— Arabella, kā tu jūties? — tumsā atskanēja Hasana norūpējusies balss.
— Es baidos! — Arabella klusītēm atbildēja.
Hasana roka sameklēja meiteni un maigi pieskārās viņas vaigam. Arabellas seja bija mikla.
— Neraudi, Arabella! Tagad viss būs labi, — Ha- sans mierināja, noglaudot meitenei galvu.
— Kur ir tēvs? — Arabella šņukstēja. — Vai tikai ar viņu nav atgadījusies kāda nelaime? Tēvs ir neaizsargāts, kad es neesmu viņam līdzās! Man nedod mieru sajūta, ka ir atgadījies kaut kas ļauns.
— Daniels jūrā uzglūn Dzelzs Bizēm, lai viņu pārmācītu. Mums kāds laiks jāpavada šeit, slēptuvē, pēc tam es tevi aizvedīšu atpakaļ pie tēva.
— Es baidos.
Hasans pameklēja, vai kabatās neatradīsies kaut kas, ar ko iedegt gaismu. Diemžēl Dzelzs Bizes laupītāji pirms atvešanas pie vadoņa bija viņam atņēmuši pilnīgi visu. Vienīgi atslēga no dārgumu krātuves durvīm bija palikusi viņa rokās, taču tā nesniedza gaismu. Un tā nu viņiem pilnīgā tumsā nācās noklausīties briesmīgajā gaudošanā, kura no bagātību zāles atskanēja pat cauri klinšu sienai. Pret sienu nodunēja smagi, dobji rībieni. Laupītāji gribēja ar tarānu to ielauzt, lai dabūtu rokā Arabellu un Hasanu. Tomēr siena izturēja. Slepenās durvis palika droši noslēgtas, kā jau Daniels to bija paredzējis.
— Bez mums Dzelzs Bize dzīvos vienās bailēs, — piezīmēja Hasans. — Viņš baiļosies no Daniela uzbrukuma.
Hasans aplika Arabellai roku ap pleciem, un tad viņi, ar rokām gar sienu taustīdamies, ņēmās meklēt ceļu uz ārpasauli. Eja bija līkumota. Jau pēc dažiem pagriezieniem no Dzelzs Bizes vīru balsīm vairs nevarēja saklausīt ne skaņu. Rokās saķērušies, Hasans ar Arabellu devās tālāk. Nomaldīties nebija iespējams, jo eja nekur nesazarojās.
Pēc kāda pagrieziena viņi nokļuva mazā, apaļā telpā, kurā ieplūda blāva gaisma no griestiem, kas izgaisa nesaskatāmā augstumā. Ar tumsu apradušās acis tūlīt pamanīja lielu dzelzs lādi un uz tās — šaujamieročus un laternu.
— Oho! — Hasans iesaucās. — Daniels ir patiešām tālredzīgs! Acīmredzot laupītāja dzīve piespiež laikus domāt par atkāpšanās ceļiem.
Hasans iededzināja laternu. Tās gaismā ceļojums sekmīgi turpinājās. Un drīz vien viņi nonāca plašā alā, kuras galā klusītēm šļakstījās ūdens. Pa alas atveri ieplūda spoža gaisma, kas mirguļoja uz ūdens virsmas un apspīdēja alas sienas. Pie klintī iekalta dzelzs gredzena piestiprināta, uz akmeņiem gulēja maza, glīta buru laiva, kuru jebkurā brīdī varēja nolaist ūdenī, lai dotos jūrā.
— «Dora», — Arabella izlasīja laivas priekšgalā. — Tas ir manas māmiņas vārds. Es nemaz nezināju, ka tēvam pieder tāda laiva.
— Kā redzi, Daniels ir domājis arī par to, ka viņam varbūt kādreiz nāksies steigšus laisties lapās no savas dārgumu krātuves. Varbūt pat glābties no paša vīriem.
Arabella nopūtās. Kas gan viss pa šo laiku varēja atgadīties!
Alas kaktā bija stāvus pieslietas trepes, bet virs tām griestos varēja samanīt lūku.
— Tagad mums vajadzēs dot Danielam zīmi, ka mēs esam izsprukuši no Dzelzs Bizes nagiem, — Hasans sacīja. — Uzrāpsimies pa trepēm augšā līdzenumā, mums jāaizdedzina signāluguns.
