Bērnībā tiku lasījis krāšņu austrumzemes pasaku par kādu skaistu princesi. Šai skaistulei no acīm birušas nevis asaras, bet pērles, no mutes ripojušas zelta monētas, viņas staigātajās pēdās uzplaukušas rozes. Tiklīdz viņa spērusi soli — tā rožu krūms, spērusi otru soli — atkal krūms, tiklīdz pagājusies, aiz viņas palikusi puķu aleja. Šo pasaku es šovasar atcerējos Kremeņjā.
Kremeņjā mēs — mākslinieks Vihrovs un es — nonācām nejauši. Abi meklējām kādu klusu stūrīti. Es jau sen to zinu, ka vislabākās domas rodas, gulšņājot zālē un vērojot, kā kuplās priežu galotnes peld pa zilajiem mākoņu līčiem.
Kremeņjā priežu izrādījās tiku tikām. Tās auga ap sakņu dārziem, smilšu pakalnos, staltas kā joniešu kolonas un sārtas kā rīta blāzma. Aiz sila sākās lapu- koku mežs: apses ar blāvi zaļiem stumbriem, rēpu- ļaini ozoli un liepas, ap kurām, dūkdamas kā mazas lidmašīnas, laidelējās bites. Pārlieku garie un smuidrie bērzi, lai noturētu savas lapotnes svaru, bija pārliekušies pāri taciņai un balstīja savas virsotnes pret ozola pleciem. Kādā bērza pārliekumā atradām putnu ligzdu ar olīvkrāsas oliņām. Mēs redzējām uz celma sildāmies indīgi zaļu ķirzaku, redzējām, kā lapsene, ar vienu kāju ieķērusies lapā, apstrādā noķerto sienāzi, redzējām, kā melnraibais dzenis, galvu atvēzēdams, kala priedes zarā; kāda vāverīte, kas lēkāja pa zemi, uzskrēja man virsū un sastinga, cieši mani uzlūkodama savām melnajām acu zīlītēm. Es tai pateicu, ka neesmu mednieks, bet viņa tam nenoticēja, nolēma ar mani labāk neielaisties un, savu kuplo asti pavicinājusi, aizdrāza atpakaļ.
No saules, sveķu un puķu smaržas mums reiba galva. Mežā un upes krastā mēs uzgājām ne mazāk kā pussimts gleznainu vietiņu. Es biju sajūsmā un tāpat arī mākslinieks, kas savas izjūtas izteica šādiem vārdiem:
— Te vēl vajadzētu labu Maskavas restorānu, — tad būtu paradīze zemes virsū.
— Šķiet, pie kuģu piestātnes ir ēdnīca, — es bildu.
— Pazīstu šejienes ēdnīcas, — skeptiski atsaucās mākslinieks. — Katru dienu sakņu zupa un vārītas kotletes.
(Vihrovs cienīja mākslu un viņam nepatika, ja sīkās ikdienas rūpes novirza viņu no daiļrades.)
Bet ēdnīca mūs patīkami pievīla. Mūs nosēdināja pie galdiņa ar iestīvinātu galdautu un puķēm, apjautājās, kur mēs esot staigājuši, vai dikti izsalkuši, un mums pasniedza lielisku okrošku ar kvasu, dillēm un zaļiem lociņiem, otrajā ēdienā — bifšteku ar olu un uzgrauzdētiem sausiņiem, bet pēc saldējuma mēs palūdzām atsauksmju grāmatu.
Mūsu lūgums sacēla uztraukumu. Kā vēlāk izrādī
jās, ēdnīcā bija tikai sūdzību grāmata. Uzbudinātā viesu apkalpotāja aicināja palīgā kaut kādu Marusju.
— Kuru? — viņai pārjautāja pavārs.
— Nu, Mēness Marusju! — viņa atkliedza.
Pēc trim minūtēm mūsu priekšā nostājās tā pati Mēness Marusja ar sūdzību grāmatu padusē. Viņai bija uzrauts deguntiņš un apaļa seja, kas patiesi atgādināja pilnu mēnesi, nopietnas pelēkas acis un rūpju rieva starp uzacīm. Mēs viņu nomierinājām un tīrās grāmatas pirmajā lappusē ierakstījām savus iespaidus par galdautiem, puķēm, okrošku, viesu apkalpotāju un šefpavāri Mariju.
— Vai Mēness ir jūsu uzvārds? — naivi apjautājās mākslinieks.
— Kur nu, mūsējo uzvārds ir Kremņevi. Puse no mūsu sādžas Kremņevi. Bet Mēness — tā man ir iesauka. Tāpēc ka uz Mēness pavadīju ziemu.
Es raudzījos viņā lielām acīm. Šī meitene bijusi uz Mēness? Tad tā ir tā pati Marija Kremņeva no pirmajiem komjauniešiem, kas pārziemoja uz Mēness, tā tur, ar to pavāra micīti?
— Kā jūs nokļuvāt uz Mēness?
Marusja paskatījās rokas pulkstenīti, tad pameta acis apkārt. Ēdnīcā neviena nebija. Pusdienas laiks beidzies, līdz vakariņām vēl tālu. Var jau būt, ka viņai pašai gribējās pastāstīt, bet sādžā viņas piedzīvojums visiem jau -bija zināms. Vispār Marusja nebija lūdzama.
— Daudzi no mums pienācīgi nenovērtē sabiedrisko ēdināšanu, — viņa iesāka. (Grāmatu teicieni bieži skanēja viņas runā. Acīm redzot, viņa nemācēja tos atstāstīt saviem vārdiem.) — Atceros, kad kolhozs mani sūtīja uz pavāru kursiem Maskavā, man negribējās braukt… es pat raudāju. Manas draudzenes — cita uz traktora, cita uz kombaina, bet es ar pavārnīcu pie plīts. Pēcāk kursos gan sapratu. Mūsu šefs dažkārt mēdza sacīt: «Mēs, pavāri, esam tas pats, kas ārsti un pat vēl vairāk. Pie mums nāk cilvēki trīsreiz dienā remdēt izsalkumu, bet pie ārsta labprāt vis neiet, tikai visļaunākajā gadījumā, nelaimes brīdī. Arī jāēdina pēc zinātnes noteikumiem — pēc kalorijām
un ar vitamīniem. Tāpēc ka cilvēki paši nezina, kas tiem jāēd. Mums jādomā'viņu vietā.»
Es mācījos cītīgi un saņēmu teicamnieces diplomu. Kā šodien atceros, man bija jāgatavo svētku maltīte un torte ar augļiem. Toreiz es domāju — kad pārbraukšu Kremeņjā, es sarīkošu ēdnīcā mielastu visiem par brīnumu. Bet iznāca tā, ka mājās tik drīz vis neatgriežos.
Kursiem pienāca rīkojums — trīs labākās mācekles sūtīt uz Arktiku pārziemot. Pēc atzīmēm es biju piektā, bet trešā nobijās braukt un samainījās ar mani. Viņa atbrauca uz Kremeņju, bet es uz Franča Jozefa zemi.
Par Arktiku nestāstīšu, par to jau man nejautājāt. Daudz kas tika pieredzēts — baltie lāči, sniega vētras, trīs mēnešu gara nakts, ziemeļblāzma. Dzīvot mēs dzīvojām labi, jo kolektīvs bija saticīgs. Man sevišķi iepatikās kāds jauneklis — radists Šura, tāds jautrs un lielisks puisis. Mēs ar viņu cieši sadraudzējāmies un, kad beidzās mūsu laiks, nolēmām vēlreiz kopā pārziemot, vispirms aizbraukt uz Kaukāzu, Maskavu, Kremeņju, bet tad atpakaļ uz Arktiku.
