Danielam tagad nebija laika noskaidrot, vai Arabella un Hasans ir izsprukuši no Dzelzs Bizes nagiem vai nav. Kaut arī Daniels bija norūpējies, viņš nosprieda katrā ziņā uzbrukt Dzelzs Bizēm. Ņemot vērā aizritējušo laiku, Dzelzs Bizēm jau vajadzēja būt no dārgumu krātuves projām. Daniels cerēja, ka viņš vēl nav nokļuvis tādā attālumā, kur viņu būtu neiespējami dabūt rokā.
Vēja gandrīz nemaz nebija, un laupītājiem vajadzēja likt lietā visas kuģošanas iemaņas, lai kaut mazliet pavirzītos uz priekšu. Laiks ritēja, viņi nonāca citā vietā jūrā, tomēr Dzelzs Bizi joprojām nemanīja. Pienāca nakts, un pār ūdeņiem savilkās tumsa. Tad debesīs uzlēca mēness. Visapkārt valdīja pilnīgs bezvējš, bet «Skorpions» drāzās aizvien tālāk. Laupītājiem aiz bailēm pieres pārklājās sviedru lāsēm, pamanot, ka burās nav ne mazākās vēja pūsmiņas, bet kuģis nemitīgi skrien uz priekšu. Neviens neuzdrošinājās izteikt savas bažas. Labāk šķita neatzīties pat sev pašam, ka lieta ir ļoti dīvaina — viņi it kā nemaz nelīdzinās parastam buriniekam, bet arvien vairāk atgādina baismīgu spoku kuģi. Vīri klusējot paslepus uzmeta skatienus kapteiņa tiltiņam, kur bija redzams sadrūmušais Svins. Pie stūres stāvēja pilnmiesīgais Jūras Bende, gluži kā paša nelabā rokaspuisis.
Tas bija Daniela bezcerīgais izmisums, kas dzina «Skorpionu» uz priekšu.
Cauru nakti laupītāju kuģis burāja bagātību salas tuvumā. Vienu brīdi laupītāji pienāca salai tik tuvu, ka vērīga acs varēja pamanīt no visaugstākās klints virsotnes paceļamies vāju uguns atblāzmu. Pret rītu, kad bieza migla bija nolaidusies virs ūdens, Daniela pētošais skatiens beidzot pie apvāršņa pamanīja kuģa siluetu. Nebija šaubu — tas ir Dzelzs Bize. Viņa kuģi Daniels pazītu starp simt citiem kuģiem.
Tagad «Skorpionam» virziens bija skaidrs. Reizē ar rīta miglu sacēlās arī vējš, kas ar dabisku spēku lika burām plandīties. Tā kā kuģim bija noteikts mērķis, tas nešaubīgi lidot lidoja uz priekšu.
Arī uz Dzelzs Bizes kuģa ievēroja «Skorpiona» tuvošanos. Kaut arī pamatīgi piekrauts, burinieks paātrināja gaitu un brāzās pa ūdens virsu smagnēji kā pārēdies zvērs.
Pakaļdzīšanās turpinājās veselu dienu. Pakāpeniski, bet neatlaidīgi atstatums starp abiem kuģiem saruka. Daniels nevienu mirkli neatstāja kapteiņa tiltiņu. Viņš lika turp atnest arī ēdienu un dzērienu un stāvēja, gluži kā pienaglots, skatienu arvien pievērsis Dzelzs Bizes kuģim.
— Vadoni, vai redzi, uz kurieni viņi tiecas? — Jūras Bende pajautāja pievakarē.
— Redzu gan, — Daniels norūca.
Pie apvāršņa parādījās krasta kontūras. Dzelzs Bize ar pilnu ātrumu virzījās uz ostas pusi, it kā steigdamies paslēpties zem žandarmu spārna. Droši vien viņš domāja, ka žandarmu acu priekšā Daniels tiem neuzbruks.
To nopratis, Daniels sāka smieties.
— Kā tu domā, vadoni, — Jūras Bende apjautājās, — vai mums tomēr ir vērts dzīties pakaļ?
