Viņš pamodās agri no rīta, pulksten septiņos.
Protams, tā tikai saka — no rīta. Ariela stacijā ritu nemaz nebija. Dienas garums tur bija četrdesmit divi gadi. Vladimira vēl nebija pasaulē, kad virs dzelzs kalna austrumos pirmo reizi uzlēca saule — mirdzošs briljants pie melnajām debesīm. Tā sākās diena. Dienas garums uz Ariela bija četrdesmit divi gadi, turpretī mēnesis ilgst tikai sešdesmit stundu.
Vladimirs pamodās uz grīdas. Miegā viņš bija nokritis un pat nezināja, kā tas noticis. Ariela stacijā
krītot nevarēja sasisties. Staigāt arī tur nestaigāja, bet peldēja, slīdēja kā baletskolā. Tas tāpēc, ka pievilkšanas spēks te bija divdesmit piecas reizes mazāks nekā uz Zemes. Ja esi atgrūdies, pacietīgi jāgaida, kamēr mazjaudas pievilkšanas spēkam labpatiks tevi atkal nolikt uz kājām. Tāpēc ar vienu vien soli Vladimirs pārlidoja pāri visai istabai un apstājās pie loga.
Vladimirs uz Ariela bija nodzīvojis jau gadu, bet arvien vēl bez sajūsmas nevarēja noraudzīties debesis. Šodien zvaigžņu laukos spīdēja četri mēneši — visi četri reizē: zeltainais ķirsītis Miranda; stūrainais, sān- malā apgaismotais un zīmētam burtam līdzīgais Umbriels; par mūsu Zemes Mēnesi nedaudz mazākā zeltzaļā Titānija un tālumā kā apelsīns uz melna samta — oranžais Oberons.
Mēnešu gaita bija ātra, katru stundu mainījās apveids. Reizēm bija trīsstūris, tad kvadrāts vai arī kauss un vēl pēc brīža — kāpnes. Bet maziņā žiglā -ī^randa izstājās no rotaļas, aizslīdēja līdz melnzaļai bumbai un,,paslepas aiz tas.
Šo bumbu sauca par Urānu, tas bija mēnešu rotaļas noteicējs. Tas karājās pie debesīm, tuvu pie apvāršņa, kā milzīga klints .vai daudzstāvu nams. Urāna viena puse melna, kas zvaigznes sevī it kā uzsūca, otra puse, bālzaļas gaismas apspīdēta, šīs pašas zvaigznes pēc divām stundām atkal izspļāva. Amonjaka mākoņi veidoja uz tā izšķobītas strēles, virpināja ripuļus un spirāles. Lāgiem mākoņi saplaisāja. Tādās reizēs, šķiet, ļaunā smīnā pavērās zvēra melnā rīfile . ..
2
Vladimiru nevarēja saukt par dzejnieku, lai gan dzejoļus viņš rakstīja. Dzejoļus rakstīja gandrīz vai visi viņa laika biedri — XXIII gadsimta jaunieši. Viņi rakstīja dzejoļus par pirmo mīlestību, retāk — par otro, vēl retāk — par trešo. Laikam jau viņi bija guvuši pārliecību, ka mīlestība nav aprakstāma, ka tā ir skaistāka par vārdiem.
Taču Vladimirs joprojām rakstīja. Varbūt tāpēc, ka mīlestībā viņam nebija veicies.
Turklāt viņš bija arī kautrīgs. Viņš neuzdrošinājās nolasīt dzejoļus meitenēm, kurām tie bija veltīti. Bet ar dīvainu dzejnieka loģiku viņš centās atklāt savas jūtas visai pasaulei. . . Varbūt viņš slepus cerēja, ka «viņa» izlasīs un noskārtīs. Tādēļ savus dzejiskos paskaidrojumus viņš nesa uz pašdarbnieku žurnāliem. XXIII gadsimtā tā bija pieņemts: vispirms dzejoļus iespieda pašdarbnieku žurnālos, no kuriem lietpratēji tad dzejoļus izvēlējās starptautiskajiem almanahiem.
Almanahos Vladimirs neiekļuva ne reizi. Kāpēc? Vai viņu nesaprata?
Kāds padzīvojis un apmēram simt septiņdesmit gadu vecs, pieredzējis redaktors viņam reiz pateica tā:
— Tu, zēn, raksti, ka esi iemīlējies Marusjā vai Violā. Bet tā ir Marusjas vai Violas privātlieta, un tas var interesēt tikai viņas. Nestāsti par Violu, tu pastāsti par mīlestību kaut ko tādu, kas var interesēt visus cilvēkus. Bet, ja savās izjūtās neesi pārdzīvojis nekā jauna, kas interesē visus cilvēkus, tad pēc jaunā brauc aiz trejdeviņām zemēm, kur reti kāds iemet acis. Tur vēl ir jaunumi, kas skar visus.
Jauneklis apvainojās. XXIII gadsimtā dzejnieki arvien vēl bija patmīlīgi un aizvainojami. Bet viņš ielāgoja vecā redaktora vārdus. Pat uzrīmēja šādas rindas.
Tātad kosmosā ir tādas jomas, Kas visiem cilvēkiem jauc domas!…
Nē, kosmosā viņš nedevās pēc dzejoļu tematiem. Arī tais laikos jaunatne sapņoja par varoņdarbiem, par neapgūtām dzīves jomām, trauca turp, kur bija grūti un bīstami. Pēc skolas beigšanas palikt uz dzīvi savā mājā, labiekārtotā pilsētā uzskatīja par nepieklājību. Bet neapgūto jomu mūsu pasaulē vairs nemaz tik daudz nebija palicis. Jaunekļi devās uz Antarktiku, kur klimats vēl nebija noregulēts, devās okeānu dzelmēs, zemes dzīlēs … un kosmosā. Vladimirs bija radists, viņš bija vajadzīgs kosmosā.
Vispirms viņš nokļuva uz Mēness, uz Mūsu Zemes
Mēness, tā teikt, kosmosa priekštelpā, Galvenajā starpplanētu stacijā.
Taisnību sakot, XXIII gadsimtā Mēness vairs nebija aiz trejdeviņām pasaulēm. Uz Mēness bija raķešu laukumi, kalnraktuves, rūpnīcas, ar pretmeteorītu plēvi pārsegtas pilsētas, tur izdeva «Mēness Vēstis», iespieda mīlestības dzejoļus. «Mēness — nav neapgūta planēta!» rakstīja Vladimirs savā poētiskajā dienasgrāmatā.
Tur viņš nodzīvoja tikai pusgadu, tad viņu norīkoja uz Cerēru — asteroīdu joslā. Tā īstenībā jau bija robežmala. Tolaik raķetes asteroīdu joslai mela līkumu. Daudzi lidojošie kosmosa rifi zvaigžņu kartēs nebija pat atzīmēti. Ar mazajām raķetēm lidojot pa bīstamajām meteorītu plūsmām, radisti mēdza ierīkot radiobākas uz bezvārda klintīm. Pret meteorītiem tie atrada līdzekli — dedzinošus starus. Tas bija gluži tāpat kā aizmirstajos karos otrajā gadu tūkstotī — šāvi tu, un šāva arī uz tevi. Mirkļa neuzmanība, staru lielgabala sabojāšanās, kļūda tēmējumā — un radists velti sauc pēc palīdzības: «Es — Cerēra, es — Cerēra, es jūs nedzirdu, nedzirdu jūs, septiņpadsmitā raķete!» Sauc stundu, sauc dienu, nedēļu, sauc skumji, bezcerīgi, veltīgi. . ,
Kā pieredzējušu, meteorītu apšaudītu radistu Vladimiru no Cerēras pārcēla uz Arielu, kur gatavoja vēsturisku, XXIII gadsimta visgrandiozāko pasākumu.
Vladimirs saprata, ka viņa sapnis piepildīsies. Ne katram lemts veidot vēsturi, ne katram izdodas piedzīvot tās tapšanu. Vladimiram iekrita gods un laime būt dižā notikuma lieciniekam. Cilvēki gadu desmitiem izjautās aculieciniekiem sīkumus. Bet Vladimirs to visu būs redzējis savām acīm un visu redzēto paudīs dzejoļos, kas saviļņos un būs nozīmīgi visiem cilvēkiem. Tā būs vesela poēma. Tās virsraksts sen jau izdomāts: «Pirmā radīšanas diena». Arī pirmais pants jau uzrakstīts:
Es gribu vērot, iepazīt, Būt pats it visur klāt, Lai bērni, kuri piedzims rīt, Var visu uzzināt.
Tā sākās šī slavenā diena — pirmā radīšanas diena. Jāielāgo viss, itin viss līdz beidzamajam sīkumam: gan Urāna ciklonu zaļās spirāles, gan četru mēnešu stāvoklis pie debesīm, gan dzelzs klintī iekaltā loga rāmja mestās ēnas.
Tai vēsturiskajā dienā Vladimirs pierakstīja visus sīkumus. Viņš pierakstīja, ka pamodies septiņos no rīta, pierakstīja arī to, ka brokastīs ēdis svaigus apri- kozus, sintētisku liellopu gaļu un dzēris vitaminizētu tēju.
Brokastis viņi ietureja trijatā: trīs štaba radisti — arābs Kerims ar savu jauno sievu zviedrieti Hertu un Vladimirs. Juna, ceturtā radiste, bija aizkavējusies — viņai patika no rītiem pagulēties.
Saimniekoja Herta. Nevis tāpēc, ka tam tā vajadzēja būt, bet tāpēc, ka Hertai patika saimniekot. Viņa bija liela auguma blondīne, gaišu ādu, gaišām acīm, patukla. Herta runāja reti un maz, toties lielās, strādīgās rokas visu laiku darbojās, šo to pārcilādamas, piestumdamas vai vēl ko uzlikdamas. Bet Hertas gaišās acis norūpējušās raudzījās taisni vīram mutē — vai tik viņš diezgan ēd un vai vēl kā nevajag?
Taču par Kerimu raizēties nevajadzēja. Viņš ēda par četriem un strādāja par četriem. Viņa spēcīgais ķermenis, šķiet, pats prasījās darba. Kamēr viņa draugi radisti sēdēja ar austiņām, tikmēr Kerimam labāk patika apskriet savrupos punktus un labot aparātus, savām garajām kājām viņš mēroja Arielu, daždien nolingādams pusotra simta kilometru. Reiz, kad viņam iekrita brīva nedēļa, viņš paveica pasaules ceļojumu, apstaigādams Arielu pāri abiem poliem. Kerimam patika nodarbināt rokas: kalt, skaldīt, lauzt un izjust, kā nošņirkst materiāls, viņa vareno muskuļu uzveikts.
— Man vajadzēja piedzimt pirms trīs gadsimtiem — varonīgajā divdesmitajā gadsimtā, — mēdza nopūsties Kerims. — Kā man būtu paticis, zobenu vicinot, auļot zirgā, taigā celmus lauzt un akmeņus valstīt. Āfrikā toreiz vēl bijuši lauvas — tādi krēpjaini kaķi, lielāki par Venēras kefalodidiem. Labprāt būtu gājis ar šķēpu uz lauvām! Mēs dzīvojam pārsmalcinātā laikmetā. Ti
kai kosmosā vēl var atrast darbu pa kaulam. Vai ne, Herta, mēs te ievārīsim lērumu? Mēs ievārīsim, bet Vladimirs mūsu darbošanos apdzejos. Vai apdzejosi, Vladimir?
Nevērīgi noskūpstījis pieglaudušos sievu, Kerims ieslīdēja noliktavā uzģērbt skafandru. Viņš aizjoza uz septiņpadsmit kilometru attālo Svinspīduma aizu pārbaudīt apklusušo aparātu.
Herta, pieri pie rūts piespiedusi, pavadīja viņu ar skatienu. Viņa redzēja, kā Kerims attālinās lieliem un līganiem lēcieniem, it kā aizslīdētu uz neredzamām slēpēm. Viņš pasper soli un gaida, gaida un gaida, līdz beidzot purngals atmetīsies pret cietu pamatu. Starp citu, uz debess ķermeņiem, kur smaguma spēks mazs, tāda gaita bija visiem.
3
Katram no četriem radistiem bija savi pienākumi. Kerims rūpējās par aparātu remontu. Herta uzturēja sakarus ar Zemi un starpplanētu raķetēm. Ceturtā radiste Juna, kurai patika pagulēties, uzturēja sakarus ar tiem, kas strādāja uz Ariela un citiem Urāna pavadoņiem. Vladimirs pārzināja kibas — kibernētiskās mašīnas.
Uz Ariela bija daudz kibu. Tās būvēja raķešu laukumus, ceļus un apakšzemes patvertnes — mājas, ieguva rūdu, kausēja metālu un stingri noteiktajās stundās ar punktiem un svītrām ziņoja Vladimiram par dienā paveikto darbu. Taču visnozīmīgākās kibas atradās uz Urāna. Taisni tām vajadzēja sākt to grandiozo darbu, kuru Vladimirs taisījās apdziedāt savā poēmā.
Veicamā darba projekta nosaukums bija «Krona izkapts».