Un taisni toreiz, braucot vilcienā no Arhangeļskas, Šuriks dzird pa radio, ka uz Mēness pārziemošot komjaunieši. Padzirdēja un iedegās: «Ņemsim un uzrakstīsim iesniegumu.» Viņš man varens gudrinieks! Es viņam saku: «Sura, uz turieni gan sūtīs speciālus cilvēkus. Kādi mums īpaši nopelni? Es esmu vienkārša pavāre, tu vienkāršs radists.» Bet viņš iecērtas: «Es neesmu vienkāršs radists, esmu pirmās klases radists, man ir polārpētnieka teicamnieka nozīmīte. Radistus visur ķertin izķer.» Viņš mani pierunāja… Uzrakstījām iesniegumu un, caurbraucot Maskavai, aiznesām to uz komiteju. Taisnību sakot, cerību man nebija itin nekādu, jo mans kārtas numurs bija 14325, bet Šurika — 14 324.
Taču iznaca citādi. Vēl nedabūjām aizbraukt prom, kad viesnīcā man atnes aicinājumu: Mariju Alekse- jevnu Kremņevu — tātad mani — lūdz vienpadsmitos ierasties komjaunatnes rajona komitejā pie biedra Platonova.
Skrienu kā vēja spārniem. Mani pieņem tas pats Platonovs, dikti laipns, godā mani vārdā un tēva vārdā, apjautājas, kā esmu strādājusj, Arktikā, cik liels mans stāžs komjaunatnes darbā, vai ir arī kādi sodi. Tad viņš saka:
«Mēs domājam, Marija Aleksejevna, ka jūs mums esat piemērota kandidāte. Arī diploms jums ir, speciālā izglītība, pārziemošanas pieredze, bet uz Mēness apstākļi ir līdzīgi. Taču man jums iepriekš jāpaskaidro: uz Mēnesi lidos pavisam tikai pieci cilvēki. Sūtīt tiem līdzi īpašu pavāru nav nekādu iespēju. Jums vajadzēs uzņemties visu saimniecību — ēdienu gatavošanu, trauku mazgāšanu, uzkopšanu, gan arī veļas mazgāšanu un lāpīšanu.»
Neteikšu, ka šādi vārdi mani iepriecināja. Mums, pārziemotājiem, bija tāds teiciens: «Arktikā istabeņu nemēdz būt.» Grīdu slaucīt, mazgāt, ūdeni atnest — ir dežuranta darbs. Pienāk reize — dežurē pats priekšnieks, nemaz nekaunas. Tā es arī pateicu acīs biedram Platonovam:
«Kas tad uz Mēnesi brauks, baltroči vai komjaunieši? Un no kura laika komjauniešiem vajag apkalpotājus?»
Bet viņš uz to atbild:
«Mēs jūs ar varu nespiežam. Padomājiet, apsveriet. Bet saprotiet vienu lietu. Māja, kurā mēs ar jums pašreiz sēžam, valstij izmaksājusi simttūkstoš rubļu. Un, ja jūs paņemsiet zīmuli un parēķināsiet, tad iznāks, ka katra zinātnieka darba diena uz Mēness mums maksās divtūkstoš rubļu. Mēs negribam šo naudu tērēt dežūrām, tāpēc arī sūtām uz Mēnesi nevis vienkāršu pavāru, bet uzticamu cilvēku, kas mums taupītu dārgās stundas. Padomājiet par to līdz rītam, bet rīt piezvaniet pa tālruni, tikai nevilcinieties, lai varam izraudzīt citu kandidatūru.»
Es skrienu pie Šurika, katru vārdu atkārtodama un baidīdamās, ka tik kas neaizmirstas. Skatos, mans 5u- riks sēž kā nelaimes čupiņa, bet rokā viņam atklātne: «Cienījamais biedri, tā kā pašreiz radisti uz Mēness nav vajadzīgi…» Vārdu sakot, vistīrākais atteikums.
Bet ko lai daru? Ir Šurika žēl, ir braukt gribas. Man
parādīts tāds gods — no četrpadsmit tūkstošiem izraudzījušies mani, tas taču tikpat kā laimēt loterijā. Sāpīgi atteikties, bet zaudēt mīlestību vēl sāpīgāk. Jūs, vīrieši, taču esat patmīļi, jūs gribat meitenei sevi parādīt. Turpretī šoreiz gods tika man, bet Šuriks palicis ēnā.
Taču Šuriks, kas ir tik jauks un saprātīgs, visu izsprieda pareizi un bez skaudības. Viņš pateica tā:
«Ja tu mani nelaistu, es tevi neklausītu, tāpēc arī tevi neatrunāšu. Tikai neizlaid no prāta nevienu sīkumu, visu vēlāk pastāsti, lai es justos tā, it kā pats būtu bijis uz Mēness.»
Tā arī izlēmām. Nākamajā dienā piezvanīju biedram Platonovam un tūlīt sāku trenēties.
Marusja apklusa. Acīm redzot, viņa domāja, ka sīki atbildējusi uz jautājumu, kā viņa bija nokļuvusi uz Mēness. Bet, manuprāt, visinteresantākajam vajadzēja tikai sākties.
— Un kā tad bija, vai jums uz Mēness grūti likās? — apjautājos.
Marusja iesmējās.
— Ja jūs jautājat tiešā nozīmē, tad uz Mēness ir pat ļoti viegli. Pirms aizbraukšanas es svēru piecdesmit piecus kilogramus, bet uz Mēness tas ir tikai mazliet pāri deviņiem kilogramiem. Uz Mēness es pacēlu divus jaunekļus uzreiz — vienu ar labo roku, otru ar kreiso. Divus piecpudu miltu maisus es varēju uznest pa kāpnēm. Skolniece būdama, es rajona sacensībās saņēmu goda rakstu tāllēkšanā, bet tādus rezultātus kā uz Mēness nekad neesmu uzrādījusi — ieskrienoties pārlēcu pāri divdesmit metru platai gravai. Sākumā baiļojos, brīnījos, bet tad pieradu, man pat zuda Zemes acumērs. Te, Kremeņjā, tā vien gribas lēkt pāri mājām. Pirmajās dienās noripoju no kalna un nobrāzos .. .
