikušas tikai pārogļoju- šās plēksnes, kuras Daniels sastampāja smalkos pelnos. Pelnus viņš izbēra pa kajītes iluminatoru.
— Tagad klausies tālāk, — viņš teica Hasanam. — Kad jūs stāvēsiet bagātību alā Un Dzelzs Bizes bendesmaisi metīsies pie dārgumiem, tad nepalaid garām īsto brīdi. Tu tur esi bijis — vai ievēroji uz alas sienām vecus zīmējumus, kas attēlo zivju zvejošanu?
— Ievēroju.
— Tieši tajā vietā, kur žebērklis ieduras vidējā lielajā zivī, klints sienā ir grope. Ja tu gropi no visa spēka bīdīsi uz augšu, atvērsies šauras durtiņas. Pa tām tev un Arabellai jāielec iekšā. Durtiņas no otras puses var ļoti vienkārši noslēgt, tā ka tās no dārgumu alas puses vairs nav iespējams attaisīt. Ejot pa alu, jūs nokļūsiet mazā grotā salas otrā pusē, kur stāv kārtīgi apgādāts burinieks. To var viegli nolaist ūdenī, tu tūlīt sapratīsi, kā tas darāms. Tomēr jums nevajag steigties ar kāpšanu burulaivā. Vispirms uzrāpieties pa spraugu klints virsotnē un aizdedziniet tur ugunskuru, no kura pacelsies biezi dūmi. Tā jūs man ziņosiet, ka esat drošībā, un tad es varēšu uzbrukt Dzelzs Bizēm. Gan jau tu no klints virsotnes saredzēsi, kurš gūs uzvaru. No turienes visa sala un tās apkārtne ir pārskatāma kā uz delnas. Rīkojies atkarībā no tā, kā attīstīsies notikumi. Kad «Skorpions» pazudīs no tavām acīm, sameklē mūs «Ceptajā sivēntiņā». Bet arī tur tev jābūt ļoti uzmanīgam. Visur ir nodevēji. Ja jums gadās kāda neveiksme, tad nepamet Arabellu. Es uzticu viņu tev. Alā man ir šis tas noglabāts nebaltām dienām. Tas nodrošinās Arabellai bezrūpīgu dzīvi, ja notiek kas neparedzēts. Viņa nebūs tev par slogu. Arabella ir bagāta meitene. Tev tikai sākumā jābūt viņai par atbalstu — kamēr viņa paaugas. Tev es varu uzticēties, tu neaplaupīsi Arabellu.
— Neraizējies, — Hasans atbildēja. — Arī man nav neviena, tikai Arabella. Es taču esmu klaidonis bez ģimenes un bez mājām. Arabella man ir svarīgāka par savu paša likteni. Bet mēs tiksim galā arī bez tavām bagātībām, vari neraizēties.
Pēc pusnakts, kad uz kuģa visi jau gulēja, Daniels devās uz kapteiņa tiltiņu. Tur sardzē stāvēja Grieķis.
— Vācies projām un ej gulēt, — Daniels pavēlēja. — Tava klaudzināšana krīt man uz nerviem, jo man nenāk miegs.
Grieķis lūkojās ar tādu neizpratni, ka Danielam nācās piebilst:
— Gan es pats uzraudzīšu kuģi, un, kad man gribēsies gulēt, es pamodināšu nākamo vīru. Kurš stāv sardzē pēc tevis?
— Vienacis Rašids.
— Gan es viņu uzbungošu augšā. Bet tagad pazūd i!
Grieķim tas nebija divreiz jāsaka. Un tā drīz vien visi uz kuģa gulēja dziļā miegā. Daniels un Hasans klusītēm nolaida laivu ūdenī, un Hasans aizīrās projām.