— Stūrē vien taisni uz priekšu! — Daniels pavēlēja, un viņa acis drūmi iekvēlojās.
— Kas tev ir padomā? — Jūras Bende prasīja.
Daniels neatbildēja. Izskatījās, ka viņa domas
kavējas kaut kur citur. Katrā ziņā tas, kas nodarbināja viņa prātu, nesolīja neko labu.
Jūras Bende bija pārliecināts, ka Danielam zināms kāds velnišķīgs triks, ar kura palīdzību sodīt Dzelzs Bizi un atgūt savas bagātības. Ļauns smīns nenozuda no bocmaņa pumpainās sejas, kad viņš iztēlojās, kā viņi pēc kaujas sadalīs Dzelzs Bizes mantu. Jūras Bendem neradās ne mazākās šaubas, ka uzvaru gūs Svins, pats varenākais no visiem laupītājiem visās pasaules jūrās.
Pienāca brīdis, kad «Skorpionu» no Dzelzs Bizes šķīra vairs tikai pāris kuģu korpusu atstatums. Arī osta vairs nebija tālu. Protams, no turienes viņus saredzēja jau sen, bet vēl joprojām viņu tuvošanās nebija izraisījusi aizdomas. Kas gan tur dīvains, ja divi kuģi, vakaram tuvojoties, steidzas uz ostu, lai nakti varētu pavadīt drošībā.
Dzelzs Bizēm kļuva neomulīgi ap dūšu, redzot Daniela kuģi tik neprātīgi uzbrūkam. Viņš bija domājis, ka krasta tuvumā, žandarmu acu priekšā, Daniels vairs nekādā ziņā netieksies cīņā. Neviens saprātīgs laupītājs nebūtu šādi rīkojies, lai arī kas tiktu likts uz kārts. Un tomēr Dzelzs Bize bija pārrēķinājies.
Cīnīties kā laupītājam pret laupītāju ir iespējams vienīgi tad, ja abām pusēm ir viens un tas pats mērķis: iznīcināt pretinieku, pašam paliekot dzīvam un iegūstot sev pretinieka īpašumu. Bet, ja viena puse dodas cīņā, domājot vienīgi par pretinieka iznīcināšanu, nerūpējoties par mantu un pat par savu dzīvību, kad pretinieka iznīcināšana tam nozīmē visu, tad tā spēki desmitkāršojas. Tad, cīnoties ar viņu, vairs nav spēkā nekādi likumi, un pretinieks vairs ne ar ko nevar rēķināties.
Un tieši tas arī bija vērojams patlaban. Kauja žandarmu acu priekšā ir ceļš uz galīgu iznīcību, jo žandarmi, nopratuši, ka tepat blakus ir parādījušies laupītāji, nekavējoties izsūtīs kaut vai veselu floti, lai tos notvertu un padarītu nekaitīgus. Tikai nomaskējušies līdz nepazīšanai, laupītāji var iegriezties ostās un tur kārtot savus darījumus, kas nav nokārtojami dienas gaismā.
Un tā Dzelzs Bize patiesi bija aprēķinājis: ja viņam izdosies nokļūt žandarmu tuvumā, viņš būs pasargāts, jo Daniels taču nedomās pievērst sev varas vīru uzmanību. Bet tagad šis bezprātis Svins, gaišas vakara blāzmas apspīdēts, ar pilnu sparu drāžas virsū Dzelzs Bizēm, nelikdamies ne zinis, ka tādējādi viņš sevi atmasko.
— Svins ir kļuvis traks! — Dzelzs Bize iebļāvās. — Ak tu sātans, sātans, sātans!
Šos lāstus dzirdot, Sekretārs kļuva bāls kā palags. Tā Dzelzs Bize lādējās vienīgi gadījumos, kad situācija bija ārkārtīgi kritiska un Dzelzs Bize galīgi nezināja, ko iesākt.
— Dari taču kaut ko! — Sekretārs histēriski iespiedzās un iekrampējās Dzelzs Bizēm rokā. Viņu bija sagrābušas paniskas bailes. Tomēr Dzelzs Bize dusmīgi pastūma viņu malā. Sekretārs ļāva sevi ielidināt kaktā gluži kā pelavu maisu. Tur viņš arī palika tupot, seju ar rokām aizsedzis.
