Alelūja bija pavēlējis sasiet Svinu un nogādāt viņu lejā ieslodzīto kamerā. Laupītāji klausīja Alelūjam uz vārda, un tas, ka vīri izpilda viņa pavēles, reibināja viņa prātu gluži kā stiprs rums.
— Tagad es esmu vadonis, — viņš svinīgi paziņoja un apsēdās ar tumši brūnu samtu klātā krēslā, kas stāvēja līdzās Daniela galdam. — Vispirtns mums vajadzēs noķert Hasanu un nožmiegt viņu.
— Kur tad tu domā viņu ķert? — norūca Kokkājis. Viņam it nemaz nepatika Alelūjas jaunā loma. Viņš labprāt būtu vēlējies pats kļūt par vadoni, jo domāja, ko šis postenis tagad pienākas viņam. Alelūjam taču nebija ne jausmas par vadoņa pienākumiem, pat dārgumu glabātavas noslēpums viņam nebija uzticēts.
— Gan Daniels pats mums pastāstīs, kur Hasanu meklēt, — ņirdza Alelūja. — Vīri, iesim un pajautāsim viņam!
Laupītāji ar lielu troksni metās ārā no kapteiņa kajītes. Visi steidzās uz ieslodzītā būceni. Pēdējais tur nokļuva Alelūja, kurš gāja, šūpodams pirkstā uzkārtu atslēgu. Savu svarīgumu apzinādamies, viņš atslēdza durvis.
Sasietais Daniels gulēja uz grīdas. Auklas bija savilktas tā, ka viņš nevarēja ne piecelties sēdus, ne arī iztaisnoties. Par spīti bezpalīdzībai, no vadoņa acīm izstaroja tāds spēks, ka laupītāji neviļus saguma, gluži ka sitienu gaidot. Arī Alelūja uz brīdi kļuva tramīgs. Bet tad viņš piegāja Danielam tuvāk un, lai sevi iedrošinātu, iespēra tam ar kāju pa ribām.
— Kur ir Hasans? —viņš prasīja.
— Acumirklī atbrīvo man rokas un kājas! — nodārdināja Daniels. — Tu, nelaimes putns tāds, esi uzvēlis sev uz kakla pārāk smagu nastu! Tu taču nedomā, ka tiksi galā ar vadoņa amatu!
Daniela pavēlošo balsi dzirdot, dažu labu vīru pārņēma šaubas. Tie bija pieraduši bez domāšanas izpildīt viņa pavēles. Alelūja patiesībā neizraisīja nevienā uzticību. Tomēr patlaban Daniels bija sasiets, bet ierocis Alelūjas rokā. Neviens pats nesteidzās Dānieļu aizstāvēt.
— Kur ir Hasans? — Alelūja atkārtoja savu jautājumu. — Vai man ar varu būs jāizspiež no tevis atbilde?
— Par Hasanu tev nav nekādas daļas! — Daniels izsaucās. — Tavs pienākums ir noņemt šīs saites un lūgt man piedošanu!
— Tu kļūdies, vecais! — Alelūja pašapzinīgi atbildēja. — Patlaban es izlemju, par ko man ir dala un par ko nav! Es te esmu vadonis! Kurš palīdzēs Danielam atcerēties, kurp viņš Hasanu nosūtīja?
Alelūjas pavēlošais skatiens slīdēja pār laupītājiem, kurus šāda noteiktība mudināja uz darbošanos. No vīru vidus izslīdēja Āķis.
— Vai sākumam ar nazi? —viņš pakalpīgi apjautājās.
— Pakutini ar nazi! — Alelūja pavēlēja.
Āķis ķērās pie darba. Bet, lai arī kā viņš izmēģināja savu ļauno māku, no Daniela mutes atskanēja tikai lamu vārdi. Āķis sāka darboties aizvien sparīgāk, tā ka beidzot Kokkājis viņam uzkliedza:
— Pielūko, lai tu, izdzimteni, nesadursti Dānieļu līdz nāvei, jo tad mēs no viņa vairs neko neizdabū- sim!
Āķis nodrebēja un izslējās taisni virs Daniela stāva. Viņš noslaucīja asmeni un iebāza nazi makstī.
Alelūja saniknots atmeta ar roku.
