Ar saitēm čokurā savilkts, Daniels gulēja sava lepnā «Skorpiona» nožēlojamajā ieslodzīto kamerā, un rūgtas domas nedeva viņam mieru. Vēl nupat viņš bija slavas un varenības virsotnē. Tur, kur viņš savas laupītāja dzīves laikā par visām varēm bija tīkojis nokļūt. Jau viņa vārds vien lika miermīlīgiem tirdzniecības kuģu kapteiņiem naktīs satraukti grozīties savās gultās. Viņam līdzvērtīgs pretinieks nebija atrodams nevienā pasaules jūrā. Par viņu klīda šaušalīgi nostāsti, un viņa bagātībām nebija ne gala, ne malas.
Kā gan tas varēja atgadīties, ka viņš tagad tupēja cietumnieku būcenī, bet viņa nožēlojamie laupītāji tajā pašā laikā uzdzīvoja uz kuģa klāja? Vai tiešām bija taisnība tam noskrandušajam Kokkājim, kurš visus šos deviņus gadus, kopš Danielam uz kuģa auga maza meitene, nemitējās atkārtot, ka šis bērns viņiem atnesīs nelaimi? Tagad Daniels saprata — ja kāds grib būt varens laupītāju vidū, tad viņa sirdī ir vieta tikai saltumam, nežēlībai un nāvei. Viņā nedrīkst būt ne kripatiņas no dzīvas dvēseles. Tiklīdz viņš iemīļos kaut vai savu bērnu, jebkurš var sagraut viņa varenību. Bet kāda gan jēga varai un bagātībām, ja tev nedrīkst būt neviens pats tuvs cilvēks?
Izmisumā un bezspēcīgās dusmās Daniels sāka griezt zobus. Viņš mētājās pa grīdu, raustīdams savas saites, tomēr auklas nepadevās. Daniels pārāk labi zināja, cik veikli viņa vīri prot sasiet gūstekņus. Līdz šim neviens no tiem nebija varējis atbrīvoties no saitēm.
Uz kuģa klāja viss bija noklusis. Piedzērušie laupītāji cits pēc cita nogāzās un gulēja, kur pagadījās. Vēl joprojām neviens nezināja, ka Kokkājis ir nonāvējis Alelūju un pats uzņēmies vadību. Vīru miegs bija nemierīgs, tas drīz vien pārtrūka. Tikko viņiem galvas kļuva mazliet skaidrākas, vīri atkal piecēlās un no jauna meklēja rumu. Ruma muca bija tukša, bet dzērienu pagraba atslēga — Alelūjas kabatā. Ķildīgi un īgni laupītāji salasījās pie kapteiņa kajītes durvīm. Izrādījās, ka tās ir aizslēgtas.
— Atslēdz durvis! — laupītāji klaigāja, dauzīdami pa tām ar dūrēm.
Pēc brīža durvis patiešām atvērās. Uz sliekšņa parādījās draudīgs stāvs ar pistoli rokā. Taču tas nebija Alelūja, kā vīri bija gaidījuši. Viņu priekšā stāvēja Kokkājis, tam aiz muguras varēja manīt Āķi.
— Kur ir Alelūja? — prasīja Grieķis. — Mēs gribam vēl rumu.
— Alelūja aizgāja pie medūzām, — Āķis irgājās.
— Tagad es būšu vadonis, — Kokkājis dobjā balsī paziņoja. — Jums tagad vajadzēs klausīt man uz vārda.
Paklausība šajā brīdī laupītājiem nemaz nebija pa prātam.
— Atver dzērienu pagrabu! — norūca Kalsnais Ādams. — Mēs gribam rumu!
— Neko es neatvēršu! — Kokkājis atbildēja. — Jums vajag nevis rumu, bet gan pletni! Sakārtojiet klāju un uzvelciet buras! Mēs dosimies meklēt Dzelzs Bizi.
Daži vīri patiešām devās uz kuģa klāju, lai izpildītu pavēli. Tomēr daļa palika uz vietas.
— Tu man neesi nekāds pavēlnieks! — atcirta Kalsnais Ādams, nekaunīgi vērdamies Kokkājim acīs. — Es pats zinu, ko darīt!
Tūlīt nogranda šāviens, un Kalsnais Ādams nogāzās zemē beigts.
— Oho-o! — atskanēja laupītāju balsis. Šāds tonis Kokkājim un Āķim nesolīja neko labu. Kādu brīdi vīri klusēdami stāvēja aci pret aci. Gaiss bija naida piesātināts. Tad Grieķis zibens ātrumā ar kāju izsita Kokkājim no rokas pielādēto pistoli, ko Āķis tam no aizmugures bija pasniedzis tukšās vietā. Drūmu vīru bars ielauzās kapteiņa kajītē.
Kokkājis atkāpdamies paklupa un uzkrita virsū Āķim, tāpēc arī tas sagrīļojās. Kāds aizlika viņam priekšā kāju, tā ka abi vīri ar troksni nogāzās visā garumā uz kajītes grīdas. Saniknotie laupītāji bez liekiem vārdiem nobeidza viņus.
— Un ko tagad? — pēc tam apjautājās Grieķis, lūkodamies uz Jūras Bendi.
Tas tikai atmeta ar roku.
— Ak, ejiet un izlaidiet ārā Dānieļu! Lai viņš pats noskaidro šo lietu.
Laupītāji grūstīdamies izgāja no kajītes.
Vienīgi Jūras Bende nesteidzās iziet. Viņš nevarēja vien atraut skatienu no gredzena ar mirdzošo čūskas galvu, kas bija Āķim pirkstā. Gaismas stars krita tieši čūskas acīs, un tās, gluži kā dzīvas* vizuļoja sarkanā un zaļā krāsā. Jūras Bende kā apburts izstiepa roku un novilka gredzenu Āķim no pirksta.
Tad arī viņš devās lejā.
Laupītāji bija sagumuši vienkopus saniknotā Daniela priekšā, kurš berzēja savas sastingušās rokas un kājas,
— Karamba! — Daniels kliedza. — Jūs esat kā aitu bars, kam nav ne kripatiņas prāta galvā! Vai jūs, lopi, domājāt, ka šis tārps Alelūja spētu būt jums par vadoni? Jūsu pienākums ir izpildīt manas pavēles un neļaut Alelūjam līdzīgiem nelgām sagrozīt jums galvas ar saviem sprediķiem! Lai acumirklī ikviens dodas uz savu vietu, un mēs drāzīsimies Dzelzs Bizēm pakaļ! Mums tagad jāburā ar divkāršu ātrumu, citādi Dzelzs Bize izspruks mums no rokām kā zutis un neviens no jums vairs neredzēs savu zeltu un dārgakmeņus! Karamba, pazūdiet no manām acīm, aunu bars!
Taisnību sakot, laupītājiem kļuva daudz vieglāk, uzklausot Daniela lamāšanos. Viņi bija pieraduši akli izpildīt pavēles, nevis pārdomāt, kurš vadonis butu labaks. Labāks ir tas, kam drošākā roka. Un kuram gan vēl drošāka roka nekā Svinam?