Mazā kajīte, kurā Arabella tika ieslodzīta, bija nomācoša un smacīga. Arabella izjuta tādas šausmas, ka viņa gandrīz sāka skaļā balsī raudāt. Tomēr viņa apvaldīja raudas, jo baidījās pievērst sev laupītāju uzmanību. Šie Dzelzs Bizes vīri bija vēl briesmīgāki nekā viņas tēvam padotie, un Arabella zināja, ka tādi ir gatavi uz visu, ja kļūst nikni. Vislabāk būs sēdēt klusu kā pelītei un izturēt. Gan jau tēvs mēģinās viņu kaut kā izpestīt. Nevar taču Svins padoties Dzelzs Bizēm!
Vienlaicīgi ar bailēm Arabellu nomāca raizes par tēvu. Viņa bija stingri pārliecināta, ka ar savu klātbūtni spēj viņu aizsargāt. Patlaban, kad viņa vairs nevarēja paturēt Dānieļu acīs, tas bija kļuvis neaizsargāts. Kas gan viss nevar atgadīties, kamēr Daniela tuvumā nav neviena, kurš viņu ar savu skatienu pasargātu! Arabella pūlējās aizgaiņāt projām drūmās domas. Viņa pārlaida skatienu kajītei, kaut arī ar aizvērtām acīm spēja izstāstīt, kas tajā atrodas. Mazā kajīte bija neomulīga un gandrīz tukša. Gulta bija tās vienīgā mēbele. Uz tās bija uzmests savēlies matracis ar nospeķotu drēbi — tas arī viss.
Mazs apaļš iluminators gandrīz pie pašiem griestiem ļāva kajītē iespīdēt blāvai gaismai. Šobrīd caur to pat iezagās saules stars. Taču, pat uz gultas uzkāpusi, Arabella nespēja aizsniegties tik tālu, lai palūkotos ārā. Un tomēr viņai tik ļoti gribējās kaut pa lodziņu palūkoties saules apspīdētajā pasaulē.
Arabella atklāja, ka gulta nemaz nav piestiprināta pie grīdas, kā tas viņai bija licies sākumā. Meitenei iešāvās prātā doma: ja gultu atslietu stāvus pret sienu, viņa uzrāptos uz tās un tad jau spētu palūkoties iluminatorā.
Vispirms vajadzēja nocelt matraci uz grīdas. Tas bija savēlies blīvs un ciets, neizskatījās, ka to kāds jebkad būtu sakārtojis vai uzčubinājis. Kad Arabella ļāva tam sašļukt kaudzē kajītes kaktā, no tā pacēlās smirdošs putekļu mākonis.
Tagad Arabella piebīdīja gultas galu pie sienas zem loga. Tas viņai ar lielām pūlēm izdevās. Toties neticami grūti nācās uzsliet gultu stāvus. Mēbele stingri balstījās uz četrām pamatīgām kājām, un, šķiet, to nebija iespējams izkustināt, lai arī kā Arabella pūlējās atraut gultas divas kājas no grīdas. Tomēr viņa neatteicās no iecerētā.
Kajītē nebija itin nekā, ko būtu iespējams pabāzt zem gultas kājām, lai tās kaut vai par sprīdi pastīvētu uz augšu. Arabella pievilka matraci pie loga un saritināja to. Tad viņa parāpās zem gultas un, atstutējot gultas galu pret pleciem un muguru, mēģināja to pacelt. Tādējādi viņa centās uzdabūt gultas kājas uz maisa. Meitenei nācās krietni sasprindzināties, līdz tas izdevās. Šie pūliņi Arabellu tā nogurdināja, ka viņai bija labu brīdi jāpasēž uz grīdas, lai atgūtu spēkus. Pēc tam, staigājot ap gultu un prātojot, ko darīt tālāk, viņa pamanīja, ka apmēram metru virs gultas kājām, kas nu bija uzceltas uz matrača, pa sienu stiepjas uz āru izvirzīta apmale. Ja izdotos uz tās uzdabūt gultas kājas, tad varētu pavisam viegli nokļūt pie iluminatora.