Hasans nopūta liesmu, tad nolika laternu pie sienas zemē. Pēc tam viņš pa trepēm uzrāpās līdz lūkai. Lūka atvērās gluži viegli, Hasans atgrūda to vaļā. Un pēkšņi no āra alā ieplūda tik daudz mirdzošas saules gaismas, ka tā piepildīja katru vismazāko alas kaktiņu.
Hasans izlīda caur lūku. Arī Arabella ātri uzrāpās augšā pa trepēm un izkļuva plašajā līdzenumā. Tas pacēlās virs stāvajām klinšu sienām un bija salas pats augstākais punkts.
Arabella uz brīdi pievēra acis un ar tīksmi izbaudīja, kā svaigs gaiss ieplūst plaušās, kā vējiņš bužina matus un noglauž seju, kā saules siltums apmīļo ādu. Kas tā bija par sajūtu!
«Un ja te vēl būtu tēvs un Mirko,» Arabella skumīgi nodomāja. Tad būtu vienkopus visi tie, kuru sabiedrībā Arabella jutās droša un priecīga.
Meitene atvēra acis un palūkojās apkārt. Vis- riņķī zem skaidrajām, spožajām debesīm pletās zilā jūra. Šeit, no augšas, viss šķita tik draudzīgs un miermīlīgs. Gluži neticami likās, ka tepat kaut kur kalna iekšienē ir paslēpušies ļaunie laupītāji, kuriem neredzami uzglūn citi, arī tikpat neganti. Notiek cīņa uz dzīvību un nāvi, pie tam šī aukstā, spīdošā zelta un mirdzošo dārgakmeņu dēļ, kuros nav ne drusciņas dzīvības.
Arabella nekad agrāk nebija varējusi šo salu aplūkot šādā veidā, vienkopus. Tagad viņa redzēja, ka uz salas nav nekā cita kā vien brūnganas klintis, uz kurām atsevišķās vietas auga gari dadži un zemi, dzeloņaini augi ar violetiem ziediem. Uz salas nekur nemanīja it nekādus citādus zaļumus.
Hasans ņēmās vākt sakaltušus dadžu kātus un krāva tos kaudzē. Arabella viņam palīdzēja. Vajadzēja dot tēvam ziņu par sevi.
Jūra visapkārt salai pletās klaja un tukša, «Skorpionu» nekur nemanīja. Vai tas varētu nozīmēt, ka Daniels uzglūn klinšu aizsegā kādā mazā līcī, ko no līdzenuma nemaz nevar saskatīt? Tā tas varētu būt. Jebkurā gadījumā bija nepieciešams iedegt signāl- uguni un nogaidīt, kā risināsies notikumi. Gan jau Daniels zinās, kā rīkoties.
Sausie dadži dega labi. Lai rastos dūmi, Hasans iemeta ugunskurā zaļos augus. Tūlīt virs salas pacēlās biezu dūmu strūkliņa. Tās bija pietiekami signalizēšanai. Bet vai tuvumā atradās kāds, kas to pamana?
Hasans ar Arabellu plūca un nesa aizvien jaunus augus, lai uzturētu uguni. Rokas bija dzelkšņu sadurstītas un asiņainas, toties ugunskurs dega līksmi un dūmu strūkliņa stiepās taisni debesīs.
Pēcpusdienā Hasans un Arabella pamanīja, kā Dzelzs Bizes kuģis, uzmanīgi taustīdams ceļu starp klinšu radzēm, dodas atklātā jūrā. Kuģis virzījās uz priekšu ar grūtībām — mantkārīgie laupītāji to bija pārslogojuši ar bagātību kravu. Droši vien viņiem bija žēl kaut ko atstāt, jo nezin vai Svins viņiem dos iespēju te atgriezties vēlreiz. Tagad, kad starp viņiem vairs nebija ķīlnieces Arabellas, nācās baidīties no Daniela nikna uzbrukuma. Daniels taču neļaus viņiem mierīgi izlaupīt savus bagātību krājumus, kad meitai vairs nedraud briesmas.
Arabella un Hasans ar nepacietību gaidīja, ka «Skorpions» aši drāzīsies ārā no slēptuves un metīsies virsū Dzelzs Bizēm.
Tomēr tas nenotika. «Skorpions» neparādījās.
Dzelzs Bize mierīgi turpināja virzīties uz apvāršņa pusi.