Pa to laiku Arabella sēdēja kajītē un ēda banānus, kurus bija atradusi kādā no brigantīnas atnestā kastē. Viņa ļoti labi zināja, kas notiek uz klāja, un negribēja redzēt ļauno izteiksmi tēva acīs.
Kad Arabella bija mazāka, viņa laupītāju dzīvi uzskatīja par vienīgo iespējamo eksistences veidu un viņai tajā nekas nesagādāja rūpes. Meitene taču nemaz nepazina citādu dzīvi. Viņa domāja, ka tā arī jābūt. Tomēr, jo lielāka auga Arabella, jo sarežģītāks viņai viss kļuva. Viņa redzēja, ka pirātus pastāvīgi vajā kādas dīvainas bailes, satraukums un niknums. Viņi dižojas gan, tomēr paši ir nobijušies. Un tēvs arī — tāpat kā citi. Likās, ka viņu dzīves svece jebkurā mirklī varētu izdzist uz visiem laikiem, un tā tas patiesībā arī bija. Viņiem dzinās pakaļ karakuģi. Arī uz citiem laupītāju kuģiem viņus ienīda. Vienmēr varēja gadīties, ka kuģis, kuram tie uzbrūk, negaidīti izrāda spēcīgu pretestību. Ikvienā brīdī jebkurš laupītājs varēja pēkšņi zaudēt dzīvību. Tas bija briesmīgi.
Bet, ja tas bija briesmīgi, tad vēl briesmīgākam vajadzēja būt tam, ko viņi nodarīja citiem. Galu galā pirāti taču bija sev izvēlējušies laupītāju likumu. Bet tie citi taču it nemaz nedzīvoja pēc laupītāju likumiem. Viņi nebija nekā nodarījuši, un tomēr viņiem nežēlīgi uzbruka.
Danielam vajadzēja būt loti briesmīgam cilvēkam.
Un tomēr Arabellai tas bija pats mīļākais un pats tuvākais cilvēks visā pasaulē.
Visvairāk Arabella neieredzēja tēva nežēlīgo skatienu un no tā visvairāk baidījās. Un pati šausmīgākā bija doma, ka ar tēvu kaut kas varētu atgadīties. Tanī pašā laikā tēvs dzīvoja mežonīga un bīstama cilvēka mežonīgu un bīstamu dzīvi.
No klāja atskanēja izmisīgi kliedzieni.
Hasans, kas visu laiku bija gulējis uz dīvāna, atvēra acis un izbailēs uzslējās sēdus. Viņa miegainais skatiens acumirklī kļuva vērīgs.
— Kas tur notiek? — viņš jautāja.
— Tur met pār bortu gūstekņus, — nopūtās Arabella.— Mēs nokaperējām vienu kuģi, kamēr tu gulēji. Vai banānu gribi?
Hasans kādu laiku sēdēja klusiņām un domīgi vērās uz priekšu.
— Mjā, — viņš beidzot teica. — Šis nu patiešām ir laupītāju kuģis.
Viņš piecēlās un aplūkoja garo zīda apmetni, kas sedza viņa stāvu līdz papēžiem. Patlaban bija labi saskatāmi tērpa apakšmalā izšūtie dzeltenie un melnie pūķi.
— Es uzvilkšu savas drēbes, — teica Hasans.
— Tās vēl ir mitras, — skaidroja Arabella.
— Tas nekas, — atteica Hasans. — Man neder prinča tērps.
Arabella ņēmās nolobīt jaunu banānu.
— Un ko tad tu darīji tajā jollā pašā jūras vidū? — viņa apjautājās.
— Gribēju braukt uz Ameriku, — atbildēja Hasans.
— Kādēļ?
— Kā lai es tev tagad to izstāstu? — Hasans pārdomājis turpināja. — Redzi, es gribu izprast, kas cilvēkam ir labs un kas slikts. Šai nolūkā man jāiepazīst ļoti daudz atšķirīgu cilvēku un atšķirīgu tautu, un viņi visi citādi dzīvo un arī citādi domā. Es gribu zināt, vai vārds «labs» visiem cilvēkiem nozīmē vienu un to pašu vai arī dažādi cilvēki labo izprot dažādi, un vai šīs atšķirīgās labā izpratnes nenonāk savstarpējā pretrunā. Tas nozīmē — ja vieniem ir labi, vai citiem no tā pēkšņi nekļūst pavisam slikti. Vai es neskaidroju pārāk sarežģīti?
Arabella vērās Hasanā lielām, apaļām acīm.
— Turpini! — viņa pavēlēja.
— Cilvēki zemes virsū ir ļoti dažādi. Es gribu zināt — vai tie, kas ēd ar pirkstiem, varētu būt tuvi un saprotami tiem, kas ēd ar dakšiņu. Un vai dakšiņas forma un materiāls nav kaut kādā veidā par traucēkli, ja viņiem vajadzētu saprast to otru valodu un domas. Es pat esmu ievērojis tādu parādību — tie, kas ēdot tur dakšiņu kreisajā rokā, nicina tos, kuri dakšiņu tur labajā rokā, un pat nedomā klausīties, ko viņi saka. Un vēl ir arī tādi, kas dažu ēdienu ēd pat ar divām dakšiņām, — tie patiesībā ir paši trakākie, jo skatās nicinoši uz vairumu cilvēku un vienīgi paši sev liekas nevainojami.
— Nu gan tava runa kļūst gauži jocīga, — teica Arabella. — Es vairs galīgi neko nesaprotu. Kāds te sakars ar dakšiņām?
— Dakšiņas patiešām nav būtiskas, tikai daži cilvēki tās uzskata par pašu galveno dzīvē. Protams, ne tikai dakšiņas vien, bet arī to, kādas krāsas mājās viņi dzīvo, kādas drēbes valkā, kā sasveicinās, cik daudz runā viens ar otru, un citus tamlīdzīgus niekus. Viņi ciena tikai tādus cilvēkus, kas rīkojas līdzīgi viņiem pašiem.
— Hm! — noteica Arabella. — Un kādi tev liekas jūras laupītāji? Viņi gan tādām lietām nepievērš uzmanību.
— To viņi nedara, — Hasans sarauca uzacis.
— Pasaki man — kas ir labs, pēc pirātu domām? Kas pirātiem ir pats svarīgākais pasaulē?
— Zelts un dārgakmeņi.
— Un tu par mani atdevi pērli?
— Nu — jā, — Arabella neziņā atbildēja.
— Zelts un dārgakmeņi ir apnicīgi.
— Kas tev ir pats svarīgākais?
— Tēvs.
— Un tēvam?
— Es nezinu, — nopūtās Arabella. — Tēvs ir jūras laupītājs.
Arabella negribēja atzīties, ka šī problēma arī viņai pašai sagādā raizes. Viņa negaidīti teica:
— Nāc, es tev parādīšu, kur tēvs lika iekārtot tavu guļvietu. Šeit tu nevari palikt, jo te tu atrodies blakus tēva kajītei un dzirdi pārāk daudz. Tas tev var maksāt dzīvību.
Arabella aizveda Hasanu uz mazu būcenīti kuģa tilpnes dziļumā, kur garajam vīram bija pietiekoši vietas gulēšanai. Lai Hasans justos kaut mazliet ērtāk, viņi turp aizstiepa arī veselu klēpi mīkstu paklāju un spilvenu.