Tēt, vienu es nesaprotu: kā cilvēki visu to Zemi tādu izveidoja?
No dēla jautājumiem
1
— Sārteni mākoņi uz tumša fona! — iesaucās režisors. — Mūza, tas nu par daudz! Jūs vienmēr tiecaties uz nosacītību!
Viņš izteica šaubas, sašuta un errojās uz maziņo radioaproci. Dusmas sīkajā sejiņā šķita mazliet smieklīgas. Jaunā māksliniece, iecietīga kā pret bērnu, atbildēja attēlam:
— Mākslā vienmēr valda nosacītība, jūs pats man to mācījāt. Kad televīzijas ekrānā plakani augumiņi jūsu klātbūtnē izskaidrojas mīlestībā, tad tā ir nosacītība. Bet mēs kopš bērnības esam ar to apraduši un to neievērojam. Nosacītajās ēnās raugoties, mēs uztraucamies un pārdzīvojam. Nosacīti ir sārtenie mākoni. Bet sarkanā krāsa satrauc prātus, melnā — rosina skumjas. Makbets ir melni sarkans, tādu es to redzu.
Mēmā sašutumā režisors pacēla rokas pret debesi. Māksliniece apskaitās un izslēdza aproci. Viņas sarunu biedrs pazuda, kā zemē ielīdis. Satumsis ekrāns atgādināja neredzīga cilvēka tukšās acis.
— Nosacītība! — attrauca māksliniece. — Tev vajadzētu redzēt Poēziju …
Viņa atsāka darbu, pieskārās krāsas rokturim, mainīja toni, pavairoja krāsu košumu, bet glezna vērtās arvien nepatīkamāka.
— Un tu, nemākule, jau gribēji pierakstīt! — iesaucās māksliniece un strauji parāva izslēdzēju.
Gaisma nodzisa, krāsas nozuda visas uzreiz. Baltais audekls pie sienas stulbi raudzījās viņā.
Veselu mēnesi viņa nojēdzās, darinot šo gaismas gleznu. Grozīja visādus rokturus, jauca krāsu starus, meklēja nokrāsas un pārejas. Darbs likās jau pabeigts, atlika dot pavēli mašīnai pierakstīt plankumus, gaismas frekvenci un spilgtumu. Bet nu viss pagalam. Vai tas nav velti? Vai labāk nevajadzēja nogaidīt līdz rītam un apvērtēt skaidrām acīm?
Viņai kļuva tik žēl sevis, sava ilgā darba, ka iekņudējās pat deguns un acīs saskrēja asaras.
Bet tad plaši atvērās durvis. Mīkstajām kāpurķēdēm švīkstot, istabā ienāca apteksne, kiba-apteksne, protams, tas bija labais mājas gnoms, kas uzraudzīja kārtību mākslinieces šaurajā dzīvoklī.
— Vēstule, — noņurdēja kiba. Platajās plaukstās tai bija neliels melnā papīrā ietīts disks.
— Kas atnesa? — noprasīja māksliniece.
— Ciemiņš, — kiba atņurdēja un, pieres kvadrātu iegaismojusi, parādīja momentuzņēmumu: uz tā bija redzams jauns cilvēks ar tikko dīgstošām ūsiņām, aiz- sargcepuri galvā un ciešā, sudrabainā kombinezonā.
Tā ģērbās tālo pasauļu — neiedzTvoto planētu iemītnieki.
— Kā tad, tas ir no tālās pasaules, — māksliniece nosmīnēja. — Tikai tiem tur aizmirsies, ka pasaulē ir arī fotopasts. Nēsā vēstules kājām, kā pagājušajā gadu tūkstotī.
Ar nepatiku viņa raudzījās uz disku melnajā papīrā.
Tālā pasaule piederēja pagātnei, atstumtajai pagātnei, vairs negribējās to cilāt. Ja darbs šodien veiktos, viņa pamestu vēstuli un censtos par to nedomāt. Bet diena tā kā tā bija vējā.
— Labi, izlasi! — viņa noteica un iegrūda disku platajā, šķiet, smīnīgajā gnoma mutē.
Noknikšķēja slēdzītis, lente iešvīkstējās, un atskanēja balss, kādreiz mīļa balss.
2
— Es raugos tevī, Mūza, diktēju un raugos. Tu uzkop istabu, pārvieto atzveltņus, piesūcini pie sienas gleznas un plauktiņus. Tava gaita ir brīnišķīga — it kā tavas kurpes būtu uz atsperēm. Tu atvilki aizka- riņu, īgni uzmeti deguntiņu, mīlīgi un koķetīgi pameti acis uz mani. Tad, dziesmiņu par varonīgajiem neskarto pasauļu apguvējiem dudinādama, tu sakārtoji galdautu, pārcilāji plauktiņā grāmatas. Tu vēlreiz pabīdīji atzveltni, piesūcināji gleznu pie sienas, atvilki vaļā aizkariņu … tu nenogurdināmi rosīgā kā mājas kiba, tu jautrā un bezbēdīgā dzīvā Mūza.
Diemžēl tā neesi tu, tā ir tava kinoģīmetne. Es to uzņēmu, kad bijām vēl kopā. Toreiz man patika strādāt, vērojot tevi kārtojam mājokli, lidojam pa istabām atsperu kurpītēs. Tagad tevis nav, un es raugos, kā šaudās tava kinoģīmetne. Tā šaudas tāpat kā tu, dudina tāpat kā tu, bet pārāk vienmuļi. Tava kinoģīmetne prot tik vienu vienīgu dziesmiņu par varoņiem — neskarto pasauļu apguvējiem, tā prot tik atvilkt aizkariņus.
Mūza, neizslēdz, noklausies līdz galam, man gribas izteikties. Tu zini, ka nevaru tevi izsaukt pa radio,
nevaru piedārdināt ar savām jūtām visu Saules sistēmu, nevaru gaidīt trīs stundas no jautājuma līdz atbildei. Es varētu ierasties uz Zemes, lai patērzētu, bet vai nav savādi: mēs, vaigu vaigā tikušies, nekad nevaram saprasties. Tu mācēji izbeigt strīdu ar joku, zobgalību vai skūpstu, un katrs mēs skūpstu sapratām pēc sava prāta: man likās, piekāpies tu, bet tev šķita, ka piekāpjos es, un nekas netika noskaidrots. Tāpēc lūdzu tevi, Mūza: neizslēdz ekrānu, vienreiz dzīvē uzklausi līdz galam.
Vai atceries mūsu iepazīšanās dienu? Droši vien ne. Bet es varu pastāstīt visus sīkumus, pat to, kāds toreiz bija laiks. Bija agrs pavasaris, ārpus pilsētas kusa sniegs, braucamie ceļi šļakstēja dzeltenā putrā, kupenas dārzos izčākstējušas un samelnējušas, atsegušas ziemas sakrātos netīrumus. Birojā pieteica trīs izsaukumus, visus trīs uz Amūras ielu. Es pierakstīju adreses un lepni pateicu priekšniekam:
— Šodien ir beidzamā diena. Mani pieņēma uz Poēziju.
Priekšnieks paskatījās manī ar skumju skaudību, kā jau padzīvojis cilvēks, kurš vairs nekad nekur neaizbrauks un līdz vecumam paliks Magadanas birojā gnomu noregulēšanai.
— Laimīgu ceļu, — viņš man novēlēja. — Vajadzētu jau tevi laist prom, bet vienā laidā nāk izsaukumi un tikai no sievietēm. Aizej gan šodien.
Sieviešu izsaukumus mēs uzskatījām par smagākajiem. Sievietes dažkārt apgrūtināja gnomus ar tik untumainiem uzdevumiem! Visu mūžu atcerēšos kādu jaunu meiteni, kas lūdza, lai gnoms viņu brīdinot, kad pa ielu iešot zilacains blondīns. Nekā ļauna te nebija: meitene bija iemīlējusies savā kaimiņā. Tad nu es lauzīju galvu, kā noregulēt gnomu, lai tas atšķirtu zilacainos, un es pat lepojos, kad man tas izdevās.
Toreiz man vēl patika risināt āķīgus uzdevumus pašas risināšanas dēļ. Bet tad apnika. Saki, ko gribi: tas nav nekāds īstais darbs.
Mūsu sarežģītajā ērtību laikmetā mēs pārāk ilgi gatavojamies īstam darbam. Visu laiku to vien zinām kā gatavoties, pusi no dzīves gatavojamies. Skola —■
prakse, tehnikums — prakse, institūts — prakse. Tev jau sirmi pavedieni bārdā, tavi bērni — skolnieki, bet tu vēl arvien mācies, esi aprūpējams, apsargājams, audzinātāju, profilaktiķu un drošības automātu apstāts. Tevi uzmana miljoniem aukļu-, sargā no kļūdām, ka tik tu nepaklūpi, nesaaukstējies, neapmaldies mūsu vecās planētas birzīs. Tu ej uz jūru un jau zini, ka Drošības dienests iededzis sarkano spuldzīti. Tu ieej ūdenī — un gaisā jau lidinās glābšanas helikopters. Bet tu esi vīrs kā ozols, tā gribas tikt ārā no sprosta, atliekt plecus, likt lietā spēku .. .
Bet tad pienāk diena, kad tu uz eksāmeniem aizved savu diplomdarba kibu. Trīs skolotāji, to atskrūvējuši un izjaukuši, tev jautā: «Kā jūs, Jaroslav Serov, domājat, vai jums vajadzētu vēl vienu gadu mācīties vai arī jūs varētu strādāt kā patstāvīgs inženieris?» — «Varu,» tu atbildi ar satraukumu un nepatiku. «Kur jūs gribat strādāt?» — «Protams, tālajā pasaulē, kosmosā, iespējami tālāk. Ļaunākā gadījumā — uz Mēness vai okeāna dzelmē.» Bet izrādās, ka ir brīva vieta uz Poēzijas, tikko mākslīgi izveidotas planētas, kas radusies gabalu gabalos sašķeļot Urānu, un ko iekārto nākamajām paaudzēm. Lien ārā no sprosta, tu spalvainais kāpur, pazūdi, putniņ, no ligzdas. Redzēsim, kas tu tāds esi — ērglis vai slapja vista?
Tu staigā pa brīnum mājīgo Magadanu. Klaudz slīdošo ietvju režģi, gar kājām tev glaužas silts gaiss, ielās saldi un maigi smaržo rozes. Bet uz tām tu skaties nicīgi. Tu jau esi ceļa jūtīs, un tev ne uz ko vairs negribas raudzīties.
Tādā garastāvoklī es aizgāju pie tevis Amūras ielā 122. Tāpēc es noskatīju tevi no augšas. Kā tev vēl vajag, putna bērns? Kādas spalviņas lai pārcilā tavā ligzdiņā? Kāds gruzītis iebiris tavā pēlītī? Saki drīzāk, man nav vaļas, esmu jau izpletis spārnus.
Bet tu stāvēji manā priekšā trausla, kā smalka niedrīte, burvīga un drosmīga kā meža zvēru savaldītāja un cieši lūkojies savām melnajām lielajām acīm, bet pirkstā tev bija uzmaukts plakans daikts, ko jūs par paleti saucat.
Mulsi smaidīdama, taču pati nemaz nemulsdama, tu
pastāstīji, ka tu esot dekorāciju gleznotāja, ka sevis pilnveidošanai gleznojot ne tikai ar gaismu, bet ari vecmodīgi — ar eļļu un ka tu gribētu iemācīt kibu notīrīt eļļu no paletes, uzstiept audeklu uz rāmja un noziest audeklu ar baltumu (tagad jau zinu, ka tā ir gruntēšana).
Es lūdzu tevi parādīt, kā to dara. Lai kibu programmētu, vajag būt skaidram priekšstatam par katru darba kustību. Man nekas nebija zināms par eļļas glezniecību, es vientiesīgi iedomājos, ka tā ir parasta eļļa. Tad tu mani ievedi darbnīcā, parādīji man peizāžu ar ļoti pelēkiem viļņiem, ļoti dzeltenām klintīm un ļoti samudžinātiem mākoņiem.
— Vai patīk? — tu jautāji.
Man ļoti iepatikās tavas acis un atsperīgā gaita, bet peizāža — daudz mazāk. Es iebildu, ka klintis un jūra nav dabiski un tādus nekad neesmu redzējis.
Atceros, kā nozibsnīja tavas acis. Tu izslējies kā viciņa.
— Jūs neprotat skatīties! — tu iesaucies. — Jums glezna ir tikpat kā atskaites lasīšana, jūs domājat par to, bet glezna ir jāizjūt un jāpārdzīvo kā mūzika. Es neuzskaitu klintis, es radu noskaņu. Pelēkās debesis, pelēkais apgaismojums un pelēkā krāsa vien jau par sevi rosina mieru un skumjas.
Tu runāji par kobaltu un karmīnu, par zilu, tumšzilu, brūnu un melnu tumsu, par vakara un rīta blāzmu, par dzidro strautu — Šopēna mūziku, par bangaino okeānu — Bēthovena mūziku, un arī par to, kā tu saproti Šekspīru un kādas dekorācijas tu gleznotu «Makbetam»: sārtus mākoņus pie piķa melnās debess.
Es klausījos ar augošu izbrīnu. Kas to būtu domājis, ka pastāv vesela noskaņu un iespaidu pasaule, kuru es, saprātīgs centīgo kibu tehniķis, tik vāji pazīstu. Un šo pasauli tik labi pazīst šī tieviņā, šķiet, nenopietnā melnace.
— Jums vajadzētu nokļūt uz Poēzijas, — es sacīju. — Tur būs vajadzīgi smalki Šekspīra sapratēji. Vai gribat, es jūs iepazīstināšu ar Lohu, Poēzijas galveno arhitektu?
Kāpēc tu uzreiz biji ar mieru doties pie Loha? Man šķiet — aiz mīlestības pret neparasto. Pazīstami jaunekļi tevi aicināja uz teātri, uz izstādēm, jūras braucienos un meža pastaigās. Bet projektu apspriest nebija aicinājis neviens. «Varbūt tas būs garlaicīgi, taču oriģināli,» tu nodomāji.