Šādā vieglumā nav grūti arī strādāt. Pašai sevi panest ir vieglāk, tā nenogurst. Bet dzīvot uz Mēness ir ļoti garlaicīgi, daudz garlaicīgāk nekā Arktikā. Jāsēž ieslēgtam hermētiskā mājiņā, ar četrām istabām apakšstāvā un noliktavu augšā zem kupola. Arā drīkst iziet tikai skafandrā, un, kad izej, — nekā nav ko
redzēt: putekļi un akmeņi, akmeņi un putekļi. Kā lai saka, pēc kā viss izskatās? Vai jūs redzat viņpus upes pie elektrostacijas izdedžu kalnus? Tad nu iedomājieties, ka ar tādiem izdedžiem, birstošiem un čirkstošiem, tumši pelēkiem vai rūsganiem noklāta visa apkārtne tūkstošiem kilometru tālumā. Apvārsnis uz Mēness ir tuvs, visu laiku šķiet, ka stāvi pakalnā, bet priekšā ir krauja. Tu stāvi uz šā mazā laukumiņa un skaties zvaigžņu rakstā. Visapkārt nāves klusums, ausis kā ar vati aizbāztas. Dienā ir karsts, tāds karstums, ka cep vai plāceņus putekļos, bet naktī — neredzēts aukstums. Debess ir melna dienu un nakti, un Zeme pie debesīm izskatās milzīga, spoži zila, daudz spožāka nekā Mēness virs Kremeņjas. Tu paraugies uz Zemi, un sirds sažņaudzas. Tu saskati tumšu strēmeli — tas ir Atlantijas okeāns, ieraugi Arktiku — tā spīd kā spuldzes apgaismota. Bet pa labi no okeāna un zem Arktikas ir dzimtene, Maskava un Kremeņjā. Uz Mēness briesmīgs aukstums, bet pie mums vasara — augusts: pļavās smaržo siens, strādā kaudžu metējs, nopļautajā zālē čirkst sienāži, pie katra soļa tie lēkā zem kājām veseliem bariem. Mašīnā brauc meitenes ar sarkano goda karogu, aiz meža tarkšķ traktors, mežā ienākušies rieksti — gludi, stingri, ar robainu vainadziņu, pērnajās lapās — sēnes, ēnainajās gravās — avenes. Kad to visu tā iedomā, pārņem skumjas. Kur tu, Marusja, esi atskrējusi, vai atradīsi ceļu uz mājām?
Tādām domām nedrīkst ļaut vaļu, to es zinu no Arktikas laikiem. Vajag tik palaisties un sašņurkt, tad nezin kas var prātā ienākt. Vienīgās zāles — tikai darbs. Nu, bet darba man pilnas rokas. Uz maniem pleciem saimniecība, tīri kā ģimene — ar pašu kopā sešas galvas, māja ar četrām istabām un vēl noliktava. Pret vakaru tā esmu nogurusi, ka nezinu, kur kājas un rokas likt. Bet viena vakariņu stunda man gandarīja visu dienu.
Mums bija tāds likums: pie vakariņu galda katrs pastāsta, ko dienā paveicis. Pirmais sāka ģeologs Kostja. Viņš bija tāds neizskatīgs, garām kājām, likās, kājas viņam sākas no padusēm. Bet kādus soļus viņš
meta pa Mēnesi, nenosmieties, izskatījās, it kā viņš ar cirkuli Mēnesi pārmērītu. Viņa norma bija sešdesmit kilometru dienā. Kad visas malu malas viņš bija izstaigājis, viņš sāka braukāt ar apvidus mašīnu, beidzot uz dienām divām, trim vai četrām nozuda, pie tam vēl bija ieņēmis niķi — veselu dienu un nakti nokavēt. Viņam tika sacīts: «Kostja, tu aiziesi bojā. Ja kas notiks, kur lai tevi meklē?» Viņš smejas: «Nieki, pa pēdām atradīsiet.» Taisnība, uz Mēness nav ne lietus, ne vēja, pēdas putekļos iegulst uz mūžīgiem laikiem. Un, cik to pēdu Kostja tur nav atstājis, tas nemaz nav saskaitāms.
Šis Kostja sāka savu pārskatu: viņš bijis uz dienvidiem no Arhimeda krātera, pētījis gaišos starus, uzgājis iezi, kas līdzīgs gaišajam tufam, savācis tīrradņa sudraba, ragmāņa un cinkmāņa paraugus… Un tūlīt ceļ šos akmeņus galdā.
Pēc viņa runāja Anna Mihailovna — Aņa, mūsu priekšniece. Uz Mēness par priekšnieci mums bija sieviete. Stalta, sārta, melnām acīm, tumšām ūsiņām, skaista sieviete, tikai pakupla. Bet uz Mēness viņa pārmērīgi izblīda. Uz Mēness to nevar manīt, tur savu svaru nejūt un aizdusa nemoka. Es viņai sacīju: «Anna Mihailovna, es gatavošu jums vienai īpašu ēdienu — diētisku, sausāku un sātnāku…» — «Nevajag, Marusīt,» šī atbild. «Tā kā tā esmu nelaimes putns. Mīlestībā neveicas, ko nu vēl gavēšu.»
Tāda jauka sieviete, bet savu laimi nebija atradusi. Goda vārds, jūs, vīrieši, vienkārši esat akli! Viņai patika smieties — kad laida vaļā savus sirsnīgos smieklus, aizrāva visus. Viņa spēlēja ģitāru, dziedāja; reiz mēs uzvedām «Lāci», viņa tēloja muižnieci. Arī darbi šķīrās: reizē bija gan priekšniece, gan fiziķe, gan ķīmiķe, gan matemātiķe. Kostjas atnestos paraugus viņa pārbaudīja, pētīja mikroskopā, stobriņos izmēģināja un visu ierakstīja grāmatā. Katru dienu viņa izdomāja ko jaunu. Uz Mēness varēja izdarīt interesantus mēģinājumus. Pirmkārt — tur nav gaisa. Uz Zemes vakuumu iegūst ar lielām grūtībām, bet tur tāda vakuuma, cik uziet. Otrkārt — temperatūras starpība. Gaismā karstums, ēnā — aukstums, simt seš
desmit zem nulles. Mēģinājumi ar vakuumu, mēģinājumi ar siltumu, ar gaismu, ar elektrību un magnētiem. Reizēm viņa uzbūvē aparātu gandrīz skapja lielumā. Tikai vienai vai divām reizēm. Iedarbina to, pieraksta skaitļus un jauc atkal ārā.
Kad Aņa bija pastāstījusi par saviem darbiem, kā trešais stāstīja astronoms Serjoža. Viņš parasti cēlās agrāk par visiem, manījās jau aizskriet pirms brokastīm un sēdēja pie teleskopa neēdis līdz pašām vakariņām. Viņš pat nocēla telefona klausuli, lai darbā viņu netraucētu.
Serjožas teleskops atradās nevis mājās, bet observatorijā. Tas bija ierīkots pajumtē, lai saule nesakarsētu, bet ēnā uz Mēness ir mūžīgs aukstums un tumsa. Atmosfēras tur nebija, un Serjoža sēdēja skafandrā. Tā viņš tur tupēja kā piesiets divpadsmit stundas no vietas: iestādīja teleskopu un fotografēja, iestādīja un fotografēja. Un sāka atkal no gala. Pēc vakariņām vēl stundas četras attīstīja fotogrāfijas, mērīja un skaitļus pierakstīja biezā grāmatā. Ko viņš tur pierakstīja? Zvaigznes numuru, atrašanās vietu un lielumu. Vienkārši sakot, pēc manam domam, ta bija inventarizācijā, visgarlaicīgākais darbs. Tā es Serjožam arī atklāti pateicu: «Es brīnos, Serjoža, par jūsu pacietību.» Bet, izrādās, katrā darbā var būt sava aizraušanās. Serjoža man lepni atbild: «Mēs, astronomi, esam tālo ceļu izlūki. Mēnesi esam izpētījuši un to nodevuši apgūšanai cilvēkiem, no Mēness nu metam acis uz citām planētām.» Lūdzu, lai viņš parāda man zvaigznes. Viņš nebija augstprātīgs, netielējās, ļāva paskatīties teleskopā. No Mēness jau tā daudz zvaigžņu redzams, jo debesis tur ir tīrākas. Bet teleskopā visa debess izskatās kā ar smalku pūderi piebārstīta. Un katrs punktiņš šķiet sveša saule, tai apkārt — zemes, apkārt — mēneši. Kad Serjoža visu to pastāstīja, man elpa aizrāvās. Es it kā atrados nepazīstama okeāna krastā, un man pa šo okeānu jābrauc visu mūžu, vai arī es, šķiet, būtu ienākusi bibliotēkā, kur plauktos miljoniem grāmatu, cita par citu interesantāka, pirmo esmu izlasījusi par Maskavu, otru lasu par Mēnesi, bet visas pārējās vēl lasāmas.