Uz Ariela strādāja parastās kibas — šauri programmētas mašīnas, kas sazinājās ar radiosignāliem. Uz Urāna, turpretī, tika sūtītas īpašas kibas, kas prata pat modificēt programmu. Cilvēki Urānu nekad nebija apmeklējuši, nemaz nerunājot par tā dzīlēm, vāji pazina
turienes apstākļus. Tāpēc Urāna sūtņiem vajadzēja piešķirt zināmu rīcības brīvību. Urāna kibas varēja pašas sevi salabot un cilvēciskiem vārdiem pat sniegt pārskatu, varēja atstāstīt it kā mašīnas acīm redzētos apstākļus. Tam nolūkam vajadzēja ļoti sarežģītu shēmu, un pie tās strādāja daudzi. Vladimirs sagatavoja tikai balsis. XXIII gadsimtā tādas lietas mācēja pagatavot. Vienā kibā viņš iemontēja meitenes balsi. . . kādas pazīstamas meitenes balsi. . . Taisnību sakot, tās meitenes balsi, kurai par godu viņš uz Ariela bija sacerējis dzejoli.
Izskatā mašīna kā jau mašīna. Karstumizturīgās volframa keramikas apvalka apskauto iegareno ierīci novietoja standarta atomraķetē. Cilvēki nospieda pogu. Raķete, liesmām plandot, bezskaņas sprādzienu mutuļos aiztrauca zvaigžņotajās debesīs, bet pēc dažām minūtēm no turienes atskanēja dziļa un samtaina meitenes balss:
— Stūrains siluets uz daudzu zvaigžņu fona. Tas ir Ariels. Raķešu laukumu neredzu, tas ir dienas pusē, bet- man priekšā ir nakts puse. Tas izskatās kā bez- veida ogļu maiss Kasiopejas zvaigznājā. Siluets manāmi saraujas. Attālināšanās ātrums — četri kilometri sekundē. Es izslēdzu motoru, sākas brīvs kritiens uz Urānu.
Kiba arī turpmāk neaizmirsa veltīt dažus vārdus savai dzimtenei.
— Stūrains sirpis . . . stūrains melns akmens . .. grubuļains šaurs sirpītis. . . arvien mazāks, arvien tālāks … — kiba ziņoja par Arielu.
Ariels attālinājās, toties arvien tuvāk nāca milzīgais Urāns.
— Bumba aug un tūkst, — kiba ziņoja. — Tā ir duļķaini zaļā, sakaltuša pelējuma krāsā. Tā ir svītraina: uz zaļa fona saskatāmi palsi vijumi, virpuļi un spirāles. Visa bumba verd, it īpaši uz ekvatora.
Nepilnu diennakti pēc starta kiba nonāca Urāna stratosfērā. Kibai draudēja briesmas sadegt, kā sadeg Zemes atmosfērā ietriekusies meteorīti. Tāpēc dzinēji strādāja ar visu jaudu, lai nobremzētu, lai samazinātu
krišanas ātrumu. No raķetes kvēlojošā apvalka lāsoja izkusušā metāla piles.
— Es triecos cauri mākoņiem. Aiz manis paliek tumšas un gaišsārtas liesmu astes, — ziņoja kiba. — Arī mākoņi ir saulrieta sarkanumā.
Pat Ariela teleskopos varēja samanīt dzirkstelīti tai vietā, kur kiba ielidoja mākoņos.
Tad tā iegrima atmosfērā.
— Zaļš mākonis jūras ūdens krāsā. Olīvkrāsas mākonis … Pelēki zaļš mākonis, — kiba ziņoja. — Amonjaka kristāla mākoņi. Ledainas metāna vētras. Temperatūra mīnus divi simti, spiediens desmit atmosfēras . . . Divdesmit atmosfēras . . . Trīsdesmit atmosfēras. Lejā melns nokrēslis. Es it kā grimstu melnā jūrā.
Montējot kibas balsi, Vladimirs bija izmantojis pašdarbības vakaru radiosarunu un dziesmu ierakstus magnetofona lentē.
Intonācija gan reizēm nebija īsti vietā. Par temperatūru tā ziņoja it kā dziedādama. Taču visbiežāk kiba runāja uzsvērti lietišķā tonī, kādā sarunājas ļoti aizņemta sekretāre, kurai nav vaļas uzklausīt laipnības darba laikā.
iedomājieties, tas viss naca no petroleja peldošiem iespiedblokiem! Petrolejas «asinis» bija atzītas par vislabākajām tādām kibām: petroleja varēja noderēt arī par rezerves kurināmo atomdzinējam; šķidrumā viegli pārvietojās maziņie zirneklīši — manipulatori, kas prata labot un pārslēgt vadus; bet, pats I galvenais, petroleju varēja saspiest, lai izlīdzinātu ārējās vides spiedienu. Bet spiediens auga ar katru dienu.
Simt atmosfēras . . . divsimt. . . trīssimt! Sešpadsmit diennaktis kiba grima, nira melnajā bezdibenī. Tā krita, krita tāpat bez izpletņa sešpadsmit diennaktis no vietas. Tad nāca ziņojums: «Beidzot es redzu! Es redzu blāvu zilgansārtu gaismu. Tādā maigā samta lāsmojumā.»
Diemžēl pamatdzīļu vēl nebija. Spīdēja augstā spiedienā elektrizētas gāzes. Urāna otrā jonosfēra izrādījās dziļumos. Radās bažas. Speciālisti atcerējās veco teoriju, ka Urānam vispār neesot pamata, esot tikai gāzes un gāzes, līdz pašam centram saspiestas gāzes.
Būtu ļoti nepatīkami, ja šis pieņēmums izrādītos patiesība. Tad izjuktu viss projekts «Krona izkapts».
Taču bažas izrādījās veltas. Sešpadsmitajā dienā kiba nokļuva līdz pamatam. Tā nostājās uz cietiem bazalta un karbīda iežiem.
Ledus nebija, kā to daži gaidīja. Spiediens sasniedza četrdesmit tūkstoši atmosfēru. Ledus tādu spiedienu neiztur, tas sāk tecēt.
Kiba ar meitenīgo balsi nokļuva Urāna Dienvidpolā (kāda cita — Ziemeļpolā, pārējās — uz ekvatora).
Brīvā krišana bija beigusies, kibas sāka grauzties iekšā dzīlēs.
Un šodien Vladimirs, uzklausīdams dažādu kibu — racēju, būvētāju un izvadātāju — ziņojumus, pašām beigām pataupīja vispatīkamāko: meitenes balsi no Urāna dzīlēm. Beidzot viņš arī saklausīja ātru, satrauktu, tādu kā rečitatīvu:
— Runā kiba četri-U. Urbjos iekšā kvēlojošās dzīlēs. Visapkārt viens mirdzums: baltas strūklas, varavīk- snainas strūklas, dzirksteļspieti. Pēc divām stundām sasniegšu paredzēto dziļumu. Spiediens maksimāls, matērija irst slājieniem un vietām tek. Ko lai daru tālāk? Kālab esmu šurp sūtīta?
Kiba nezināja, ka tai atlicis dzīvot tikai četras stundas. Vienīgi cilvēks prot ielūkoties nākotnē, cerēt un baiļoties. Bet kiba tik atgādināja, ka tās programma ir veikta un ka viņa gaida jaunu pavēli… Savā lietišķajā balsī kiba atkārtoja:
— Ko lai daru tālāk? Kāpēc esmu šurp sūtīta?
Piepeši tā pati balss turpina aizmugurē:
— So muļķīgo joku nekad tev, Vladimir, nepiedošu.
4
— So muļķīgo joku nekad tev nepiedošu! — bija teikusi dzīvā meitene. — Ir gan izdoma: iemontējis manu balsi stulbajā lcibā! Es tev šausmīgi atriebšos, šausmīgi. Es iemontēšu tavu balsi vannas istabas automātiskajā atgādinātājā. Tur tad tu varēsi tarkšķēt:
«Izmazgājiet vannu, bū — bū— bū. Aizejot, nogrieziet gaismu, bū — bū — bū. Neaizmirstiet no vannas izlaist ūdeni!» Vai tev tāds amats patiks?
Kerims bija dzimis arābs, Herta zviedriete, Vlg^Ji- mirs, kā jau tas noprotams pēc viņa vārda, bija krievs. Neviens nevarētu pateikt, kādas tautības ir Juna. Viņas asinīs sajaukušās visas rases, un katra atstājusi kaut ko savu: tumša āda, gandrīz kā afrikānietei, plāns persietes deguns ar kumpiņu, mazliet iegarenas mongolietes acis, biezi un kupli rūsgani mati. Izaicinošas un neredzētas kombinācijas. Ielās uz viņu noskatījās ar izbrīnu; kas uz viņu paskatījās, nevarēja acu atraut.
Junai ienākot istabā, Vladimirs nodrebēja. Sirds apstājās, elpa aizrāvās. Junas klātbūtne uz viņu iedarbojās kā elektrisks sitiens. Tā vien likās — kaut kam jānotiek … un tomēr nekas nenotika.
Junai pa pēdām radistu istabā ienāca smagnējs vidēja auguma vīrietis platu pieri, milzīgi platām krūtīm un svarcēlāja bicepsiem. Tas bija priekšnieks vai, kā izteicās XXIII gadsimtā, Ariela stacijas «prāts» — Majs Dajins. Arī viņš, tāpat kā meitene, taisnību sakot, nevis ienāca, bet ieslīdēja kā slēpotājs — ar kreiso kāju pa priekšu, izstieptām rokām, lai kaut kur pieķertos. Šai slīdošajā baletēzes gaitā Juna izskatījās jauka, bet spēcīgais vīrietis — mazliet komisks.
Līdz skapim aizslīdējis, viņš apstājās un līksmi uzsauca: 4
— Kāds garastāvoklis, jaunieši? Esat sagaidījuši izšķirīgo dienu? — Pa jokam pret logu padraudējis, viņš uzrunāja zaļo spīdekli: — Tev, vecais, beigas ir! Vai atceries grieķu teiku? Tu biji debesu valdnieks, bet nenovēlēji gaismu pat saviem bērniem, ņēmi un ieslodzīji tos drūmajā Tartarā. Viņu māte Geja — Zeme sacēlās pret tevi, pasniedza asu izkapti Kronām — tavam jaunākajam dēlam .. . Tas tevi sakropļoja un nogāza no troņa. Vai tā nebija? . . . Grieķu mīti, taisnību sakot, vēstī par dabu, — turpināja Da- ļins, nu jau sarunādamies ar radistiem. — Urāns — tā ir debess, Krons — ir laiks. Laiks spēj sagraut pat debesi, laiks iznīcina visu, pat savus gara bērnus.
Krons, kā zināms, aprija savus dēlus… kamēr viņu nogāza Zevs, lepnais, dusmīgais, greizsirdīgais, kašķīgais Zemes dēls, cilvēkveidīgais dievs. Cilvēkveidīgais dievs uzvarēja kā Laiku, tā Debesi. Šodien tas arī notiks, — smaidīdams nobeidza Daļins.
Viņš bija mazliet pļāpīgs, kā jau visi virsdienest- nieki. Šim vārdam XXIII gadsimtā bija jauna jēga, gluži cita nekā divdesmitajā gadsimtā. Tagad karavīru vairs nebija, no ļaužu atmiņas sen zuduši arī militārie termini: rotas, vadi, grupas, ierindas, apkalpes, seržanti un arī virsdienesta seržanti. XXIII gadsimtā par virsdienestniekiem saucās tie, kuriem ārsti bija pagarinājuši mūžu un jaunību pāri dabiskajiem sešdesmit septiņdesmit gadiem.
Protams, virsdienestniekiem no piedzīvotā daudz kas aizmirsās. («Bet vai jūs bērnību labi atceraties? Pastāstiet, kā jūs dzīvojāt sešu gadu vecumā,» jautāja Daļins, kad viņam pārmeta kāda interesanta notikuma aizmiršanu.) Virsdienestnieki daudz ko aizmirsa, taču vēl vairāk atcerējās. Dažādos gadsimtos iegūto zināšanu nasta viņus apgrūtināja. Varēja vērot, ka virsdienesta zinātnieki jūtas nedroši, ka viņi atceras pārāk daudz iebildumu. Toties viņi allaž bija lieliski pedagogi un stāstītāji, tie pat labprāt ielaidās sarunās, it kā gribēdami atbrīvoties no atmiņu sloga.
Daļins bija viens no vecākajiem virsdienestniekiem. Viņš atcerējās pirmos mēģinājumus mūža pagarināšanā, kad ilgs mūžs nebija vēl lemts katram, bet tikai viscienījamākajiem un katrā ziņā īsti veselīgiem cilvēkiem. Daļins bija gan zaļoksnis vīrs, gan slavenība: viņš bija kosmosa kapteinis un piedalījies pirmajā ekspedīcijā, kas devās uz Saturna gredzeniem.
Ilgo mūžu viņam piešķīra kā balvu par darbu kosmosā, un tāpēc viņš kosmosam veltīja visus virsdienesta gadus. Viņa laika biedri sen jau bija devušies atpūtā («Dažs uz vasarnīcu, dažs uz kapsētu,» viņš drūmi jokoja), bet Daļins lidoja arvien tālāk un tālāk — lidoja uz Urānu, Neptūnu, Plutonu un pāri Saules sistēmas robežām: uz melnajām un tumšsarkanajām infrazvaigznēm.
