Hasanu ieraugot, Daniels kļuva gluži pikts.
— Laupītājs no tevis neiznāks, — viņš teica, veroties klaidoņa labsirdīgajās acīs, — bet nekaitīgam tukšpaurim tu arī nelīdzinies.
— Paldies, — atbildēja Hasans.
Daniels izlikās nedzirdam viņa teikto, bet uzklupa Alelūjam.
— Kam tu tādu uzvilki uz kuģa? — viņš kliedza.
— Nu, Arabella plijās man virsū kā mākonis, — purpināja Alelūja, ieraudams galvu plecos. Par pērli viņš, drošs paliek drošs, neminēja ne vārda.
— Daudz ko bērns sadomā! — klaigāja Daniels. — Bērns parādīs ar pirkstu, un tu savāksi uz klāja jebkuru okšķeri, vai tā?
— Kas nu tas par okšķeri, — Alelūja nicīgi atbildēja. — Bet varbūt par viņu var saņemt izpirkšanas naudu?
— Nu, kā tad būs? Cik par tevi samaksās? — Daniels bargā tonī pievērsās Hasanam.
Tas neziņā paraustīja plecus un kā atvainodamies bilda:
— Ne graša.
— Karamba! — Svins lādējās.
— Varbūt ļausim Arabellai izlemt, ko ar mani iesākt, — Hasans pieklājīgi ierosināja. — Kā es saprotu, tad šeit uz kuģa es piederu viņai.
— Jā, tas ir mans klaidonis, — sacīja Arabella. — Es viņu nopirku par pērli.
— Ko? — jautāja Daniels. — Par kādu pērli?
— Vētras izskalotajās ūdenszālēs es atradu gliemežvāku, — skaidroja Arabella. — Tur iekšā bija pērle, un par šo pērli Alelūja klaidoni pārdeva man.
Daniela skatiens, kas pievērsās Alelūjam, bija griezīgs kā dunča asmens. No šī skatiena vīrs sāka drebēt.
— Rādi šurp! — pavēlēja Daniels.
Seju žēlabaini saviebis, Alelūja izurķēja pērli no slepenās kabatiņas.
— Un šādu pērli tu atdevi par to tievo maiksti? — teica Daniels. — Es jautāju — vai tu esi pirāta meita vai neesi?
— Man jau pietiek pērļu, — atbildēja Arabella. — Pērles ir garlaicīgas. Es gribu, lai kāds ar mani sarunātos.
— Vai gan ar tevi šeit pārāk maz sarunājas? — Daniels uzbļāva meitai tā, ka viņa nodrebēja.
— Jūs visi esat pārāk saniknoti, — apņēmīgi noteica Arabella. — Es gribu Hasanu.
— Karamba! — nolādējās Daniels un ņēmās piebāzt pīpi. — Nu tad ņem viņu, bet pielūko, lai viņš nemaisītos man pa kājām! Vai arī viņš dabūs svinu!
Arabella aizveda Hasanu uz savu kajīti, apsēdināja viņu starp zīda spilveniem uz dīvāna, ko sedza dārgs, mīksts pārklājs, un ņēmās viņu aplūkot.
Hasans bija slaids, kalsns vīrs garām iesirmu matu cirtām, kuras agrāk bija melnas. Zem biezajām uzacīm uz Arabellu lūkojās vērīgas acis. Novājējušo augumu sedza slapjas, izbalējušas drēbes. Kurpju Hasanam kājās nebija, tās atdusējās jūras dibenā.
Hasans savukārt pētīja Arabellu un viņas kajīti. Meitenei bija biezi, tumši mati un saulē nobrūnē- jusi āda. Viņa valkāja raibus svārkus kā čigāniete, ap kaklu vijās gara sarkanu koraļļu virtene.
Arabellas kajīte apžilbināja Hasanam acis. Grīda šeit bija noklāta ar lepniem tepiķiem un kuplām zvērādām. Sienas greznoja raibi austrumzemju audumi, un tiem blakus — samts vienreizīgos tumšos toņos. Samtam bija piestiprināti no ziloņkaula izgriezti vēdekļi un lepni izlocītas, krāsainas pāva spalvas. Pie sienas karājās brīnišķīgi zelta pulksteņi un mazas glezniņas. Lādītē uz galda atradās maza sudraba kafijas servīze. Visur bija redzamas figūriņas no dzintara un dārgakmeņiem, maskās no ebenkoka un kastītes no sarkana mahagonija.
Hasans neticēdams purināja galvu.
— Tev nepatīk mana kajīte? — jautāja Arabella, satraukti veroties Hasanā.
— Patīk gan, kā nu nepatīk, — atbildēja Hasans. — Redzi, es nekad agrāk neesmu ciemojies pie laupītāju vadoņa meitas. Es vienkārši brīnos — kādas lietas laupītāji sev sagādā.
— Tev nepatīk manas mantas?
— Patīk gan, bet, taisnību sakot, es nezinu, ko tu ar tām varētu darīt. Man šķiet, ka tās ar laiku var cilvēku nogurdināt, ja nepārtraukti nākas dzīvot starp tādām lietām.
— Kā tu to zini? — pajautāja Arabella. — Man patiešām ir līdz nāvei apnikušas visādas mantas, bet to neviens laupītājs nespēj saprast! Es šausmīgi vēlētos dzīvot uz sauszemes un doties klejojumos pa mežu. Bet to nevar darīt, jo Dzelzs Bizes vīri varētu mani nolaupīt un par manu dzīvību pieprasīt sev visas mūsu bagātības.
Arabella satrūkusies apklusa. Viņa pētīja Ha- sana godīgo seju un tad aizdomīgi noprasīja:
— Vai tikai tu gadījumā neesi viens no Dzelzs Bizes vīriem?
— Kas tā par Dzelzs Bizi?
— Vai tad tu nezini? — brīnījās Arabella. — Dzelzs Bize arī ir jūras laupītāju vadonis. Runā, ka viņam esot dzelzs bize. Es gan nesaprotu, kā tas ir iespējams.
— Un tavs tēvs cīnās ar Dzelzs Bizi par to, kurš stiprāks?
— Pats varenākais jūras laupītāju vadonis visās jūrās ir mans tētis!—Arabella apgalvoja un sarauca uzacis.
— Ja vien viņš mūždien nebūtu tik dusmīgs, — noteica Hasans.
Arabella nopūtās.
— Kā tu uzminēji, ka viņš mūždien ir dusmīgs? — viņa jautāja.