Mums bija vēl viens Serjoža. Mēs viņu saucām par šīszemes Serjožu, bet astronomu — par debess Ser- jožu. Šīszemes Serjoža bija neliela auguma, švītīgs, vienmēr ar kaklasaiti, bikses izgludinātas, zābaki nospodrināti, dejās pirmais kavalieris, gatavs dejot visu cauru nakti. Ja viņš uzaicinās, tad griezīs tevi, kamēr kritīsi. Toties darbā viņš degtin dega, cilvēks ar zelta rokām. Viņš bija atbildīgs par māju, par hermētiskumu, par apgaismojumu, par apkuri, par elektrostaciju, par observatoriju, par apvidus mašīnu, par visiem skafandriem, par visiem Aņas izmēģinājumu aparātiem. Bez tam viņa ziņā bija radio. Katru vakaru pēc maltītes Aņa diktēja viņam pārskatu, ko Serjoža noraidīja uz Maskavu, pēc tam ziņoja mums par jaunākajiem Zemes notikumiem: Maskavā — fizkultūriešu parāde, Donbasā iekārtota automātiskā šahta, bez cilvēkiem, pie Amūras uzcelta jauna hidrostacija, enerģiju gribot atstarot no Mēness un pārvadīt uz Kaukāzu, amerikāņi taisoties uz Mēnesi — domājot nosēsties Krīžu jūrā (puiši smej: «Vai maz viņiem krīžu uz Zemes»). Dažreiz, kad notiek īpaši mums veltītas pārraides, pēkšņi sāk klikstēt Morzes signāls no Šurika Vrangeļa salā: «Marusja, neesmu aizmirsis, gaidu…» /
Tā mēs dzīvojām. Katru dienu gan Mēness, gan laboratorijas, gan debess, gan Zemes jaunumi. Un kas zin, vai kāds pasaulē ir dzīvojis interesantāk par mums sešiem.
— Sešiem? — mākslinieks pārjautāja. — Aņa, Kostja, divi Serjožas un jūs. Kurš tad sestais?
Ne vienreiz vien esmu ievērojis, ka Vihrovs pret detaļām ir uzmanīgāks nekā es. Viņu var saprast. Es rakstu par to, kas man jāpasaka, runāju par degunu un atļauju jums iedomāties visu seju. Bet māksliniekam nepietiek ar degunu, viņam vajadzīgs zods, apkakle, mati un viss pārējais. Protams, Marusjā klausoties, Vihrovs domās ilustrēja viņas stāstu. Pie galda sēž seši cilvēki. Pieci ir skaidri tverami, bet kāds izskatās sestais? Nosēdināt viņu atmuguriski? Bet kas viņš ir — vīrietis vai sieviete?
Marusja nopūtās.
— Sestais mums bija ārsts, Oļegs Vladimirovičs. Negribējās man par viņu runāt, bet vārdi no dziesmas nav izmetami. Pastāstīšu, kā bija, — patiesību nav ko slēpt.
Nezinu, kā tas viss bija iznācis, vai Starpplanētu komitejā bija pārrēķinājušies, vai viņš pats bija vainīgs, bet ārstam pie mums nebija ko darīt. No vienas puses — bez ārsta it kā nevarētu iztikt, no otras — lauku apvidos pēc noteikumiem vienam ārstam jābūt uz simt cilvēkiem, bet uz Mēness bijām tikai seši, visi jauni un veseli, neviens nedomā slimot. Viņam bija savi uzdevumi ar baktērijām un augiem. Bet mikrobi izsala, augi novīta. Aņa aicināja ārstu palīdzēt viņai, taisni lūdzās, bet viņš nebija ar mieru. Ārstam atlika viens vienīgs darbs — sastādīt ēdienu karti un pārbaudīt ēdienu. Viņš sāka bieži nākt pie manis virtuvē, nevis aiz izsalkuma, bet tāpat, aiz garlaicības. Pasmeļ karotīti, norij malciņu, apsēžas uz lādes un stāsta.
Pats viņš bija slaida auguma, izskatīgs un turējās solīdi, apzinājās savu vērtību. Stāstīja arī interesanti, bet vairāk gan par sevi, kā viņš dzīvojis ar tēvu akadēmiķi, kā slaveni cilvēki nākuši viņu mājā, kā viņš institūtā izcēlies, kā cildināti viņa darbi, kā viņš ierosinājis ārstēt kaulu slimības uz Mēness, kur smaguma spēks mazāks, kā viņš panācis sev komandējumu uz Mēnesi. Es klausījos ar patiku, pat lūdzu vēl kaut ko pastāstīt. Man nebija garīgs darbs, varēju sīpolus smalcināt un klausīties, tas netraucēja.
Varbūt viņš mani pārprata, vai arī viņu māca garlaicība, vispār sakot, viņš sāka ar mani jokoties, vajadzēja reizēm sadot pa nagiem. Bet viņš neko, nemaz neapvainojās. Gluži otrādi, teica man mīļus vārdus. Es redzu, ka jārunā skaidra valoda. Es šim saku: «Dakter, velti nesatrauciet sevi. Aiz garlaicības es ar mīlestību nenodarbošos. Man uz Zemes ir līgavainis — radists Sura. Bet, ja jums nav ko darīt, ejiet palīgā Annai Mihailovnai. Jūs ar viņu saderat: viņa raksta kandidāta darbu, bet jūs jau esat kandidāts. Turpretī man tikai astoņas klases un pavāru kursi.»
Viņš tikai atsmej: «Tu jocīgi spried, Marusja, it kā
produktus svērtu. Kāda nozīme te klasēm un grādiem? Tu man patīc, bet uz to mucu es nevaru ne skatīties.» (To viņš teica par Aņu.)
Tikai viņam bija aizmirsies, ka mūsu mājiņas sienas ir no metāla un viss cauri dzirdams. Es izeju no virtuves un redzu •— ēdamistabā stāv Aņa bāla kā krīts. Viņa man uzbrūk: «Ar ko tu noņemies darba laikā?» Tad viņa apraudājās, apkampa mani un lūdza piedošanu: «Marusja, es pati nezinu, ko runāju.»
Man viņas tik žēl, bet padoma nezinu. Kāds padoms te var līdzēt?
Tomēr viņa sevi pārvarēja. Vakariņu laikā dzirdu — viņa dzied. Raksturs viņai tāds viegls, ātri laida pār galvu.
Kopš tā brīža pagāja pavisam mazs laiciņš — pēc Zemes rēķina divas nedēļas, bet pēc^ Mēness — puse diennakts: rīts, diena un vakars. Ārstam radās rūpes — slimniece, un šī slimniece biju es.
Tas viss iznāca debess Serjožas dēļ. Taisni tolaik Marss bija lielajā opozīcijā, kas gadās reizi pa piecpadsmit gadiem. Serjožam bija dārgs katrs mirklis, neēda pusdienas, neēda vakariņas, nenovēlēja sev laika pat miegam. Kā nekā žēl, tup cilvēks izsalcis. Kaut ko sagrabināju, uzģērbu skafandru un — kamerā iekšā. Tā ir tāda telpa, kur izsūknē gaisu. To dara lēnām, jāgaida minūtes divdesmit. Tāpēc Serjoža arī negribēja nākt pusdienās. Beidzot gaiss bija izsūknēts, durvis atvērās (tas viss notiek bez cilvēkiem, automātiski), un es skrēju uz observatoriju. Biju jau pavisam tuvu, gandrīz vai ar roku aizsniedzama, te uzreiz — kāds kniukšķis, kaut kas nošķind pa skafandru. Kāju man kā uguns apdedzināja. Skatos, skafandrā caurumiņš, no tā mutuļo tvaiks.