Nesen man stāstīja, ka Lohs esot atjauninājies, ka tagad viņš esot kalsns, rudiem matiem un dabā straujš. Mēs visi saprotam, ka tam tā jābūt, nedrīkst taču cilvēks palikt večos, padevīgi ļauties sabrukumam, kā pagājušajā gadu tūkstotī. Taču sirds dziļumos man kaut kā ir žēl. Zēl, ka uz Zemes nekad vairs netikšos ar resno, nesteidzīgo, domīgo, mierīgi laipno, no atzveltnes krēsla, šķiet, nešķiramo večuku. Viņam jau toreiz bija laiks atjaunināties, bet viņš arvien vilcinājās, bija slinkums šķirties no sava vecā ķermeņa, kurā viņš jutās tik ērti kā rītasvārkos.
Kopš tā laika esmu ticies ar daudziem un visādiem kosmosa projektu autoriem, un es zinu, ka lielākajai daļai viņiem piemīt savdabīgs trūkums un reizē vērtība: fanātiska ticība pašam sev. Ļoti iespējams, ka bez šāda fanātisma būtu grūti aizstāvēt savu ierosinājumu. Ja tu savu dzejoli iespied miljona tirāžā, tātad tu tici, ka miljonam cilvēku interesē tavi pārdzīvojumi. Ja jau tu aizstāvi savu planētas pārveidošanas projektu, tātad tu tici, ka visi citi projekti ir sliktāki, ka vienīgi tu sagādāsi miljardiem cilvēku vislabāko dzīvi.
Bet Loham trūka šā «vajadzīgā» fanātisma. Viņš godbijīgi uzklausīja katru, uzklausīja pat mūs, jauniešus. Vai atceries viņu sakām: «Bērniņi, domājiet paši, aprunājieties. Viena galva — laba lieta, bet divas — vēl labāk. Gudrojiet, pārveidojiet. Tik neaizmirstiet galveno. Poēzijas planētai jābūt poētiskai. Kā jūs domājat, kāpēc manu projektu atzina par vispoētiskāko?»
Šķiet, viņš pats nesaprata, par ko viņam piešķīra pirmo godalgu. Toreiz arī mēs pilnībā nesapratām, tagad gan mums viss kļuvis skaidrāks. Loha sāncenši bija projektējuši planētu-paradīzi, planētu-dārzu, kā
glaudīt noglaudītu, nogludinātu, ļoti labiekārtotu un viscaur vienādu. Taču Lohs bija izlēmis citādi: poēzija — tā nav tikai rozes un lakstīgalas, tā ir arī cīņa un uzvara. Uz dzejnieku planētas jābūt arī bangojošiem okeāniem, jābūt kalniem, biezokņiem, ledājiem un tuksnešiem.
Sākotnējais atšķēlums bija konisks bluķis, un visi inženieri lauzīja galvas, kā konusu padarīt līdzenāku, kā nopulēt lodi. Bet Lohs norādīja: «Lai paliek konuss kā bijis. Lai te paliek galvenā kalnotne, Poēzijas visaugstākās kalnu grēdas: Homēra, Šekspīra, Puškina, Dantes grēdas. Lai kalnu grēdu centrā paceļas visdižākā augstiene — Poēzijas Olimps. Lai šī augstiene iesniedzas pat stratosfērā.
Tur virs mākoņiem Ihēļajās debesīs žūrijas locekļi olimpiskā mierā, uz planētu no augšas noraudzīda- mies, vērtēs dzejoļus un piešķirs lauru vainagus visizcilākajiem dzejniekiem. Nebūs nekā briesmīga sēdēt skafandros, jo tie taču būs kosmiska vēriena dzejnieki, vislabākie Saules sistēmā.
Mūsu ierašanās dienā nerunāja par Olimpu, bet apsprieda Šekspīra kalnu grēdas projektu. Tu, protams, atceries, ka Lohs sēdēja smaidīgs, labsirdīgs, šķelmīgs un klausījās iekarsušos strīdniekus. Tad tas melnais mirla — neatceros viņa uzvārdu, tāds formālists — ierosināja izveidot kalnu grēdā trīsdesmit sešas augstienes, tikpat, cik Šekspīram lugu, un simt piecdesmit četrus paugurus — katrai sonētai pa vienam. Arī Otello smailē šis gribēja izveidot divas virsotnes: vienu no melnā bazalta, otru no baltā marmora, vienā izkalt mora, otrā skaistules galvu. Jaunie tehniķi, tehniskajās grūtībās aizrāvušies, jau sāka strīdēties, ar ko lai aizstāj marmoru, jo marmors radies no kaļķakmens, bet uz Poēzijas nogulumiežu vēl nevarēja būt. . . Vai atceries, kā tu viņiem uzbruki, kā kliedzi, ka viņi nekā nesaprotot no mākslas, ka mājai jābūtot mājas izskatam, kalnam — kalna, ka Šekspīra grēdai jābūt šek- spiriskai pēc gara un ne pēc formas un, ja mēs urbsim Dezdemonas ausī tuneli un naftu iegūsim no Otello kakla, tad tā vis nebūs poētisko tēlu apliecināšana, bet ņirgāšanās. Apkaunots jaunais formālists apklusa, un
tu sāki skaidrot, kādu iedomājies Otello smaili: tai jābūt varenai, tumšai un skarbai. Bet kā lai izteic kaislību? Tas jādara vulkānam. Jaunie tehniķi, tehniskajās grūtībās aizrāvušies, jau uzsāka strīdu, vai maz iespējams izveidot nedziestošu vulkānu, kā panākt, lai vulkāns nedzistu un tomēr būtu drošība. Bet viedais un šķelmīgais Lohs klusām izmeta:
— Redziet, tādas galviņas vajadzīgas uz Poēzijas. Jūs diemžēl aicināt nevaram. Meitenēm nav vietas tālajā pasaulē.
Tā izšķīrās tavs liktenis. Protams, tu uzliesmoji kā benzīns. «Kā tad tā — meitenēm nav vietas? Mūžīgā vīriešu augstprātība! Vārdos vienlīdzība, bet, kā nonāk līdz darbiem, — meitenēm nav vietas. Labi, es pierādīšu, kur mana vieta.»
Pēc desmit dienām, kad iesēdos Magadanas—Mēness reisa raķetes atzveltnī, man iepretī ar siksnām piesprādzējās tieviņa meitenīte lielām, melnām acīm. Es jutos laimīgs un lepns. Man šķita, ka tas biju es, kas tevi aizvilināja briesmu pilnajā kosmosā. Es visu laiku tramīgi raudzījos: «Kur te varētu draudēt briesmas? No kā man tevi vajadzētu pasargāt?» Bet tu, zobgalīgi smaidīdama, vēroji mani: «Vai domājat nobiedēt? Neredzu nekā briesmīga.»
4
Es lidoju uz Mēnesi pirmo reizi. Mēs abi redzējām, kā tuvojas šī misiņkrāsas bumba izraibināta ar krāteriem. Mēs abi mācījāmies lēkāt pa Mēness dārziem starp izstīdzējušu zāli un milzīgiem, vārgulīgiem krūmiem. Divatā gājām tālā ekskursijā, apmaldījāmies un pazudām līdz vakaram, trīs stundas nosēdējām Mēness aklajā tumsā, līdz mūs sameklēja ar prožektoriem. Taču tev nebija nekādu baiļu, tu mani pat uzmundrināji: «Protams, mūs atradīs.»
Abi mēs vērojām kosmosa vienmuļības krāšņumu. Spīdēja nemirgojošas zvaigznes, starp kurām slīdēja ķiršsarkanais Marss.
Atceros, kā lidojām cauri asteroīdu joslai — vienī
gai mūsu ceļā bīstamai vietai. «Mums priekšā netīrs ceļš,» noteica kapteinis un lika ieslēgt saspiestā vakuuma aizsegu. Mēs abi stāvējām uz klāja tūristu caurspīdīgajā telpā un vērojām, kā dzirksteļojot, liesmojot, radot pat veselas žilbinošas uguns gāzmas, pret aizsegu eksplodēja asteroīdu daļiņas. Ātrums kļuva jūtams, fotonraķete klusi ietriecās varavīksnainā uguns jūrā. Reizēm gaismas strūklas apskāva telpu, un viss korpuss likās uguns pārņemts un degam. Tik uz mirkli tava seja saspringa, bet tad, bailes pārvarējusi, tu smaidīdama noteici: «Kad tā padomā, es visu savu mūžu būtu nosēdējusi Magadanas siltumnīcā, nekad šādu krāšņumu neredzējusi!»
Tad mēs padrāzām garām apaļajam Saturnam ar tādu kā dīvainu cepuri platām malām, bet bez virsas. Vēl dažas dienas vēlāk pusi no debess aizklāja jaunradīta pasaule, vēl gan stūraina kā pusaudzis, tumša, ar zilgansārtu lavas dzīslojumu, brūniem dūmiem virs uguns jūrām.
Pa apdzīvojamā pavadoņa logu mēs vērojām mūsu nākamo dzīves vietu, un sirmais, grumbainais Poēzijas komandants Ļū (atjaunināšanās viņam itin neko nelīdz, acīm redzot, reiz tam vajadzēs nomirt), ar pirkstu uz plankumiem rādīdams, stāstīja:
— Te būs Epikas okeāns. Tālāk ir Liriķu salas, kam pamati jau sagatavoti. Tas te ir Jūrlīcis — labākais rajons, tur jau izsētas baktērijas. Bet tur tas tumšais virs mākoņiem — ir Olimps. Līdzās tam tie dzeguļi pie apvāršņa — Šekspīra grēda. Jūsu stacija ir pakalnē, lavaskrituma tuvumā. Vai jūs redzat to dzeltensārto stīdziņu?
Atzīstos, uz dzeltensārto stīdziņu brūnajās ciklonu grīstēs es raudzījos ar zināmām bailēm. Bet tu smaidīji. Vai tad es, tevi aizvilinājis kosmosā, drīkstēju baiļoties?
Pēc dažām stundām pie mums atlidoja Gena, mūsu mīļais Gena, strupdegunis un mūsainis, kurš ar savu čerkstošo dobjo balsi centās slēpt, cik viņš vēl jau- niņš. Viņš mūs kritiski noskatīja un izteica komandantam savu neapmierinātību.
— Atkal jūs paņēmāt prom inženieri un vietā dodat
zaļus iesācējus! Mūsu staciju esat pārvērtis par kosmosa pirmziemnieku skolu! Tik vien zinām, kā mācīt un atdot, mācīt un atdot!
Tad viņš piesējās mūsu bagāžai:
— Kāpēc ceļa somas tik maziņas? Jūs braucāt uz tālo pasauli un zinājāt, ka veikalu te nav!
Mēs plātījām rokas ūn bikli taisnojāmies šā viszi- nīgā jaunekļa priekšā. Toreiz vēl nezinājām, ka tālajās stacijās cieņā un godā ir atbraucēji ar lielu bagāžu. Tādās ceļa somās var gadīties jaunumi: kinoaparāti, grāmatas, spēles, gnomi ar negaidītu programmu, pat jaunākās modes apģērbi, par ko pārrunāt garajos vakaros. Bet jauniņais bez ceļa somām ierodas sabiedrībā tikai ar savu atmiņu. Kas zina, vai tas paguvis tajā uzkrāt interesantus iespaidus.
Un tā purpinādams un pamācīdams Gena izveda mūs uz pavadoņa plakano platformu. Te, atšķirībā no tālo lidojupiu fotonraķetēm, kustība bija ļoti sajūtama. Viņpus margām slīdēja garām zvaigznes, šķita, ka grīda zem kājām sakustas, drusciņ pat reiba galva. Mēs atkal iesēdāmies atzveltņos un piesprādzējāmies ar siksnām… un pavadonis ar visām savām piebūvēm — kupoliem, antenām, caurulēm, tvertnēm un platformām — drīz vien pārvērtās spīdošā punktā. Toreiz mēs vēl nesapratām, ka šī kosmosā pamestā saliņa ar četrdesmit iemītniekiem kļūs mums par zinātnes un kultūras centru, ka uz turieni trauksim gan darīšanās, gan vaļas brīžos, ka lidosim turp kā uz centru, kā no Kolimas lidojām uz Magadanu un no Magadanas — uz Maskavu.
Mēs laidāmies lejup. Poēzija auga acīm redzami, auga un sakustējās. Stingās grīstes sāka mutuļot, pārvērtās lavas un zibeņu apgaismotos pelēkos, brūnos un sārtos ciklonos, putekļu un ūdens virpuļos. No kosmosa varenā klusuma vairs ne vēsts, mēs bijām ietrie- kušies jaunās planētas dārdošajā atmosfērā. Kā nostiepts audekls tirkšķēdami plīsa mākoņi, zibšņi meta zilganus tiltus starp debesīm un kalniem, spīdoša putra dzinās laukā no pārsprāgušām ielejām. Vesels līdzenums kā sagāzies plosts grima uguns jūrā. Redzējām, kā no ugunssārta pret stratosfēru cēlās biezi dūmu
mutuļi. Tuvuma gan izrādījās, ka tie nav vis dūmi, bet vulkāna pelni.
— Tas ir Līras plato! — Gena skaļi mums skaidroja. — Noslogots pāri normai un tāpēc grimst lavā. Agrāk te bija trīs stacijas, lava pārplūdināja visas trīs. Šīs stacijas peldēja lavā kā korķi. Viena peldēja apsviesta otrādi. Veselu nedēļu cilvēki staigāja pa griestiem, kamēr atlidoja helikopters un izsita grīdā caurumu. Labi, ka izturēja siltuma izolācija. . . Trojas stacija (dažas minūtes vēlāk). Tas ir visnemierīgākais Poēzijas apvidus, kur katru otro dienu notiek zemestrīces. Te ir vienlējuma mājiņas, kas kūleņo un nesagrūst. Jāguļ ar visām bruņucepurēm, pret sienām var sadauzīt galvu . . . Ugunsjūra. Tā ir pēdējā vieta, kur var vēl manīt spīdam gaisu. Kad mēs pirmoreiz atlidojām, gaiss vēl spīdēja visās malās. Beidza degt metāns . . . Majakovska smaile. Te iznāca aplami. Gribējām uztaisīt patīkamu kalnu, bet izveidojās vulkāns. Pērn aizgāja bojā trīs eksperti. Bija atbraukuši kritizēt formu un iegāzās vulkāna krāterī. . .
