Te pēkšņi viņa pamanīja strautiņu. Vai ūdens no klints? Nevar būt! Taču strautiņš burbuļoja viņas priekšā, glaudās gar melnzaļajiem akmeņiem. Virs ūdens turējās biezi tvaiki kā ziemas dienā virs āliņģa, jo bezgaisa telpā ūdens izgaroja ļoti strauji.
Diemžēl viss noskaidrojās ļoti vienkārši: meteorīts bija izsitis caurumu vienā tvertnē, un ūdens no tās iztecējis, tik vien tā vaina bija.
Nadježda Petrovna sāka uztraukties un pārmeta sev. Pārmeta, ka rīkojas neprātīgi, neapdomīgi, vieglprātīgi. Zaudēti trīs kubikmetri ūdens — diezgan liela krājumu daļa. Vēl trīs četri tādi trāpījumi, un viņi aizies bojā no slāpēm.
Steidzīgi kaut kas jādara! Steidzīgi!
Satraukta viņa atgriezās pie Renisa. Pateica viņam taisnību, nežēlodama slimnieku. Runa bija arī par viņa dzīvību, vajadzēja apspriesties.
— Kaut ko spēcinošu, — viņš lūdza.
Aptieciņas nebija, vajadzēja dot no virtuves konjaka krājumiem. Renisa seja, kas no karstumiem bija sarkana, pietvīka vēl vairāk, drudža mirdzums acīs kļuva vēl spožāks. Bet spēkā viņš pieņēmās. Reniss varēja uzvilkt skafandru, un Nadježda Petrovna palīdzēja viņam izkļūt ārā. Staigāšana pa asteroīdu, par laimi, neprasīja daudz pūļu. It kā neredzams izpletnis turēja zem padusēm, lēnām un uzmanīgi nolaizdams uz akmeņiem. Kādas minūtes trīs ilga katrs solis — milzu solis trīssimt metru platumā. Ar piekto soli Ņečajeva, lidodama pāri bezdibenim, vienā no sienām pamanīja dziļu nišu. Šaura ieeja, droši griesti — taisni kaut ko tādu viņi meklēja.
— Mums jāpārvācas uz turieni, — izlēma Reniss.
Taču spēki viņam nebija nekādi lielie, viņš vairāk izrīkoja, strādātāja bija Nadježda Petrovna. Viņa atvienoja nodalījumu atsevišķās daļās: dzīvojamo telpu par sevi, tvertnes par sevi. Uz Zemes katra daļa svērtu trīs tonnas, bet uz asteroīda — trīsdesmit kilogramu. Tas nebija daudz. Taču sievietei un drudža slimniekam — diezgan prāvs smagums.
Svars gan bija samazinājies, taču masa saglabājusies, katrai tvertnei palikusi triju tonnu inerce. Ar apbrīnojamu neatlaidību krava gribēja virzīties tikai pa taisni un vienmērīgā ātrumā. Tvertni pacelt bija viegli, bet gaitā pagriezt neiespējami. Pa nogāzi tvertnes vēlās labprāt, bet pie katra paugura mainīja virzienu. Vajadzēja lēkt pāri tvertnei un likt zem tās akmeņus, sviras. īsajā divu stundu dienā neizdevās paveikt līdz bezdibenim ne pusi ceļa.
Tad uznāca tumsa piķa melnumā — asteroīda divu stundu garā nakts, divas stundas piespiedu atpūta. Pārgurušais Reniss aizmiga pie tvertnes, bet, līdzko atausa diena, viņš pamodās, it kā viņa smadzenēs dežurētu kāds modinātājs. Jauna diena bija atkal klāt — divas stundas grūdieni, lēcieni un pūliņi. Tad atkal nakts. Trešajā (asteroīda) dienā viņi sāk nolaist nišā pirmo tvertni.
Troses nebija, virtuvē uzgāja tikai virvi. Bet trīsdesmit kilogramus izturēja ari virve. Nadježda Petrovna, tvertni apsējusi, laida to bezdibenī. Reniss jāteniski sēdēja uz tvertnes — niecīga papildkrava. Sasniedzis nišu, viņš ielēca tajā, satvēra virvi un ievilka tvertni nišā. Sādu akrobāta numuru varēja veikt tikai tādā pasaulē, kur smaguma spēks ir mazs.
Tvertnēm nišā sekoja arī virtuve — vienīgā apdzīvojamā telpa. Nišā vietas pietika.
Tagad no meteorītiem vairs nebija jābaidās. Tiesa gan, nišā bija patumšs, tur nonāca tikai no bezdibeņa sienām atstarotā gaisma, toties arī meteorīti tajā varēja iekļūt vienīgi ar rikošetu, zaudējot trieciena spēku.
No cilvēku soļiem kabīne šūpojās kā kuģis piestātnē. Nadježda Petrovna apkrāva to ar akmeņiem, kas bija korķa vieglumā, un virvi piesēja pie
klintīm. Virve bija drošāka par akmeņiem. Beidzot cīņa ar bezsvara stāvokļa nenoturību bija galā. Varēja ieiet istabā, noģērbt skafandru un atvilkt elpu.
— Kungi, ar milzīgu prieku mēs atgriežamies. ..
Reniss atkal murgoja. Līdz šim, par dzīvību cīnīdamies, viņš slimību it kā bija atvairījis, bet nu, nejuzdamies apdraudēts, viņš atļāvās iekrist murgoņā.