Uzreiz sapratu, kas noticis. Man bija trāpījis meteorīta graudiņš. Tāds bīstams puteklītis, pavisam niecīgs, bet skrien piecdesmit reizes ātrāk nekā lode. Līdz Zemei tie nenonāk, ietriecas atmosfērā un izgaist, uzliesmo — un vairs nav. Tautā mēdz sacīt, ka zvaigznes krīt… Bet uz Mēness nav atmosfēras, tur šīs daļiņas notinkšķ pret akmeņiem. Nekāds tērauds nespēj pasargāt no tām — izšaujas cauri kā adatiņa. Mājā
mēs bijām drošībā, jo augšstāvā bija noliktava — lai šauj, cik uziet, pa miltiem un kāpostiem. Taču mani piemeklēja tāda nelaime! Serjoža cauru dienu dzīvo pa observatoriju, Kostja veselām dienām un naktīm pārgājienos zem klajas debess, bet es izskrēju uz piecām minūtēm, un še tev!
Par meteorītiem mums bija speciāla instrukcija, kā izsistos caurumus aiztaisīt, bet, kamēr es tur noņēmos (cimdi mums bija lieli, neērti), kāja dabūja ciest. Uztraukumā aizskrēju pie Serjožas un atkal atpakaļ, bet, līdzko iznācu no kameras, — uzmīt vairs nevarēju. Kāja sapampusi, zila, taisni kā pēc banku likšanas. Pašai brīžiem karsts, brīžiem auksts, seja deg, acu priekšā viss zaļš.
Sagādāju raizes ne tikai ārstam. Aņa manā vietā vārīja pusdienas, inženieris Serjoža uzkopa māju, astronoms Serjoža mazgāja šķīvjus, Kostja klāja galda. Man tīri kauns — guļu kā bluķis visiem par nastu.
Tiklīdz puiši prom darbā, tā es pie plīts. Lēkāju uz vienas kājas — gan jāraud, gan jāsmejas. Taču man paslīdēja kāja, panna izkrita no rokām un es pati gar zemi. Atskrēja Aņa, ar varu nolika mani gultā. «Es,» šī saka, «ar pavēli noteikšu tev gulēt un necelties.»
Bet jaukāks par visiem bija ārsts. Kompreses, slapjie aptinumi, mikstūras. .. baroja mani kā mazu bērnu ar karotīti, sēdēja atzveltnī pie gultas un snauda. Kļuva bāls, izkritās, zem acīm tumši loki… un acis tādas dīvainas. Es dzinu viņu projām, neiet. Viņš tik nosaka -— ārsts pie slimnieka gultas tikpat kā sargkareivis postenī. Viņu nomainīt drīkstot tikai cits ārsts.
Reiz pamodos naktī. Tā mēs runājām pa Zemes paradumam: guļamās stundas saucām par nakti. Patiesībā es iegūlu pēc «Mēness laika», vakarā, un, kamēr slimoju, bija tumšs. Tātad es pamodos. Istabā tumšs, ārā pa logu redzama Zeme, zilgana un spoža spoža. Logs met garas ēnas, kā tas ir mūsu mēnesnīcās. Skatos, ārsts sēž pie loga. Kaklu izstiepis, klausās. Kā tad, ārpusē kaut kas sprēgā. Es jau zināju, ka no aukstuma krāsa lobās. Pēkšņi sitiens, tāds īsti skaņš.
Vai tik nav meteorīts? Ārsts pielec kājās, tad atkrīt atzveltnes krēslā, seju rokām aizsedzis.
«Dakter, kas jums notika?» es iesaucos. «Atjēdzieties!»
Viņš nolaiž rokas, acis šaudās, seja bāla, kā nedzīva.
«Vai tev nav baigi, Marusja?»
«Kāpēc baigi?»
«Bet man ir baigi. Mēs visi te esam kā uz nāvi notiesāti. Guļam, ēdam, lasām, bet mūs apšauda debess lodes. Redz, es iesāku domu, bet, vai es pabeigšu, to nezinu. Trāpīs logā meteorīts, un nāve klāt. Kāpēc esmu mācījies, aizstāvējis disertāciju, kāpēc papildinājos zinībās, kāpēc izdomāju slimajiem bērniem sanatoriju uz Mēness? Kas te par sanatoriju, vai tad drīkst bērnus dzīt nāvē? Mēs te esam tikai trīs mēnešus, bet redz — jau pirmais upuris. Kuram tagad kārta? Es jūtu, ka man. Ja tas tā, kam tad man starpplanētu ceļotāja gods, cieņa un slava? Man nevajg slavas, man gribas zilās debesis, zāļainās pļavas, lapaino koku. Es skaitu minūtes, bet priekšā vēl mēneši.»
Es redzu, ka cilvēks kā apmāts, runāju ar viņu laipni, kā bērnu mierinādama:
«Dakter, jūs esat pārpūlējies, jums vajag atpūsties. Bīstami var būt visur. Maskavā pāriet ielu ir vēl bīstamāk. Kremeņjā pērkona laikā mežā ir vēl baismī- gāk. Reiz lūza priede, nokrita pāri stigai, zars uzcirta man pa muguru. Vēl viens solis — un beigas būtu. Un kā tad karā bija? Tur vis nespindza muļķa debess lodes, bet ļaunās, ar ziņu raidītās ienaidnieka lodes. Kā tad mūsu tēvi gāja uzbrukumā pretī lodēm? Tā vajadzēja, un viņi gāja. Arī mūsu darbs ir vajadzīgs Dzimtenei. Jūs pats to zināt un saprotat, vai man tas jāskaidro.»
Viņš smagi nopūtās.
«Ak Marusja, tu esi skaidrs cilvēks, arī dvēsele tev gaiša. Ja tu mani iemīlētu, es tev līdzās kļūtu skaidrāks un stiprāks.»
Ko lai viņam uz to atbildu? Es viņam saku:
«Dakter, es jūs cienu un palīdzēšu kā mācēdama,
bet mīlēt es mīlu radistu Šuru, par ko jau jums stāstīju.»
Viņš ta greizi nosmīn un augstprātīgi jautā:
«Kādā ziņā esmu sliktāks par to radistu Šuru?»
«Sliktāks tai ziņā,» es viņam dusmās atcērtu, «ka Šuriks polārajā naktī dziesmas dziedāja, visus smīdināja, bet man jūs pats jāmierina. Sliktāks ari tādā ziņā, ka Šuriks man teica tā: «Mīli mani, un es tevi uz rokām nēsāšu,» — bet jūs sakāt: «Mīli mani, lai mani glābtu.» Arī tai ziņā sliktāks, ka Šuriks manis dēļ upurēja savas intereses, bet jūs savu interešu labad esat gatavs visu aizmirst un bēgt, ko kājas nes.»
Šis nicīgi paklanījās pret mani. «Pateicos,» nosaka, «par sprediķi.» Tad viņš aizgāja, durvis piecirzdams.