Vēlāk gan attapām, ka Gena tīšām izvēlējies bīstamāku maršrutu. Nē, viņš nebija gribējis jauniņos baidīt, tik mazliet padižoties: vai redzat, tā teikt, kādos apstākļos mēs te dzīvojam tālās pasaules malā. Te jums nav Magadana ar apsildītajām ietvēm. Bet vēlāk, viņam negribot, iekļuvām negaisā, zilpelēkā, no iekšpuses apblāzmbtā putrā. Pats Gena sāka uztraukties.
— Kur ir radiobāka? — viņš kliedza. — Negaisa traucējumi! Es nespēju vizuāli orientēties, nedrīkstu taču nolaisties uz labu laimi… Es slikti dzirdu, pavisam slikti! Pastipriniet skaļumu, novērsiet traucējumus! . . . Nē, gaisā ilgāk gaidīt nevaru, degviela iet uz beigām. Es taču nedrīkstu akli nolaisties ar pasažieriem . . .
Mēs saskatījāmies.
Nezinu, ko toreiz domāji tu, bet es domāju, ka nekādi nevaru palīdzēt, ka atliek mierīgi sēdēt un paļauties uz lidotāju.
Kad mašīna sāka slīdēt lejup, es sapratu: tā ir piespiesta nolaišanās. Tad pēkšņi iestājās kapa klusums. Izrādās, ka Gena, mašīnas spārnus ievilcis, pilnā gaitā
ielidinājās angārā. Es pat nemanīju, kā viņš bija atradis vārtus…
Pēc trim minūtēm nokļuvām patukšā istabā ar parastām un nevis kaučuka sienām, un Gena, līksmi mūsos raudzīdamies, laipni apjautājās:
— Nu, kā patika mūsu Poēzija?
Tu izskatījies gauži izmocīta, manuprāt, tev bija nelabi, taču tu saņēmies un atbildēji:
— Poēzija ir trokšņaina. Nav ne ritma, ne atskaņu, kaut kāds bungu stils. Bet par ritmiem diskutēsim vēlāk. Man gribētos nomazgāt ceļa putekļus. Vai jums ir duša, jeb varbūt jūs mazgājaties karstā ezerā? Ja tā, tad neizslēdziet dzinēju, pirms vakariņām gribu uz turieni aizlidot.
Tavu drosmi novērtējis, Gena pasmaidīja.
— Peldēšanās labu labā, — viņš apliecināja. — Redziet, kur baseina durvis, rītos taisni no gultas Ieciet iekšā. Ar vakariņām arī kaunā nepaliksim.
Un, durvīs nozuzdams, viņš vēl izmeta:
— Tev ir lieliska sieva! Taisni dzimusi tālajai pasaulei . . .
Viņš bija sajūsmā par tevi, bet es jūsmoju visu ceļu. Kad viņš .aizgāja, es, kā nirējs elpu krūtīs ievilcis un acis piemiedzis, izgrūdu:
— Man šķiet, Mūza, ka mūs te uzskata par jauno pāri. Varbūt lai biedri domā vien un neliksim viņiem vilties .. .
Tu kļuvi nopietna un vērīga.
— Jar, tā rīkoties nedrīkst, —• tu sacīji. — Pašreiz esmu nogurusi un nespēju strīdēties. Bet man tomēr šķiet, ka nedrīkst precēties tikai par prieku draugiem. Galveno tu esi aizmirsis.
— Galvenais ir «es mīlu», — es atteicu.
5
Es visu laiku jūtu, ka stāstu tev zināmus notikumus. Acīm redzot, tukšā istabā cilvēks kļūst pļāpīgs. Mani nepārtrauc arī tavs dubultnieks uz ekrāna — tas skatās no aizkariņiem un atzinīgi smaida. Turklāt, es
nerakstu tikai tev. Man pašam gribas apjēgt, kas ar mums noticis: kāpēc tu mani iemīlēji un kādēļ pēcāk vairs nemīlēji?
Kāpēc tu mani iemīlēji, tas, šķiet, man skaidrs. Tu mani iemīlēji kosmosa dēļ, iemīlēji par to, ka es tevi atvedu uz mēmo zvaigžņu un grandošo izvirdumu valstību, par to, ka es tevi aizvedu uz kosmiska plašuma skatuvi, kuras podestiem ir planētas mērogi, par to, ka tevi aizvedu uz spēcīgu pārdzīvojumu valstību, kur var gan nobīties, bet savas bailes arī uzvarēt. Zvaigžņotā bezgalība, bailes un baiļu pārvarēšana lika tev mani iemīlēt, tu mani iemīlēji Loha gudrās galvas un Genas naivās bramanības dēļ. Bet tas viss taču palicis:
kā Gena, tā Lohs un arī kosmoss.
* * *
Olimpa stacijā mēs bijām seši, seši cilvēki tādā platībā, kas tikpat liela kā četras Magadanas. Protams, pēc nedēļas mēs zinājām, ko katrs sevī glabā, par ko kurš interesējas un ko, zobus sakodis, klusēdams domā, un ko sacīs, muti vaļā vēris.
Mēs uzzinājām, ka Gena, jauns lidotājs, «meklē sevi», ka viņš jau mainījis desmit specialitātes un pabijis uz desmit planētām. Mēs uzzinājām, ka viņš grib būt gan lidotājs, gan dzejnieks un, ja ne visizcilākais Poēzijas dzejnieks, tad pirmais kaut vai laika ziņā. Jau pirmajā vakarā mēs noklausījāmies šādas dzejas rindas:
Mēs esam teiksmu varoņi Ar tehnikas laikmeta vērienu. Mēs kosmosā dodamies drosmīgi, Lai svešas planētas uzartu!
Protams, mēs zinājām arī to, ka Gena tevī iemīlējies tai pašā vakarā un sāka rakstīt poēmu divpadsmit dziedājumos par Mūzu —• poēzijas iedvesmotāju. Cik bieži tu savā mūžā esi dzirdējusi savu vārdu apspēlētu?
Mēs zinājām, ka vecāko operatoru Hozē, melnmatainu skaistuli ar Mefistofeļa profilu, pametusi līgava Argentīnā un tāpēc viņš uz visu cilvēci raugās
ar neuzticību; mēs zinājām, ka viņš zobojas par Genas aizraušanos, bet pats aizraujas ar vēsturi, viņš visiem cenšas iestāstīt, ka mūsu priekšteči bijuši godīgāki, varonīgāki par mums un visādi arī krietnāki: tie esot spēcīgāk mīlējuši un atklāti ienīduši. Mēs zinājām arī to, ka, neuzticīgo līgavu aizmirsis, Hozē arī tevī iemīlējās, tādēļ savukārt cieta Gena — viņa dzejoļi un sapņi tika izsmieti vēl nežēlīgāk.
Varbūt arī Ditmars, vecākais ģeologs, prasīgais, stingrais, mazrunīgais un noteiktais priekšnieks būtu iemīlējies tevī. Bet Ditmaram līdzās bija sieva — jauniņā pļāpa Kira. Jau stundu pēc atbraukšanas mēs no Kiras dabūjām zināt, ka viņiem ar Ditmaru esot pieci bērni: divi zēni uz Marsa, divas meitenes uz Venēras, vecākā meita aizprecēta Klusā okeāna dzelmē; dabūjām zināt, ka Kiras slepenās ilgas ir dabūt visu savu ģimeni kopā, bet bērni esot jau lieli un negribot atstāt savus internāta biedrus, kamēr Ditmaram patīkot pirmatnējā daba un pilsētās viņš jūtoties iesprostots un bez elpas. Dīvains dzīves paradokss: patīk pirmatnējā daba, bet atdod visus spēkus, lai džungļos paceltos pilsētas.
Tā nu tad ir visa mūsu Magadana, visa mūsu pasaule: biedri, sāncenši, draugi, pretinieki, padomdevēji, skolotāji, stāstnieki, klausītāji, kaimiņi un viesi. Un, kad mēs ar tevi nosvinējām kāzas, kas bija mūsu kāzinieki? Ditmars ar Kiru, Hozē un Gena.
Tikai četri viesi. Toties viņi pūlējās, lai kāzas godam. izdotos! Veselu mēnesi gāja kā pa gaisu. Kira šūdināja sev un tev tērpus, ar pavadoni lidoja pēc kādiem retiem konserviem, sausām tortēm un puķu sēklām. Pašai viņai kāzu nebija bijis. Padrūmais Ditmars toreiz pateicis: «Mēs ar tevi dzīvosim divatā, un nevienam gar to nav nekādas daļas.» Kira tagad nožēloja, ka nebija ar svinībām atzīmējusi savas dzīves vissvarīgāko notikumu, un no šīs aplamības viņa brīdināja tevi.
Savukārt Gena steidzīgi pārrakstīja Mūzai veltītās poēmas ceturto dziedājumu. Bet Hozē smīnēdams garāžā slepus audzēja tev redīsus — uz Poēzijas neredzētu delikatesi.
Vai atceries svētku galdu? Simt divdesmit šķīvju. Par apēšanu nebija ko domāt — pat nogaršot visu nemaz nevarēja. Ābolu, ķiršu, piena un šokolādes dzērieni . . . pat pārrūgusi vīnogu sula, ar ko senatnē savas galvas skurbināja mūsu senči. Ditmars teica oficiālu runu, Gena — jūsmīgu, Hozē — ironisku, bet Kira vienkārši apraudājās. Tad, kausus saskandinājuši, visi baudīja rūgtenu sulu, galvās iesitās dvindziņa, krūtīs siltums. Tad Gena cēla priekšā savu vinjetēm greznoto poēmu, bet Hozē teatrāli nokrita ceļos un lūdza nelasīt, bet pats daiļskanīgā dobjā balsī sāka dziedāt tā paša Genas sacerēto tālās pasaules himnu:
Tālajā pasaulē spraigi rit darbs — Tur, kur skan dziesmas un planētas ka}. Sofer, gana ir stāvēts, kalni ir jāved! Krāsotāj, nāc, uzkalnus pārkrāsot sāc! Ekskavatorist, soļo pār klāniem, Būvbedres roc zem okeāniem! Dārzniek, pasauli ar kokiem pildi! Kurinātāj, polus sildi! Kalēj, no visa spēka zvel, Kamēr planēta karsta vēl!
Dziedāja visi, un, kas dziedāt nemācēja, tie klaigāja. Pati līgava, aizmirsusies, ka tai jāsēž skumji domīgai, kliedza, diriģēja, vicināja iedomāto zizli. Zižļa cilātājā baltajās mežģinēs izskatījās ļoti skaista.
Pat Ditmars sāka smaidīt un, gribēdams arī pats kaut kā kuplināt lielos priekus, izņēma radiogrammu un pavicināja virs galda:
— Draugi, patīkama ziņa. Ir apstiprināts Olimpa galīgais projekts. Augstums trīsdesmit trīs kilometri. Mēs celsim visaugstāko kalnu Saules sistēmā.
Visiem mutes vaļā un visi reizē ierunājās:
—• Trīsdesmit trīs kilometri?
— Vai visaugstākais? Vai uz asteroīdiem kalni nav augstāki?
— Tur vispār nav saprotams, ko uzskatīt par kalnu.
— Bet mūsu Olimps taču iestiepsies stratosfērā. Tur nevarēs paelpot.
— Nē, tas nu reiz ir lieliski! — jūsmoja Gena. — Kosmiskais Olimps mākoņu' vainagā zem zvaigžņo
tajām debesīm. Milzīga Pegasa statuja pašā kalngalā. Tajā nosēžas lauriem vainagotie . . .
— … plikgalvji veči un tuklas sievas, —; iemeta starpā Hozē.
— Plikgalvju un tuklu uz Poēzijas nebūs. Visi būs jauni vai ideāli atjaunināti.
— Bez Pegasa vajadzīgs arī bezdibenis, — nerimās Hozē. — Kā senajā Spartā. Lai neizdevušos dzejnieku tūlīt nogrūstu bezdibenī. Un bezdibeņa pašā apakšā — piemineklis nezināmajam dzejniekam. Gena, draugs, tev ir izredzes tikt tur pirmajam.
— Smej, smej vien! Esmu drošs, ka tu pats sāksi dzejot, nodzīvojis uz Poēzijas piecus gadus.
— Piecus gadus es te nedzīvošu. Mana mūza ir Klio. Līdzko šejienes kalni būs izveidoti, es pārcelšos uz Vēsturi. Tur tik būs īstā dzīve, tur būs varonības valstība! Bruņinieku ieleja, Jūrnieku okeāns, Pagrīd- nieku valsts, Sarkanās Armijas kontinents! Pagātne nav atdzīvināma, taču vismaz atdarinās varonīgo divdesmito gadsimtu. Ditmar, brauksim uz Vēsturi?
— Nu nē, mēs ar Kiru esam diezgan braukājuši. Uzcelsim Olimpu un laidīsim uz vecajām planētām. Kaut kur uz Venēru. Padzīvosim tur mierā, līdz tiekam atjaunināti.
— Melo, viņš melo! — sauca Kira. — Tā viņš solās visu mūžu, bet pats tik tiecas arvien tālāk un tālāk … — Un, tevi apkampusi, viņa čukstēja: — Mīļā, netici vīriešiem, viņi dzīvo kosmosa reibonī, viņi iemīlējušies tālēs, nezināmībā un bezgalībā. Viņiem, jo briesmīgāk, jo labāk. Jūs esat jaunava ar gribas spēku un raksturu. Pievaldiet Jaru, kamēr viņš jums klausa .. . Laidiet saknes uz Poēzijas un palieciet te. Citādi jūs mētāsities"" pa Visumu tāpat kā es — no vīra pie bērniem, no bērniem atpakaļ pie vīra.
Vēlāk, kad sasarkušie viesi mūs atstāja, tu apķēries man ap kaklu un smaidīdama teici:
— Vai es tevi, Jar, turu stingri? Vai tu klausīsi mani?
— Kira ir jauks cilvēks. Te viņi visi ir brīnišķīgi, vai tā nav? — es tev jautāju.