Arabella ķērās pie sava plāna īstenošanas. Tagad viņai bija vēl grūtāk nekā pirmīt. Vairākas reizes meitene jau domāja, ka šī lieta ir bezcerīga, ka viņa gluži vienkārši vairs nespēs smago gultu ne pakustināt, un bēdīga apsēdās uz grīdas. Un tad viņa atkal iedomājās: nokļūt pie iluminatora ir vienīgais, ko viņa spēj izdarīt. Kaut kas taču jāuzsāk, nevar sēdēt klēpī saliktām rokām. Un viņa atkal saņēma visus spēkus.
Beidzot tas viņai izdevās!
Gultas kājas ar grūdienu pārslīdēja pāri apmalei un stingri atbalstījās pret sienu. Gulta bija nolikta stāvus zem iluminatora!
Nu Arabella ātri uzrāpās uz gultas gala un palūkojās ārā.
Tieši aiz noputējušā stikla saulē mirguļoja jūra. Arabellas kajīte laikam atradās kuģa korpusa lejasdaļā, un tāpēc iluminators atradās tik zemu, gluži pie ūdens līmeņa. Augstu gaisā pletās skaidras debesis, kur lidinājās kaijas. Pēc putniem Arabella nojauta, ka zemei jābūt gluži tuvu. Putni taču nelido pārāk tālu atklātā jūrā, un okeāna vidū to nav. Zemi no šejienes nevarēja saskatīt, tātad pret to bija pavērsts kuģa pretējais borts.
Arabellas skatiens slīdēja pa ūdens klaidu un sekoja kaiju riņķošanai.
Pēkšņi pie durvīm atskanēja atslēgu šķinda. Arabella izbailēs nodrebēja. Viņa zibens ātrumā norāpās no gultas gala un drebēdama stāvēja istabas vidū. Pasaule viņpus durvīm bija ļaunuma pilna, neko labu no turienes nevarēja gaidīt.
Šoreiz tas bija tikai laupītājs, kurš Arabellai atnesa bļodiņu rīsu un krūzi ūdens. Vīrs uzmeta īgnu skatienu pret sienu atbalstītajai gultai, tomēr neteica ne vārda un arī gultai neķērās klāt. Nočirkstēja atslēga, — viņš atkal aizslēdza durvis.
Sākumā Arabella domāja, ka viņai nemaz negribēsies ēst, un tikai padzērās ūdeni. Pūloties pārbīdīt gultu, viņai bija uznākušas slāpes. Un tad viņa nodomāja — noteikti vajag arī paēst, lai saglabātu spēkus. Kas zina, kurā brīdī pēkšņi ievajadzēsies daudz spēka un izturības, tādēļ Arabella apēda visus rīsus.
Paēdusi viņa atkal rāpās atpakaļ pie iluminatora. Un tas, ko viņa tagad ieraudzīja, lika meitenei no satraukuma nodrebēt.
Pa ūdeni slīdēja laiva, bet pie airiem sēdēja Mirko!
Arabellai gribējās saukt un kliegt, lai zēns sadzirdētu viņu un pamanītu, kur viņa atrodas. Bet iluminators taču bija tik maziņš, notašķīts, ar tik biezu stiklu, ka ārā pa to gan varēja palūkoties, bet, no tās puses skatoties, visdrīzāk nebija manāms itin nekas.
Ai, kaut varētu dot Mirko ziņu, ka viņa atrodas šeit! Vajag rīkoties ātri, tūlīt Mirko nonāks zem kuģa sāna un pazudīs no Arabellas acīm!
Meitene pūlējās sevi nomierināt. Viņai ienāca prātā, ka kabatā glabājas Mirko dāvinātā spoguļa lauska. Ja nu pamēģinātu ar spoguli uztvert caur logu spīdošo saules staru un ar to dot Mirko ziņu!
Tūdaļ viņa nostādīja spoguļa šķembu pret sauli. Bet vai tās stari aizspīdēs caur notašķīto logu līdz Mirko? Gaisā un uz ūdens saules zaķīša kustību nevarēja manīt. Arabellai nācās kustināt spoguli uz labu laimi. Puika jau grasījās pazust no Arabellas redzesloka, kad, gluži kā dzelts, sarāvās un pavērsa seju uz Arabellas pusi. Tas varēja nozīmēt vienīgi to, ka saules zaķītis ir aizsniedzis Mirko. Bet vai viņš tagad nojauš, kas tam iespīd acīs? Arabella turpināja raidīt saulstaru zibšņus.