Tad izbeidzās kosmosa kapteiņu laikmets un sākās
inženieru laikmets. Daļins veda kosmosā inženierus un līdz ar viņiem nodevās celtniecībai gan uz svelmainā Merkūrija, gan ledainā Ganimēda, uz verdošās Venēras un uz bezsvara Ikara.
«Šī nu gan ir pēdējā reize,» viņš sacīja, stādamies «prāta» amatā uz Ariela. «Man gribas dzīvot uz mīļās Zemes, kur cilvēki, izdzerdami glāzi ūdens, kļūst par divsimt gramiem smagāki. Man gribas plunčāties jūrā, staigāt pa zaļo zālīti, šausmās nenobālēt, kad skābekļa tvertnē atklājas kāda plaisiņa.»
«Šī nu gan ir vispēdīgā reize,» viņš noteica, stādamies «prāta» amatā uz Ariela. «Tas ir mans morālais virsdienestnieka pienākums. Nedrīkst taču visu darbu uzvelt jaunatnes pleciem. Mēs viņus pārvietojam, tāpēc mums jāpalīdz viņiem vismaz ar mājokli.»
5
«Tas ir mans morālais virsdienestnieka pienākums,» sacīja Daļins, pieņemdams norīkojumu uz Arielu.
Lieta tā, ka Ariela stacijas darbs un viss «Krona izkapts» projekts netieši saistījās ar ilga mūža problēmu.
Visi cilvēki nu dzīvoja pa divsimt un trīssimt gadiem. Mirstība samazinājās līdz minimumam. Zemes iedzīvotāju skaits pieauga divreiz straujāk, nekā paredzēts. Tas jau bija sasniedzis ievērojamu skaitli — pāri simt miljardiem.
XXIII gadsimtā cilvēki tuksnešus pārvērta dārzos, tropu mežus — plantācijās, seklos ūdeņos piekopa zemūdens augkopību, okeānos izbūvēja peldošas pon- tonsalas.
Bija laiks atcerēties Ciolkovska vārdus: «Zeme — tā ir cilvēces šūpulis, bet nevar taču mūžīgi dzīvot šūpulī.»
Protams, varēja (XXIII gadsimta tehnika to atļāva) pārvirzīt planētu citā, cilvēkam daudz pieņemamākā orbītā.
Bet kādu planētu īsti lai pārvirza?
Vispasaules Zinātņu akadēmija nolēma neaiztikt
Marsu un Venēru ar to savdabīgajām dzīvēm, atstāt tās kā muzeja eksponātus.
Šim nolūkam kā pirmo nolēma izmantot Urānu.
Bet Urāns ir liels. Smaguma spēks tur cilvēkam par grūtu, atmosfēra pārāk blīva, gaiss saspiestu cilvēkus. Urānu vajadzēja saskaldīt vairākās daļās Zemes apjomā.
Kā lai planētu saskalda? Saskaldīt vien vēl par maz — jāpārvar arī gravitācija. Pat ja planētu saskaldītu, gravitācijas spēki nošķēlumus atkal savienotu, salipinātu, sasaistītu.
XXIII gadsimta sākumā zinātnieki jau mācēja sagriezt gravitācijas lauku. Bet tikai trīs gadsimtus pirms tam, kad Daļins vēl bija students, fiziķi vispār nevarēja iedomāties, ka te varētu kaut ko sagriezt.
Toreiz domāja, ka planētas kustība notiek tukšumā, dēvēja šo tukšumu par «vakuumu», par «telpu», labākā gadījumā — par «lauku». Patiesībā tā nebija nedz telpa, nedz tukšums, bet konkrēta matērija, un gravitācija bija izplatīta šajā matērijā, to mazliet saspriegdama.
Kad šo matēriju izdevās saskaldīt, gravitācija izzuda. Tas ir tāpat — ja jūs ar šķērēnj pārgriezīsiet stingri nospīlētu audeklu, abas malas atsprūk. Ja gravitācijas lauku grieza kalna pakājē, kalns uzgāja gaisā.
Uz Urāna sūtītās kibas, starp tām kiba ar Junas balsi, bija apgādātas ar «šķērēm», pareizāk sakot, «griezējstariem» — ar stariem, kas sabrucināja vakuumu un sašķēla gravitācijas lauku. «Prātam» Daļi- nam vajadzēja šos starus ieslēgt šodien pulksten 12 un 22 minūtēs pēc Maskavas laika.
6
— Juna, cik lodziņu ir mūsu selektoram? — jautāja «prāts» Daļins, pagriezdams muguru Ariela melnajām klintīm. — Sasauciet «prātu» kopsapulci. Lai visi divpadsmit būtu uz ekrāna.
Juna veikli sāka klabināt taustiņus. Selektora ietvaros cits pēc cita iegaismojās gaišzilie ekrāni. Parādījās
it kā etnogrāfiskā muzejā eksponētas grupu priekšnieku sejas: tur bija ķinietis, amerikānis, nēģeris, argentīnietis, indietis, holandietis, čehs, persietis, gruzīns, francūzis, tatārs un malajietis.
— Uzmanību, biedri, — iesāka Daļins. — Pēdējo reizi atkārtosim instrukciju, pēdējo reizi apskatīsim neskaidrības . . .
Uz ekrāna daži «prāti» pielika pie ausīm kabatas mikrotulkus. Vairums saprata krievu valodu — XXIII gadsimta zinātnes valodu.
— Kā norunāts, pulksten divpadsmitos divdesmit divās izdarīsim Urāna sadalīšanu, — Daļins turpināja. — Pulksten divpadsmitos visiem sapulcēties raķešu laukumā — katrai grupai pie savas raķetes. Novērot debesi un būt gataviem. Tiklīdz Urāns būs sadalīts, katra grupa trauksies uz savu atšķēlumu. Vispirms startēs grupas uz tiem atšķēlumiem, kas traucas projām, vispēdīgi uz tiem, kas tuvojas. Vai ir kādi jautājumi?
— Atšķēlumi jāiedala jau laikus, — bilda sirmais un krunkainais inženieris Ļū. Viņam bija tikai septiņdesmit pieci gadi, bet ilga mūža hormoni uz viņu nez kāpēc neiedarbojās. Viņš bija sasirdzis ar vecumu, un viņam pēc gadiem desmit vai piecpadsmit bija jāmirst.
— Iedalīsim, — piekrita Daļins. — Kārtība būs tāda: pirmais atšķēlums, kas vistuvāk Saulei un trauksies uz Sauli, — būs jūsu, Ļū. Mēs virzāmies pretēji pulksteņa rādītājiem, tāpat kā riņķo planētas. Otrais atšķēlums, kas vairāk pa kreisi un tuvāk Jaunavas zvaigznājam, — jūsu grupai, Dženkinson …
Daļins uzmeta shēmu un pagrieza bloknotu pret ekrānu. Divpadsmit galvas pieliecās, lai nozīmētu shēmu.
— Vajag norunāt par signāliem, — turpināja sistemātiskais Ļū. — Ar numuriem apzīmēt nav ērti. Var iznākt juceklis.
— Labi, nosauksim atšķēlumus pieņemtos vārdos. — Daļins atskatījās. — Juna, meitenīt, jūs saprotat skaistumu. Ātri sadomājiet divpadsmit skanīgu nosaukumu nākamajām planētām.
— Tās var nosaukt par godu «prātiem», — ierosināja Juna. — Ļū planēta, Dženkinsona planēta … Un
katra ziņa jabut Daļiņa planētai, — viņa tvīkdama piebilda.
Daļins enerģiski atvēcinājās rokām:
— Jūs, meitenīt, esat tīrās muļķības izdomājusi! Tādu sevis slavināšanu es nepieļaušu! Tūkstošiem cilvēku ir gatavojuši planētas sadalīšanu, miljoniem ļaužu iekārtos planētu, miljardi to apdzīvos, bet mēs tai pielipināsim viena cilvēka — novērotāju grupas priekšnieka vārdu. Tas neiet. Paklau tu, Vladimir, tu esi dzejnieks, ātri sadomā divpadsmit poētisku vārdu.
— Poēzija, — Vladimirs minēja otro vārdu, kas iešāvās prātā. Kā pirmo viņš bija domājis sievietes vārdu Juna.
Daļins bija priecīgs:
— Tas ir labi! Pat tradīcija ievērota. Saule — Apolons, un tam apkārt mūzas: Poēzija, Proza, Opera, Balets, Drāma. Kādreiz vēlāk uz katras planētas radīsies akadēmijas, mākslas skolas, tiks rīkoti visas Saules svētki. Ļaudis pulcēsies uz Baleta planētas dejām, uz Poēzijas improvizēs dzejoļus, uz Operas planētas pulcēsies kordziedātāji, uz Mūzikas planētas klausīsies simfonijas. Labi, Vladimir, tev ir fantāzija.
Taisnību sakot, fantazēja pats Daļins.
— Poēzija — Ļū, — viņš diktēja. — Dženkinsons — Proza. Anandašvili — Drāma. Gazlevi — jums laikam pa prātam būtu Gastronomija?
— Kāpēc ne? Gastronomija — tā ir smalka māksla, — atsaucās resnais persietis, lielais izēdājs.
— Nākamos iedzīvotājus nevajag nobarot. Uzņe- mieties, Gazlevi, šefību par Baletu.
Visi pasmaidīja, iedomādamies resnīti baletmeistara lomā.
— Tagad atkārtošu vispārējus norādījumus, — turpināja Daļins. — Pirms starta katrs pats izraugās trasi. Katrs tuvojas savam objektam, bremzē līdz riņķa ātrumam. Jāturas drošā attālumā — simt vai divsimt tūkstoš kilometru atstatu. Pirmajā laikā tuvāk jums nemaz nav jābūt.
— Bet kad nosēšanās? — nepacietīgi noprasīja uz Drāmu norīkotais melnacis Anandašvili.
, Ar nosēšanos nesteidzieties. Pirmā mēneša uzdevums — noteikt jaunu orbītu, novērot atdzišanas procesa norisi. Nekur nav jāsteidzas. Mēneša laikā neviens atšķēlums ārpus Neptūna orbītas neaizklīdīs, neviens pats līdz Saturnam neaizkļūs … Uzturiet sakarus ar mani. Es būšu te, uz Ariela. Bet, kur atradīsies Ariels, to uzzināsiet pa radio.
Instruktāža ieilga. Tā vēl nebija beigusies, kad no savas radiokabīnes gaišo galvu pabāza Herta:
— Runā Zeme, Daļin. Vai jūs klausīsities?
Tas bija parastais pēdējo ziņu raidījums kosmosam. To raidīja ar orientētu staru pulksten 8 Marsam, 8.30 — Jupiteram, 9 — Saturnam, 9.30 bija Urāna kārta. Tāpat kā pirms trim gadsimtiem, raidījums sākās ar Kremļa kurantu dzidrajām skaņām.
Izdzirdējuši šīs mīļās skaņas, skarbās sejas uz ekrāna atplauka kautrā un maigā smaidā. Katrs atcerējās savu māju — baltos bērzus ar melnajām svēdrām vai arī zaļas bambusniedres, vai tulpes klusā kanālmalā. Māja, dārzs, māte, bērni, laipnā un mīļā Zeme!
Zeme stāstīja par saviem sasniegumiem: uzcelta jauna pontonu sala dienvidaustrumos no Havaju salām. Uz turieni, uz mūžīgā pavasara zemi, pārceļ desmit tūkstoš skolu. Apūdeņots milzīgs apgabals Sahārā pie Kongo Čadas saldūdens jūras. Dārzkopju sacensības Hārlemā. Izaudzēta tumšvioletas krāsas roze cilvēka galvas lielumā. Dejas svētkos godalgu izcīnījusi spāniete Lolita. Tiek veikti pētījumi Zemes kodola iekšējo robežu apkaimē.
Un pēkšņi:
— … lai gan zinātnieki laiduši darbā pēdējo tehnikas jaunumu — «griezējstarus», tādus pašus, kādi paredzēti «Krona izkapts» projektā, mēģinājums iegūt paraugus neizdevās. Ģeoloģijas akadēmijas «prāts» Zans Brio ir tais uzskatos, ka savdabīgajos planētas iekšējās plazmas apstākļos griezējstari nedarbojas.
Daļins sarāvās un strauji apsviedās pret selektoru. Divpadsmit acu pāri gaidīdami raudzījās viņā.
177
Pārraide bija beigusies. Melodiski izskanēja kuranti. Tarkšķēja kāds helikopters. Laikam lidoja garām Spasa tornim.
12 — 357
Ko nozīmēja šī pārraide? Informāciju vai padomu? Zeme ziņoja, ka griezējstari neņem planētas kodolu. Tātad arī Urāna kodolu viņi šodien nespēs sašķelt? Vai jāpārtrauc iesāktie darbi un jāgaida, kamēr uz Zemes pārbauda griezēj ierīces? Varbūt Zana Brio domas ir zinātnieka personīgie ieskati, kurus var arī neņemt vērā? Pat tas nav galvenais, vai tie ir viņa personīgie ieskati vai nav. Svarīgs ir kas cits: vai viņam ir vai nav taisnība? Vai tas tiesa, ka griezējstari neņem planētas kodolu? Vai drīkst maz laist darbā apšaubāmu ierīci?
— Ko jūs, «prāti», teiksit? — Daļins jautāja.
