Selgā slīdēja maza buru laiva. Tajā sēdēja Arabella un Hasans.
Pēkšņi parādījies liesmu stabs viņiem bija labi saredzams. Drīz pāri ūdens klaidam aizvēlās gluži kā pērkona dārds. Un pagāja vēl krietns laiks, līdz sprādziena izraisītā viļņošanās sasniedza laivu. Tādā veidā no bojā gājušajiem kuģiem pienāca trīs vēstis.
Redzot uguni un dūmus, Arabella acumirklī saprata, ka ar tēvu ir atgadījusies pēdējā lielā nelaime. Nebija vajadzīgs nekāds vēstnesis, kas atnes šo ziņu. Kaut kādā noslēpumainā veidā Arabella jau zināja, ka Daniela vairs nav.
Asaras sāka klusi ritēt pār meitenes vaigiem. Hasans nebilda ne vārda. Viņš tikai norūpējies vērās uz raudošo Arabellu.
Tuvojās krēsla. Burinieks slīdēja uz krastu.
Ostas priekšā jūrā vēl joprojām liesmoja sarkani dzeltenīga ugunsgrēka atblāzma. Bet Arabellas un
Hasana laiva nevirzījās uz ostu. Hasans bija nolēmis piestāt krastā kādā nomaļā vietā, lai tur pārlaistu nakti un rītā nospriestu, kā rīkoties.
Sabiezēja tumsa. Krastā iedegās arvien jaunas un jaunas ugunis. Cilvēki iededzināja savās mājās gaismu, lai veiktu savus mājas darbus un tad kopā ar visu ģimeni dotos pie miera.
Hasans stūrēja laivu garām krasta ugunīm. Tur, kur beidzot sākās tumsas segā tītais krasts, burinieks varēja piestāt.
Piekrastes akmeņi nočirkstēja pret laivas dibenu. Hasans, saceldams ūdens šļakatas, ielēca ūdenī un izvilka laivu malā. Pēc tam viņi starp klintīm sāka meklēt piemērotu, no vēja pasargātu vietu.
Pēkšņi no tumsas viņiem tuvojās sīks stāvs.
— Mirko! — Arabella pārsteigumā nočukstēja.
— Nu beidzot taču jūs ieradāties! — atskanēja Mirko priecīgā balss. — Es te jau ilgu laiku jūs gaidu. Vecmamma teica, ka vajagot gaidīt šajā vietā, ka jūs atnāksiet tieši te. Gan jau čigāns zina, kur vajag gaidīt!
Vienlaikus ar bēdām Arabella sajuta, ka viņas sirdi pārpilda liels siltuma vilnis. Mirko bija atnācis šurp, lai viņus sagaidītu!
— Tagad iesim ātri uz apmetni! — Mirko aicināja. — Paskat, cik tumšs ir visapkārt!
Viņi soļoja Mirko pa pēdām. Zēns aizveda viņus uz nelielu, klinšu ieskautu klajumu, kur atradās čigānu kulbas. Starp tām gaiši dega ugunskurs. Uz tā burbuļoja katls ar gaļu, dārzeņiem un garšvielām. Ap ugunskuru sēdēja un gulšņāja čigāni. Viņi gaidīja.
Kad Arabella, Hasans un Mirko iznāca no klinšu starpas pie ugunskura, visi čigāni klusējot pievērsa skatienu Arabellai. Čigānu sejas bija labsirdīgas, nopietnas un noskumušas — gluži tāpat kā Hasa- nam. Starp viņiem atradās Mirko vecāmāte ,un
Terēze, kas turēja klēpī divas mazās, miegainās meitenes. Te bija visi tie, kurus Arabella atcerējās redzējusi kalnos. Un vēl tur stāvēja spēkpilns vīrs un kāda melnīgsnēja sieviete, kurus Arabella agrāk nebija redzējusi. Un kāda meitene, par Arabellu mazāka, sēdēja pie ugunskura. Tie bija Mirko tēvs, māte un māsa. Viņi visi lūkojās uz Arabellu. Un tad Mirko vecāmāte sacīja:
— Esiet sveicināti, beidzot taču jūs ieradāties! Mēs te jau ilgi jūs gaidām. Laiks ēst vakariņas, jūs droši vien esat izsalkuši.
Arabella un Hasans pienāca pie ugunskura un apsēdās starp čigāniem. Mirko māte sāka izdalīt visiem ēdienu.