— Mēs vēl parunāsim ar tevi! — viņš nošņāca, uz Danielu skatīdamies. Pēc tam viņš lika Āķim iziet no būceņa un atkal aizslēdza durvis.
Laupītāji mīņājās no vienas kājas uz otru, gluži kā nezinādami, kura pavēles tagad uzklausīt. Alelūja pēc savas neveiksmes gluži vai plīsa pušu aiz dusmām. Viņš saprata — ja laupītājiem nepierādīs savu spēku un pārākumu, drīz it neviens nebūs ar mieru saukt viņu par vadoni. Kaut kā vajadzēja iekarot vīru labvēlību. Neprazdams izdomāt neko labāku, Alelūja deva rīkojumu:
— Mucu ruma uz klāja!
Tas laupītājiem bija īsti pa prātam. Cildinādami Alelūju, viņa steidzās izvelt mucu uz klāja, lai varētu tukšot ruma glāzes. Drīz visi jau piesūkušies streipuļoja apkārt pa kuģi. Vienīgi Alelūja sēdēja kapteiņa kajītē saniknots un bez padoma, mēģinādams rast izeju no šīs situācijas. Vajadzēja rīkoties ātri. Un tomēr viņam nebija skaidrs, ko lai tagad iesāk. Nu viņš piedevām bija arī komandu piedzirdījis, tā ka vīri bija gluži nevarīgi un bez sajēgas. Nebija cerību, ka tie arī nākamajā dienā kaut ko prātīgu spētu iesākt. Alelūja saprata, ka viņš ir bezcerīgi nokavējis, lai sāktu dzīties pakaļ Hasanam. Hasans pa šo laiku jau sen ir nokļuvis pie Dzelzs Bizes, un tam Alelūja nemaz nemēģinās uzbrukt. No tā nekas neiznāks. Jāsamierinās ar neveiksmi un pagaidām jāatsakās no dārgumiem. Ja varētu izdibināt, ko Daniels ir atdevis par Arabellu! Bet gan jau to izdzirdēs, pēc tam kad Hasans ar Arabellu būs atgriezušies.
Tajā pašā brīdī Alelūjam iešāvās prātā, ka ceļu uz dārgumu glabātavu zina vienīgi Daniels, Kokkājis un Jūras Bende. Katrā gadījumā vismaz Jūras Bende jāpadara par savējo, citādi bagātības būs zaudētas. Alelūja piecēlās, lai dotos meklēt Jūras Bendi un noslēgtu ar viņu savienību.
Bet šoreiz Alelūju gaidīja pārsteigums. Kajītes durvis neatvērās. Alelūja nospieda durvju rokturi, dauzīja tās ar kāju un mēģināja izgāzt ar plecu. Tumšās, ar izgriezumiem pārklātās durvis tā arī palika aizslēgtas.
— Kas tie par jokiem? — Alelūja satraukts iekliedzās.— Kurš uzdrīkstējies aizslēgt durvis?
Ārpusē viss joprojām bija kluss.
Alelūja lūkojās visapkārt pa kajīti, meklējot kādu smagāku priekšmetu, ar ko izgāzt durvis. Viņa skatiens apstājās pie masīva, ar dzintaru izrotāta ozolkoka sola. Alelūja satvēra to ar abām rokām un atvēzējās, lai gāztu ar sēdekli pa durvīm.
— Nelauz vērtīgas mēbeles! — piepeši aiz muguras atskanēja sēcoša balss. Alelūja pagriezās, gluži kā dzelts, un, zobus griezdams, vērās uz Kokkāji, kurš stāvēja kajītes dziļumā ar pistoli rokā.
«Arabellas kajītes durvis!» Alelūjam iešāvās prātā. Kā gan viņš to varēja aizmirst! Šis nolādētais Kokkājis bija caur Arabellas kajīti pielavījies viņam no mugurpuses, un viņš kā pēdējais auns bija ļāvis sevi noķert lamatās!
Alelūja vēlreiz atvēzēja ozolkoka solu un trieca to pret Kokkāja galvu. Ar negaidītu veiklību klibi- ķis izvairījās no zvēliena. Sols nobūkšķēja pret sienu, pie tam sašķaidot lakotu japāņu skapīti, no kura šķindēdamas sāka birt ārā monētas. Alelūja, no sparīgās kustības sagrīļojies, nepaspēja vēl pagrābt pistoli, kad jau noskanēja Kokkāja šāviens. Alelūja nokrita uz monētām, kas ripoja pa grīdu, un turpat arī izlaida garu.