— Tā nedrīkst! — iesaucās Anandašvili. — Tā ir priekšā teikšana!
Seši «prāti» izteicās par griezējstaru ieslēgšanu, seši — pret. Izšķirt vajadzēja Daļinam.
Kuplo, cirtaino bārdu līdz krūtīm noliecis, viņš iegrima pārdomās.
Baltās, dzeltenās un melnās sejas uz ekrāna klusēja un gaidīja.
— Lūgsim padomu no Zemes, — izlēma Daļins. —- Nosūtīsim radiogrammu Kosmosa akadēmijai. Tātad cilvēkus uz raķešu lidlauka pagaidām nevajag vest.
7
Radiostacija noraidīja orientētu staru, Herta noklikšķināja Morzes atslēgu… Uz Zemes aizlidoja ziņojums, aiztrauca ar gaismas ātrumu: trīssimt tūkstošu kilometru sekundē, atkal trīssimt tūkstošu, vēlreiz trīssimt tūkstošu, vēlreiz trīssimt tūkstošu . . . Vladimirs nedabūja ne nokāsēties, kad radiogramma jau bija aiztraukusi miljoniem kilometrus.
Taču līdz Kosmosa akadēmijai tai vajadzēja traukt 2 stundas un 32 minūtes un tikpat ilgi atkal atpakaļ.
Radiogramma vēl nebija tikusi pāri Saturna orbītai, kad pārnāca Ķerims un pieprasīja -pusdienas. Ko radisti ēda pusdienās, palika nezināms. Ēdienu karti Vladimirs nepierakstīja. Viņš vairs nebija pārliecināts, ka šī diena ieies vēsturē.
Uz pusdienu beigām pie radistiem iegāja Daļins. Viņš piesēdās pie galda, bet ēst atteicās.
«Prāts» vispār diezgan bieži tāpat vien iegriezās. savā radiosekretariātā mazliet papļāpāt, stiprināties jauniešu možumā. Tā izcils ģenerālis (Vladimira izdomāts salīdzinājums) atpūtas brīdī spēlē zaldātiņus ar mazdēlu.
Daļinam patika stāstīt, un radisti viņu labprāt izjautāja: Vladimirs •— par zinātni, Kerims — vairāk par pagātni, par varonīgo XX gadsimtu.
— Pastāstiet, kā tas viss sākās? Kā sturmējāt Ziemas pili? Ko runāja ielās? Vai caru tikāt redzējis? Kur atradās cars?
Daļms smaidīdams atbildēja:
— Tev, draudziņ, viss ir sajucis. Esmu dzimis daudz vēlāk. Ziemas pils ieņemšanu, tāpat kā tu, esmu redzējis tikai filmās.
— Vai kapitālistus redzējāt? Kādi tie izskatījās? Vai katrā ziņā resni?
— Arī kapitālistus, Kerim, tikpat kā neesmu redzējis. Tie pie mums ieradās tikai no ārzemēm, knipšķi- nāja fotoaparātus, skatījās un brīnījās, kā mēs bez viņiem neaizejot bojā. To gan atceros, ka kapitālisma paliekas manā laikā vēl bija. Atceros dzērājus. Bija tāda blēņošanās: atšķaidīja etilspirtu ar ūdeni un meta to veselām glāzēm. Galvā juceklis, un smadzeņu darbība traucēta. Dažam labam patika ālēties, aizmirst apdomību un pieklājību, ļāvās tikai pašu noskaņai. Atceros arī personīgā īpašuma nevienlīdzību. Piemēram, pa ielu automašīnā brauc puisis — kibu toreiz nebija, cilvēki paši vadīja mašīnas, — bet līdzās kājām iet vecīte. Tāds neaptur vis savu mašīnu un neuzņem vecīti. Viņam tas ne prātā nenāk. Mašīnas īpašnieks ir viņš un nevis vecīte.
— Vai tiešām tā bija? — Juna brīnījās. — Kāpēc tad vecīte nepaņēma sev mašīnu?
— Toreiz vēl neņēma, bet pirka par naudu. Nauda bija tādi rakstaini papīrīši. Tos vienlīdzīgi neizsniedza: par sarežģītu darbu vairāk, par vienkāršu mazāk.
Vladimiru vairāk interesēja nākotne.
— Un kas būs tālāk? — viņš jautāja. — Sašķelsim Urānu, un kas notiks tālāk?
— Tālāk savus trīssimt gadu jēgsimies ar planētām. Gaidīsim, kamēr tās atdziest, nolīdzināsim tās, novietosim vajadzīgajā stāvoklī, mainīsim planētu atmosfēru — metānu un amonjaku pārvērtīsim ogļskābā gāzē, slāpekli un ūdenī. Tad iekopsim augu valsti, kas piesātinās gaisu ar skābekli. . .
— Un tālāk? Gādāsim par planētu labiekārtošanu un apdzīvošanu …
— Tālāk saskaldīsim Neptūnu, — atbildēja «prāts». -— Tad ķersimies pie Saturna un Jupitera. Ja vien tiem kodols ir ciets. Tas vēl jānoskaidro.
— Un tad?
— Tad, kā jau to ierosinājis Ciolkovskis, uzbūvēsim mākslīgus stikla un alumīnija pavadoņus.
— Bet pavadoņos taču ir bezsvara stāvoklis. Bērniem, kā to apgalvo profilaktiķi, bezsvara stāvoklis kaitīgs.
(Par profilaktiķiem XXIII gadsimtā dēvēja ārstus, jo viņiem biežāk nācās slimības novērst, nevis ārstēt.)
— Kas zin, varbūt iedegsim vēl vienu sauli: savāksim starpzvaigžņu telpas tumšos ķermeņus un sagāzīsim tos vienā kaudzē. Jūs taču zināt lielo masu likumu. Vajag tikai sakopot pietiekama daudzuma matērijas, un katrā zinā iedegsies saule.
— Un tad?
. . . Bet šodien Vladimirs neuzdrošinājās izteikt savus jautājumus. Nedrīkstēja izjautāt par rītdienas pasākumiem, ja šīsdienas pasākums nebija izdevies.
«Prāts» sēdēja pie galda un bungoja ar pirkstiem.
— Vai esat kādreiz zivis ķēruši? — viņš noprasīja. — Nevis ar elektrību, nevis ar ultraskaņu. Ar vienkāršu makšķeri, ar dzīvu ēsmu esat ķēruši? Kādreiz bija tāda aizraušanās: sēdi upītes krastā un vēro pludiņu. Ūdens spīguļo, pludiņš lēkā mirguļos. Upītes atspulgā peld mākoņi. Tik labi. Ir prāts rosās, ir rūpju nekādu.
Kerims atgrūda šķīvi.
— Kāpēc jūs, «prāt», kavējat laiku? Atbildi nevajag gaidīt. Zeme atbildēs: «Atlikt!» Vienmēr drošāk ir atlikt. Es nospiestu pogu, un lieta darīta. Lai notiek kas notikdams. Tādas ir manas domas.
— «Lai notiek kas notikdams»! — Daļins rūgti nosmīnēja. — Ja nu nekas nenotiek? Vajag domāt, Ke- rim. Pogas nospiešanai spēka pietiks katram.
Kerims apvainojies tūlīt aizgāja. Viņš uzdomāja sev darbu: pārbaudīt automātisko signalizāciju degvielu noliktavā. Pēc viņa piecēlās arī Daļins:
— Es iešu pastaigāšos, Vladimir, pavadi mani.
Bet skafandru kamerā viņš pārdomāja un aizraidīja jauno radistu prom.
— Tu, Vladimir, atvaino mani, man jāpadomā. Nedusmojies, pastaigāsim citu reizi.
Vladimirs novilka skafandru un pa vaļējām durvīm iešmauca taisni radiotelpā. Meitenes viņu pat nepamanīja. Tās sēdēja savās kabīnēs ar muguru pret durvīm, apkārt negrozīdamās, un runāja par saviem darbiem. Skrēja sekundes un minūtes. Miegaini dūca radioaparāti. Kaut kur uz netverami tālās Zemes tika rakstīta atbilde Daļinam: izšķīrās projekta liktenis.
Vladimirs skumjā domīgumā sacerēja dzejas rindas:
Nospiest pogu — liekas bērnu spēle …
8
— «Prāts» tomēr lieliski izdomājis! — pēkšņi ierunājās Juna. — Dziesmas planēta, Drāmas planēta, Dejas planēta. Man gribētos dzīvot uz Dejas planētas. Tur dzīve būtu jautra: rīta rosmes vietā dancošana, pirms darba — dancis, pirms pusdienām — rotaļas. Un kur tas skaistums: visapkārt daiļums — puķes, puķes, puķes . . . Kurš ierodas neglītā apģērbā, to par bezgaumību no planētas prom. Cik jauki! Viss top no jauna. Tikpat kā bērnu audzinātu: tas vēl pavisam mazs muļķītis, tu viņu māci, kā no māliem veido mazo cilvēciņu. Bet te uzreiz vesela planēta — daiļa, krāšņa un līksma. Kuru tu, Herta, izvēlēsies?
Herta smagi nopūtās:
— Man gribētos dzīvot uz Zemes, dzīvot Zviedrijā, kādā piekrastē. Pie mums ir tik klusi, tik mierīgi:
pelēka jūra un kaijas virs tās, spodras mājiņas, sarkani dakstiņi. Tu, Juna, nenosodi mani, bet kosmoss mani biedē. Te nejūtos kā cilvēkos. Dienā debesis melnas, zvaigznes mirgo saules gaismā. Arī nāve glūn līdzās. Katru nakti rādās sapņi: Kerims guļ saplēstā skafandrā, es pūlos aizspiest caurumu, bet gaiss plūst un plūst, sūcas cauri. . .
Vladimirs iepleta acis: «Tad ta joki! Izrādās, ka Hertai — visizdarīgākajai un strādīgākajai radistei, kas tik sen jau prom no Zemes un kas aizklīdusi līdz Saules sistēmas robežmalai, — nepatīk kosmoss. Kāpēc tad viņa negriežas atpakaļ uz mājām?»
Jauneklis nekā nesacīja, pat neiekāsējās, lai neliktu sevi manīt. Viņš ir nedomāja likt sevi manīt, XXIII gadsimtā nebija pieņemts savas domas slēpt un tāpēc noklausīties citu sarunas nebija nekas nepieklājīgs.
— Bet Kerims negribēs dzīvot uz Zemes, — iebilda Juna. — Kerimam klusums nepatīk.
— Viņam taču jārēķinās arī ar mani, — gandrīz aizvainota atteica Herta. — Tik daudz esmu braukājusi viņam līdzi, pat uz Arielu. Bet, kad mums atskries maziņais . . . Kerimam to vajadzēs ņemt vērā un nepamest mani vienu,
— Pametīs … — atcirta Juna.
Herta nezin kāpēc satrūkās.
— Tu tikai nestāsti Kerimam, citādi viņš sadusmosies. Es solījos viņam sekot visur, visur, kaut vai līdz pasaules malai. Es gan solījos par sevi, nevis par maziņo. Tad būs cita runa.
— Vai tu ļoti mīli Kerimu?
— Ļoti — ļoti — ļoti! — kā trīskārtīgu dievošanos atkārtoja Herta. — Man nekā nevajag, ja vien līdzās ir viņš. Kad viņa nav, es domāju tikai par viņu, kad viņš ir blakus, tad arī domāju par viņu.
— Nē, tu viņu nemīli, — pēkšņi attrauca Juna. — Tā nemīl. Taisnību sakot, tu neproti mīlēt, liela un stipra tu esi ārēji, par pusgalvu garāka nekā es, bet sirds tev kā tramīgai meitenei. Tu apskauj ies, it Jkā gribēdama viņu sasaistīt, lai viņš neaizietu, lai būtu
tev līdzas, sargatu tevi, aprupetu un palīdzētu tev. It ka viņš tev nebūtu vīrs, bet sargs.
Vladimiram par izbrīnu, Herta tikpat kā neprotestēja.
— Bet kā gan citādi? — viņa bija pārsteigta. — Protams, lai mani apsargātu un aprūpētu. Tāpēc jau viņš man ir vīrs.
— Nē, tā nav mīlestība, — noskaldīja Juna. — Mīlestībā cilvēks ir dāsns, tas grib dot un nevis ņemt. Es mīlētu tā, lai viņš justos labi, lai viņš celtos līdz debesīm un nevis nolaistos Zviedrijā. Kad es mīlu, es jūtos stiprāka. Tad man šķiet, ka uz rokām aiznesīšu mīļoto. Visu laiku esmu meklējusi tādu, kura dēļ nebūtu žēl sirdi izraut un viņam pie kājām nomest.. . Un es esmu atradusi, esmu atradusi, atradusi! — Juna vairs nerunāja, bet skandēja, katru vārdu dziedādama. —• Es viņu atradu te, pasaules malā, atradu uz Ariela. Ieraudzīju cilvēku, kas ar planētām spēlē biljardu un kā sirmās senatnes dievs no māliem taisa jaunas pasaules, dod vārdus piedzimušajām un noteic viņu seju uz gadu tūkstošiem . . .
-— Vai tu mīli «prātu»? — gandrīz šausmās iekliedzās Herta. — Bet viņš taču ir virsdienestnieks.
— Viņš ir varonis! Kurš jautā, cik gadu varonim!
