Gūstekņi bija apmēram desmit. Viņi visi izmisīgi centās paslēpties cits citam aiz muguras, tā radīdami pamatīgu grūstīšanos.
— Stāviet mierā! — uzbļāva Marcipāns un nozib- snīja acis.
Gūstekņi sabijušies sastinga kā sālsstabi. Tie, kas tobrīd bija palikuši pirmajā rindā, kļuva bāli kā krīts.
— Cik vīru mēs zaudējām? — Daniels jautāja Kokkājim,
— Trīs, — tas atbildēja. — Bocmanis, Viļums un Burvju Mākslinieks dabūja galu.
— Bocmanis? — Daniels dusmīgi sarauca uzacis. — Parauj jods, kurš tad man tagad būs jaunais bocmanis?
— Āķis, — ierosināja Kokkājis.
— Āķi nevar, — atteica Daniels. — Viņa dēļ mani vīri sāks dusmoties.
— Tad iecel Jūras Bendi!
— Tas derēs. Sauciet viņu šurp!
Kāds aizskrēja pēc Jūras Bendes.
Daniels nostājās gūstekņu priekšā.
— Laikam jau būsiet paši nopratuši, ka atrodaties uz pirātu kuģa, — viņš zobojās, novērodams sagumušos stāvus. Daniels necieta ^ilvēkus, kas bez ilgas domāšanas padevās gūstā. īstam vīram vajadzēja aizstāvēt sevi līdz pēdējam elpas vilcienam. Diemžēl visa viņa komanda sastāvēja no bailuļiem un savas ādas glābējiem. Parasti laupītāju kuģa skola un mantkārība viņus tomēr pārvērta par gluži kārtīgiem pirātiem, un, ja kāds nekļuva par īstu lietaskoku, tas tik un tā drīz vien dabūja galu kaujās.
— Es esmu vadonis Daniels, ar iesauku Svins. Par mani jūs visi noteikti būsiet dzirdējuši. Bet tagad es gribu uzzināt kaut ko arī par jums! — Daniels turpināja, soļodams uz priekšu un atpakaļ gūstekņu priekšā. Viņa pieredzējušās acis jau bija ievērojušas pāris vīru.
— Runā! — viņš uzbļāva kādam sakņupušam vīrelim.
Tas, līdz nāvei nobijies, nokrita uz ceļiem un sāka kunkstēt.
— Kas tu tāds esi? — Daniels bargi noprasīja.
— Es esmu nabadzīgs, godīgs tirgotājs, kas pat mušai nedara pāri, — vīrelis stostījās. — Man nav nekādas daļas par kuģinieku savstarpējām darīšanām. Ļaujiet man iet!
— Un kur tad tu gribi doties? — Daniels izsmejoši laipni pajautāja un pārlaida skatienu visapkārt pār jūras klaidu.
Pirāti Danielam aiz muguras sāka smieties.
— Izpirkšanas nauda taviem radiniekiem taču atradīsies? — Daniels noprasīja.
Vīrelis sāka vaimanāt un apgalvoja, ka viņam nav ne graša pie dvēseles.
Tikmēr bija ieradies Jūras Bende. Tas bija tukls, lietišķs laupītājs ar rupju balsi un mierīgu runas veidu.
— Turpmāk tu būsi bocmanis, — Daniels viņam pavēstīja. — Ņem šo tirgoņu žurku savā gādībā.
Jūras Bende,'satvēris vīreli aiz kamzoļa, pacēla viņu gaisā un tad nolika zemē parocīgā attālumā — pāris soļu nostāk.
— Nākamais! — nokomandēja Daniels.
Tādā veidā citu pēc cita izklaušināja visus gūstekņus. Pie bocmaņa tirgonim blakus nokļuva vēl kāds resns plikpauris, bet pārējiem pavēlēja nostāties atsevišķi.
— Tagad klausieties un iegaumējiet labi, — Daniels teica gūstekņiem. — Man triju kritušo vīru vietā ir vajadzīgi trīs jauni pirāti. Tos paņemšu no jūsu vidus. Noteikumi ir šādi. Uz kuģa valda bargi jūras laupītāju likumi un es esmu vadonis. Manās rokās ir dzīvība un nāve. Mani tuvākie palīgi ir
Kokkājis un Jūras Bende. No katra laupījuma es saņemu trīs daļas, viņi — divas, un katrs no pārējiem komandas locekļiem — vienu daļu. Kas dabū galu, tā īpašums tiek sadalīts vienlīdzīgās daļās visiem. Zelta un dārgakmeņu mums ir papilnam. Vai brīvprātīgie ir?
— Un kas notiks ar pārējiem? — pajautāja kāds no gūstekņiem.
— Pār bortu. Mums te nav nekāda peldoša pansija, — atbildēja Daniels, un viņa acis lūkojās tik nežēlīgi, ka visiem drebuļi pārskrēja pār kauliem. — Nu, kurš tad ir nolēmis kļūt par brīvo jūru briesmām?
Seši vīri paspēra soli uz priekšu.
— Skaista izvēle, nav ko teikt, — noteica Marcipāns. — To garo gan neņem, vadoni, tas klibo.
— Izvēlies sev vīrus, Jūras Bende, — pavēlēja Daniels.
Jūras Bende piegāja gūstekņiem klāt un katru rūpīgi nopētīja — pataustīja muskuļus, aplūkoja zobus un acis. Tad viņš ar galvas mājienu deva trim vīriem zīmi iznākt no ierindas un dimdošā balsī tiem teica:
— Un tagad dabūjiet atlikušos pār bortu. Tas būtu gluži kā neliels jūras laupītāju eksāmens.
— Vai viņi arī jāapklusina? — viens no jaunajiem lietišķi apvaicājās.
— Skat, cik nadzīgs! — Marcipāns un laupītāji sāka zviegt.
— Palīdzi vien tiem tikt pār bortu dzīviem! Nevar taču citiem atņemt pēdējo iespēju. Kam palaimēsies, tas izpeldēs un vairos Daniela Svina un «Skorpiona» vīru slavu, — Jūras Bende klāstīja laupītāju bara smieklu pavadījumā.
— Āfrika ir tajā virzienā, — Marcipāns ar roku norādīja. — Amerika paliek tur. Eiropa ir jums aiz muguras, bet turp es jums neiesaku peldēt. Pārāk tālu.
Jaunie noirdzās par Marcipāna vārdiem un tad čakli ķērās klāt saviem ceļabiedriem.