Un tūlīt aizslēgtajās durvīs noskrapstēja atslēga, durvis mazliet pavērās, un pa spraugu glūnēja iekšā Āķa mazās ačeles.
— Vāc viņu projām! — nokomandēja Kokkājis, rādīdams uz Alelūju. Pats viņš aizklumburēja pie Daniela galda un, labpatikā sēkdams, ieslīga vadoņa mīkstajā krēslā.
Āķis nometās četrrāpus uz grīdas un pirmām kārtām sāka stūķēt kabatā zelta monētas, bet pats paslepus glūnēja uz Kokkāji, vai tikai tas neaizliegs. Kokkājis žēlsirdīgi ļāva Āķim monētas pievākt. Kokkājim bija labākas mantas — viņam tagad piederēja vadoņa vara un līdz ar to visas Svina bagātības. Kokkājis jutās gluži majestātiski.
Āķis savāca zelta monētas un pārbaudīja arī Alelūjas drēbes. Visu, ko vien atrada, viņš sabāza sev kabatās. Alelūjas jostā bija noslēpta sauja pērļu, iekškabatā — liels zelta pulkstenis, svārku kabatā — tabakas doze ar safīriem. Alelūjam pirkstā zvīļoja gredzens ar čūskas galvu. Tas tagad pārceļoja Āķa pirkstā.
Tad Āķis iežmiedza Alelūjas kājas savās padusēs un izstiepa līķi no kajītes.
Kokkājis ielēja glāzītē no Daniela ruma pudeles. Viņš jutās ļoti apmierināts.
zīmējumi uz klints sienas
Dzelzs Bizes kuģis izmeta enkuru bagātību salas slepenajā līcī. Uz kapteiņa tiltiņa blakus Dzelzs Bizēm stāvēja Hasans.
— Liec tagad atvest šurp Arabellu, — Hasans teica. — Es gribu viņu redzēt.
Dzelzs Bize aizsūtīja Jūdu pēc Arabellas.
— Mēs paņemsim meiteni sev līdzi uz alu, — viņš teica Hasanam. — Tad būsim droši pret dažādiem Daniela trikiem. Ievēro — tiklīdz kāds mums alā uzbruks vai arī tur atgadīsies kāda kļūme, tūlīt skuķim būs duncis mugurā! Meitene soļos man cieši pie rokas un būs pirmais upuris, ja Daniels iedomātos perināt kādu plānu pret mani!
Hasans klusējot paraustīja plecus. Viņš gaidīja Arabellu.
Ar nokārtu galvu meitene nāca Jūdam pie rokas. Vēl viņa nebija pamanījusi Hasanu blakus Dzelzs Bizēm, bet to gan viņa ievēroja, kur kuģis bija noenkurots. Arabella noprata, ka tēvs viņas glābšanai bija spiests upurēt pašu lielāko dārgumu krātuvi, un tagad viņa baidījās no tēva dusmām. Un ko vēl teiks tēva laupītāji! Līdz pat nāves stundiņai viņi nepiedos, ka bijuši spiesti viņas dēļ zaudēt savas zelta kaudzes.
Un tomēr — tēvs bija gatavs viņas dēļ no kaut kā atteikties! Lai arī cik dusmīgs būdams, viņš tomēr uzskatījis, ka Arabella ir vērtīgāka par dārgumu krājumiem! Lai viņi visi dusmojas, bet Arabella tagad zina, ka viņa ir tēvam vissvarīgākā!
Arabella pacēla galvu mv tikai tagad pamanīja Hasanu. Meitenes acis sāka starot. Tieši Hasanu tēvs bija viņai atsūtījis pakaļ! Tas nozīmē, ka arī tēvs Hasanam uzticas vairāk nekā saviem laupītājiem.
Arabella izvilka roku no Jūdas saujaš un pieskrēja pie Hasana. Tas apskāva viņu un piespieda sev klāt. Cik labi un droši varēja justies viņa tuvumā! Tā, it kā nu vairs nekas ļauns nevarētu atgadīties.
— Sāksim iet, — Dzelzs Bize nepacietīgi mudināja.