Aizgrābta Juna izgāja no kabīnes un apstājās istabas vidū. Tikai tagad viņa ieraudzīja Vladimiru. Junas sejā izpaudās bailes, sašutums un nievas. Tad viņa izplūda tīši skaļos smieklos . . .
«Tu visu dzirdēji?» skanēja viņas smieklos. «Klausies vesels. Tev tas nelīdzēs.»
9
Trīssimt tūkstošu kilometru sekundē, trīssimt tūkstošu, trīssimt un trīssimt. .. No Zemes nāca atbilde, nāca pāri Marsa, Cerēras, Junonas un Pallādas, Jupitera un viņa divpadsmit pavadoņu orbītām . . . Bet Vladimiram jau bija aizmirsies, ka no Zemes nāk
atbilde. Pat XXIII gadsimtā atraidītās mīlestības dēļ grūti bija rast mierinājumu darbā.
Viņš ierāvās krēslainajā kameras noliktavā, kur glabājās skafandri. Šķiet, viņš raudāja, pie tukšā skafandra pleca piespiedies. Var jau būt, ka tas bija Ju- nas skafandrs. Vladimirs apsēdās un, tukšām acīm tumsā vērdamies, čukstēja:
Kam vārdus vispār bilst..,
Un pats par sevi brīnījās. Kāda jocīga inerce! Poēma taču tika rakstīta, lai Juna brīnītos, satrauktos, lai viņu novērtētu un kā dzejnieku iemīlētu …
Kam vārdus vispār bilst, ja mīlā atraidīts?
Te piepeši līdzās kaut kas lempuroja un trokšņoja. Vai tik tas nav «prāts» Daļins? Kā tad, tas bija viņš. Daļins lika kaktā savu skafandru, kas lēnītēm svērās uz blakus skafandriem. Uz Ariela viss krita lēnītēm.
— Kas te ir? — gaismu iedegdams, noprasīja Daļins. — Vai tu, Vladimir . . . Vai vēl nav?
Viņš apjautājās par Zemes radiogrammu. Taču Vladimirs nesaprata un tāpēc neatbildēja.
— Par ātru. Vēl jau nevar būt, — Daļins pats sev atbildēja. Savu cirtaino bārdu plaukstā saņēmis, viņš apsēdās līdzās.
Bet Vladimirs domāja:
«Man līdzās sēž cilvēks, kas nolaupījis manu laimi, nolaupījis pašam nevajadzīgo laimi. Viņš sēž un prāto par diez kādu ziņojumu, par diez kāda Žana Brio domām. Kam viņam meitenes mīlestība? Tā viņam tikpat kā aklajam Rembranta glezna.»
— Vai jums, «prāt», ir ģimene?
Vecais kosmonauts nopūtās:
— Kaut kā nav sanācis, Vladimir. Ar sievietēm ir grūti. Viņas mūs, kosmiešus, ir mīl, ir nemīl. Mīl tāpēc, ka esam debess iekarotāji, mīl par šo un to, mīl mūsu slavas mirdzumu. Bet, kad tās mūs iemīl, tad grib mūs šķirt no debesīm, piesiet zīda saitītē pie savām durvīm. Viņas meklē lauvu, lai pataisītu to par bul
dogu. Tas ir mūžīgais stāsts par valdnieci Omfali, kas nosēdināja Heraklu pie vērpjamā ratiņa. Redziet, viņai glaimoja, ka viņa padara rāmu pašu Heraklu. Bet pie ratiņa viņš jau vairs nebija Herakls.
«Protams,» domāja Vladimirs, «viņam nevajag man nolaupītās laimes. Rembranta glezna ir tikusi aklajam.»
Viņam ļoti gribējās Daļinam visu izstāstīt. Nevis kā sāncensim vai priekšniekam, bet kā vecākajam biedram. Viņš pats zina, ka ir virsdienestnieks, ka Juna un viņš nesader kopā. XXIII gadsimta cilvēki bija ļoti vaļsirdīgi, saviem priekštečiem viņi būtu likušies pat nesmalkjūtīgi. Bet Vladimirs savukārt brīnītos, dzirdējis par kādu, kas slēpj savu slimību vai vājību. Vājība taču vieglāk pārvarama visiem kopā, vājais posms jāpazīst katram, citādi kopīgais darbs neveiksies. Tāpat Vladimirs brīnītos, saticis izgudrotāju, kas vientulībā lolo kādu ideju un gaida to nobriestam. Gluži otrādi, XXIII gadsimtā bija pieņemts atklāti paust vēl nenobriedušās idejas un cik vien iespējams vairāk ļaužu iesaistīt ideju apspriešanā. Visi saprata, ka atklājumi veicami tikai kopīgi.
Bet šoreiz ir mīlestība — sensenas, egoistiskas jūtas. Vladimirs grib, lai viņu mīlētu, Juna grib — lai mīlētu Junu. Bet Daļins?
— Bet ja nu jūs tagad iemīlētu? — tvīkdams vaicāja Vladimirs.
Daļins skumji pasmaidīja:
— Ja iemīlētu! Tad es būtu laimīgs. Pamestu melno kosmosu, pasēdētu mājās uz Zemes. Tik sveša man ir mūsu māja. Ir tādi stūrīši, kur ne reizes neesmu bijis. Es neesmu redzējis saules lēktu, Himalajos, Dienvidpolā esmu bijis tikai tā, starp citu… Ja blakus būtu dzīves biedre . . .
«Nē, viņam nav jāstāsta,» nodomāja Vladimirs un atkal notvīka. «Bet vai slēpt ir labi? Vai tas ir godīgi?»
Noliktavas durvis atvērās. Uz sliekšņa stāvēja Herta.
— Es dzirdēju balsis. No zemes pienākusi atbilde.
Zeme ziņoja pa radio: «Dārgais «prāt» Daļin! Izcilākie kosmiskās griešanas speciālisti atrodas uz Ariela. Mēs pilnīgi uzticamies jums un viņiem. Uz Zemes mēs izmantojām jūsu griezējaparātu samazinātas kopijas. Aparāts strādāja nevainojami, līdz sasniedza kodola robežu. Dziļāk neņēma. Izlemiet paši.»
Uz selektora atkal parādījās divpadsmit sejas: sirmais un krunkainais Ļū, Dženkinsons ar izvirzīto žokli, resnis Gazlevi, lepnais skaistulis Anandašvili. .. Seši piesardzīgie pateica: «Pagaidīsim. Atliksim.» Seši nepacietīgie iebilda: «Nav ko gaidīt, nospiediet pogu.»
— Bet ko mēs varam iesākt? — jautāja Dženkinsons. — Saukt kibas atpakaļ un tās pārbaudīt? Tas nav mūsu spēkos. No Urāna tās nespēj pacelties.
— Gaidīt, gaidīt, gaidīt! — iekarsa Anandašvili. — Bet varbūt traucējumi uz Zemes pavisam niecīgi: varbūt nebija kontakta, vajadzēja piespiest ciešāk. Cik reižu radiotehnikā tā nav noticis! Gaidīt, gaidīt pusgadu, bet te ir augsta temperatūra, spiediens, radiācija. Mūsu kibas pusgadu neizturēs.
Ļū, acis miegdams, piebilda:
— Zobu sāpes saprot tikai tas, kam pašam zobi sāp. Ir mēģinājumi, kas nav veicami ar modeļiem. Lai zinātu, vai Urāns sadalāms, vajag sadalīt pašu Urānu.
Seši «par», seši «pret». Un atkal izšķirt vajadzēja Daļinam. Smagi nopūties, viņš pavisam klusi noteica:
— Mēģinājumu nosaku pulksten piecpadsmitos piecdesmit minūtēs.
Divpadsmit acu pāri reizē pavērsās lejup un pa kreisi: uz kreiso roku, uz kuras ari XXIII gadsimtā nēsāja pulksteni.
Atlikušās četrdesmit minūtes pagāja priekšlidojuma steigā. Ekrāni iegaismojās un nodzisa. Grupas ziņoja, ka ir gatavas doties lidojumā. Tie, kas nešaubījās par veiksmi, teica atvadvārdus. Šaubīgie mulsi smaidīja.
Vladimirs simto reizi pārbaudīja jau sen sastādīto un kodēto radiogrammu kibām: nekavējoties ieslēgt griezējstaru un tūlīt pēc tam virzienaparātu. Aparāts bija vajadzīgs, lai stars izveidotu pilnu apli. Katrai ki-
bai vajadzētu planētu pāršķelt uz pusēm, par visām četrām — sašķelt to divpadsmit daļās.
Pavēles lenti iestādīja raidītājā. Kerims ieslēdza radiometronomu. Mehāniskā balss uzsāka raidījumu: «Atlikušas piecas minūtes .. . atlikušas četras minūtes … atlikušas trīs minūtes.» «Prāts» uzlika uz spīdīgās pogas rādītājpirkstu, resnu pirkstu ar apkodītu nagu. Vairs atlikusi viena minūte . . . piecdesmit sekundes, četrdesmit, trīsdesmit, divdesmit, desmit, piecas . ..
Tik-tak, tik-tak!
Tad viņš nospieda! _ Un pagriezās pret logu. Pagriezās arī visi radisti. Arā pie zvaigžņotajām debesīm karājās milzīga, pelēk- zaļa bumba. Ar vienu pusi tā zvaigznes it kā uzsūca, ar otru pusi spļāva ārā …
Vladimirs sevī drudžaini rēķināja: «Pāršķelšanai vajadzīga viena minūte. .. Tad gravitācija it kā zūd, atšķeltie gabali sāk aizklīst. .. bet ar kādu ātrumu?»
—Pagājusi viena minūte, — ziņoja metronoms.
«Ātrums ir atkarīgs no gravitācijas lauka intensitātes .. . no gravitācijas, kas tagad zudusi… un no centrbēdzes spēka . . . Bet superblīvā kodola eksplozija? Kā lai to paredz?»
— Pagājušas divas minūtes.
«… Tā vai citādi, pēc minūtēm piecām plaisa starp diviem gabaliem būs tūkstoš kilometru plata. Pēc piecām minūtēm mēs skatīsim plaisu savām acīm. Bet teleskopi? Ar teleskopiem tā jāredz jau tagad.»
— Pagājušas trīs minūtes.
Observatorija klusē. Daļiņa pieri vagoja dziļa grumba. Junas seja pauž ciešanas, Kerima seja — sasprindzinājumu. Viņa spēcīgie muskuļi saspriegti, pirksti velkas dūrē. Viņam tā gribas būt tur, uz Urāna, ar rokām ieķerties plaisas krantē, sakostiem zobiem saņemt visus spēkus un saraustīt planētu, lai tā pārplīst kā arbūzs, zem zaļās mizas atklādams savas ugunīgi sārtās iekšas.
— Pagājušas četras minūtes.
Tas ir Vladimirs, kas visu ievēro. Tas ir Vladimirs, kas domā par arbūzu. Uztraukumā viņam aizrāvās
elpa, tomēr visu ievēro un izdomā salīdzinājumus. Viņā mājo it kā divējas, pat trejādas būtnes: nomāktais, nelaimīgais mīlētājs, tam blakus — lielā darba līdzstrādnieks, kas dedzīgi alkst uzvaras, un turpat — ziņkārīgs vērotājs un vārda mākslas meistars.
Bet kam vārdus vispār bilst, ja mīlā atraidīts?
— Pagājušas piecas minūtes.
Nu jau plaisai jābūt redzamai. Pirksta platumā. Varbūt to aizsedz atmosfēra?
Desmitajā minūtē selektorā noknikstēja viens ekrāns. Parādījās nedzimušās Drāmas planētas komandanta Anandašvili satrauktā seja.
— Neizdevās, «prāt». Vai signālu neatkārtot?
Tūlīt parādījās kāda cita seja — holandieša Strausa,
pirmā skeptiķa un Skulptūras planētas komandantā mierīgā seja.
— «Prāt», kāda būs pavēle? Gaidīt raķešu laukumā vai griezties atpakaļ uz mājām?
«Prāts» neko neatbildēja, viņš pastiepa roku un pagrieza slēdzēju. Selektorā ekrāniņi satumsa visi reizē.
Tumsa. Klusums. Milzīga, blāvzaļa bumba karājas pie debesīm tāpat kā vakar, tāpat kā pirms miljardiem gadu.
Nomākts un sakauts, riskējis un sagrauzts sēž sakumpis, plecīgs un bezspēcīgs vīrs. Acīs tam tukšums, cirtainajos matos sirma šķipsna.
Tā mēdz notikt ar virsdienestniekiem: pārpūle, stipri satricinājumi, un visa dziedināšana vējā. Organisms atgriežas uz parastā, dabiskā novītuma ceļa.
11
Tumsa, klusums. Zaļa ripa pie zvaigžņotajām debesīm. Herta šņukst, abām rokām vīrā ieķērusies. Nomāktais sirmgalvis stāv pie loga.
Piepeši Juna iekliegdamās izstieptām rokām peldus metas pie viņa . . .
— Tā nedrīkst, «prāt»! — viņa sauc. — Nezaudē cerības! Būs labi, viss vēl būs labi… Es mīlu tevi, «prāt» … es mīlu tevi, ja tas tevi remdina . .. Mīlu, mīlu!
