Nākamajā dienā «Skorpions» nokļuva pie nelielas klinšu salas. Te jūras laupītāji turēja ķīlniekus, par kuriem cerēja saņemt izpirkšanas naudu.
Arabella izlūdzās tēvam atļauju paņemt Hasanu līdzi uz salu.
Kopā ar visiem pārējiem viņi ierāpās lielā laivā, kurā iesēdināja arī divus tirgotājus, kas bija sagūstīti uz «Loreidas». Mazais vīrelis žēlabaini vaimanāja. Resnais plikpauris drūmi klusēja. Viņi Daniela kajītē tikko bija uzrakstījuši radiniekiem vēstules, kurās bija doti precīzi norādījumi — kur, kad, kā rokās nogādājama izpirkšanas maksa un cik liela summa jāmaksā, lai viņus atbrīvotu no gūsta.
— Bet kāda ir garantija, ka tu mūs par šo naudu patiešām atbrīvosi?—plikpauris aizdomīgi jautāja.
— Garantija ir Daniela Svina vārds un labā slava, — uzpūtīgi teica Daniels. — Vai tu esi dzirdējis, ka slavenais laupītāju vadonis Daniels, ar iesauku Svins, kādreiz nebūtu atbrīvojis ķīlnieku pret naudu? Gan es pratīšu ievērot savus tirdzniecības noteikumus, vari būt mierīgs! Tev nav citas iespējas kā ļaut sevi izpirkt.
Tirgoņi tomēr izskatījās gaužām norūpējušies. Abi satraukti domāja — diez vai ģimenes locekļi pietiekoši viņus mīl, lai neskopotos un samaksātu lielu summu. Bet ja nu pēkšņi tie pat priecājas, ka tagad varēs paturēt mantu sev un tikt no viņiem pašiem vaļā? Katrs tirgonis klusībā domāja, ka pats nevienu vienīgu reizi nebija izturējies pret saviem tuviniekiem tā, lai tajos pamostos kaut vismazākās mīlestības dzirkstelīte pret viņu. Visu mūžu tirgoņiem bija prātā tikai manta. Tikai nauda un bagātība. Pret savējiem viņi bija izturējušies ļauni un nežēlīgi. Un tagad vienīgi mīlestība varēja viņus glābt.
Laiva pietuvojās krastam, un jūras laupītāji ielēca seklajā ūdenī, lai izvilktu laivu smiltīs.
Arabellai šeit viss bija pazīstams. Vēl maziņa būdama, viņa te bija rotaļājusies ar akmentiņiem, kamēr laupītāji uz salas ņēmās ar ķīlniekiem un uzpildīja mucās saldūdeni.
Arī patlaban ūdens mucas bija paņemtas līdzi. Laupītāji lika gūstekņiem nest tās uz avotu un uzpildīja mucās saldūdeni.
— Vai man nogriezt tev ausis un aizsūtīt tās tavai sievai kopā ar vēstuli — uzmundrinājumam? — Marcipāns jautāja plikpaurim, kad tas nekustējās pietiekami ātri.
— Un kādu kungu tu man tēlo? — viņš uzbrēca Hasanam, kas vērtējoši skatījās visapkārt. — Vai esi nācis te izspiegot?
No spiegiem laupītāji šausmīgi baidījās.
— Liec manu klaidoni mierā! — saniknota teica Arabella.
No Marcipāna viņa nebaidījās, kaut arī tā acis baismīgi zibēja starp tumšajām matu pinkām. Marcipāns bija nežēlīgs, tomēr zināja mēru.
Pa īstam Arabella baidījās vienīgi no Kokkāja un Āķa. Tie arī pārējiem pirātiem bija iedzinuši bailes. Kokkājis bija gudrs un viltīgs, toties Āķis neizcēlās ar sevišķām spējām. Parasti viņš Kokkāja pavēles izpildīja vēl cītīgāk nekā paša Daniela dotās.
Patlaban Āķis sēdēja saulē uz akmens, kailās kājas ūdenī iemērcis, un labpatikā kasīja savu. dažādiem tetovējumiem izrotāto vēderu, kas vīdēja zem viņa spilgti rožainā krekla. Tāpat kā visiem pirātiem, arī Āķim patika greznas drēbes spilgtās krāsās.
Saule karsēja, un ūdens bija silts. Lielākā daļa laupītāju jau plunčājās zaļganajā, caurspīdīgajā valgmē. Šādu izpriecu pat pirāti nevarēja baudīt katru dienu, kaut arī visu mūžu pavadīja jūrā.
Sviedros mirkstot, tirgoņi bija ievilkusi ūdens mucas laivā. Tagad Marcipāns pavēlēja katram paņemt no laivas lielu, gumbuļainu maisu un sākt soļot.
— Un kas tad tur vēl jāstiepj? — rūca plikpauris, salīcis no maisa smaguma.
— Maizes maiss, tu dumjā galva! — atbildēja Marcipāns. — Kas gan par jums maksās izpirkšanas naudu, ja tu pa to laiku nosprāgsi badā?
Marcipāns pavēlēja gūstekņiem doties augšup pa klinšu taku un pats soļoja nopakaļ. Akmeņi bija saulē sakarsuši un gaiss svelmains. Tirgoņu sejas bija sasārtušas, ceļi tiem ļodzījās.
Augšā uz kalna plato viņiem uzpūta svaigs vējš un sniedza atvieglojumu. Un nebija jau arī necik tālu jāiet. Pāri klints malai nokarājās pie dzelzs āķiem piestiprinātas virvju kāpnes. Tās veda dziļā aizā, kas pavērās no klints malas.
Aizas dibenā pa zaļu zālāju plūda skaists strautiņš. Strautiņa krastā bija redzama māja.
— Tur nu ir jūsu pils, — Marcipāns ar roku rādīja dziļumā. — Rāpieties vien žigli lejā!
Tirgoņi ar šaubām novērtēja aizas dziļumu.
— Es nevaru rāpties, man sāks reibt galva, — tievākais tirgonis aizsedza seju ar rokām un atkāpās no kraujas malas.
— Rāpies vien, rāpies! — komandēja Marcipāns. — Jo zemāk tu pats norāpsies, jo mazāk tev būs jākrīt! Varbūt nogrūst tevi lejā no šejienes?
Plikpauris nolika maisu un, ne vārda neteikdams, sāka rāpties pa virvju kāpnēm bezdibenī. Maisus Marcipāns iesēja garā virvē un nolaida tos lejā. Nācās rāpties arī otram tirgonim, un arī viņš laimīgi nokļuva aizas dibenā.
Tad Marcipāns uzvilka virvju kāpnes augšā un rūpīgi tās nostiprināja pie dzelzs āķiem.
Iebāzis rokas kabatās, Marcipāns, kādu melodiju svilpodams, slāja atpakaļ uz jūras krastu, juzdamies kā patiesi godīgs vīrs. Kas viņam par daļu, ko pārdzīvoja sagūstītie tirgoņi?