Mirko laikam kaut ko noskārta. Viņš pagrieza laivas priekšgalu uz Arabellas pusi un airējās tuvāk. Pēc kāda brīža laiva klaudzot atsitās pret kuģa korpusu un iluminatorā parādījās Mirko seja.
dumpis
Ar visu galvu reibinošo veiksmi «Skorpiona» komanda bija sapīkusi un nikna. Pārāk daudz vīru bija dabūjuši galu pēdējā laikā. Protams, laupītājiem nebija viņu žēl — mirušo zelts taču nokļuva pašu rokās. Viņu sirdis nomāca tas, ka uz kuģa bija palicis pārāk maz ierastu seju. Omu nomāca dažādas ļaunas zīmes. Viņiem bija parādījies «Klīstošais holandietis», gredzens ar čūskas galvu gāja
no rokas rokā un nesa savam īpašniekam nāvi. Un pie tam gredzens bija tik pazudinoši skaists un vērtīgs, ka neviens laupītājs nespēja no tā atteikties, kaut arī zināja, ko tas nes sev līdzi. Bet arī .visa laupītāju dzīve saistījās ar nepārtrauktu riskē- šanu bagātību dēļ.
«Skorpiona» vīru nervi bija sasprindzināti līdz pēdējai iespējai.
Kad Alelūja no rīta devās pie Hasana ar ēdienu, viņš atklāja, ka klaidonis ir pazudis.
Alelūjam tūlīt viss bija skaidrs. Protams, Arabella «Ceptajā sivēntiņā» bija nokļuvusi Dzelzs Bizes vīru rokās. Sarkanbārdis, kās vakar ciemojās uz kuģa, droši vien bija Dzelzs Bizes sūtnis, un naktī Daniels aizsūtīja Hasanu, lai tas izpirktu Arabellu. Ko Dzelzs Bize varēja prasīt no Daniela apmaiņai pret Arabellu? To varēja gan iedomāties. Diezin vai Dzelzs Bize būtu uzņēmies visu sarežģīto Arabellas nolaupīšanu tikai pāris zelta gabalu dēļ. Sauju zelta tāds laupītāju vadonis jebkurā vietā sadabūtu krietni vieglāk nekā no Daniela. Droši vien te bija liktas uz kārts lielas bagātības, tas Daniels varēja daudz ko apsolīt par Arabellas atgūšanu.
Alelūja nojauta kaut ko nelabu. Viņš lamāja sevi, ka īstajā laikā nebija Dānieļu paturējis acīs. Varēja taču tūlīt iedomāties, ka no šī atgadījuma ar Arabellu iznāks nepatikšanas. Nolāpītais gredzens ar čūskas galvu bija satraucis Alelūju un saistījis visu viņa uzmanību, tā ka vīram nācās pastāvīgi domāt par tuvojošos nāvi, nenojaušot briesmas, kuras apdraudēja viņa bagātību.
Alelūja izlīda uz kuģa klāja. Tur klaiņoja sadrū- mušie un dīkie laupītāji.
— Vīri, Hasans ir pazudis!—Alelūja viņiem pavēstīja.
— Laimīgu ceļu! — noirgojās Kalsnais Ādams un atmeta ar roku. — Viņa purns man bija līdz nāvei apnicis.
Tomēr citi laupītāji nebija tik aplam bezrūpīgi.
— Vai tu Svinam pateici? — jautāja Jūras Bende. — Ej un tūlīt paziņo vadonim! Vīri, mūs te grib vazāt aiz deguna!—viņš noteica ļaunu vēstošā tonī.
Laupītāji sapulcējās ap Alelūju.
— Es jums saku, Daniels ar Hasanu to vien plāno, kā mums novilkt ādu pār acīm! Ticiet man, Daniels pats aizsūtīja Hasanu no kuģa projām!
Vīri apšaubīja viņa teikto.