Visi Dzelzs Bizes vīri dega nepacietībā beidzot reiz ieraudzīt Svina dārgumu krātuvi. Un ne tikai ieraudzīt vien: bija taču gaidāma Svina vīriem piederošo bagātību dalīšana! Tas iekārdināja Dzelzs Bizes laupītājus. Tie, kuri bija atstāti apsargāt kuģi, izskatījās skaudīgi un īgni, kaut arī zināja, ka bagātības atvedīs uz kuģi un viņiem pienāksies tikpat liela daļa kā jebkuram citam. Bet kā viņiem gribējās redzēt slaveno Svina bagātību alu!v
Laupītāji pa līkloču taciņu no kuģa nonāca līdz klinšu līdzenumam. Hasans ar atslēgu atvēra smagās durvis, un visi ielīda alā. Arabellai vajadzēja turēties blakus Dzelzs Bizēm. Viņai nopakaļ nāca Jūda ar garu atvāztu nazi rokā. Vīri nesa degošas lāpas, ar ko apgaismot tumšās alas. Lielas bija bailes, ielaužoties melnajās kalnu dzīlēs, tomēr kāre gūt laupījumu izrādījās stiprāka par bailēm.
Gaiss zemajās alas ejās bija smacīgs. Brīžiem lāpu dvaka vai elpu aizrāva. Lai gan no sānu ejām un šaurām spraugām ieplūda auksts, sastāvējies gaiss, kas lāpu dūmos ļāva mazliet atvilkt elpu, tomēr gaisa trūkums pazemes ejās ļoti apgrūtināja šo iešanu, līšanu un rāpšanos.
Drīz Dzelzs Bize kļuva nemierīgs.
— Kur tu mūs ved, sumpurni? — viņš elsoja. — Vai esi nodomājis mūs nosmacēt?
Vadoņa nervozā balss satrauca arī pārējos vīrus, kam jau tāpat bija uzmetusies zosāda. Laupītāji
sāka draudīgi murdēt. Visos virzienos sazarojušās alas aiznesa murdoņu pa alu labirintu. Pazemes telpu piepildīja klusa, ļaunu vēstoša dūkoņa, it kā tur mitinātos vesels miljons saniknotu, uzbrukumam gatavu kukaiņu. Tas gluži vai sabaidīja vīrus.
— Vai man pavēlēt, lai skuķim pārgriež rīkli? — draudēja Dzelzs Bize.
Hasans apstājās un pavērsa seju pret laupītāju vadoni.
— Daniels tev piedāvāja bagātīgus zelta krājumus, — viņš atbildēja. — Tu taču pats vēlējies, lai tevi aizved uz viņa dārgumu krātuvi. Varbūt tu nespēj izturēt šādu ceļojumu?
— Rāpies tālāk, — noņurdēja Dzelzs Bize.
Tomēr līdz mērķim vairs nebija necik tālu. Drīz
vien eja noveda līdz plašai zālei ar kolonnām, un tur gaisa bija pietiekami. Dūmi no lāpām pacēlās augšup kaut kur pie griestiem, kas bija tik tālu, ka sarkanā gaismas atblāzma tos neapspīdēja.
— Nu? — nepacietīgi prasīja Dzelzs Bize.
— Kur tad ir bagātības?
— Vēl ir atlicis tikai atvērt dārgumu krātuves durvis, — atteica Hasans. — Pagaidiet šeit.
— Es gribu redzēt, kā tu to dari!—iesaucās Dzelzs Bize.
— Tad ejam.
— Jūda nāks līdzi, — norīkoja Dzelzs Bize,
— un skuķis tāpat. Pārējie paliks šeit. Atceries — ja kaut kas atgadīsies, nazis būs skuķim mugurā.
Hasans ielīda klinšu spraugā. Elsdams un lādēdamies viņam sekoja Dzelzs Bize, kurš aiz rokas vilka līdzi Arabellu. Pats pēdējais rāpās Jūda ar garu nazi zobos.
Pa spraugu viņi nonāca mazā telpā ar augstiem griestiem, kurā bija bezgala daudz sarežģītu metāla kloķu, sviru un zobratu. Daži bija ļoti lieli, daži maziņi kā kabatas pulkstenis.