Tā es runāju tāpēc, ka jutos atbildīgs. Es biju tevi atvedis šurp uz pasaules malu un tālajā pasaulē jutos atbildīgs par visu: par virpujvētrām un vulkāniem, par Genas dzejoļiem un par Hozē drūmumu.
— Viņi ir ļoti mīļi. Tikai pārāk vienpusīgi, — tu iebildi.
6
Mīļā Mūza, kā tad tālajā pasaulē varam nebūt vienpusīgi? Jums tur uz Zemes ir četru stundu darba diena. Dienvidū jūs skrienat uz jūru, nirstat ar akva- langu, piedalāties dramatiskajos pulciņos, apmeklējat teleuniversitāti. Bet mūsu jūras vēl lidinās gaisos, tās verd karstās virpuļvētrās. Kurš lai spēlētu uz skatuves, kurš lai būtu skatītājs otrajā Olimpa pilsētā, kur dzīvo tikai seši cilvēki? Mēs vārāmies paši savā sulā. Ja viens no sešiem raksta viduvējus dzejoļus, tad visi seši tos apspriež. Visinteresantākais, visaizraujošākais un visneparastākais te ir darbs. Un cik neparasti strādāja šie tālās pasaules parastie cilvēki!
Es atcerējos savu pirmo izlidojumu dienu pēc atbraukšanas. Es pateicu, ka man kā regulētājam kibas jāredz darbībā. Mēs izlidojām trijatā — Gena, Hozē un es.
Divvietīgā lidmašīnā trim bija pašauri. Es sarāvies, sakucis, ar ceļgaliem iespiedies Hozē krēslā, sēdēju aizmugurē. Tā visu laiku līdz pašai pārbraukšanai es nevarēju brīvi atvilkt elpu.
Tiklīdz plaši atvērās angāra vārti, lidmašīna izšāvās kaucošā miglā. Apkārt viss dārdēja, svilpa un kauca, elektriskā izlādē vizēdamas plosījās pelēkas un brūnas virpuļvētrās. Lidmašīnu svaidīja kā laiviņu viļņos. Kļuva baigi. Arī vēlāk man vienmēr pirmajā brīdī metās baigi. Pārāk liela bija atšķirība starp mūsu staciju, tīro čaumaliņu, un šo nemierīgo, nemīlīgo pasauli.
Bet Genas jauneklīgā seja bija tikai vērīga un nevis nemierīga. Šai virpuļvētru sarabandā viņš nezaudēja līdzsvaru, droši lauzās cauri lietus un putekļu
mākoņiem. Un es, viņā raugoties, saņēmos, sāku vērot klinšu sablīvējumus uz ekrāna. Uz ekrāna vērot bija pat labāk, jo uz tā klintis izgaismojās nosacītiem koši sarkaniem, gaišziliem un dzelteniem toņiem …
— Akmeņlauztuve, — pēc brītiņa noteica Hozē.
Es ieraudzīju izslējušos kalnu. Plātnes te sadzinušās
cita uz citas, izveidodamas pusotra kilometra augstas kāpnes, kaut ko līdzīgu Krimas kalniem, kas paceļas pie Melnās jūras. Tiesa, šo grēdu pakājē jūras gan vēl nebija.
— Te būs okeāns, klinšu salai te nav vietas. Tikai šķērslis siltajām straumēm. Šo grēdu mēs nošķelsim līdz pašiem pamatiem, — paskaidroja Hozē.
Lidmašīna tomēr laidelējās un riņķoja virs grēdas. Lāgiem tā pacēlās augšup zilajās debesīs, lāgiem nolaidās līdz krāsainajām, saplaisājušām klintīm.
— Ko tu gudro? — Gena iesaucās. — Sāksim no malas, pēc kārtas.
Hozē nopietni pamāja ar galvu. Gaisā viņš nebija zobgalīgs. Te viņi bija līdzīgi: lidmašīnas komandieris un kibu komandieris.
Hozē aplika ap rokām vara aproces ar gredzentiņu katram pirkstam un izpleta tos, it kā sagatavodamies klavierspēlei. Viņa" kustības tūdaļ ietekmēja kibas- zāģus, kas atdalījās no lidmašīnas apakšas un piķēja. Uz ekrāna pamanīju divus trīsstūrus — zilu un sarkanu. Hozē, uz priekšu cieši skatīdamies, tikko manāmi kustināja pirkstus. Domās viņš vadīja kibas, pie tam katru par sevi. Pastiprinātas biostrāvas trauca un apsteidza lidmašīnu, un kibas paklausīgi virzījās uz augšu vai leju, pa labi vai pa kreisi.
— Šķelt! — Hozē īsi nokomandēja.
Tā bija viņa skaļā pavēle zāģiem. Kibas ietriecās gruntī — viena pakājē, otra plakankalnē. Man aizrāvās elpa. Ari uz Zemes biju redzējis, kā sašķeļ klintis, kā sprādzieni paceļ kalnus, taču te nešķēla kalnus, bet gravitācijas lauku, iznīcināja pievilkšanas spēku.
Manā acu priekšā grēdas mala sāka kārtām lobīties, plaisas, līčločiem vīdamās, sašķēla plakankalni, malējais kalns paslējās, it kā zem tā būtu piepūties
gaisa balons … un tad uzreiz, svaru pilnīgi zaudējis, dārdēdams atšķēlās no pakājes.
— Pamatīgs gabaliņš, savi četri kubiki būs, — apmierināts noteica Gena. Par kubiku viņš sauca kubik- kilometru, trīs tūkstoši miljardu tonnu.
— Uz mājām! — dūres cieši savilcis, nokomandēja Hozē.
Kibas, kalnu nošķēlušas, abas reizē aizgriezās un pazuda no ekrāna, pa iezīmēto ceļu aizlidoja uz angāru.
Kalns tamēr kā uz piepūsta balona cēlās augšup, asās klintis nokratīdams. Un līdz ar kalnu augšup cēlāmies arī mēs, cēlāmies līdz ugunīgi sarkanajai kalna pakājei, mazliet iesāņus, lai klintis mūs neaizķertu. Kalns rāvās augšup arvien straujāk un straujāk. Tas izspraucās cauri mākoņiem, pacēlās virs baltajiem mutuļiem un ienira zilajās debesīs. Cik reižu vēlāk netiku redzējis paceļamies gaisā kalnus, taču vēl joprojām nevaru vien nobrīnīties par šo pārdabisko ainu.
— Vai novaldīsi? — Gena noprasīja.
'— Lapsenes spietos, — Hozē atsaucās.
Visiem desmit pirkstiem viņš pieskārās klaviatūrai, un uz ekrāna iedegās desmit punkti, katrs citādā krāsā — gaišzilā, baltā, zilā, dzeltenā, iesārtā, ķiršu krāsā un tā tālāk. Startēja kibas-lapsenes, mazas ra- ķetītes ar atomšķiltavām. Jau pēc brītiņa tās visas bija apmetušās kalnā un katra savā vietā: sarkanā — kreisajā malā, violetā — labajā, gaišzilā — augšā, dzeltenā — pakājē. Protams, ap melno kalna masīvu aplipušos krāsainos punktiņus varēja saskatīt tikai uz ekrāna.
Tev, Mūza, tobrīd vajadzēja redzēt Hozē! Sasprin- dzis, nopietns un apgarots viņš izskatījās pēc virtuoza pianista. Visi viņa pirksti atradās uz klaviatūras, bet viņš neskatījās uz rokām, vienīgi acīm iegremdējies ekrānā, it kā spēlēja neskanīgu melodiju, gan spēcīgi piespiežot pirkstus, gan viegli uzsitot, gammās skre- jot, akordus tverot… un paklausīgās kibas uz to atbildēja ar žilbinošiem zibšņiem — gan gariem, gan īsiem, gan atsevišķiem, gan grupveida. Kalns, kā ne
redzamas raķetes mētāts, svaidījās uz augšu un sāniem. Hozē par to uzjautrinājās kā sportists ar tenisa bumbiņu. Zemāk, zemāk, zemāk . . . Vai nokrita? Nē, uztvēra. Grūdiens! Lēciens uz augšu. Un atkal slīdēšana.
— Olimps, — Gena aizrādīja.
Ar ekrānu aizrāvies, nebiju pamanījis, ka virs mākoņiem izaudzis tumšs konuss, titānu sakrauts klinšu blāķis. Nu es zināju, ka šie titāni ir Gena un .Hozē.
— Griez otrādi! — Gena pavēlēja.
Hozē ar mazo pirkstiņu un zeltnesi nospieda klaviatūras malējos kauliņus. Kalns sagriezās kā ritenis. Kūleņodams tas vēlās pa debesīm uz Olimpu. Hozē krampjaini savilktiem pirkstiem noliecās pie ekrāna. Krāsaino zibšņu uguntiņas griezās arvien straujāk, it kā savīdamās pavedienos vai lentās. Lapsenes, iecirtušās kalnā, nu griezās līdz ar kalnu, klaviatūras taustiņi mainīja uzdevumu, bet virtuozs Hozē turpināja spēli. Zilganā — trieciens uz leju, zilganā pēc vienas sekundes — rāviens uz priekšu, sarkanā — pa labi, sarkanā — pa kreisi. Lēnāk, lēnāk.. . vēl mazliet. .. Beidzot, putekļu mākoni sagriezis, lidojošais kalns smagi nosēdās uz Olimpa nogāzes.
— Nu tas ir piedzimis, — apmierināts un smaidīdams noteica Gena.
Pārgurušais Hozē atkrita atzveltnī un pievēra acis.
Bet es ar skaudību noraudzījos viņa veiklajos pirkstos. Tas nu vienreiz ir meistardarbs! Cik gadu vajag, lai iemācītos tā spēlēties ar sekundes daļām un miljardiem tonnu kā kaķis ar peli! .. . Vai es kādreiz apgūšu tādu meistarību? Vai tur nevajag īpaša talanta?
Mūza, ja es būtu meitene, es nekad neprecētos, savu mīļo neredzējusi darbā. Lai viņš ir viduvējs dejotājs vai sarunu biedrs, viduvējs dzejnieks kā Gena vai dievadots filozofs, tāds kā Hozē . . . bet tev vajadzēja redzēt, kā viņš žonglē ar kalniem! Cilvēks jāvērtē nevis pēc viņa vidējā līmeņa, bet pēc viņa augstākā sasnieguma. Ja sportists reizi savā mūžā — vienīgo reizi aizlec desmit metru, tad tikai šā lēciena dēļ viņa vārdu ierakstīs rekordu zelta grāmatā. Ja
zinātnieks tūkstošreiz kļūdīsies, bet izdarīs vienu vienīgu svafīgu atklājumu, cilvēki, viņa kļūdīšanos aizmirsuši, par šo vienīgo atklājumu uzcels viņam pieminekli.
Tomēr jums, meitenēm, piemīt īpaša, es teiktu, greiza pieeja cilvēkam. Māsa man reiz teica: «Man nevajag ģēnija. Lai viņš ir mīļš un gādīgs, lai viņš ir labs vīrs.» Vai tu, Mūza, nedomā tāpat? Vai tu varētu mīlēt laipnu un neapdāvinātu, mīlošu un aprobežotu? Vai tu varētu?
Man šķiet, kaut kur te sākās mūsu nesaprašanās. Poēzijas cilvēkus katrs skatījām citādām acīm. Es saskāros ar titāniem, kas žonglēja ar kalniem, bet tevi apciemoja nogurušie, atpūtas alkstošie, viduvējie dzejoļu un dziesmu mīļotāji. Ar milzīgu spēka sasprindzinājumu es centos panākt virtuozus, bet tu veici rasētājas pienākumus un mācīji šiem amatieriem mākslas ābeci. Strādāt pusspēkiem ir garlaicīgi, garlaicīgi ir darīt to, ko sen jau proti. To es atskārtu daudz vēlāk, kad biju iemācījies pārstatīt kalnus bezmaz tāpat kā Hozē. Bet tevi garlaicība sagrāba gandrīz vai tūlīt. Reiz es dzirdēju tevi sakām:
— Man gribas mājās, man gribas būt Kolimā . .. Man gribas tikt pilsētā. Gribu dzirdēt cilvēku balsis, daudzu daudzu, gluži svešu cilvēku balsis. Gribu redzēt viendienīšu dejai līdzīgo aeromugursomu burzmu vakara gaisā. Es ilgojos pēc koncertzālēm un pastaigām pa foajē, es ilgojos balsu šalkoņas. Gribu apskaut māti un māsu un uz rokām paauklēt maziņo krustdēlu.
Gribu apskatīt jūru, Nagajeva jomas zeltaino pludmali. Gribu rokas ieslēpt karstajās smiltīs un muguru pagriezt saules stariem. Gribu skatīt baltajām mākoņu aitiņām rotāto debess zilgmi, klausīties viļi,iu nesto akmentiņu čirkstoņā. Gribas uzlikt masku ar lielām acīm un ienirt zaļajā dzestrumā, peldēt starp klintīm un saķert aiz kājas kniebēju krabi.
Es gribu laukus .. just medus un vērmeļu smaržu … redzēt zeltaino gundegu jūru, pret debesi šaudīgās bezdelīgas un kuplu mežu pie apvāršņa, dzirdēt sien
āžu vienmuļo sisināšanu un skatīt vēja sabangotus dzeltenus druvas viļņus.
No visa tā uz Poēzijas mums nebija nekā: tikai karstās klintis un tvaika mutuļi. Vai tad tā bija planēta — tīrā sautētava. Bet sautētavā hermētiska čaula ar sešiem cilvēkiem. Kādi bijuši, tādi satikušies. Bet čaulā savukārt vēl teleaizklājs, trīsmalu ekrāns ar filmām: tajās puķes, tikai bez smaržas, un lauks, taču bez valgmes.
«Es gribu mājās, gribu būt Kolimā.»
Taisnību sakot, tā gluži nebija. «Es gribu» — to dzirdēju vēlāk, pēc lielās nelaimes dienas, kad turpat gadu bijām nodzīvojuši uz Poēzijas.