— Kādēļ gan viņam vajadzētu tā darīt? — jautāja Kalsnais Ādams. — Gan jau vadonim arī tas kuprainis bija galīgi apnicis, un tagad, kad viņam vairs nav skuķa uz kuģa, viņš varēja Hasanu mierīgi pārsviest pār bortu.
— Protams, — piekrita arī citi laupītāji. — Kādēļ gan Svinam tagad vairs vajadzētu lutināt Hasanu!
— Stulbeņi! — iesaucās Alelūja. — Vai tad jūs nemaz neapjēdzat, kas jums apkārt notiek! Skuiķis pazuda — skaidrs, ka tas ir Dzelzs Bizes pirksts! Un tagad Dzelzs Bize pieprasa izpirkšanas naudu. Vai redzējāt — vakar pie kapteiņa bija atnācis sarkanbārdains vīrs? To bija atsūtījis Dzelzs Bize, tālāk domājiet paši!
— Nolāpīts, Alelūjam ir taisnība, — piebilda vienacis Rašids.
— Hasans tagad ir projām. Kuru gan citu Svins varēja sūtīt pēc Arabellas? Hasans taču ir kā apmāts tās meitenes dēļ.
— Hi-hi-hi! — Āķis ļaunā priekā ķiķināja. — Tagad vadonim nāksies mazliet atvieglot savu bagātību nastu!
— Stulbenis! — atcirta Alelūja.
Arī citi laupītāji nebija noskaņoti smieties. Visi domāja, kā viņi paši rīkotos šādā gadījumā. Protams, viņi liktu uz spēles komandas bagātības, bet savējām neskartos pat klāt! Vēl jo vairāk tāpēc, ka komanda nezina, kā nokļūt dārgumu krātuvē, to zina vienīgi pats Daniels, Kokkājis un Jūras Bende.
— Tad, lūk, kāpēc Daniels man naktī pavēlēja aiziet no sardzes! — ķērca Grieķis. — Lai viņš ar Hasanu varētu netraucēti uzdarboties! Vīri, te notiek krāpšana!
— Nodevība! — auroja laupītāji. — Mēs esam nodoti!
— Pasauciet Kokkāji! — pavēlēja Jūras Bende.
Āķis steigšus devās meklēt Kokkāji.
— Sapuvusi maita! — bļāva Kokkājis, klibodams pie vīru pulciņa. — Visus šos gadus es esmu teicis — vienreiz tas skuķis mums atnesīs nelaimi! Un tu, Alelūja! Vajadzēja tak tev ar viņu noņemties, kad viņa vēl bija zīdainis! Labāk būtu sev sameklējis kucēnu, ja jau katrā ziņā gribējās dzirdēt kāda smilkstēšanu!
— Taisnība gan, — Alelūja nīgri nomurmināja. — Noņēmos ar viņu aiz gara laika. Protams, kucēns būtu bijis labāks. No tāda bērneļa rodas tikai nepatikšanas, nekas cits.
— Kas tagad būs? — bažījās Rašids.
— Ar Svinu būs jāparunā nopietni! — Alelūja dobji noteica. — Vīri, ejam!
Laupītāju bars devās uz Daniela kajīti.
Neko ļaunu nenojaušot, Daniels ielaida viņus iekšā. Tikai tad, kad vīru pūlis jau bija kajītē, Daniels pamanīja, ka viņu sejas nevēstī neko labu.
— Nu? — viņš nikni jautāja. — Ko tad tas nozīmē?
Laupītāji mīņājās no vienas kājas uz otru, bet neviens neatbildēja. Viņi bija pieraduši drebēt
Daniela priekšā. Vecās bailes lika sevi manīt. Viņi zināja, cik veikli Svins rīkojas ar savu pistoli. Neviens nevēlējās nokļūt viņa pistoles stobra priekšā.
Daniels pacēla balsi.
— Es jautāju — ko tas viss nozīmē? Ja jums nekas nav sakāms, tad pazūdiet no šejienes!
Tagad priekšā iznāca Alelūja.
— Vadoni, —' viņš iesāka miermīlīgā balsī. — Hasans ir pazudis.
— Ak tā? Kāpēc tad jūs viņu neuzmanījāt?