Herta vairs nešņukst, viņa raugās ziņkārām un nelabām acīm. Kāda bezkaunīga vaļsirdība! Herta tā neatļautos. Kerims vaibstās, it kā mutē rūgtu būtu ieņēmis. Viņš neieredz jūtelību. Vladimirs drebošām rokām uzmauc austiņas, lai tik nebūtu jādzird.
Bet Junai vienalga. Lai dzird visa pasaule. Viņa lepojas ar savu mīlestību, ar mīlestību viņa glābj mīļo, glābj ar visspēcīgāko līdzekli, ar visspēcīgāko vārdu, kāds vien ir viņas rīcībā.
— Es mīlu . . . mīlu . . . mīlu …
Mezglaini pirksti iegulst viņas kuplajos matos. Daļiņa lūpas skumji smaida. Taču acīs vairs nav blāvuma un bezcerības.
— Vai tu, Omfale, mīlēsi mani arī kā vērpēju?
Juna nesaprot. Viņa taču nedzirdēja sarunu noliktavā. Taisnību sakot, Daļins vairāk gan jautā pats sev. Pēc cik nedēļām šī meitene, kas iemīlējusies liela darba vadītājā, novērsīsies no pensionāra?
— Mīlēšu tevi vienmēr, vienmēr, vienmēr, — Juna apgalvo. — Mēs būsim kopā visur, visur, visur. Zeme ir skaista: tur ir jūra un kaijas virs tās. Mēs izredzēsim to visu: smiltīs ieputinātās piramīdas, perlamutra miglu virs Temzas, Kremļa rubīna zvaigznes . . . Ķersim upītēs zivis, priecāsimies, kā lēkā pludiņš spulgajā ūdenī. Es būšu ar tevi visur, it visur … Mūžam tevi mīlēšu, mīlēšu, mīlēšu . ..
Viņa atkal un atkal saka šo diženo vārdu, it kā celdama žogu, kam jāsarga mīļotais no visām pasaules nepatikšanām.
Lielā, mezglainā roka glauda kuplos matus.
Vladimirs piespiež austiņas. Kāpēc kibas tik slikti dzirdamas? Tās kaut ko murmina, nevarēdamas šo du- dināšanu pārmākt. Vladimirs ieslēdz reproduktoru. Lai rēc! Ar viņu taču nerēķinās, viņš arī nerēķināsies. Tā kā tā tikko dzirdams. Bet kas notiek uz Urāna?
Piepeši istabā atskan Junas mierīgā un skaidrā balss. Tā nav meitenes Junas balss, bet Junas-kibas balss no Urāna.
— Žilbinošas baltkvēles strūklas, zilganas dzirksteles, — ziņo kiba. — Kaut kas plīst un trūkst, grūžas un spiežas. Savu ceļu esmu veikusi līdz galam,
sasniegusi projektā paredzēto dziļumu. Spiediens sasniedz izturības robežu. Virsma elektrizējas. Metāls un māls tek. Ko darīt tālāk? Kāpēc esmu šurp sūtīta?
Tad kāda liela roka atbīda melnīgsnējo seju ar valganajām lūpām.
— Vladimir, kāpēc šī kiba dzirdama labāk par citām?
Vladimirs nepatikā atbild:
— Es gribēju saglabāt virstoņus, tāpēc ieskaņoju balsi augstākā frekvencē, vienu pakāpi augstāk nekā citas balsis.
— Tātad zema frekvence noslāpst, Vladimir?
— Kā dzirdat.
— Tātad zema frekvence noslāpst, Vladimir? — Da]ins vēlreiz atkārto. — To, bez šaubām, var saprast. Jonizētās gāzes, jonizētais apvalks, ierosinātie atomi, savas strāvas, savs gravitācijas lauks. Kas mums tur strādā ar zemām frekvencēm? Pavēles līdz kibām nonāk, staru ieslēdz ar līdzstrāvu. A, lūk, kas: pagriežamais mehānisms ar parasto dzinēju piecdesmit herci… Nu, Vladimir, raksti augšā jaunu pavēli: vēlreiz ieslēgt griezējstaru un pēc tam pagriežamo mehānismu griezt ar rokām, ar manipulatoriem.
12
Viss notika gluži kā pirmo reizi: raidītājā iestādīta kodēta lente, tikšķ metronoms, pieci satraukti aculiecinieki piespieduši savas pieres pie loga.
Pavēli kibām nosūtīja pulksten 17 un 46 minūtēs.
Lēnām un baigi tikšķēja metronoms. Vladimiram negribējās pat elpot. Uztraukumā aizžņaudzās rīkle.
Pagāja viena minūte.
Pagāja otra.
Trešās minūtes beigās Vladimiram likās, it kā uz milzīgā, zaļā diska parādījusies zilgana stīdziņa.
Viņš neticēja savām acīm. Vēra tās ciet un atkal vaļā. Ir vai nav? Ir! Tur jau ir otra, ir arī trešā — uz ekvatora …
— Lava, — Daļins noteica aizsmakušā balsī.
Kaut kur dziļumā, zem tūkstoš kilometru biezā atmosfēras slāņa jau tecēja uguns upes, bet cauri zaļajai metāna miglai spraucās tik tikko jaušami stari.
Kerims nosēcās, it kā celmu ar vienu cirtienu būtu pārskaldījis, un sagrāba skāvienos sievu un biedru. Tā viņi apkampušies trijatā nostāvēja pusstundu vai vairāk, acis no Urāna nenovērsuši. Bet Juna turējās savrup. Pat tīšām pagājusies soli nostāk.
— Ar ko skaista ir zinātne? — laimīgā balsī jautāja Daļins. — Tajā simtreiz var kļūdīties, bet pirmā veiksme pārvelk svītru visiem maldiem. Nekad, draugi, nezaudējiet dūšu. Mēģiniet otru, trešo, ceturto, piekto reizi…
It kā pats viņš pirms divām stundām te nebūtu sēdējis dziļi izmisis.
Viņi stāvēja un raudzījās uz ekrānu.
Tas viss neizskatījās ne pēc sprādziena, ne arī pēc palēninātas uzņemšanas. Acs nemanīja kustības. Bet, kamēr tu vēro milzīgo bumbu piecpadsmit grādu šķērsgriezumā, kaut kādas pārmaiņas tomēr notikušas: zilganās stīdziņas kļuvušas resnākas, tīri kā aukliņas. Virs tām šaudās zilganas un oranžas dzirksteles — tas nozīmē, ka atmosfērā aizdedzies metāns un ūdeņradis. Tad aukliņas pieņemas platumā — nu jau tām jostiņu izskats. Uz jostiņām — melni mākoņu punktiņi. Jostiņas vēršas platākas — tās dzeltē un sārtojas. Beidzot Urāns sašķelts un katra šķēle — vēlreiz uz pusēm. Cauri zaļajai miziņai spīd iekšiene arbūza sarkanumā.
Šķēles šķiras cita no citas, plaisas vēršas platumā. Verd un deg gāzes. Viss Urāns tīts zilgansārtos dūmos. Arī ēnas uz Ariela nemetas vis zaļganmelnas kā parasti, bet brūnas. Briesmīgas izskatās klintis — gaismā tās ir pelēkas, ēnā — kā sarecējušas asinis. Bet tas tikai mirkļa iespaids. Pēc brītiņa apgaismojums jau gluži citāds, ēnas jau tumšsarkanas, bet gaismā gaiši sārts mirdzums.
Šķēles ir pašķīrušās. Pie melnajām debesīm tās šūpojas katra par sevi. Stūros tām spīdošas lāses. Sācies planētu nogludināšanas process. Katram atšķēlumam tagad pašam savs gravitācijas lauks. No stūriem un šķautnēm izveidojušās milzīgas kalnu grēdas un smai-
Ies. Šīs smailes ir plastiska karsta magma; protams, tās slīd lejup un sabrūk. Kamēr tā aizrautīgi aplūkojam šos pilienus, tamēr uz Ariela parādījušās citas krāsas — gluži kā uz skatuves, kad iedegti savādāki prožektori. Bet, tiklīdz aizraujies ar Arielu, uz Urāna — bijušā Urāna — šķēles cita no citas jau pašķīrušās vēl tālāk, asie stūri noapaļojušies, uguns pieņēmies, zaļās miglas mazāk . ..
Vēlāk Vladimirs daudzas reizes mēģināja dzejā un pārrunās attēlot šo ņirbaino simfoniju, šo krāsu rotaļu. Viņš pūlējās izteikt savu garastāvokli — apvaldītas gaviļjūtas, gandarītu lepnumu, savas varenības apziņu. Bet tomēr nespēja. Neatrada tik cildenus vārdus.
Ļū izrāva viņus no mēmās apceres. Minūtes četrdesmit pēc veiktās sadalīšanas uz kāda ekrāna parādījās viņa smaidošā seja.
— Runā Ļū, Poēzijas komandants. Planēta ir galīgi izveidojusies, «prāt» Daļin, atļaujiet startēt.
Bet Zeme nekā vēl nezināja par uzvaru. Gaisma Zemi sasniedza divarpus stundās. Tikai pēc divarpus stundām Zemes astronomi ievēroja pārmaiņas uz Urāna. Tad pa radio paziņoja, ka mēģinājums ar Urānu paveikts sekmīgi. Miljardiem zemes iedzīvotāju plaši atvēra logus, lai paraudzītos uz vāja spožuma zvaigzni Svaru zvaigznājā — nevis septītā un ne sestā spožuma zvaigzni, kā parasti, bet ceturtā spožuma zvaigzni…
13
— Nevaru orientēties, nevaru noteikt dziļumu. Es redzu zvaigžņoto debesi, ko lāgiem aizklāj liesmas. Redzu ugunīgi sarkanus kalnus. Tie pāršķeļas, izvēršas uz āru un pludo. Kalns pēc kalna pārvēršas uguņainā mīklā. Atveras baltkvēlē zvērojošās dzīles. Sprādzieni, visur sprādzieni. Uguns strūklas un stabi. Grāvieni, rēkoņa, dunoņa un gaudoņa. Nevaru orientēties. Uz kurieni jūs esat mani nosūtījuši? Ko lai daru, ko lai daru turpmāk?
Visas pārējās kibas bija apklusušas reizē — acīm redzot, tās saspieda pašā pirmajā mirklī, — bet šī, ar
Junas balsi, brīnumainā kārtā bija saglabājusies, tā virpuļoja lavas straumēs, uzpeldēja, grima atkal un saraustītā balsī raidīja ēterā savas žēlabas.
Kibas ziņojumus Vladimirs ieskaņoja divos magnetofonos. Katrs kibas vārds bija ārkārtīgi vērtīgs zinātnei. Neviens cilvēks tur tai ellē nebūtu varējis palikt dzīvs, neviens nebūtu varējis saskatīt tik daudz sīkumu.
Sprādzieni un elektriskā izlādēšanās traucēja pārraidi. Kibas balss reizēm rīstījās, reizēm svelpjoši čukstēja vai atkal histēriski iespiedzās. Skanēja neparasti svaidīgas intonācijas, kā dzīvās Junas balsī, šodien zvērot mīlestību. Un Vladimirs atkal un atkal atcerējās šās dienas notikumu, par kuru viņam tā negribējās domāt.
— Tiešām, tas bija muļķīgs joks ar šo balsi, — viņš čukstēja. — Pats sev plosu nervus.
— Kāpēc jūs mani sūtījāt šurp? — lūdzās kiba.
Bija pagājušas divas stundas kopš Urāna sadalīšanas un aina aiz loga stipri mainījusies. Urāna sarkanās šķēles arvien vēl bija redzamas pie debesīm, veselas četrpadsmit saules kvēlojošu ogļu krāsā. Taču simetrijas vairs nebija. Dažas šķēles attālinājušās, samazinājušās, citas, gluži otrādi, pienākušas tuvāk, aizse- gušas tālos atšķēlumus. Turpretī sānmalu atšķēlumi bija izstiepušies, saplakuši kā apelsīnu mizas. Bet tā bija tikai optiska ilūzija. Pārrāvums gravitācijas laukā bija izstiepies kā pūslis, gaismas stari meta tam līkumu kā gaisa pūslītim stiklā. Uz Ariela novērotāji raudzījās zvaigznēs it kā caur nelāgu stiklu. Zvaigznāji izkropļo jās, zvaigznes varēja redzēt tur, kur tām nemaz nevajadzēja būt, bet Urāna gabali izklīda ātrāk, nekā tas notika patiesībā.
— Es nesaprotu, kur atrodos. Virzīties augšup vai virzīties lejup? Mani rauj iekšā uguns virpulī. Vai neesat aizmirsuši noraidīt jaunu pavēli? Es šaujos augšup liesmu stabā. Lavas ezers. Es krītu. Mani rauj pa virsmu. Priekšā melnas klintis . ..
Vladimirs bija iedziļinājies kibas ziņojumos, bet Juna atradās blakus kabīnē — vēl nemierīgākā darbā. Ne tikai kiba, bet arī Ariels, šis dzelzs un akmens
kuģis, ar kuru viņi lidoja pa debess telpu, traucās nezin kur. Gabalos bija sairis pats galva, un ari pavadoņi kā vecākus pazaudējuši un no ceļa noklīduši bērni nu skraida, meklēdami jaunu, patstāvīgu, pagaidām nenoteiktu orbītu. Ariela observatorija nepārtraukti veica novērojumus, cenzdamās noteikt jauno orbītu. Bet sajukušajās debesīs gaismas stars izkropļo- jās, kļūdas auga lēveņiem . ..
