Uz klāja sāka skanēt satraukti soļi un saucieni.
Arabellas sejā pavīdēja rūpes.
— Iesim paskatīties, kas tur notiek! — viņa aicināja.
Bet Hasans vairs nejaudāja piecelties.
— Izskatās, ka es laikam esmu mazliet noguris, — viņš klusā ba!sī noteica. — Varbūt tu sadabūtu man kaut ko ēdamu?
— Kā tas man pašai neienāca prātā! — iesaucās Arabella. — Tu, protams, jau krietnu laiku neesi ēdis?
— Tā gan, — atzinās Hasans. — Precīzi es tev nevaru pateikt, jo man dienu un nakšu skaits sajuka.
— Tad jau tevi sākumā nedrīkst pārāk sātīgi barot, no tā var nomirt, — lietpratīgi izteicās Arabella.
Viņa atnesa Hasanam no kambīzes bļodiņā nedaudz zupas. Pa to laiku, kamēr Hasans ēda, viņa tēva kajītē sameklēja drēbju lādē apelsīnu krāsas apmetni un zilas samta tupeles, kurām bija augšup pavērsti purngali.
— Velc mugurā šo mēteli, tavas drēbes ir slapjas, — viņa pavēlēja. — Un pielūko, ka tu neiz- bāztu degunu no manas kajītes. Labāk nosnaudies. Es iešu raudzīt, kas notiek uz klāja.
Uz klāja vīri gatavojās uzbrukt jūrā pamanītam kuģim.
Patiesību sakot, Arabellai bija aizliegts kaujas laikā maisīties vīriem pa kājām, tādēļ viņa centās kļūt neredzama. Uz to viņai bija apbrīnojamas spējas. Arabellai bija savs iemesls, kādēļ bīstamas kaujas laikā viņai vajadzēja būt ārā, uz klāja. Viņa visā nopietnībā ticēja — ja viņa uzmanīs tēvu, tad tam nekas slikts nevar atgadīties. Meitene ticēja, ka viņas gādīgais un uzmanīgais skatiens pasargās tēvu no lodēm, no duramiem ieročiem un jebkādas citas nelaimes. Arabella neprātīgi baidījās par
savu tēvu, jo jūras laupītāju kaujas bija drausmīgas un nežēlīgas.
Arabella uzrāpās savā parastajā vietā — grozā masta galā.
Ūdens klaidā bija saskatāma smagi piekrauta brigantīna, kas bezcerīgi centās aizbēgt. Kā viegls, ļauns kukainis laupītāju kuģis drāzās tai pakaļ. Tālu pār ūdeņiem aizskanēja pirātu baismīgā, ļaunu vēstošā kaukoņa. Liekas, bēgļu asinīm būtu jāsastingst no šīs gaudošanas.
Ar pēkšņu manevru brigantīna mēģināja izvairīties no jūras laupītāju kursa. Tomēr arī laupītāju kuģis tajā pašā mirklī izveicīgi mainīja virzienu un atkal atsāka bēgļu vajāšanu.
Tad uz brigantīnas atvērās sānu lūkas. Arabella zināja, kas tagad notiks. Tūlīt svešais kuģis izšaus zalvi no visiem lielgabaliem, un labākajā gadījumā pāris ložu trāpīs viņu bruņām klāto bortu, kur varbūt paliks daži sīki ieskrambājumi. Šādi nobijušies kuģinieki taču neprot kā nākas šaut. Un, pirms viņi izbailēs pagūs no jauna pielādēt savus lielgabalus, laupītāji jau būs klāt.
Un tā arī notika.
Nodārdēja lielgabalu šāvieni, un laupītāju kuģis viegli nodrebēja, kad lodes žvinkstēdamas skāra tā sānus.
Un tad ar dzelzi apkaltais «Skorpiona» priekšgals brakšķēdams iecirtās brigantīnas bortā. Pirāti taranēja svešo kuģi. Ar lieliem dzelzs āķiem viņi veicīgi nostiprināja «Skorpionu» pie brigantīnas, un, pirms vēl nobijušies kuģinieki spēja attapties, laupītāji pārplūdināja viņu kuģi. Sākās īsa, bet asiņaina cīņa.
Arabella ļoti būtu vēlējusies aizvērt acis, bet viņai vajadzēja uzmanīt tēvu.
Zobens Svina rokās zibēja pašā cīnītāju biežņā virs kravas tilpnes lūkas.
Arabella dīvainā meldijā sāka dungot satrauktu dziesmu, kurai nebija noteiktu vārdu. Vārdi katrreiz bija citādi. Šo dziesmu bija sacerējusi Arabella pati, un tai vajadzēja sniegt tēvam spēku, izturību un veiksmi kaujā.
Arabellai neizsakāmi smeldza sirds. Viņa negribēja, ka tēvs nogalina cilvēkus, tas bija šausmīgi. Bet vēl šausmīgāk būtu, ja kāds nogalinātu Arabel- las tēti. Meitenes acis satraukti sekoja Danielam, kurš, sviedrus slaucīdams, nu jau deva pavēles. Cīņa bija beigusies. Brigantīnas klāju sedza kritušo ķermeņi un asinis, padevušies kuģinieki drebēdami barā tupēja kuģa priekšgalā, Alelūjas un Marcipāna pistoļu stobru priekšā. Pāris laupītāju Kokkāja vadībā pārmeklēja jūrnieku līķus. Ieroči, pulksteņi, kaklarotas, jostas, gredzeni un citi sīkumi tika samesti vienkopus lielā grozā, kas šim nolūkam jau bija atgādāts no «Skorpiona».
Citi laupītāji bija nozuduši kuģa iekšienē. Saucienu pavadībā no turienes uz klāja tika izvilktas dažnedažādas mantas. Visu ātri un lietišķi nogādāja uz «Skorpiona», turpat bija jādodas arī pārbiedētajiem gūstekņiem.
Kad visi laupītāji bija atgriezušies uz sava kuģa, dzelzs āķus atkabināja un «Skorpionu» ar ķekšiem atgrūda no brigantīnas. Pamestajā kuģī pa milzīgu caurumu šalkdams ieplūda ūdens.
Brigantīna «Loreida» nodrebēja un sāka ātri grimt. Laupītāju uzbrukums nebija ildzis vairāk kā stundu.