7
Tu labi atceries to dienu. Rīts kā parasti, peldēšanās nelielajā baseinā un uz lūpām turienes skābenais ūdens. Brokastis. Rosīgā Kira baltā priekšautā. Gena pie radio tver ziņas no Zemes. Hozē risina tālāk savu iemīļoto tematu:
— Nē, sakiet, ko gribat, cilvēce kļūst seklāka. Varonība palikusi otrajā gadu tūkstotī. Mēs gan esam stiprāki kā inženieri, bet kā cilvēki esam kļuvuši vājāki. Esam mācījušies pārstatīt kalnus, bet uzupurēt dzīvību vairs neprotam. Vakar vakarā lasīju par pēdējo karu pret fašistiem. Toreiz tik ir bijuši cilvēki: ar savām krūtīm metušies uz ložmetēju, tara- nējušies. Vai zināt, ko nozīmē taranēties? Kad lidotājam nav vairs šāviņu, tas ar savu lidmašīnu metas virsū ienaidniekam … un iet bojā līdz ar pretinieku.
— Par laimi, kari sen jau aizmirsušies, — piebilst Ditmars. — Ziedoties mums vairs nevajag.
— Bet, ja vajadzētu, mēs tā kā tā to nedarītu.
— Darītu gan, — Gena neatlaižas.
— Nedarītu. Dūšas pietrūktu.
Piepeši sakustējās galds, it kā gar logu būtu nogājusi kravas kiba. Es taisni iedomājos kravas kibu, pavisam aizmirsis, ka uz Poēzijas nav nevienas pašas.
Bet Ditmaram uzreiz bija skaidrs.
— Olimps grimst! — viņš iesaucās. — Pārslodze!
Mēs visi pielēcām, kā atsperes sviesti. Cik beidzamās dienās netika runāts — vai tik Olimps nav pārslogots? Gan pieprasījumu sūtījām, gan komisija ieradās. Bet ko tad komisija? Tik augsti kalni vēl nebija celti, neviens vēl pasaulē planētas nebija veidojis, nebija gluži skaidrs, kā risināsies sacietēšanas process.
Ar aizsargķiveri rokās Ditmars ātri izrīkoja:
— Hozē — ar Genu. Jars — ar mani. Pacelsimies, tad izlemsim. Varbūt lieko atšķelsim pēc pirmā varianta. Kira, tu paliec par vecāko. Ziņo pa radio stacijām un pavadoņiem.
Kira nopietni pamāja ar galvu. Bet tu apkampi mani un paskatījies manī platām acīm.
— Uzmanīgāk, Jar, — tu čukstēji. — Sargā sevi.
Hozē nenoturējās, nepiebildis:
— Interesanti, vai varonīgajā divdesmitajā gadsimtā, kad vīri devās kaujās, tos arī lūdza karot uzmanīgāk?
— Jā, lūdza, — tu izaicinoši atbildēji. Un, uz pirkstgaliem pastiepusies, mani noskūpstīji.
Kira tikai nopūtās. Ditmaram mīlināšanās nepatika.
Mēs izskrējām ārā un laidām uz angāru. Mūsu mājiņa visu laiku drebēja, zem grīdas dobji dūca un dārdēja, it kā zem tās risinātos spraigs darbs vai arī locītos milzīga, gadsimtiem snaudusi čūska, kas nu pamodusies kratās vaļā no klintīm, ar ko apaugusi tās āda.
8
Pacēlušies stratosfērā, mēs redzējām, ka Ditmaram taisnība. Olimpa melnā seja šodien bija ierāvusies dūmu apkaklē. Acīm redzot, apkārt kalnam radušajās plaisās sākušies izvirdumi, un dūmainās pelnu vērpetes cēlās augšup līdz pušķainam. Līdz milža galvai tās nevarēja uztikt. Saules apmirdzētā bazalta ķivere peldēja violetajās debesīs virspus vētrām, virspus pelniem, it kā nicinādama izvirdumu niecīgo nemieru.
Bet mēs sapratām: šī nesatricināmība ir tikai šķietama. Patiesībā Olimps savu pamatu bija iespiedis dziļumā, izlauzis garozā caurumu un no apakšas dzina augšā magmu, pats sākdams grimt, un, jo dziļāk, jo grimšana risināsies straujāk, varbūt tas nogrims zemāk par apkārtējām kalnu grēdām.
— Atslogosim, kā jau nolēmām, — sacīja Ditmars, — griezienu taisīsim pie iedaļas plus divdesmit divi..
— Vai desmit kilometrus uzreiz griezīsim? — pa radio pārjautāja Hozē.
Viņa balsī skanēja sajūsma. Viņš jūsmoja un priecājās kā mākslinieks, kas saņēmis sarežģītu uzdevumu. Ar desmit kilometru augstu kalnu viņam vēl nebija iznācis rotaļāties.
— Deviņus mums izdos ārā, — Ditmars piebilda.
Viņam prātā bija visiem zināmais kalnu un ledāju
likums. Ledāji ir desmit procentu vieglāki nekā ūdens, tāpēc tikai viena desmitā daļa paceļas no ūdens. Kalni peld magmā, kas ir par kādiem desmit procentiem smagāka, tāpēc katra kalna deviņas desmitdaļas atrodas zem zemes. Ja kalnu samazināsim, iekšējais spiediens izgrūdis to ārā. Tā mūsu dienās uz Zemes no ledājiem atbrīvojusies ceļas augšup Grenlande. No Olimpa desmit kilometrus nošķēluši, mēs varētu cerēt, ka iekšējais spiediens atdos mums deviņus vai, mazākais, septiņus astoņus kilometrus.
Hozē izrīkoja kibas-zāģus, tāpēc pirmajā brīdī es nedarīju nekā, biju tikai skatītājs. Zāģus es neredzēju, tie pazibēja kaut kur sāņus, dodamies uz kalnu. Drīz Olimpu apņēma varavīksne, jo griezuma līnijā, kā parasti, tika lauzti gaismas stari. Tad virs varavīksnes parādījās tumša sprauga: Olimps, likās, smaidīja, un smaidā mute atvērta no vienas auss līdz otrai. Sagriezās putekļi, bet mākoņi, strauji savērpušies, vertikāli šāvās augšup pretī Saulei. Sprauga pletās, rīkle vērās arvien platāka, atsegdama sarkankvēlo vērumu. Tad, no galvas pacēlusies, melnā cepure palika karājamies virs sārtenā, it kā noskalpētā paura.
So ainu, Mūza, es nekad neaizmirsīšu. Uz Poēzijas esmu nošķēlis simtiem kalnu, bet ar Olimpu notika kaut kas īpašs. Visi atšķeltie kalni šaujas augšup ar
krītoša akmens ātrumu. Akmeni tu ievēro tikai tuvumā, kad tas svilpdams padrāž tev garām, bet kalnu var vērot arī notālēm. Uz Olimpu mēs raudzījāmies no četrdesmit kilometru attāluma. Perspektīva samazināja ātruma mērogu .. . Pacelšanās notika apbrīnojami viegli. Kalns, šķiet, negribīgi paceļas no pjedestāla, paliek gaisā karājamies, tad it kā lidinās un svārstās. Nekad vēl nebijām atšķēluši tik lielu un tik gausu kalnu kā Olimps.
— Jar, vai esi gatavs?
Es aizsprādzēju biostrāvas aparatūras aproces un izstiepu rokas. Aiz rūtīm uzblāzmoja atspulgi. Manam mājienam paklausot, visas desmit kibas-lapsenes pameta savas ligzdas no lidmašīnas spārnu apakšas.
Antigravitācijas teoriju tu zini. Mūsu izdarītais griezums bija četrdesmit kilometru plats, — tas nozīmē, ka, zūdot gravitācijai, Olimpam vajadzēja savus četrdesmit kilometrus uzlidot gaisā un vēl četrdesmit pēc inerces. Krītot no četrdesmit kilometru augstuma, akmens krišanas ātrums sasniedz vairāk nekā kilometru sekundē. Mums vajadzēja vēl pielikt septiņus, lai Olimpu galīgi izsviestu no planētas, lai sākumam to pataisītu par pavadoni. Četrdesmit kilometru augstumā kalns uzšaujas divās minūtēs, tikpat ilgi tas lido ari pēc inerces. Tātad mūsu rīcībā bija divas minūtes kosmiskā ātruma attīstīšanai.
— Sākt, — Ditmars deva rīkojumu.
Līdz šim mirklim es biju satraukts. Žēl bija Olimpa, sajūsminājos par gaidāmā uzdevuma vērienu, apskaudu Ditmara mieru, baiļojos par pasākuma rezultātiem. Bet tad satraukums izzuda. Jutu tikai vienu: vēlēšanos darbu veikt pēc iespējas labāk. Varu pastāstīt, ko es ievēroju un ko darīju. Emociju nebija, emocijas radās vēlāk.
Skatījos tikai uz ekrānu. Tajā kalna tumšais siluets šķita nekustīgs. Es izstiepu rokas un paātrināju kibas. Drīz krāsainās uguntiņas apmetās uz melnā konusa. Lapsenes kibas viegli panāca kalnu un automātiski piekļāvās pie tā. Atceros, ka zilganā kiba par dažām sekundēm nokavējās un man jau gribējās
sākt bez tās. Bet tad iemirdzējās arī zilganā uguntiņa. Es pārcēlu pirkstus uz klaviatūru.
— Gatavs, — es ziņoju Ditmaram.
— Sāc! Hozē, sāc arī tu!
Es nospiedu visus taustiņus uzreiz. Mūzikā nepieļaujams akords.
Vēlreiz!
Vēl!
Pa logu neskatījos, bet caur plakstiņiem jutu gaismas uzliesmojumu. Atomsprādzieni steidzināja augšup traucošo kalnu. Doplometra šautriņa jau rādīja divus kilometrus sekundē.
Bet tad sākās nepatikšanas.
Līdz šim mums taču bija bijusi darīšana ar dabiskiem monolītiem kalniem. Tie lēkāja kā bumbas, tikpat kā nedrupa un neplaisāja. Nogulumiežu uz Poēzijas vēl nebija, dēdēšana tikko bija sākusies, tāpēc slāņainu un irdenu kalnu nebija. Bet Olimps bija salikts kalns, mūsu pašu darināts. Lai gan starp katru krāvumu likām lavu, viengabalainuma tomēr nebija. Atomu triecienos kalns, augšup traucoties, sāka drupt. Atdalījās divi pamatīgi masīvi, uz viena bija uzmetusies zaļā, bet uz otra — olīvkrāsas lapsene.
— Es tos nošķēlumus aizraidīšu kosmosa telpā, — noteica Ditmars, maukdams pirkstos zaļo un olīvkrāsas gredzentiņus.
Atšķēlušies masīvi viegli uzņēma ātrumu un pazuda no acīm. Divdesmit sekundu laikā Ditmars tiem attīstīja kosmisko ātrumu, vēl pēc kādas pusminūtes nocēla no tiem lapsenes un nosūtīja tās atpakaļ uz galveno masīvu.
Bet šajā mirklī no Olimpa atšķēlās vēl trīs gabali. Uz viena tupēja sarkanā lapsene, uz diviem kibu nebija.
Es uz turieni pārcēlu violeto un dzelteno citron- krāsas kibu un nodevu Ditmaram vēl trīs gredzentiņus. Bet uz galvenā masīva man palika puse no lapsenēm.
Mainot gredzentiņus, mēs zaudējām laiku, uz klaviatūras traucējām viens otru. Mēs zaudējām laiku, baiļodamies paātrināt sprādzienus, baiļodamies,
ka var sairt viss kalns. Un zaudējām laiku, kliedējot to ar pusi no lapsenēm.
Zaudējām arī enerģiju, kibas sūtīdami kosmosa telpā un no turienes griezdami atpakaļ. Pēc otra reida ārpus atmosfēras robežām zaļā lapsene nodzisa, tad nodzisa arī olīvkrāsas lapsene, pēc tam citrondzeltenā lapsene.
Antigravitācija bija novirzījusies sāņus, un tā mums vairs nepalīdzēja. Ar grūtībām — ar lielām grūtībām tik tikko noturējām ātrumu četrus kilometrus sekundē. Veidodams ballistisku līkni, kalns slīdēja lejup, slīdēja atmosfērā. No berzes tas jau spīdēja, apdegušie puteklīši kā komētas aste vilkās tam pakaļ.
— Laižam lejā, — teicu Ditmaram.
— Laidīsim, — viņš piekrita. — Bet Jūrlīcī.
— Vai tiešām Jūrlīcī?
Es garā skatīju šo auglīgo līdzenumu. Poēzijas nākamo kūrorta zonu. Tur jau bija sākusies baktēriju izsēšana atmosfēras attīrīšanai un augsnes izveidošanai. Tur strādā jau simtiem biologu. Un nu turpat vai ar kosmisko ātrumu viņiem uz galvas uzgāzīsies kalns, vesels asteroīds. Sprādziens līdzīgs Tunguskas sprādzienam, tikai miljonreiz varenāks. Jūrlīcis izdedzis un pārvērsts krāterī. ..
— Vai nevarētu aizvirzīt kaut līdz okeānam? — es iejautājos.
Vēlāk, turpmākajos mēnešos, ne viena vien sanāksme apsprieda Ditmara kļūdu. Taču neesmu pārliecināts, ka tā bija kļūda. Tiesa, drošāk jau bija Olimpu izjaukt pa ķieģelītim, katru klinti nolikt savā vietā. Bet mēs taču kalnu cēlām veselu gadu, tātad arī nojaukšanai vajadzētu apmēram gadu. Pa to laiku Olimps nogrimtu magmā, aizraudams līdzi visus pūliņus. Glābt to varēja tikai droša operācija. Neviens nezināja, ka lidojumā kalns varētu sairt. Nevienā jaunā pasākumā nevar izvairīties no nejaušībām. Reiz, kad cilvēki izveidos simtiem planētu un tūkstošiem Olimpu, visas briesmas būs zināmas bez izņēmuma un šos darbus uzticēs kibām, tāpat kā tagad tām uztic lidmašīnu montēšanu uz konveijera. Bet
mēs uz Poēzijas esam pionieri, mēs taustāmies kā pa tumsu un dažkārt iekrītam lamatās.
— Vai nevarētu aizvirzīt kaut līdz okeānam? — es iejautājos.
Ditmars piešķieba galvu, it kā pūlētos ko saklausīt.