— Kur jūs esat mani atsūtījuši? Priekšā melnas klintis. Es peldu pa uguns jūru. Kas man jādara? Steidzami vajadzīga jauna pavēle. Zili sprādzieni. Mani rauj sāniski. Tūlīt būs trieciens …
Tirkšķis! It kā būtu plīsusi uzstiepta āda …
Klusums.
Vladimirs noslaucīja sviedrus. Gribējās piecelties un atsegt galvu.
Bet vēl vairāk viņam gribējās atpūsties. Sajūta bija tāda, ka šodien pietiek! Pietiek klausīties raudošās kibas un iemīlējušās jaunavas, pietiek veiksmīgo un neveiksmīgo mēģinājumu, pietiek salauzto siržu un sašķelto planētu. Pietiek. To visu viņš pārdzīvos rīt, bet dzejoļus rakstīs parīt. Tagad viņš grib likties gu- ļamtīklā un palikt rokas zem galvas.
Daļins, gluži otrādi, bija možs, darbīgs un iecerēm pārpilns. Viņš uzklausīja radistu ziņojumus, sarunājās ar observatoriju un tālajiem Urāna pavadoņiem — ar Titānu un Oberonu. Viņš teica atvadvārdus aizlidojošām grupām, katram lika pie sirds:
— Turieties zināmā attālumā, nesteidzieties ar nosēšanos. Vērojiet planētas veidošanos. Sastādiet karti, uz kuras atzīmējiet radušās kalnu grēdas. Tad izsūtiet kibu, lai izpētī atdzišanas norisi. Padomājiet, kā paātrināt atdzišanu. Varbūt lietderīgi planētu uzart, uzlauzt sastingušo virskārtu? Sastādiet projektu, kad un kā ievadīt orbītā jūsu planētu. Meklējiet vietas dzinējiem. Izsūtiet zondes. Laimīgu ceļu. Spiežu roku.
Tad viņš uzrunāja radistus, iespējams — ka vienīgi Junu:
— Nebūtu slikti pagriezt arī Arielu, lai dzenas pakaļ planētām. Citādi iznāk, ka štābs atpalicis no flotes, tas pārvērties radiogrammu reģistrētājā. Nē, mēs te
nepaliksim. Tiklīdz no Zemes mums atsūtīs spēcīgu raķeti, sēdīsimies tajā un laidīsim uz visām planētām pēc kārtas. Paceļosim, pavērosim četrpadsmit jaundzimušās pasaules.
Bet Vladimirs nevarēja vien nobrīnīties: «Kur virs- dienestniekam tāda enerģija? Vai cilvēku spārno mīlestība vai panākumi? Vēl šodien pat — pirms trim stundām — viņš sapņoja tikai par zivju ķeršanu. Bet tagad — še tev: inspicēt četrpadsmit planētas, gadiem ilgi bezsvara raķetē.»
Pats Vladimirs sapņoja tikai par guļamtīklu.
Bet dienai vēl nebija gala.
Juna ar radiogrammas veidlapu piegāja pie Daļiņa:
— «Prāt» Daļin, uzklausiet. Mazu uzmanību, kaut kas svarīgs.
«Pat tonis viņai citāds,» Vladimirs nodomāja. «Draudzenes, saimnieces un nevis radiosekretāres tonis.»
Daļins izlasīja radiogrammu, sarauca pieri un klusi noteica:
— Kerim, izziņojiet pirmās kārtas trauksmi. Pēc stundas un divdesmit minūtēm Ariels sadursies ar Drāmas planētu.
Nogurums bija kā ar roku atņemts. Vēlāk Vladimirs to atcerējās un brīnījās: «Liekas, es taču gribēju iet gulēt?»
Pirmās kārtas trauksme taisni paredzēja Ariela sadursmi ar Urāna atšķēlumiem. Sadursmes varbūtība nemaz nebija tik maza — apmēram četri procenti (viena varbūtība no divdesmit piecām). Tāpēc katastrofas gadījumam jau iepriekš bija izstrādāts rīcības plāns, katrs zināja savu uzdevumu, vairākkārt bija notikuši trauksmes mēģinājumi.
Bet, kā jau tas parasts, pēdējā brīdī viss izrādījās mazliet citādi, nekā plānā paredzēts.
Pēc plāna evakuācijai uz Ariela bija sagatavotas trīs raķetes. Katrs zināja savu raķeti, savu vietu. Bet kāda kiba uz Urāna bija nostrādājusi lieku reizi, un radās
nevis divpadsmit atšķēlumi, bet četrpadsmit. Vajadzēja steidzīgi sarīkot vēl divas novērotāju grupas un divas raķetes nodot tām. Tagad visus cilvēkus no Ariela vajadzēja aizvest ar vienu vienīgu raķeti.
Daļins vispirms sazinājās ar raķešu laukumu. Izrādījās, ka visas raķetes, izņemot divas, jau aizlidojušas. Startam gatavojās resnītis Gazlevi, pēc kura savu kārtu gaidīja nelaimīgās Drāmas pavēlnieks Anandašvili.
— Startu atlikt! — Daļins deva rīkojumu. — Man uz Ariela ir divdesmit seši cilvēki. Štāba raķete visus nevar uzņemt. Gazlevi, tu paņem piecus un Anandašvili — piecus.
— Bet es jau esmu sagatavojies startam, — acis iepletis, atteica persietis. — Man jāatbrīvo laukums šim nemierīgajam gruzīnam.
— Tev jāpaņem trīs cilvēki no raķešu laukuma komandas, — Daļins izrīkoja. — Un divi noliktavas ļaudis. Pēc noliktavām pašreiz nav nekādas vajadzības. Bet nemierīgais gruzīns lai novietojas uz rezerves laukuma.
Tūdaļ viņš izrīkoja arī Junu:
— Juna, jūs esat stipra rakstura un gribas cilvēks. Uz Ariela mums ir divdesmit seši cilvēki. Brīdiniet katru, visus paturiet prātā.
Vladimiram un Kerimam vajadzēja aizvest uz raķešu laukumu štāba arhīvu — visus zinātniskos materiālus. Arhīvs jau laikus bija iesaiņots, to iekraut nenācās grūti. Taču visinteresantākos materiālus ieguva tikai šodien. Tos tad nu vajadzēja savākt: šāsdienas fotouzņēmumus, kinofilmas un magnetogram- mas. Vajadzēja atcerēties, kur kas atrodas, visu kārtīgi ievīstīt un sasaiņot, bet rokas uztraukumā trīcēja, acu nevarēja atraut no logiem, no briestošā uguns milzeņa pie debess. Pagāja viena minūte, cik to vēl atlicis? Vai nebija laiks visu pamest un pa galvu pa kaklu drāzt uz raķešu laukumu?
Vladimirs uz mirkli ieskrēja savā istabā. Pameta acis — kas būtu paķerams līdzi? Nekas. Mēbeles atradīsies visur, veļas un uzvalku nav žēl. Dzejoļi? Te uz. šā nelaimīgā Ariela dzimuši, lai te arī sadeg un
zūd. Kam tie vajadzīgi? Varbūt Kerimam? Vai tad viņš gaida uz savu darbu apdziedāšanu?
Kerims tamēr krāva kastes uz ratiņkibām. Ratiņi bija par maziem, visas kastes nevarēja uzkraut. Materiālu lielo daļu Kerims sabāza tukšajā skafandrā un uzsvieda plecā kā maisu. Tad uz ratiņiem nosēdināja šņukstošo Hertu un drāza tai pakaļ slideniem lēcieniem.
Vladimiram nācās izsaukt vēl vienus ratiņus. Cik ilgi viņš dabūja gaidīt, kā tie kavējās! Beidzot ratiņi pieripoja, Vladimirs uzsvieda atlikušās kastes. Bet ko tūļājas Juna un Daļins?
Daļins stāvēja pie selektoia. Apgaismots bija tikai viens ekrāns, un uz tā redzama Anandašvili smalkā seja.
— Tev japaņem vel pieci! — Daļins kliedza. — Ne divi un ne trīs, bet pieci. Tā kā tā man tik daudz cilvēku uz Oberona nevajadzēs. Tur ir sava raķešu laukuma apkalpe un savi radisti. Dodu tev vēl divus noderīgus cilvēkus — divus kibu tehniķus un vislabākos radistus, starp tiem arī Junu.
Anandašvili pasmaidīja:
Kas tad tas? «Prāts» aizlido uz Oberonu, bet Junu sūta kopā ar Anandašvili? Vladimirs apstulba. Arī Juna palika kā stabs istabas vidū, rokas iepletusi, it kā būtu kaut ko zemē nometusi.
Daļins pagriezās pret viņu.
— Mīļā Juna, tā būs labāk. Es taču esmu virsdie- nestnieks. Vēlāk tu to sapratīsi. . .
Meitene izslēja galvu. Balss trīcēja kā uzvilkta stīga, kas katru mirkli var pārtrūkt.
— Vai tad manus vārdus ņēmāt nopietni? Man tikai gribējās jūs uzmundrināt un sapurināt. Citādi bijāt tā sašņurcis, ka taisni kauns skatīties.
Daļiņa sejā parādījās izbrīns, pat zināma neticība.
— Nu, ja tā . . . — viņš domīgs novilka.
Tad Daļins paskatījās pulkstenī, pieskrēja pie meitenes, noskūpstīja viņai roku un nozuda aiz durvīm.
— Nekavējieties! —- viņš uzsauca. — Atlikušas divdesmit astoņas minūtes. Vladimir, parūpējies par viņu . .. Tad nāc šurp.
Vladimirs aizgāja uz noliktavu, sameklēja Junas skafandru un atkal atgriezās. Meitene visu laiku stāvēja istabas vidū un raudzījās uz savu labo roku, to, kuru bija noskūpstījis Daļins.
— Juna, nebēdā neko, — Vladimirs nedroši ieminējās. — Viss būs labi. Ģērbies drīzāk. Atlikušas divdesmit sešas minūtes.
Viņš mīļi saņēma viņu pie rokas, bez kādas greizsirdības, drīzāk ar līdzjūtību. Viņš zināja, kāda ir atraidīta mīlestība.
Meitene izrāvās viņam no rokām.
— Nenāc klāt! — viņa gandrīz nikni uzkliedza. — Tā kā tā es tevi nemīlēšu. Es tevi nicinu! Vienmēr nicināšu.
Tas bija tik rupji, tik neglīti, tik netaisni, patiesību sakot. . . Vladimirs taču nelidoja kopā ar viņu, uz Oberona viņš devās ar Daļiņu. Bet.. . atlikušas divdesmit piecas minūtes. Nebija laika apvainoties, izskaidroties un pārliecināt. Vladimirs saķēra Junu kā kaķēnu aiz apkakles un ar kājām pa priekšu iegrūda skafandrā. Uz Ariela tādas lietas bija izdarāmas bez bailēm. Tad viņš uzmauca tai galvā aizsargcepuri. Uzmauktajā cepurē Juna vēl kaut ko kliedza un sauca.
Vladimirs nosēdināja Junu uz ratiņiem un nospieda pogu. Kāpurķēdēm žvadzot, kiba pa ceļa malu laida uz priekšu. Ceļš bija pieblīvēts. Kāpurķēdēm, riteņiem un lāpstām putekļus griezdamas, pa ceļu steidzās kibas — racējas, kalējas un grauzējas — visi Ariela pašgājēji. Vladimirs bija devis tām pavēli pulcēties raķešu laukumā. Pavēli viņš deva aiz žēluma, juzdams sirdsapziņas pārmetumus pēc kibas-Junas bojā ejas uz Urāna. Bet tagad tikpat bija skaidrs, ka mašīnas vajadzēs atstāt uz Ariela. Vietu pamaz bija pat cilvēkiem.
Šodien itin visas kibas bija sarkanas, — sarkani ari ceļa putekļi, klintis rūsgani sarkanas, rūsainas vai zilgansārtas. Tas bija tāpēc, ka debess ceturto daļu
aizņēma koši sarkans konusveida ķermenis — kvēlojošs bluķis, no kura cilvēki taisījās kaldināt Drāmas planētu.
Bet vērot un iegaumēt nebija vaļas. Atlikušas divdesmit trīs minūtes. Vladimirs Vēlreiz ieskrēja noliktavā un paķēra Daļiņa skafandru (šķendēdamies par visiem šiem nevarīgajiem un kā lellītes appuišojamiem mīlētājiem).
Viņam par brīnumu, Daļins mierīgi sēdēja atzveltnī pie loga, raudzījās sarkanajā atblāzmā, it kā nekur nebūtu jāsteidzas.
— Atlikušas divdesmit divas minūtes, «prāt». Ģērbieties drīzāk.
Daļins lēnām pagriezās pret Vladimiru.
— Paņem krēslu, Vladimir. Sēdies blakus, ko šaudies. Galvenais… galvenais tas, ka nav nekur jāsteidzas. Mūsu raķete ir apsviedusies otrādi un nogāzusies no platformas. Šodien startējušas četrpadsmit raķetes. Acīm redzot, betons sabirzis. Vārdu sakot, raķete guļ uz akmeņiem ar salauztu balstu un saliektām sprauslām, dzinējā plīsums. Remonts trim dienām.