— Vadoni, tu pats aizsūtīji Hasanu projām! — Alelūja atbildēja, un viņa balsī skanēja slēpti draudi.
— Vai tad vadonim nav tiesību rīkoties pēc saviem ieskatiem?
— Vīri grib zināt!
— Ko tad?
— Vīri grib zināt, ko tu esi iecerējis. Kur ir Arabella?
— Es arī to gribētu zināt! — Daniels drūmi atteica. — Tev vajadzēja viņu uzraudzīt!
— Nemēģini izlocīties, vadoni! — Alelūja naidīgi sacīja. — Atzīsties, ka Arabella ir Dzelzs Bizes rokās un ka tas sarkanbārdis, kas tevi vakar apciemoja, atnesa ziņu no viņas. Pēc tam tu aizsūtīji Hasanu pie Dzelzs Bizes. Saki — vai tā ir?
— Tev nav tiesību prasīt no vadoņa atskaiti, tavs pienākums ir izpildīt viņa pavēles! — Daniels skarbi atteica.
Laupītāji sāka neapmierināti murdēt.
— Ko tu Dzelzs Bizēm apsolīji? — jautāja Alelūja. — Tu tikai nemēģini mūs apvest ap stūri!
Daniels labprāt būtu ielaidis Alelūjam lodi ribās, taču saprata, ko šobrīd tas nebūtu prātīgi darīts. Asiņains skats varēja galīgi sajaukt laupītāju prātus un novest viņus līdz trakošanai.
— Norimstiet, — Daniels apklusināja laupītājus. — Hasanu es patiešām aizsūtīju pie Dzelzs Bizes, jo kuru gan citu es būtu varējis sūtīt? Uz Dzelzs Bizes kuģa neviena sūtņa dzīvība nav droša. Es taču nevaru riskēt ar saviem vīriem!
— Ko tu apsolīji Dzelzs Bizēm? — jautāja Alelūja.
Daniels atbildēja, pat acis nepamirkšķinājis:
— Maisu ar zeltu Arabellas lielumā.
Laupītāju murmināšanā izskanēja atzinība. Tā
bija gluži augsta cena. Tomēr Alelūju neapmierināja Daniela atbilde.
— Vai mēs varam tev ticēt? Tas zelts Dzelzs Bizēm noderēs, lai samaksātu izpalīgiem, kas piedalījās Arabellas nolaupīšanā. Vai tad pašam Dzelzs Bizēm jāpaliek tukšām rokām? — viņš jautāja. — Vadoni, tu vispār esi kļuvis pārāk mīkstčaulīgs. Tev vairs nevar uzticēties. Tu spēj kā nieku pārdot kuģi kopā ar visu komandu! Tādu vadoni mēs negribam!
Tie bija bargi vārdi, un dažs laupītājs nodrebēja, tos dzirdot. Visi gaidīja pistoles šāvienu, pēc kura Alelūja saļimtu uz kajītes grīdas.
Taču šāviens neatskanēja.
Vai Daniels patiešām bija kļuvis mīkstčaulīgs?
Pēkšņi Danielam, sev pašam par pārsteigumu, bija gluži vienalga, vai viņš ir vadonis vai nav, vai viņš dzīvo vai mirst. Arabellas labā viņš bija darījis visu, kas iespējams. Vairāk paveikt viņš nespēja, bet visam citam nebija vairs nekādas nozīmes. Arī laupītāja dzīvībai nebija nozīmes. Gluži otrādi: laupītāja liktenis bija Danielam kļuvis par slogu. Sevišķi nepanesams slogs tas bija Arabellai.
Vājums bija acumirklīgs. Tad Daniels saņēmās, un viņa roka meklēja pistoli, lai sodītu nekaunīgo laupītāju.
Taču bija par vēlu.
Alelūja jau turēja Daniela bīstamo ieroci savās rokās.
Tas bija kaut kas nepieredzēts.
Sākumā visi kā sastinguši lūkojās uz spīdošo pistoli Alelūjas rokā. Tad kāds nočukstēja:
— Dumpis!
Kapa klusumā, kas valdīja kajītē, šis vārds nogranda gluži kā lielgabala šāviens.
Nākamajā brīdī dumpja skurbums bija pārņēmis visu vīru prātus.