— Dzinējs nestrādā, — viņš izmeta. — Lec, es tev sekošu.
— Bet Olimps?
— Lapseni atdodu Hozē. Viņš tiks galā. Lec!
Ditmars pats izbīdīja hermētiskās durtiņas starp
mums un kaut ko vēl nokliedza. Man izklausījās, ka dzirdu: «Palīdzi Kirai!» Dīvaini vārdi, bet toreiz nedomāju par šo vārdu nozīmi. Katapulta izsvieda mani no lidmašīnas. Kādu laiku es kritu kā akmens, līdz beidzot virs galvas pamanīju izpletņa kupolu. Es pieplaku pie lodziņa. Man gribējās redzēt, kur nolaižas Ditmars, lai pats nolaistos viņa tuvumā. Bet otra izpletņa pie zilajām debesīm nebija. Arī lidmašīna netaisījās krist. Uguņainu taisni iezīmēdama, tā strauji centās panākt debeszilgmē iekārušos kalnu.
Tad es sapratu, ka Ditmars mani ir piemānījis. Piespiesta nolaišanās mums nebija draudējusi. Ditmars vienkārši bija rīkojies kā varonīgā divdesmitā gadsimta lidotāji. Šāviņiem beidzoties, tie taranēja. Ditmars bija devies atomu taranā, lai palīdzētu pagurušajām kibām. Jūrlīci glābdams, viņš bija devies drošā nāvē. Tāpēc Ditmars piespieda mani lēkt, tāpēc bija saucis: «Palīdzi Kirai!»
Vēlāk es ieraudzīju un garā vēl tagad redzu Kirai acīs pārmetumu. «Kāpēc tu nestājies viņa vietā?» acis man jautāja. Arī tu man reiz iejautājies: «Vai tiešām tev neienāca prātā?» Vari iedomāties: neienāca prātā. Man pavēlēja: «Lec!» Domāt nebija laika, es paklausīju. Visu laiku man bija tāda sajūta, ka es te esmu iesācējs un visdumjākais. Ditmars labāk zina, kas darāms, Hozē izdarīs labāk.
Bet Ditmaram nebija uz ko paļauties. Viņš zināja, ka neviens viņa vietā neizlems un ka citas izejas nav, izņemot beidzamo izeju — nāvi.
Es vēl atrados gaisā, kad lidmašīna panāca kalnu
un stāvus trauca augšup. Ugunīga aste kā tangen- soīds ietriecās kalna pakājē. Uzliesmoja otra saule. Zilā debess vērtās balta, mākoņi puķu raibumā, no dzeltenās dūmakas pēkšņi iznira tālās kalnu grēdas, katra plaisa bija skaidri saskatāma, kā ar tušu iezīmēta. Pametis aiz sevis ugunīgu asti, Olimps pacēlās debesīs, kosmosā, kur katram kalnam vietas diezgan.
Ko es toreiz pārdzīvoju? Šausmas un kaunu. Man bija tāds kauns par savu neattapību, par trulo paklausību, par to, ka es ar tādu dedzību biju meties ārā no lidmašīnas, par to, ka biju domājis par savu glābšanos, kamēr Ditmars domāja par manu un Jūr- līča glābšanu.
9
Starp citu, par savu izglābšanos man nācās nopietni padomāt. Otru sauli pārklāja dūmaka, dūmaka sabiezēja melnā mākonī. Zem tā sāka plosīties viesuļvētras … mani sagrāba, apsvieda otrādi, rāva projām. Sīki akmentiņi sitās pret kabīni, žņirkstēja putekļi. Kūleņu kūleņiem mani rāva atpakaļ uz Olimpu. Galvā pazibēja doma: ka tik neieskrienu šķēlumā.
Prātā šāvās baigi nostāsti: kā atomi apslāpstot, kā elektroni kūstot šķēluma malās. Kājas man pamira, un es ar šausmām paskatījos uz tām: vai tik nekūst? Kaut kā izpletni vadīdams, izkūlos no viesuļvētras, nokļuvu aizvējā, aizkalnes klusumā… Un uzreiz — bum-m! — biju atsities pret akmeņiem.
Kur es atrados? Visapkārt šķautnainas, šā tā sa- svaidītas klintis. Tādi tuvumā izskatījās mūsu pašu no debesīm nomestie kalni. No gaisa es šo rajonu pazinu kā savus piecus pirkstus, zināju to no galvas, bet lejā tas man likās svešs. Vienīgi pēc tālajiem kalniem varēju noteikt atrašanās vietu. Biju nokļuvis kaut kur Olimpa pakājē, visticamāk — uz Iliādas plato. Taisnā līnijā apmēram divsimt kilometru līdz Mūzai. Pusstundas lidojums. Vai kādreiz nāksies veikt šo pusstundas lidojumu? Kājām iet man, protams, prātā nenāca. Kurš tad mūsu laikos iet kājām?
Es apsēdos uz kabīnes jāteniski un gaidīju atlidojam palīdzību.
Bet domas atkal kavējās pie tā paša.
Kāpēc, kāpēc es nestājos ceļā Ditmaram, kāpēc ļāvu viņam uzupurēties, ar savu dzīvību izpirkt kļūdu?
Bet vai mēs vispār bijām kļūdījušies, vai citādi maz varēja rīkoties — vai varēja Olimpu atslogot pamazām?
Varbūt kļūdījušies bija projektētāji? Varbūt kļūdījies pats Lohs? Varbūt varēja iepriekš aprēķināt galējo, kritisko augstumu; iespējams, ka trīsdesmit kilometru augsti kalni vispār nav noturīgi uz tāda lieluma planētām kā Zeme vai Poēzija?
Cik stundu man vajadzēs gaidīt, kamēr Gena un Hozē pamanīs mūsu prombūtni, kamēr attaps, ka mani jāmeklē, kamēr sāks meklēt un iemetīs acis Ili- ādas plato, un ieraudzīs mani jāteniski sēžam uz kabīnes?
Vai tiešām man te būs jāsēž visu nakti? Bet man tā gribējās tevi apkampt, Mūza, un ielikt galvu tavās maigajās plaukstās, uzticēt savu nemieru. Kur vēl tas brīdis, kad varēšu sirdi atvieglot un mīļās mierinājuma vārdos klausīties!
Šai akmens plato drūmajā tuksnesī starp mūsu pašu izmētātajām klintīm es, Mūza, pēc tevis vien ilgojos. Ar nopūtām acis klīda pa debesīm, tāpēc uzreiz nebiju ievērojis, ka man aizmugurē sāk blāzmoties. Es atskatījos. Ap tālo nogāzi bija apvijusies sārtena ap- malīte, šķiet, saule kāptu augšā viņpus kalna.
«Vai tas būtu atomu blāzmojums?» pirmajā mirklī iešāvās prātā.
Taču apmalīte pletās, aizsegdama nevis apvārsni, bet kalna nogāzi, tad iespraucās iedobē un izlaida sarkanu dzītiņu. Dzītiņa slīdēja lejup un ar savu spožumu it kā pāršķēla piķa melno kalnu.
«Lava!» es nopratu. «Kur tā plūst? Taču šurp uz mani, uz plato! Bēgt, tikai bēgt!»
Es izlēcu no sava apaļā sēdekļa. Metos uz priekšu, pa labi, pa kreisi kā zaķis automašīnas priekšā. Es brāzu kā šķēršļu skrējienā, lēkdams pāri mazākiem
akmeņiem, bet klintīm līkumus mezdams. Es klupu, gāzos plaisās, lecu ārā, par sasišanos nebēdādams un sāpes nejuzdams.
Bet blāzma aizmugurē arvien vairāk sakvēlojās. Ausīs džinkstēja savāds troksnis, tāda kā transport- kibu tērauda kāpurķēžu žvadzoņa. Arvien tuvāk un dzirdamāk. Te uzreiz blāzma ari priekšpusē. Pa labi no neredzamas aizas izplūda tumšsarkana straume gailējošu ogļu kvēlumā. Es apsviedos un metos pa kreisi. Bet arī kreisajā pusē klintis, ko apblāzmoja no aizmugures plūstošā lava, jau laistījās ugunīs. Man vajadzēja apsteigt vai nu kreisās, vai labās puses ugunsmēles.
Acis aizlija ar sviedriem, sirds dauzījās, atplestā mute nespēja piepildīt plaušas. Sēkdams un elsdams es skrējos ar nāvi. Lava pa labi, lava no muguras .. . Vai es pratīšu apsteigt kreiso straumi? Es krītu un sitos… Lecu augšā. Sekunde pagalam…. Krūtīs dur, bet lava steidz, lava steidz trīsreiz ātrāk par mani. Kā murgainā sapnī — savus nagus izstiepis, virsū nāk pūķis, bet kājas man kā striķi. Es pakrītu. Es ne- apsteigšu. Mutē asins garša, acīs sarkana blāzma. Jā, sarkana, straumes man priekšā sakļāvušās, es esmu ielenkts un pazudis.
— Māt!
Es piesaucu māti un nevis Muzu.
Grūdiens. Ieplestām rokām es lidoju uz priekšu. Uzliesmojums. Sitiens. Galva nodžinkst, un melns gar acīm . .. sākumā melnums blīvs, vēlāk krēslains. No krēslas iznirst zilgani pelnains līdzenums ar uguņainu dzīslojumu, izdegusi lidmašīna ar gaisā pasviestu asti un divi ķermeņi — guļošs un ceļos nometies.
Beidzamie mirkļi: grūdiens, uzliesmojums, sitiens. Biju satriekts, nekā nesapratu. Taču izrādās, ka šais mirkļos noticis daudz kas.
Gena ar Hozē mani jau meklēja, no debesīm bija pamanījuši izmisīgi bēgam no lavas. Gena veikli no- pikēja, pļaujošā lidojumā pietuvojās man no mugurpuses, Hozē satvēra mani un ievilka lidmašīnā. Bet, kā jau bieži gadās (un Poēzijas vecie iemītnieki apgalvo, ka tas ir kā likums), glābēji cieta vairāk nekā
glābjamais. Viņiem nav laika domāt par savu drošību, viņi steidzas un riskē. Kad Gena un Hozē mani ieraudzīja, es jau biju lavas ielenkts. Vairs atlika dažas sekundes, nebija laika pat aiztaisīt skafandrus. Gena paguva nopikēt, bet starp klintīm izlavēt nepaguva. Lidmašīnas spārns aizķēra klinti, lidmašīna aizdegās un tikai ar inerci pāršāvās pāri straumei. Apsvilušais Gena kaut kā izmanījās laimīgi nosēsties. Hozē bija apdegusi seja un rokas. Es biju cietis vismazāk, jo paguvu aiztaisīt skafandru.
Viņi bija apdeguši, bet tomēr dzīvi. Pareizāk sakot, pagaidām dzīvi. Trīs cilvēki uz kailas zemes kā pirmatnējos laikos. Krājumu tik, cik skafandros. Pārtikas un dzeramā divām dienām, gaisa četrām dienām.
Gena sacīja:
— Jāiet kājām, jāsoļo pēc sentēvu paraduma, kas tik ļoti patīk Hozē. Vai četrās dienās mūs atradīs — nav zināms, bet aiziet aiziesim, kaut kā aizvilksimies. Ejošu atrast nav grūtāk kā sēdošu.
Aprēķins bija vienkāršs: divsimt kilometru — piecdesmit stundu nepārtraukta gājiena, apmēram divas diennaktis. Vienu diennakti ziedojam atpūtai. Ēdamā mums divām dienām, gaisa — četrām. Vai aiziesim?
10
Un mēs devāmies ceļā.
Sākumā pa ielejas maliņu garām Makbeta smailei, tad pāri Karaļa Līra aizai uz kalnu grēdas dienvidu nogāzi, pa Ziemas Pasakas plato, kas projektēts kā ledājs, un tālāk — garām pa līdzenumu, metot līkumu atradzēm.
Mēs klunkurējām pa palsenajiem pelniem, grimdami tajos līdz potītēm.
Mēs soļojām pa akmens plato, gludu un slidenu kā dejas grīda.
Mēs soļojām pa lavu, kas bija saplaisājusi kā maizes garoza, soļojām un lēcām pāri plaisām.
Mēs soļojām pa grumbuļainiem akmeņiem un sāpīgi atminām pēdas.
Mēs soļojām pa nobirumiem, sodīdamies par grūstošajiem un zem kājām valstīgajiem akmeņiem.
Drīz mums bija skaidrs, ka mūsu optimistiskajiem aprēķiniem nav nekāda sakara ar iešanu. Divsimt lidmašīnas kilometri nelīdzinās divsimt cietzemes kilometriem: pa cietzemi tie nozīmē trīssimt vai vairāk kilometru. Mēs uzzinājām arī to, ja nesteigdamies cilvēks noies četrus kilometrus stundā, tad tas nozīmē, ka četrdesmit kilometrus viņš nosoļos desmit stundās.
Mums skaidrs kļuva arī tas, ka skābekļa krājums četrām diennaktīm nepavisam nenodrošina elpošanu četrām diennaktīm. Var gadīties, ka, piemēram, Hozē skafandru ķer liesmas un izdedzina tajā caurumu, pa kuru gaiss pamazītēm sāk izplūst, bet ceļā to atkal hermetizēt nedz varēs, nedz būs ar ko.
Mēs soļojām pa Poēziju un tomēr kā pa gluži svešu planētu. Izrādījās, ka mūsu planētai ir divas sejas — no lidmašīnas viena, kājām ejot, otra. Lidmašīnas kilometri — tie ir spidometrā zibošie skaitļi, kas rūc un svilpj, uz priekšu traukdami. Apvārsnis steidz mainīties, sniegt ainas citu par citu jaukāku. Kosmosa telpa lidmašīnai ir paklausīga. Bet kājinieks ir telpas varā. Apvārsnis sastingst diženā mierā, tu ku- murojies stundu vai divas līdz tuvākajam pauguram, kilometri izstiepjas tūkstoš metros, pusotros tūkstošos soļu, bet soļi prasa meslus — tulznas kājās, sāpes krustos. Mums, XXIII gadsimta cilvēkiem, kas zaudējuši kājinieka acumēru, ar izbrīnu jāatzīst, cik netuvināmas kājiniekam kļuvušas tāles. Es jutos atsviests atpakaļ tālajā pagātnē, otrajā vai pat pirmajā gadu tūkstotī, kad tehnika vēl nebija dzimusi, kad cilvēki pret dabu cīnījās tikai ar muskuļiem.