Mutes pavēruši, Dzelzs Bizes laupītāji nolūkojās, kā niknais «Skorpions» tuvojas un vēl vairāk paātrina gaitu.
— Viņi visi tur ir zaudējuši prātu, — nobubināja Jūda. — Neviens pat nemēģina apturēt šī Daniela trakošanu.
Un nu jau arī atskanēja dārdiens, pēc tam brakšķēšana. Gluži kā zibens bulta «Skorpiona» bruņām klātais priekšgals bija iecirties Dzelzs Bizes kuģī.
Tagad arī ostā noprata, ka jūrā notiek kaut kas neparasts. Tur sākās rosība, lai sniegtu palīdzību vajātajam kuģim. Vēl neviens nenojauta, ka savstarpēju cīņu ir uzsākuši visu jūru divi visvarenākie laupītāji.
Piepeši no skaidrām debesīm uz Dzelzs Bizes kuģa klāja sāka pilēt biezs lietus. Šausmīgās izbailēs laupītāji ievēroja, ka Daniels ir licis viņus apšlākt ar eļļu. Dzelzs Bizēm acumirklī kļuva skaidrs, kas Danielam padomā. Tas grib pielaist uguni viņa kuģim un pats veikli laisties projām.
— Tas tev neizdosies! — Dzelzs Bize caur zobiem izgrūda. Viņš steidzīgi deva saviem vīriem pavēli piesaistīt «Skorpionu» ar dzelzs āķiem pie sava kuģa. Ja Danielam pašam neizdosies tikt projām, viņš neriskēs aizdedzināt otru kuģi, jo tad būtu jāsadeg abiem kopā.
Steidzīgi vajadzēja sagatavoties cīņai. Ja vien labi paveicas, vēl var izbēgt no žandarmiem.
Un tomēr Dzelzs Bize bija kļūdījies savos aprēķinos. Viņš nenojauta, ka Danielam ir galīgi apnicis laupītāja liktenis un vienlaikus arī sava dzīvība. To nezināja arī Daniela laupītāji, kuri cītīgi pumpēja eļļu Dzelzs Bizēm virsū. Viņi domāja, ka vadonim atkal ir padomā kāda viltība, ar kuru tas pārtrumpos kā Dzelzs Bizi, tā arī žandarmus.
Bet Daniela plāns bija gaužām vienkāršs. Kad pretinieka kuģis jau viscaur pārklājās ar eļļas pilieniem, viņš devās lejā uz pulvera pagrabu. Daniela prāts bija skaidrs un sirds mierīga. Pēc atblāzmas, kas naktī pavīdēja no salas, viņš zināja, ka Hasanam bija izdevies nogādāt Arabellu drošā slēptuvē. Hasana pasargāta, Arabella guva iespēju kļūt par labu un draudzīgu cilvēku — tieši šādai dzīvei viņa bija radīta.
Laupītāja dzīve bija bijusi pārpratums. Tā bija Daniela lielā kļūda, un tagad par to nācās samaksāt.
Kaut ko vērst par labu vairs nebija Daniela spēkos, tomēr viņš varēja iznīcināt paša radīto ļaunumu, kurš apdraudēja viņa meitas dzīvību.
Iznīcināt lāstu, ko viņš bija izraisījis ar savu paša ļaunumu.
Daniels aizdedzināja uguni un pielika to pulver- mucai.
Nodārdēja šausmīgs sprādziens.
«Skorpions» uzlidoja gaisā, sašķīzdams sīkos gabalos, un vienlaicīgi iznīcināja arī Dzelzs Bizes kuģi. Viss, kas vēl bija palicis vesels, acumirklī aizdegās. Piepeši aizdegās arī visa jūra, jo degošā eļļa izplūda pa ūdens virsu un turpināja degt ar noslēpumainu šņākoņu, izplatot biezus, smirdīgus dūmus.
No abiem kuģiem neizglābās neviens pats laupītājs. Visi, kas uz tiem atradās, tur arī palika.