Viņš aizgāja, bet mani sāka mocīt sirdsapziņa. Neko teikt, biju atmaksājusi par rūpēm. Cilvēks atklāja sirdi, izteica savu grūtsirdību, bet es viņam virsū ar pamācībām. Vai tad pati pēc zaļajām pļavām neilgojos? Vai upei pārkārušies sudrabotie vītoli, zaļo lociņu asni un atplestajās lapās iesēdušās cietās kāpost- galviņas man sapņos nerādījās? Uz Mēness nav nekā zaļa, viss ir melns, brūns, rūsgans. Būtu atnesusi ārstam svaigus zaļumus, tie viņu vairāk nomierinātu nekā vārdi.
Šī doma man iespiedās prātā, un, līdzko tiku uz kājām, taisnību sakot, pa īstam uz vienas kājas, bet uz otras šā tā, es uzkāpu augšā noliktavā. Noliktavā, izņemot mani, neviens negāja. Te es slepeni varēju sagatavot dāvanu ārstam.
Es izdomāju ļoti vienkāršu lietu: izaudzēšu lociņus un pacienāšu ārstu ar svaigiem zaļumiem. Sarežģīti bija tikai tas, ka uz Mēness nekad nekas nav audzis, ar katru nieku tur ir grūtumi. Nav pat ūdens, to es ņēmu no tehniskajiem krājumiem. Tur mums ūdens bija tonnām, tā ka pāris spaiņu nav manāmi. Noderīgas augsnes uz Mēness arī nav, smilts un māla vietā it kā ar dzelzs skaidiņām pilni akmens putekļi. Kaļķu arī nav, laukšpatu Kostja man atnesa no četrdesmit kilometru liela attāluma. To špatu es sagrūdu piestā, sajaucu ar pelniem, ar visvisādiem virtuves atkritumiem, un tā man iznāca dēstiem augsne.
Nojēgšanās bija ari ar gaismu. Saule uz Mēness ir karsta, tās stari augiem kaitīgi. No debess Serjožas es izdibināju — viņš man to pastāstīja, ka logu stikls aizsargājot pret šiem stariem. Mūsu logiem bija kvarca rūtis, bet es paņēmu no Aņas sasistās pudelītes un novietoju tās starp logu un dēstiem.
Ar šiem lociņiem nebija mazāka noņemšanās kā ar citroniem uz Zemes. Diena uz Mēness ir gara, kas zin, varbūt lokiem tas kaitīgi. Pirms gulētiešanas es logus aizsedzu. Gara ir arī Mēness nakts — lokiem tā nav parasta, tāpēc vajadzēja iedegt spuldzi. Dienas vidū sutoņa un karstums, nakts beigās — aukstums, te vajag laistīt, te atkal apsildīt.
Lociņi tomēr izauga. Sākumā neparko negribēja dīgt, bet tad auga griezdamies, tādi tieviņi tieviņi, taču garumā pāri manai galvai. Laikam tāpēc, ka, piemērojušies zemes smagumam, tie uz Mēness, kur smagums ir pavisam cits, izstiepās kukurūzas garumā. Garša ne visai, — loki svaigj, asi, bet bez sulīguma un kožot šņirkst, kā ar smiltīm apķepuši.
Un tomēr patīkami. Ēdienam mums viss bija žāvēts un saldēts, svaigus zaļumus nebijām redzējuši kopš aizbraukšanas. Vitamīnus dzērām katru dienu, un tomēr tas nav tas.
Tā nu es sagatavoju loku desertu, sagriezu, saliku šķīvīšos, aizdarīju ar sāli, etiķi, vārītiem kartupeļiem. Uz Zemes ēdnīcā tas būtu visvienkāršākais garnējums, bet uz Mēness — īstais svētku mielasts. Visu saliku uz paplātes, nesu uz ēdamtelpu… pēkšņi dzirdu — ēdamistabā ir Aņa ar ārstu, un starp viņiem notiek saruna.
Ārsts saka:
«Anna Mihailovna, man jums jāpaziņo, ka mums ir slimnieks.»
«Bet Marusja taču atveseļojas. Vai tad viņai sliktāk?»
«Runa nav par Marusju. Slimais esmu es.»
«Kā lai es jums palīdzu, dakter? Jums vajadzēs pašam sevi dziedināt; ļaunākajā gadījumā pēc jūsu norādījuma varu jums uzlikt bankas.»
«Anna Mihailovna, es nejokoju. Man ir polineirīts,
kam pamatā avitaminoze. Uz Zemes tādas likstas ātri izdziedina ar kumisu, svaigu gaisu un augļiem. Bet ārstēt vajag laikus, citādi var rasties smagi sarežģījumi, pat paralīze.»
«Mīļais dakter, dariet visu iespējamo. (Es dzirdu, ka viņas balss dreb.) Izdariet visas analīzes, iztaisiet rentgenu, uzņēmumus noraidīsim pa radio, uz Zemes sanāks konsilijs.»
«Baidos, ka surogāti nelīdzēs. Vajadzīgi dabiskie vitamīni, ja saslimtu jūs, Anna Mihailovna, es uzstātu, lai tūlīt jūs sūta atpakaļ uz Zemi.»
Nu, domāju, esmu atnākusi īstā brīdī. Veru vaļā durvis — un iekšā pie daktera ar paplāti.
«Te jums būs dabiskie vitamīni, pati izaudzēju.»
Viņš paskatās uz mani un cērt kā ar pātagu. «Nesiet prom savu skābbarību!» viņš izgrūž. Un pāri manai galvai saka Aņai: «Esmu jums ziņojis, izlemiet. Ja jums vajadzīga mana sabiedrība, es pacietīšu.» Tā teikt, es zinu, ka tu neesi vienaldzīga pret mani, ja jau gribi noturēt pie sevis, nu tad skaties arī, kā novārgšu tavu acu priekšā.
Aņai lūpas ietrīcējās, viņa aizskrēja uz savu istabu. Es stāvu ar paplāti rokās un brēcu, vienkārši brēcu pilnā balsī, asaras birst salātos. Jūtos aizvainota — es tā centos, tā cerēju iztapt, nomierināt dakteri, ar savu slimo kāju steberēju pa kāpnēm, bet viņš tik tikko pašķielēja uz mani. «Aizvāciet savu skābbarību,» šis pateica.
Tad pārskrēja mājās puiši, pēc darba tūliņ nomazgājās. Viņi jautā, mierina, glauda man galvu kā maziņai. Bet Kostja izņem man no rokām paplāti, ierauga zaļos lokus, bāž tos mutē un ēd lielīdams: «Tie tik ir lociņi, kur tādi radušies?» Pēc noskriešanās pa Mēnesi viņam bija vilka ēstgriba. Kamēr citi noņēmās ar mani, šis notiesāja trīs šķīvīšus.
Es nomierinājos, uzvedu viņus augšstāva noliktavā, izrādīju visu savu Mēness dārzu. Tad tik šie ņēmās mani lielīt, vairāk nekā vajadzēja. Kostja nosauca mani par Mēness mičurinieti un spieda man roku. Bet debess Serjožam jau gatavs savs plāns: galva tam pilna visādām idejām.
Viņš saka: «Pārvērtīsim mūsu māju par ziemas dārzu: uz palodzēm puķes, gar sienām apiņi, puķu- zirnīši un vīnogulāji. No rītiem pamodies, pasniedzies pēc ķekara — un mutē iekšā.»
Bet šīszemes Serjoža satver viņu aiz piedurknes:
«Kā ar ūdeni?»