Es pat noprasīju Hozē:
— Tu esi apmierināts? Mēs ar izpletni taču esam ielekuši pagātnē. Vai pagātne tev pa prātam?
— Beidzot tu saprati! — Hozē atsaucās. — Mēs lecam ļoti bieži. Katrs piedzīvojums ir vizīte pagātnē. Un katrs cilvēks sapņo par piedzīvojumiem.
— Bet man tava daudzinātā pagātne nepatīk, —>
Gena piebilda. — Tā ir gausa. Pagātnē jūtos garlaicīgi. Man patīk ātrums.
Tā bija pēdējā saruna par abstraktiem tematiem. Pēc tam runājām tikai par ceļu, domājām tikai par kājām. Mēs gājām pa līdzeno bazaltu, spoguļgludu kā dejas grīda.
Mēs gājām pa saplaisājušo lavu.
Mēs balansējām pa nobirumiem, kur akmeņi ripoja zem kājām.
Mēs metām līkumus klintīm.
Mēs rāpāmies pāri.
Mēs šļūcām lejup.
Gājām. Gājām. Gājām.
Akmeņi gludi. Akmeņi grubuļaini. Akmeņi, plakani un šķautnaini. Akmeņi, sīki un prāvi. Akmeņi, nekustīgi un valstīgi.
Soļi. Soļi. Soļi.
Šai vienmuļajā čāpošanā pagaisa cīņa par Olimpa glābšanu un pat Ditmara bojā eja.
Hozē — pagātnes cienītājs — apgura pirmais. Nevis aiz miesas vai gara vājuma. Avārijā viņš bija cietis vairāk par citiem. Apdegusi seja iekaisa, sākās karstumi. Bet, galvenais, viņa skafandrā no atmosfēras sūcās iekšā metāns un ogļskābe, bet aizplūda skābeklis. Hozē kautrējās mums atgādināt, lai biežāk atjaunojam gaisu.
Zem padusēm saņēmuši, mēs viņu vedām pa akmeņiem.
Gludiem. Grubuļainiem. Plakaniem. Sķautnainiem. Sīkiem. Prāviem. Saplaisājušiem. Ripojošiem.
Pa irdeniem pelniem.
Pa lavu.
Pa nobirumiem.
Tad mēs viņu stiepām uz muguras.
Pa pelniem. Pa lavu. Pa nobirumiem. Pa akmeņiem. Gludiem. Grubuļainiem. Sķautnainiem.
Mugura sāpēja. Kājas ļodzījās. Pēdas dega. Rīklē kamols, mute nespēj piepildīt plaušas. Es skaitīju soļus: viens, divi, trīs. Pēc piecsimt soļiem Gena mani nomainīja un nevarīgo biedru uzvēla sev uz muguras. Un mēs tomēr gājām. Mēs cerējām aiziet. Briesmīg.ik
bija sēdēt uz vietas un gaidīt palīdzību: tā nāks vai nenāks?
Pelni.
Akmeņi.
Soji.
Kādā atpūtas reizē, kad nest bija Genas kārta, es, uz mutes gulēdams un spēkus uzkrādams, izdzirdēju manām ausīm nedomātu sarunu. Maniem biedriem bija piemirsies, ka viņi sarunājas pa radio un katru vārdu dzirdu arī es.
— Vai ļoti smagi? — Hozē jautāja.
Gena atteica:
— Visu mūžu esmu sapņojis uzlikt iemauktus Pe- gasam, bet necerēju, ka Pegass tos uzliks man.
Tev vajadzēja dzirdēt, cik drūmi tika pateikts šis joks!
Hozē runāja vēl skumjāk:
— Bez manis jūs ar Jaru būtu aizgājuši. Es gribu atvērt vārstuli. Lai tad iet bojā viens, bet ne trīs.
— Tik pamēģini!
1 — Jādomā arī par Mūzu, — Hozē neatlaidās. — Mums jāglābj Mūzai vīrs. Mūza gaida viņu un nevis mūs abus.
— Vai tu viņu mīli? — Gena jautāja.
— Mīlu, tu taču to zini. Un tu arī. Tad darīsim tā, apliecināsim savu mīlestību un glābsim viņai Jaru.
To es tev, Mūza, nekad neesmu stāstījis, man šķita, ka tas nav mans noslēpums. Bet tagad man žēl. 2ēl, ka tu nezināji, kādus draugus tu satiki uz Poēzijas.
Toreiz, to visu dzirdējis, es iekliedzos:
— Draugi, to jūs nedrīkstat, Hozē, tu nedrīksti to darīt, šo upuri es nepieņemšu. Es pats jums savu gaisu atdošu. Tāpēc ka esmu vainīgs! Jūs taču mani glābāt un tagad manis dēļ ejat bojā …
Bet Gena rupji atcirta:
—- Kur tu bāzies, Jar! Varu vēl saprast Hozē, tam galva pilna ar veciem romāniem. Salasījies, kā ļaudis lozējuši, kam dzīvot un kam mirt. Mūsu tālajā pasaulē tā nedara, mūsu pasaulē biedru nepamet. Glābjam visi kopā, kamēr izglābjam. Bet, ja nevar izglābt,
tomēr nepamet. Ķeries klāt, Jar, nesīsim divatā. Un lai es muļķības vairāk nedzirdētu!
Un mēs stiepām Hozē.
Pa pelniem. Pa akmeņiem. Pa solim. Pa solim. Pa solītim.
Sūrstēja. Dega. Grauza. Neskaidro acu priekšā kāpa zaļgans miglājs.
Neatceros, kad un kā no miglāja iznira glābēja lidmašīna un sejas. .. Sāpēs izmocītā Kiras un tava skumīgā un drusciņ nicīgā seja.
Uz mani tu neskatījies, bet uz Hozē iekaisušajām brūcēm, aiztūkušajām acīm un apdegušo, strutojošo degunu.
11
Tad palikām stacijā mēs divi vien: tu un es, es un tu.
Hozē aizlidoja uz Mēness — audzēt jaunu seju. Vai atceries, kā viņš no tevis vairījās, jo negribēja, ka tu viņu ieraudzītu bez plakstiņiem un brīnišķā ērgļa deguna?
Mūs pameta arī Gena, aizbrauca pavadīt Hozē.
Aizlidoja arī Kira — pie dēliem uz Marsa. Toreiz brīnījos, kā viņa pārcieš visas bēdas — bez vienas asaras, sakniebtām lūpām. Viņa vienmēr bija tāda atklāta, runīga, bet nu ierāvās sevī un vairījās no līdzjūtības. Mēģināju viņu mierināt: Marss, tā teikt, nav nekāds kosmoss, tur ir droši un silti tāpat kā Kolimā, tur ir mierīgi un kulturāli. Bet viņa, acis piemiegusi, tā paskatījās, kā ar pātagu iecirzdama, un strupi noskaldīja:
— Mēs, Ditmari, kosmosa nebīstamies. Kad dēli paaugsies, mēs atgriezīsimies uz Poēzijas. .. vai uz kādu citu skarbāku planētu. Atvedīšu arī meitas. .. kopā ar vīriem. Mums prātā nenāk padoties.
Viņa aizbrauca. Un mēs palikām divi vien: tu un es.
2\\
Ko darīt nebija. Olimps iekonservēts, celtniecības darbi pārtraukti. Man vismaz bija kāda nodarbība: es staigāju līdzi komisijām, rakstīju paskaidrojumus,
16 - 352
cēlu priekšā mērījumu un brīdinājumu sistēmas nākotnei. Bet tu, kalnu gleznotāja, ko tu varēji iesākt? Ko tu varēji paveikt? Vai tāpat aiz gara laika zīmēt Olimpa detaļas? Protams, garlaicīgi.
Tā bija tā reize, kad es dzirdēju: «Es gribu uz Ko- limu!»
Tu sacīji: «Es gribu laukus… gribu just medus un vērmeļu smaržu . . . redzēt zeltaino gundegu jūru, pret debesi šaudīgās bezdelīgas un kuplu mežu pie apvāršņa, just sasilušo šūnu smaržu tajā mežā, kur zālītē zem lapiņām paslēpušās pārbriedušas zemenī- tes, kas nav vairs bāli sarkanas, bet tumšas, smaržīgas un mutē kūstošas.»
Bet ko es tev varēju piedāvāt? Vai burku ar zemeņu ievārījumu? Vai aromātu filmu? Surogāts paliek surogāts. Ekrāna puķes smaržo, taču nav plūcamas; puķu pušķī nevar paslēpt seju. Acu priekšā aizvijas meža taciņa, bet nav dzestruma, nevar no tās paiet sāņus, nogulties sūnās un atvēsināt sakarsušo seju.
Tu teici arī tā: «Man gribas mājās, Magadanā. Gribu dzirdēt cilvēku balsis, redzēt viendienīšu dejai līdzīgo aeromugursomu burzmu, tvaiku virs sasildītajām ietvēm, tērpu čaukstoņu teātru foajē. Man gribas apkampt māti un māsu, paauklēt viņas maziņo.»
Bet ko es tev varēju piedāvāt? Vai pieteikt radiosa- runu? Līdz Zemei deviņdesmit gaismas minūšu, trīs stundas no jautājuma līdz atbildei. Lai atskan visā kosmosā tavs «mazulīt», pēc trim stundām tu dzirdēsi «tan-tiņ».
— Es gribu uz mājām.
— Nu lido, — es sacīju. — Pusgadu paskumšu viens.
— Nē, es gribu ar tevi kopā.
— Es taču nevaru pamest staciju.
— Gan atradīs vietniekus.
— Bet es taču tā tiecos uz Poēziju .. .
Šādas sarunas atsākās katru mīļu dienu. Reizēm ar vakardienas iebildumiem, reizēm pat ar neizteiktu, manis vēl nenoformulētu iebildumu.
Vai mēs tiecāmies uz Poēziju? Jā, tiecāmies. Nu bijām to pilnībā iepazinuši un guvuši pārliecību, ka
t
tālā pasaule nemaz tik jauka nav, ka tā izskaistināta ļaužu valodās. Kailās klintis un rūsganās viesuļvētras apnīk. Jebkurā Zemes ieplaciņā dažādības vairāk nekā uz visas Poēzijas. Vienmuļi kalni, vienmuļas dienas un mēneši. Cilvēks nevar vārīties pats savā sulā, tas radīts sabiedrībai. Cilvēks aug tikai dzīves burzmā, īsta kultūra un māksla ir tikai uz Zemes. Dzīvojot Oikumenas malā, tu saskābsti, novīsti un zaudē spēkus.
Vai varonība? Varonības uz Zemes nav mazāk. Vai varoņi nav mediķi, mūsu sargātāji pret jaunām slimībām, neredzamo, mēģenēs ieslēgto sērgu uzraugi? Vai varonība nav bezmiega dienests, kas sarga mūs no vētrām, ūdensplūdiem, izvirdumiem un zemestrīcēm? Vai varonība nav zinātnieku darbs, kuri laboratoriju klusumā izzina nezināmo, kuri milimikrona kodolā atklāj daudz apbrīnojamākas lietas nekā mēs miljarda kilometru tālumā no mājām, uz planētas, kas vispārējos vilcienos ļoti līdzīga Venērai?
Zinātne? Bet zinātnei mēs esam melnstrādnieki, labākajā gadījumā tikai ziņu ieguvēji. Kosmosā mēs iegūstam zinātnes jēlvielu, ko ar modernākajām mašīnām apstrādā Zemes gaišākie prāti. Atklājumus veic uz Zemes, izgudrojumi rodas uz Zemes, jo tā ir domas centrs, cilvēces smadzenes. Arī Olimpa celtniecība netiek turpināta, viss iekonservēts, kamēr Zeme neizšķirs, kā izvairīties no mūsu kļūdas, kā novērst kalna iegrimšanu. Pat Ditmaram sava darba pabeigšanai bija paredzēts doties uz Zemi.
Un, beidzot, pēdējais arguments: vai es savu sievu mīlu vai nemīlu? Ja mīlu, tad man jāpiekāpjas, jādodas līdz uz Zemi. Jo tu taču sekoji man kosmosā, nu ir mana kārta. Aiz īstas mīlestības cilvēki ir slīcinājušies, cīnījušies līdz pēdējai asins lāsei ar zvēriem un mežonīgajiem fašistiem. No manis prasa pavisam maz: atteikties no patmīlības un aizbraukt. Neviens necietīs. Tūkstošiem jauniešu labprāt stāsies brīvajā vietā.
Vai mana mīlestība ir īsta?
16'
243
Tieši tad apritēja gads. Man vajadzēja ierasties uz pavadoņa pateikt komandantam, vai gribu vēl uz gadu palikt vai arī jāaicina maiņa. Neviens man ne
pārmestu, ja es pateiktu: «Mēs ar Mūzu dodamies atpakaļ uz Zemi.» Un mēs abi norunājām, ka taisni tā es komandantam pateikšu.
12
Atceros, kā tu līksmoji, kravājot un atlasot šādus tādus suvenīrus: akmeņus, zīmējumus, kinolentes. Klinšu un viesuļvētru planēta īsi pirms aizbraukšanas tik nepatīkama tev nemaz vairs nelikās, tu devies tuvos lidojumos, piemiņai uzņemdama dažus kadrus: tu uzņēmi ieleju, kur jūs ar Kiru atradāt mūs trīs, uzņēmi arī Iliādas plato, kur lavā rēgojās mana pusno- grimusī kabīne. Ja toreiz tu būtu zinājusi, ja tu būtu zinājusi!
Protams, tev taisnība: dzīvam cilvēkam Poēzijas klintis var apnikt. Pati ierašanās uz pavadoņa man bija liels baudījums. Mākoņi un viesuļvētras bija palikušas aiz muguras, zvaigžņotajā debesī es ieraudzīju spožu sirpi, piebraucu tam klāt un iegāju līkumotā gaitenī. Satiku tur daudz ļaužu, četrdesmit cilvēku vienuviet. Un visi — vai vari iedomāties! — pavisam sveši! Taču ar katru var parunāties, apjautāties, kas viņš tāds, no kurienes, ko dara, kas jauns viņa darbā, kas labs uz Zemes, vai nav jaunu kinožurnālu, ja ir, lai tūlīt parāda.