— Trim? Trim dienām? Tātad … mēs nelidosim? — Vladimirs norausa aukstus sviedrus.
— Tev nelaimējās, — melanholiski turpināja Daļins. — Anandašvili raķete paredzēta sešiem cilvēkiem, es viņam uzspiedu vēl desmit. Vairāk ir bīstami. Vienpadsmit cilvēkus nācās atstāt. Es atstāju raķešu laukuma apkalpi — gauži liels sods par kļūdīšanos. Atstāju astronomus — par drūmo pareģojumu. Un raķetes komandu — jo tā nav vajadzīga … un vēl kādam bija jāpaliek no radistiem. Sievietes glābt bija mans pienākums. Kerims vajadzīgs savai sievai, bet tu esi vieninieks. Tev neveicās, Vladimir.
Viņš runāja tik mierīgi, tik prātīgi, bet Vladimirs nedzirdēja neviena vārda. Viņš cilpoja pa istabu un domāja: «Ko darīt? Ko darīt? Ja raķete apsviedusies otrādi, protams, divdesmit minūtēs to neatcels atpakaļ. Jo vairāk tāpēc, ka balsts salūzis. Varbūt kāpt Anandašvili raķetē? Bet kā lai kāpj? Vai pagrūst Junu, nosviest Kerimu, kauties ar viņu vietas dēļ?»
— Sēdies, Vladimir, nešaudies, — Daļins atkārtoja. Mirt vajag ar cieņu.
Bet Vladimirs negribēja mirt. Kālab mirt? Viņš vēl dzīvi nav sācis. Poēma ir tikai uzmetumos, tā vēl nav uzrakstīta. Mīlestība? Jā, viņš mīlēja, bet viņu nemīlēja. Par ko viņš mirst? Citi taču nemirst, citiem dzīve tiek pagarināta.
Selektorā ekrāniņš iegaismojās. Parādījās apmulsusi, šķiet, nogurusi Anandašvili seja.
— «Prāt», es tikko uzzināju, ka tava raķete apsviedusies . .. Paklau, es tevi pagaidīšu. Kur sagāja desmit, ieies arī vienpadsmitais. Joz uz raķešu laukumu. Es tikšu laikā. Mēs pacelsimies tieši uz mērķi, aplauzīsim tai Drāmai degunu. Es galvoju.
Daļins noraidoši pakratīja galvu.
— «Prāt», neāksties, neesi Dons Kihots. Tu mums esi visvajadzīgākais, visgudrākais. Skrej drīzāk, es gaidu. Es pats palikšu tavā vietā.
Daļins atkal noraidoši pakratīja galvu.
— Ja atradīsies vieta, ņem, kuru gribi! — viņš iesaucās. — Ņem, kas gadās pa ķērienam, un tūlīt celies gaisā. Es pavēlu, vai dzirdi?
Anandašvili seja savilkās, kļuva žēla un saspringta. Likās, viņš tik tikko valdās, lai neraudātu.
Daļins aizrāva ekrānam priekšā aizklāju.
Vladimirs aizturētu elpu klausījās šai sarunā. Viņš tā gaidīja, ka Daļins sacīs: «Pagaidi, kaptein. Es esmu vecs vīrs, virsdienestnieks, pasaulē diezgan dzīvojis, bet te man līdzās stāv jauns un spējīgs radists, tūlīt aizsūtīšu viņu.» Vladimiram pat vērās mute, lai uzsauktu: «Sūtiet mani, sūtiet mani!» Bet viņš neteica nekā. Kaut kas viņu atturēja. Nepiedien Cilvēkam lūgties. . , nepiedien lūgties pat mīlestību, pat dzīvību . . .
Nepagriezies Daļins sacīja:
— Paldies, Vladimir, par klusēšanu. Man nebūtu bijis patīkami tev atteikt, bet atteikt vajadzētu. Anandašvili nedrīkstēja palikt startā liekas desmit minūtes, viena dēļ nedrīkstēja riskēt ar sešpadsmit cilvēkiem.
Pēc mirkļa aiz kalniem uzšāvās blāzma, tad tā saruka, un uguntiņa aiztrauca uz zvaigznēm. Pēdējā
raķete bija atstājusi Arielu. Ar to aizlidoja radisti un ari Juna.
Sirds Vladimiram kaut kā norima. Varbūt tāpēc, ka nebija nedz ko darīt, nedz uz ko cerēt. Stāsta, ka agrākajos laikos, kad vēl bijuši noziedznieki, tie atguvuši mieru, nonākot cietumā. Acīm redzot, dzīvot nepārtrauktās bailēs ir pārlieku grūti. Nervi to netur.
Vladimirs mierīgi apsēdās līdzās Daļinam un vēroja savas krāšņi drūmās bojā ejas nenovēršamo galu.
Tuvojās Drāma. Vladimiram šķita, ka tā aug lielumā. It kā visas debesis pieplanda vaļā palaists ugunīgi oranžs karogs. Tuvāko klinšu silueti uz šā karoga fona vairs nešķita sarkani, bet ogļu melnumā. («Melnais un sarkanais ir sēras,» nodomāja Vladimirs.)
Jaundzimusī planēta vēl bija saglabājusi savus stūrainos apveidus. Gravitācijas spēks vēl nebija to pārvērtis bumbā. Taču gaiss jau bija noapaļojis šķautnes. Viskošāk mirdzēja stūri — dzeltenā spožumā. Dzeltenums lāgu lāgiem pagaisa, pārvilcies ar sarkanu plēvi, bet tūlīt atdzisušie slāņi iebruka, atsegdami zvērojošās dzīles. Stūros un šķautnēs notika nepārtraukta kustība, šķiet, kāds bez apstājas maisa un pārlāpsto uguņaino mīklu. Uz šķautnēm, kur bija sakrājies gaiss, šaudījās zilas un oranžas liesmu mēles. Varbūt tur dega metāns un ūdeņradis, bet varbūt nebija nekādas degšanas — sakarsušās gāzes spīdēja tāpat kā uz Saules.
Vladimirs to visu vēroja apbrīnojami mierīgi. Viņš pat atrada zināmus salīdzinājumus. Galvā virknējās arī dažas dzejas rindas:
Nāvei bija ugunssārtas acis
Un simtiem mēļu — katra spoža liesma ..,
Ritmus viņš nemeklēja. Viņš pieķēra sevi, ka ar dzejošanu ērmojas, un pasmaidīja. Vārsmot desmit minūtes pirms nāves? Smieklīgi — tāds paradums.
Vai viņš uz ko cerēja? Jādomā, ka cerēja. Cilvēkam grūti atteikties no cerībām, pat ja spriedums nav vairs pārsūdzams . . . Bet ja nu viss beidzas labi? Ja nu laimējas? Uz Ariela ir pieredzējuši astronomi, matemātika ir eksakta zinātne, mašīnas rēķina precīzi . . . bet ja nu tomēr . .. Aprēķinus taču izdarīja pēc Ņūtona
formulām, pēc Einšteina labojumiem un saskaņā ar vispasaules gravitācijas likumu. Bet tieši gravitācijas lauks šodien tika saārdīts …
— Kā jūs, «prāt», domājat, varbūt mums laimējas?
— Nezinu, draudziņ, nezinu vis. Varu tik apsolīt, ka nāve būs viegla. Savstarpējais ātrums divdesmit pieci kilometri sekundē. Trieciens, sprādziens — un viss pārvērtīsies tvaikā. Arī mēs — tikai tvaiks.
— Es pārvērtīšos tvaikā? — Vladimirs nespēja ticēt.
Sasprindzis viņš skatījās pa logu. Tā laikam raugās
kapteinis, kas vairs nevalda kuģa stūri. Kuģi dzen virsū klintīm. Tūlīt būs trieciens.. . Bet varbūt tur kāds līcis, droša joma, kāda lagūna aiz zemūdens klintīm? Notiek taču arī tā . ..
Ugunīgais karogs pārvērtās palagam līdzīgā aizkarā no vieniem kalniem līdz otriem. Viņpus palaga šāvās augšup uguns mēles, katrā nākamā varenāka par iepriekšējo. Bet tad palaga vairs vispār nav, pie apvāršņa tikai milzīgas, daudzveidīgas un mainīgas liesmu mēles. Virs melnajiem kalniem dej uguns čūskas, lokās uguns palmas, gaisā šaujas uguns strūklas, no kurām viena, visaugstākā, pēkšņi pāršāvusies pāri tuvākajam kalnam, aprij radiostacijas ēku.
Mūžam klusais Ariels grimst liesmu dūkoņā un kaucienos. Ugunīgā viesuļvētra trako, svelpj, auro un dun.
Vladimirs saprot: «Tās ir beigas!»
Nu jau Ariels iekļuvis ugunī — citā atmosfērā. Tiklīdz Ariels nonāks līdz blīvajam pamatam — sekos sprādziens. Tā būs nāve!
No visas dzīves atlikusi tikai minūte.
Te nekas nav līdzams. Arī «prātam» Daļinam nav vairs nekāda padoma. Viņš sēž un acīm urbjas logā, seja asins sārta. Viņš ir nevarīgs, tikpat kā sasietām rokām. Varonīgajā divdesmitajā gadsimtā bieži vien notika tā: frontē tevi saņem gūstā ienaidnieki — cilvēki ar neprātu acīs, stulbi kā programmētās kibas, — tevi sasien, atlauž rokas uz muguras, noliek pie sienas un tēmē."Un nāve ir klāt — tā glūn no automāta melnā stobra. Tu raugies uz to un . . . dziedi.
Arī Vladimirs uzsāka dziesmu. Uzsāka vecu, trīssimt
gadu vecu varonīgā divdesmitā gadsimta himnu. Viņš dziedāja, kājās piecēlies, rokas gar sāniem nolaidis, cītīgi atkārtodams aizmirstos, tagad jēgu zaudējušos vārdus par vergu baru, kas bada lāstā snaudis.
Tad viņš ievēroja, ka arī «prāts» Daļins stāv viņam līdzās un arī dzied, liesmu aurus pārkliegdams. Bet liesmas pieņemas karstumā un gaišumā, augšup šaujas liesmu mēles, ārpusē dārd un šauda, eksplodē ceļā iestrēgušo kibu motori.
— Šī ir pēdējā kauja, kas ar uzvaru nāks!
Dziedāja jauneklis, dziedāja vecais vīrs.
Tā nāvi sagaidīja cilvēki. Cilvēks var aiziet bojā, cilvēks ir mirstīgs, bet ļaut sevi uzveikt viņam neklājas, jo viņš ir Cilvēks no uzvarētāju cilts. Cilvēks iet bojā, bet cilts uzvar.
Viņi nodziedāja pirmo pantu un piedziedājumu, liesmām aiz loga joprojām trakojot. Tad tās sāka atkrist un satumst. Cauri liesmām iezīmējās dzelzs kalnu silueti. . . tad parādījās melna debess ar zilgansārtiem mākoņiem.
— Es tevi apsveicu, Vladimir, — sacīja Daļins.
— Tu dzīvosi.
Vladimirs gavilēdams arvien vēl dziedāja, viņa balss dārdēja Ariela nāves klusumā. Aiz nosūbējušā loga bija redzams piekvēpis ceļš ar izdegušajām kibām.
— Nu mēs esam atdzimuši, — Daļins pasmaidīja.
— Sēdies, Vladimir, pie raidītāja, tu esi palicis viens no četriem. Izsauc observatoriju, pēc tam štābu, tad raķešu laukumu . . . Jāuzzina, kas palicis dzīvs.
Vladimirs nosēdās Junas vietā un sāka klidzināt ar atslēgu. Daļins, aizmugurē stāvēdams, saņēma viņu aiz pleciem.
— Darbi, darbi, Vladimir! Dzīvajiem darba daudz. Pēc Ariela izsauc raķetes. Četrpadsmit grupas, ir ar ko parunāt. Mēs jau arī ilgi nekavēsimies. Dabūsim no Zemes raķeti un aplidosim visas planētas pēc kārtas. Vai tev, Vladimir, patīk ceļot? Varbūt nosūtīt tevi uz Drāmu pie Anandašvili?
Vladimirs saprata, par ko viņš runā.
— Bet Juna mīl jūs, — Vladimirs noteica.
Daļins uzsita viņam pa plecu:
— Sievietes, mans draugs, savās jūtās ir pārsteidzīgas. Tas viņām kā mantojums no vecvecmāmiņām, kas ar trīsdesmit gadiem jau novīta. Junai jaunība ilgs simtiem gadu. Izlemt viņai laika vēl diezgan, gan viņa izlems.
Radiouztvērējā atskanēja bieži pīkstieni. Atbildēja observatorija, atbildēja štāba un raķešu laukuma patvertnes. Visi esot dzīvi. Visi izglābušies, sēdēdami hermētiskajās telpās.
— Apsveicu ar dzīvi, — «prāts» lika noraidīt. — Drošs paliek drošs, sēdiet patvertnēs līdz rītam. Rīt sazināsimies.
Rīt!
Pirmā radīšanas diena tuvojas beigām.
Cilvēka radīto četrpadsmit planētu vēsturē rīts jau būs otrā diena.