Taisnība, ūdens mums ir svarīgs jautājums. Uz Zemes ar to nerēķinās, bet mums ūdens dārga manta, no Maskavas ūdensvada un vests četrsimttūkstoš kilometru. Droši vien izdevīgāk atgādāt gatavas bietes nekā laistīt Mēness putekļus ar ūdeni, kas zelta vērtē. Es nokāru galvu, skaidri redzu — tā ir fantāzija, tukši sapņi. Bet puiši neatlaižas un strīdas.
Kostja saka:
«Ūdens uz Mēness ir. Apenīnos dziļā aizā es ganīju ledu.»
«Bet kas to izlauzīs, kas no aizas augšā cels, kas no turienes divsimt kilometru gādās šurp?»
«Varbūt ledus saglabājies tepat zem virsmas. Kad meklēsim — gan atradīsim.»
«Bet kas ierīkos šahtu, kas ledu skaldīs, kas to gādās virspusē? Mūsu nav daudz, tikai seši.»
Tad runā debess Serjoža: ūdens ir katrā akmenī — tas ir granītā, bazaltā, ikvienā akmenī. To sauc par saistīto, par kristalizācijas ūdeni, un no akmeņiem to var izkarsēt. Bet mums ir atomdzinējs, enerģijas atliku likām, enerģija mums lētāka nekā uz Zemes.
«Dārgi iznāks,» piebilst šīszemes Serjoža.
«Nē, nebūs dārgi.»
«Nē, dārgi.»
«Sarēķināsim. Kāpēc strīdēties uz labu laimi?»
Viņi paķēra burtnīcas un aizgāja, pat vakariņas neēduši. Bet nu paklausieties, kas no tā visa iznāca.
Marusja izslējās un svinīgi paskatījās uz mums. Acīm redzot, nāca viņas stāsta vissvarīgākā daļa. Mākslinieks Vihrovs sarauca pieri un pāršķīra albuma lapu. Viņš jau sen bija aizsācis jaunietes ģīmetni, bet mākslinieku mulsināja viņas mainīgā sejas izteiksme — te bērnišķīgi priecīga, te nopietna, tad atkal labsirdīga vai dusmīga.
— Cik dienu bija pagājis, to neatceros, — Marusja turpināja. — Bet reiz pēc vakariņām pieceļas abi Ser- jožas un saka: «Ir viens ārpusplāna ziņojums.»
Debess Serjoža iesāka:
«Mēs apsvērām Mēness zemkopību . .. Stāvoklis izrādās grūtāks, nekā pirmajā mirklī var likties. Pirmā grūtība: augiem vajadzīga gaisma un siltums. Gaismas un siltuma uz Mēness atliku likām, pat vairāk nekā uz Zemes. Bet gaismas un siltuma sadalījums Zemes augiem neparasts: divas nedēļas — salta nakts, divas nedēļas — karsta diena. Tātad vai nu jāceļ siltumnīcas, mākslīgi apgaismotas un apsildītas, vai arī jāizaudzē īpašas šķirnes, kas ienāktos divās nedēļās.
Otrā grūtība: augiem vajadzīga ogļskābā gāze. Ogļskābās gāzes izplūdumi uz Mēness gan ir, bet nedaudz. Uz Mēness ir karbīdi ar oglekļa saturu. Ogļskābās gāzes iegūšanai jāceļ rūpnīcas.
Trešā grūtība: augiem vajadzīga laba augsne. Mēness gruntij trūkst fosfora, trūkst slāpekļa, visur nav arī sēra. Piemērotas atradnes ir, taču visi šie elementi jāiegūst, jāpārstrādā, jāpieved un mākslīgi jāizveido augsne.
Ceturtā grūtība: ūdens problēma. Ūdeni galvenokārt vajadzēs iegūt no kalnu iežiem. Iežus vajadzēs skaldīt, kausēt, vajadzēs uztvert tvaikus, tos atdzesēt un sabiezināt. Tam nolūkam vajadzīgas veselas rūpnīcas. Un secinājums šāds: ar Mēness dārzu nekas neiznāks. Mēs seši šo darbu neveiksim. Bet mūsu varenā dzimtene to varēs veikt. Pat vēl vairāk: ja vajadzēs, iegūs tik daudz gāzes, lai radītu uz Mēness atmosfēru. Bet vajadzēt vajadzēs katrā ziņā, jo Mēness iedzīvotāju skaits augs. Mēs esam tikai izlūki. Iepriekšējā maiņā bija trīs cilvēki, mēs jau esam seši, pēc diviem gadiem te būs observatorija ar kādiem trīsdesmit cilvēkiem. Televīzijas pārraides notiks caur Mēnesi, un enerģijas pārvade arī plānota caur Mēnesi. Mēness ir bagāts ar saules enerģiju — varēsim no šejienes dot elektrību. Kostja uzgājis daudz retu minerālu. Vai tos iegūs? Iegūs. Dakteris apliecināja, ka te varot dziedināt kaulu un sirds slimniekus un arī tuklumu. Es nerunāju par alpīnistiem un tūristiem, tiem te īstā
paradīze. Pēc pieciem gadiem uz Mēness būs simtiem cilvēku, pēc desmit gadiem — tūkstoši. Sešus cilvēkus var apgādāt no Zemes, tūkstošiem viss jāsagādā uz vietas — mājas, celtniecības materiāli, gaiss, ūdens un pārtika. Tāpēc jautājums par Mēness zemkopību tiks izvirzīts un atrisināts. Vēl vairāk: pēc gadiem četrdesmit piecdesmit no Mēness akmeņiem varēs iz- /• dabūt pietiekami daudz ogļskābās gāzes un skābekļa, lai cilvēki varētu normāli elpot.»
Es klausījos ar aizturētu elpu. Kad Serjoža pateica: «Nekas neiznāks,» — man sirds vai apstājās. Bet es klausos — viņš turpina, balss kļuvusi spēcīgāka, pleci izriezti, kur tas viss radies! Taču es manu, ka citi klausās bez sajūsmas, pat smīnēdami, it kā zinādami, kā Serjožu iegāzt. Un, līdzko viņš bija beidzis, Aņa un Kostja abi vienā balsī iesaucās:
«Bet atraušanās ātrums?»
Par šo atraušanās ātrumu es vēlāk tik daudz saklausījos, ka, nakts vidū pamodināta, varētu nolasīt lekciju. Kāpēc uz Mēness nav atmosfēras? Jūs, protams, esat lasījis. Tāpēc, ka Mēness ir mazs un nespētu noturēt atmosfēru, tā pagaistu kosmosa telpā un pazustu. Bet te ir neliels sīkums, kas jums varbūt nav zināms. Gāzes neizgaist vienā mirklī, bet pamazām — tūkstoš un desmittūkstoš gados.[1] Protams, Mēnesim šāds laiks ir tīrais nieks. Taču mums nerūp Mēness, bet cilvēki. Un cilvēkiem desmi-ttūkstoš gadu ir kā mūžība. Mēs tīrumus aparam vienam gadam, mežus dēstam uz desmitiem gadu, mājas ceļam uz simt gadiem. Ja Mēnesi var atdzīvināt uz desmittūkstoš gadiem, tad mums ar to pietiek. Lai pēc desmittūkstoš gadiem mūsu pēcnācēji atjauno ūdens krājumus. Ar nākotnes tehniku tas būs izdarāms daudz vieglāk. Bet varbūt viņiem Mēness nemaz nebūs vajadzīgs. Kas zin, kāda būs dzīve pēc desmittūkstoš
gadiem. Vai redzat, cik tālu bija aizdomājies debess Serjoža?