Četrdesmit cilvēku, četrdesmit nelasītu romānu!
Pēkšņi svešinieku pulkā ieraugu mīļu mūsainu seju. Gena! Bet viņam līdzās kāds briesmonis ar sārtiem plankumiem sejā, nogrieztu degunu un pūces acīm bez plakstiņiem.
— Hozē! Tas esi tu? Bet kāpēc …
Es sastostījos un paliku pusvārdā. Viņš pabeidza manā vietā:
— Tu gribi jautāt, kur palikusi mana jaunā seja? Es nolēmu, ka iztikšu bez tās. Meitenes man tā kā tā nav vēlīgas: ne Karmena Argentīnā, nedz arī tava Mūza. Bet gadu zaudēt ir žēl. Ārsti saka: gads būšot jānoguļ slimnīcā. Negribas, ka Olimpu veidotu bez manis. Pēc tam varbūt sasparošos.
— Olimps taču iekonservēts uz nezin cik gadiem.
— Tu nezini? Jā, taisnība, galveno tu nezini.
Tad viņi man visu pastāstīja. Zeme noskaidrojusi Olimpa iegrimšanas cēloni. Tiešām, neesot bijis iespējams paredzēt Poēzijas tipa planētu matērijas īpašo pagaidstāvokli. Nu jau esot teorija, esot izstrādāti pasākumi — sistēma, kas paredzot pazemes kibas ar adopteriem . . . Esot arī projekts. Man, kā kibu speciālistam, jākļūstot par stacijas priekšnieku.
— Par priekšnieku labāk Hozē, viņam lielāka pieredze.
— Vai kā cietušajam? — Hozē rūgti pasmaidīja. — Nē, te izšķīrējas nav ciešanas, bet kibas. Tu nekautrējies, Jar, visi saprot, ka vispiemērotākais esi tu.
Bet Gena smaida platu muti:
— Draugi, biedri, mēs visi atkal kopā! Gandrīz visi: Jars ar Mūzu un mēs! Atkal tālajā pasaulē! Nav izsakāms, kā man apnicis uz šā uzfrizētā Mēness!
Saki, Mūza, — vai es drīkstēju atteikties? Vai drīkstēju skriet uz Magadanu, pamest tālo pasauli, biedrus, Ditmara darbu? Vai drīkstēju? Protams, tūlīt pa radio es sazinājos ar tevi un izdzirdēju ledaino: «Gļēvulis!»
— Gļēvulis! — tu teici. — Baidījies pat strīdēties, pat pušplēsta vārda neminēji par mīlestību!
«Aizbraukšu — tad parunāsim,» es nodomāju. «Nevar taču par ģimenes lietām piekliegt visu kosmosu.» Bet runāt neiznāca. Atgriezies stacijā, ieraudzīju galdautam piespraustu zīmīti:
«Tu esi gļēvs un bez rakstura. Es tevi vairs nemīlu. Ardievu! Uz Zemes tu man pēdas nedzen.»
13
So vēstuli diktējot, es raugos tevī, Mūza, tavā kino- ģīmetnē. Tu mājīgi uzkop istabu, pārbīdi krēslus, piesūcini plauktiņus. Nupat tu atvilki priekškariņu, nepatikā uzmeti deguntiņu, mīļi un koķeti paskatījies uz mani.
Allaž vienādi: laipni un koķeti, allaž atzinīgi.
Visas tev uz Zemes sūtītās vēstules es nolasīju šai mēmajai Mūzai, tavai dubultniecei. Tā mīļi smaidīja,
bet tu cietsirdīgi atcirti: «Es vairs nemīlu, par ko lai runājam?» Un ģīmetnei es skumji vaicāju: «Kāpēc vairs nemīli? Varbūt nekad neesi mīlējusi?»
Padomāsim vēlreiz, runāsim prātīgi. Tu gribēji, lai mīlestības dēļ es brauktu tev līdzi. Bet tu pati aiz mīlestības palikt pie manis negribēji. Tu gribēji, lai tevi mīl, bet mīlēt negribēji. Nē, te mēs esam līdzīgi. Tāpēc nevajag mūsu strīdu saistīt ar mīlestību.
Abi kaut ko esam saputrojuši. Es tad nu gribēju tikt skaidrībā no pašiem sākumiem, tāpēc jau visu šo mūsu notikumu arī stāstīju tev un sev. Stāstīdams kaut ko sapratu arī pats.
Vai tu atceries Hozē vārdus? Viņš sacīja tā: «Piedzīvojums — tā ir vizīte pagātnē.» Acīm redzot, tā tas arī ir. Piedzīvojumu cēlonis — kaut kāda nepilnība: neprasme, nezināšana, kļūda. Šī nepilnība mūs atkal noved cīņas un briesmu pasaulē. Trešā gadu tūkstoša sākumā cilvēce no šīs cīņas pasaules nonāca pasaulē, kur valda drošība un labklājība . . . Mēs atvadījāmies no pagātnes, bet mūsos palika maigums un cieņa pret to, tāpat kā pret pamestām, dzīvošanai nederīgām tēva mājām. Mums pat labprāt patīk spēlēt pagātni: cīnīties, tomēr pēc noteikumiem, tiesneša uzraudzībā; doties tūristu viendienas pārgājienā, pārnakšņot teltī, uz ugunskura vārīt biezputru, pārbaudīt savu izturību un drosmi. Patiesībā tā ir tikai drosmes spēle, jo mums taču ir radioaproce, un, ja teltī auksti gulēt, var izsaukt aerotaksi un nakts atlikušo daļu izgulēties savās mājās gultā.
Tev patika šī drosmes spēle, tu lepojies ar māku nebaidīties. Tu neizbijies no kosmosa, no zvaigžņotās bezgalības, meteorītu apšaudes, no Poēzijas vulkāniem un viesuļvētrām. Tu neizbijies.
Turpretī tālajā pasaulē pagātne nebija iedoma, bet īstenība. Mēs abi uzreiz to nesapratām. Pēc tradīcijas kosmosu uzskata par nākotnes valstību. Jā, tehnika te gan ir vismodernākā, bet dzīves apstākļi kā sirmā senatnē.
Nav vēl jūru, nav lietus gāžu, nav mežu, nav ne augu, ne dzīvnieku.
Tikpat kā nav cilvēku, nav pilsētu, nav teātru,
aerotakšu, nav Kolimas radiodrošības dienesta, kas uzmana katru, kurš izgājis pastaigāt.
Ari piedzīvojumi te ir īsti, nevis mācību vai tūristu piedzīvojumi. Arī briesmas ir īstas. Cilvēki te taranē tāpat kā divdesmitā gadsimta varoņi. Un iet bojā akmeņainajos tuksnešos, tāpat kā tolaik, kad uz Zemes vēl pletās tuksneši.
Tu, Mūza, nobijies. Sauksim lietas īstajā vārdā: tu nobijies. Tev gribējās būt Magadanā, pie mātes, ieslēpt galvu spilvenos. Briesmu pilnā gleznainā Poēzija tev bija apnikusi, apnicis ari Jars, kas tevi saistīja pie Poēzijas.
Es tevi, Mūza, nenosodu. Kurš sapratis, tas netiesā. Es tevi mīlu, taču citādi, bez agrākās sajūsmas. Man gribas tevi apmīļot, uz rokām paaijāt pārbiedēto meitenīti, to aizstāvēt un pasargāt. Varbūt taisnība vecajam Loham, ka tālā pasaule nav īstā vieta meitenēm. Sievietēm un bērniem domāta labiekārtotā Kolima, Bērniem jāaug uz Zemes, viņiem Zeme pārvērsta paradīzē.
Tu mēģini iedomāties — es būtu kopā ar tevi atgriezies uz Zemes. Mums paaugtos dēls un reiz viņš jautātu: «Kas to visu, tēt, ir uzcēlis — kas uzcēlis Kolimu un Magadanu?»
Un es sāktu stāstīt par mūsu priekšteču varoņdarbiem: par pasaules ceļotājiem, kas atklāja Kolimu, par partizāniem, kas šo novadu nosargāja, par revolucionāriem, par ģeologiem, par kalnračiem, par XXII gadsimta celtniekiem, kas pagriezuši straumes un vējus, sasildījuši mūžīgā sasaluma joslu, tropus tuvinājuši kādreiz skarbajam novadam.
«Un ko tu, tēt, esi uzcēlis?» dēls man jautātu.
Ko es sarkdams varētu nomurmināt? «Nekā. Baudīju. Dzīvoju kā varēdams vieglāk. Skatījos kinoteātrī, kā citi iekārto jaunas planētas maniem mazbērniem, taviem bērniem.»
Ko sacīs, ko par mani domās mans dēls?
Vai tad kāds ar tevi, Mūza, strīdas? Protams, Zeme ir cilvēces šūpulis, dzīve centrā ir bagātāka, kulturālāka, vilinošāka, vieglāka, daudzveidīgāka un reizēm pat varonīgāka. Mūsu tālajā pasaulē ir sliktāk, gru-
tāk un bīstamāk. Tomēr vīrieša vieta ir tur, kur grūtāk un bīstamāk.
Bet pirms trīssimt gadiem, varonīgajā divdesmitajā gadsimtā, kad Sibīrijā vēl pletās taigas un saltums bija tāds kā Leidenes aukstuma laboratorijā un cilvēki strādāja bez skafandriem un apsaldēja sejas, — vai viņi izvairījās, vai viņi bēga uz apsildītajām planētām?
Un toreiz, kad aizsardzības priekšējās līnijās plīsa šāviņi un gabalos saplosīja cilvēkus, — vai tad karavīri muka uz aizmuguri, lai slēptos mežos un nogaidītu, kamēr viņu biedri atsit ienaidnieku?
Un vēl agrākos laikos, kad bagātie apspieda nabagos un noziedzīga bija pati doma par vienlīdzību, — vai komunisma cīnītāji tad baidījās no cietumiem, vai padevās žandarmiem, vai viņi solījās gaidīt, kamēr viņu biedri atņem caram varu?
Tā bijis un tā būs. Kādreiz tālā pasaule bija tā, kur cilvēkus smacēja cietumos un kāra, šāva un nogalināja, pēcāk kara frontes izzuda un palika tikai celtniecības frontes. Tālas pasaules robeža kādreiz gāja pāri neskartajām zemēm, cauri taigai, pāri tuksnešiem, pa ledus laukiem un okeāna dzīlēm. Tagad tālā pasaule ir uz Poēzijas tipa planētām, pēcāk tā sniegsies pāri Saules sistēmas robežām, uz citām zvaigznēm, varbūt uz citām galaktikām. Es nezinu, nevaru pat iedomāties dzīvi galaktiskajā gadu tūkstotī, bet es droši zinu, ka tālā pasaule pastāvēs vienmēr, kamēr cilvēce nerims augt un attīstīties, un tālajā pasaulē vienmēr būs grūtāk, un tālajā pasaulē vienmēr būs vajadzīgi visizturīgākie.
Es negribu sevi izsvītrot no izturīgo goda kohortas.
Bet par sevi izšķiries pati…
14
Jara balss pārtrūka. Kādu brīdi vēl švīkstēja lente, tad kibas piesmakusī balstiņa paziņoja: «Lente beigusies, ielieciet citu.» Jaunā sieviete sarāvās un izslēdza gnomu.
Viņas seja aiz apvainojuma dega. Nē, ko gan viņš domā? Tāda pašapziņa un augstprātība! Vīrietis, dabas valdnieks! Bet pats piesūcies senlaiku paliekām. Nolīdis pasaules malā, pagātnē un plātās ar atpalicību. Viņa tam pateiks . . . gan atradīs vārdus … izsmies viņa pretenzijas. Viņa pierādīs, ka augstākie sasniegumi ir te, uz Zemes, ka te ir zinātne, ir varoņdarbi. Ja nebūtu Zemes, tur, tai tālajā pasaulē, viņi nenodzīvotu nevienu dienu. Idejas nāk no šejienes, pārtika no šejienes, mašīnas no šejienes . . .
Taisnību sakot, Jars Zemi nepulgoja. Viņš tikai apgalvoja, ka dzīvot tālajā pasaulē ir grūtāk un bīstamāk.
Neatlaidīgi tikšķi lika viņai pamest acis uz radio- aproci. Ekrāniņā parādījās režisora izteiksmīgā seja.
— Dārgā, man jums ir pārsteigums, brīnišķīga dāvana. Man atnesa jaunu lugu no mūsdienu dzīves. Žilbinoši! Saucas «Mēs — tālajā pasaulē». Autors pabijis uz Poēzijas planētas, pārvedis uzmetumus, savdabīgs konflikts, ir arī folkloras panti. «Kalēj, no visa spēka zvel, kamēr planēta karsta vēl!» Šī tēma taisni kā jums, Mūza. Te jūs izvērsīsities. Sārtais, melnais, veseris un lakta. Nestrīdieties, es zinu, jūs esat sajūsmā. Domājiet par skicēm, bet «Makbetu», mīļā, es no jums paņemšu atpakaļ. Tā ir veca manta un jāveido ar veciem paņēmieniem. Neizslēdziet. Neizslē …
Jā, kur tad viņa palika? Zeme ir tā, kas apgādā tālo pasauli. Idejas no šejienes, pārtika no šejienes, mašīnas no šejienes …
Un pēkšņi māksliniece saprata, ka visiem viņas iebildumiem ir tikai viena jēga. Var jau tos izraudzīties visasākos un pārliecinošākos, taču tie nozīmē tikai vienu: «nē».
«Nē» — tālajai pasaulei, «nē» — arī mīlestībai.
Viņa pateiks «nē» un uz visiem laikiem paliks mājīgajā Magadanā gleznot dekorācijas lugai, kas veltīta vīram.
Būt blakus vai zīmējot atcerēties?
Iegūt cieņu vai apdziedāt cienījamos?
Krēslainajā istabā pacietīgi gaida mājas gnoms, plakanās ķepas pēc atbildes izstiepis.