Hasans uz brīdi apstājās, lai apdomātos, un tad sāka darboties. Pagāja krietns laiciņš, kamēr viņš viens pats iedarbināja visu mehānismu. Bet tad pārsteiguma kliedzieni, kas atskanēja lejā alas zālē, vēstīja, ka dārgumu krātuves durvis sāk vērties vaļā.
Nu jau Dzelzs Bizēm un Jūdam bija jāsteidzas. Arabellu līdzi raudami, viņi pa klinšu spraugu ievēlās atpakaļ alas zālē. Tā jau bija tukša. Laupītāju bars bija ieplūdis dārgumu krātuvē un tagad izbrīnā stāvēja starp zelta un dārgakmeņu kaudzēm, kas mirdzēja lāpu gaismā. Guvums te bija pamatīgs.
Dzelzs Bize tomēr neaizmirsa piesardzību. Viņš iespieda Arabellas roku Jūdam saujā un aizsmakušā balsī noteica:
— Skaties, ka tu neizlaid meiteni no acīm!
Tikai pēc tam Dzelzs Bize ķērās pie bagātību
apskates.
— Mums te nāksies izstaigāt vairākas reizes, kamēr visu nogādāsim uz kuģa, — viņš apmierināts piebilda.
Sekodams pārējiem, dārgumu alā bija ienācis arī Hasans. Rokas kabatās sabāzis, viņš pētīja zīmējumus, kas noklāja alas sienas. Tumšmataini zvejnieki vieglās, šaurās laivās ar žebērkļiem ķēra lielas, sarkanas zivis. Zvejnieks vienu bija noķēris, žebērklis bija dziļi iedūries zivs ķermenī. Hasans spēra dažus soļus, lai zivi apskatītu tuvāk. Tas bija brangs, mirgojošām zvīņām klāts eksemplārs. Že- bērkļa kāts trāpījuma vietā šķita izvirzāmies ārā no klints virsmas gluži kā īsts. Hasans pārslīdināja pirkstus pār zīmējumu. Neviens nepievērsa ne mazāko uzmanību zīmējumus pētošajam Hasanam. Laupītāji redzēja vienīgi dārgumus. Alkas gūt laupījumu bija sasniegušas kulmināciju. Arī Jūdas acīs kvēloja kāre, kad viņš vēroja laupītājus rakņājamies vizošajās zelta un dārgakmeņu kaudzēs. Neviļus viņš virzījās bagātībām arvien tuvāk, aiz rokas vilkdams Arabellu sev līdzi. Vienīgi Arabella manīja, kā Hasans piezogas Jūdam aiz muguras un pēkšņi ar delnas sānu malu iesit laupītājam pa kakla dzīslām. Roka, kura turēja Arabellu, atslāba, un Jūda bez skaņas nogāzās zemē. Neviens neievēroja, kā Hasans un Arabella, sienas tuvumā turēdamies, sāka soli pa solim virzīties turp, kur Hasans nupat bija pētījis klinšu zīmējumus. Kad viņi jau gandrīz bija blakus lielajai, ar žebērkli nodurtajai zivij, kāds no laupītājiem, sajūsmā sperot soli atpakaļ, paklupa pār nemaņā guļošā Jūdas ķermeni un nogāzās zemē. Brīdinošais laupītāja kliedziens noskanēja pa visu zāli. Visi pagrieza galvas uz viņa pusi.
— Jūda ir nosists! — laupītājs iebļāvās.
Pagaidām laupītāju skatieni krēslas aizsegā
nebija atraduši Arabellu un Hasanu. Klaidoņa pirksti jau bija uz klints sienas — tajā vietā, kur žebērklis ietriecās zivī. Visus spēkus sasprindzinot, viņš centās atspiest vaļā klintī paslēpto slepeno atsperi. Vajadzēja spiest vēl. Un vēl.
Tad noskanēja Sekretāra spalgā balss:
— Re, tur viņi ir! Ķeriet, šie grib aizlaisties!
Atskanēja čīkstoņa, un klints sienā pavērās
šaura sprauga. Hasans iestūma Arabellu spraugā un tad iespraucās arī pats. Nu tikai ātri, ātri jāaizver ieeja!
Hasans piespieda plecu klints izcilnim un stūma, cik jaudas. Akmens plāksne šņirkstēdama ieslīdēja savā agrākajā vietā.
Arabella un Hasans tagad atradās drošībā.
Viņiem visapkārt bija akla tumsa.