Serjoža visu to stāsta, un es skatos, pārējiem sejas noskaidrojas, smīni pazūd, un acis it kā brīnās. Tad es sapratu, ka Serjoža runā nopietni. Mani sagrāba tāds prieks! Lai Šuriks man piedod, es ņēmu un noskūpstīju šo pinkaino Serjožu. Šis brīdis man bija liela balva. Tās dēļ aptecēju šo jaunekli, nesu viņam pusdienas un raizējos viņa dēļ. Es sapratu, ka esam sevi attaisnojuši, ka neesam velti sūtīti uz Mēnesi. Un manī tāds lepnums: neesmu gan pati to izdomājusi, bet tas paveikts manā klātbūtnē, ar manu palīdzību, no maniem dēstiem tomēr viss sācies.
Tad visi sāka aplaudēt. Šīszemes Serjoža pielēca kājās: «Atļaujiet nosūtīt radioziņojumu.» Aņa - viņu tomēr pievaldīja: «Biedri, šis ierosinājums var vilināt, bet neaizrausimies. Pārbaudīsim, precizēsim, izpētīsim. Ja būsim kļūdījušies — nav ko bazūnēt, bet, ja viss apstiprināsies, — aizvedīsim Zemei vērtīgu dāvanu.»
Ar šo brīdi tad arī sākās. Pēc vakariņām, darbus pabeiguši, ķeramies pie vistuvākā — pie Mēness atdzīvināšanas plāna. Debess Serjoža ir liels izdomātājs, viņš uzzīmēja karti — nākotnes Mēnesi. Platona krāteri būs galvaspilsēta Sarkanais Mēness, no kurienes trauksies dzelzceļš pāri Lietus jūrai uz Apenīnu raktuvēm. Risinājās strīdi, kur būs sniegi, kurp tecēs upes, kur būs piemērots klimats mežiem, kur būs stepes un kur tundra. Var jau būt, ka tas viss tik tāda laika pakavēšana, bet bija arī kas nopietns. Serjo- žam — jauni aprēķini, Aņai — izmēģinājumi, šīszemes Serjožam mašīnu rasējumi, Kostjam atradumi, derīgie izrakteņi.
— Vai dakteris atkal savrup? — es jautāju.
Marusja sarauca pieri.
— Dakteris mūs pameta, — viņa noteica. — Viņš slimoja vienā slimošanā, viņam kļuva arvien sliktāk un sliktāk. Aņa mūs sasauca kopā un pateica: «Biedri, runa ir par cilvēka dzīvību. Oļegs Vladimirovičs jāved atpakaļ uz Zemi.» Puiši strīdējās. Viņi apgalvoja, ka slimnieku varot izmeklēt pa radio. Nevienam
nebija patīkami — piimā komjauniešu pārziemošana, mums uzticēts liels pienākums, un uzreiz tāds kauns un negods: lūdzamies uz mājām kā pārbijušies bērneļi. Bet, no otras puses, cilvēks tomēr ir slims, un, kā lai viņu ārstē, mēs nezinām. Tad Aņa nāca ar ierosinājumu: «Lai dakterim atsūta pakaļ raķeti, bet, lai ietaupītu jaunu lidojumu, mēs visi lūdzam atstāt mūs vēl uz otru laiku.» Parakstījās puiši, parakstījos es, lai gan žēl bija mocīt Suriku vēl vienu gadu. Taču Starpplanētu komitejā izlēma mūs nomainīt savlaicīgi, bet ārstu tomēr aizveda. Viņš aizbrauca, acīs neskatīdamies, ne no viena neatvadījies, un vairs viņu neesmu redzējusi. Stāsta, ka viņam bijušas nepatikšanas, kaut kādas komisijas un izmeklēšanas. Šīszemes Serjoža apgalvoja, ka dakteris esot sev tīšām šļirci- nājis kaut kādu draņķi, lai būtu slijnāks. Bet, manuprāt, cilvēks vārga aiz gļēvulības un netīras sirdsapziņas. Padomājiet pats — ja viņam nebija miera, ja gremzās un drebēja vienā drebēšanā, tad viņa nerviem vajadzēja būt pagalam sabrukušiem. Ja nervi ir pilnīgi pagalam, tad kārtības nav nevienā orgānā. Arī pēc Pavlova tā iznāk.
Marusja stāstījumu nobeidza, vārdus ātri bērdama, bieži pulkstenī skatīdamās.
— Jūs nu mani atvainojiet, laiks likt produktus katlā, — viņa aizbildinājās.
— Pagaidiet, Marusja … bet kā tad palika ar Mēness atdzīvināšanas darbu?
— Ar atdzīvināšanas darbu? Darbs sekmējas. Protams, vienā dienā tas nav veicams. Kad atgriezāmies, Aņa iesniedza ziņojumu ar projektu. To apsprieda, un tā pilnveidošanai nodibināja īpašu grupu, ierīkoja arī laboratoriju, bet nu jau ir vesels birojs. Mūsu Aņa ir šā biroja direktore, tas nekas, ka viņai nav vēl ne trīsdesmit. Bet šogad mēģinājumus pārceļ uz Mēnesi. Kostja jau bija atradis piemērotu vietu ar grafīta atsegumiem — Mēness Kaukāza pakājē. Ja Mēnesi vērojam ar neapbruņotu aci, tad šī vieta atrodas tam virsdegunē, taisni starp Mēness acīm. Tur ir kāds mazs bezvārda krāterītis. Patiesībā tas ir veselu kilometru diametrā. To vietu noklās ar caurspīdīgu
jumtu, zem kura izdarīs mēģinājumus — iegūs gāzes, izveidos augsni un audzēs Mēness šķirnes. Šīszemes Serjoža būs priekšnieks. Debess Serjoža, protams, ņemsies pa observatoriju, Kostja arī brauks. Aicina arī mani — par Mēness pirmās ēdnīcas šefpavāri. Un vai zināt, gribas piekrist. Esmu tur ko labu atstājusi, šķiet, ka tur mana otrā dzimtene. Es pateicu tā: «Braukšu, ja līdzi ņems Šuriku.» Un kāpēc lai neņemtu? Tagad radisti tur vajadzīgi. Sākuma periods pagājis, kad uz visa Mēness mita tikai seši cilvēki. Tagad tur būs kādi simt divdesmit — pirmais Mēness ciemats, pirmā ziedošā saliņa akmeņainajā tuksnesī. Lai tā būtu, sāksim ar mazumu. Nāks laiks, kad viss Mēness būs vienos zaļumos, bet pļavās un mežos tik šur tur pa akmens saliņai.
Stāsta sākumā es pieminēju seno pasaku par princesi, kuras pēdās uzplaukušas rozes. Un es domāju: vai šī princese nav jāsaprot līdzībā? Kas zin, vai pasakas princeses tēlā nav domāta vienkāršā jauniete Marusja, viņas draugi un biedri? Tie ir parasti cilvēki, bet tur, kur viņi pieliek savu roku, rodas tīrumi, pilsētas un dārzi. Viņi soļo pa nedzīvajiem Mēness akmeņiem, un viņu pēdās dīgst jauno zaļumu asni: nedzīvā planēta ietērpjas laukos, pļavās, dārzos un puķu dobēs. Nāks laiks, būs arī rozes. Un, ap Sauli ceļodama, Zeme nevilks sev līdz nedzīvo akmens milzeni. Līdzās riņķos divi krāšņi dārzi — divas draudzīgas, cilvēku roku pārveidotas planētas.