Lai cilvēks uz Zemes saglabātu dzīvību, tam jāēd, jādzer, jāģērbjas, tam vajag siltuma un jumta virs galvas. Visa materiālās kultūras vēsture — tas ir stāsts par to, kā cilvēki pilnveidojuši ēdiena, dzēriena, apģērba, pajumtes un siltuma ieguves līdzekļus.
Lai saglabātu dzīvību kosmosā, cilvēkam vajadzīga pajumte, ēdiens, dzēriens, apģērbs, siltums … un bez tam vēl arī gaiss. Uz Zemes par gaisu nav jābēdā.
Tātad katastrofu cietušie pajumti bija atraduši — paglābušies alā kā akmens laikmeta cilvēki. Un noglabājuši tajā divpadsmit tonnu ūdens.' Raķetē ūdens bija samērā daudz, jo to izmantoja arī kā kurināmo. Ūdens cilvēkiem bija vajadzīgs dzeršanai, sevis un veļas mazgāšanai, tīrībai, ēdiena gatavošanai. Bet, taupīgi lietojot, ūdens varētu pietikt vairākiem gadiem.
Diezgan bija arī pārtikas. Līdz ar virtuvi bija saglabājusies noliktava ar žāvēto produktu, koncentrātu, vitamīnu, kafijas, kakao un vīnu krājumiem. Bija pat gardumi — konservēti augļi, krēmi, tortes. Krājumi bija aprēķināti divdesmit pieciem cilvēkiem, trijiem vajadzētu pietikt veselam gadam.
Pavisam bēdīgi bija ar apģērbu. Visas drānas, uzvalki un veļa bija glabājusies guļamtelpās. Virtuvē atradās tikai galdauti, salvetes un dvieļi. Nadježda Petrovna domāja pašūt kreklus no galdautiem. Protams, bija saglabājušies viņu personiskie skafandri no plastmasas, kas uzplēsti atkal aizvelkas ciet. Šī plastmasa varēja izturēt gadiem, kā cilvēkam iztur āda vai muskuļi, bet, ja notiktu lielāks bojājums, ska
fandru nebūtu ar ko aizstāt. Tad vajadzētu visu laiku sēdēt virtuvē pie plīts.
Zemes iedzīvotājiem siltumu sagādā malka, ogles vai elektrība. Kosmosā elektrība bija nepieciešama tikpat kā maize vai ūdens. Elektrību vajadzēja gan vienīgās istabas apsildīšanai, gan skafandriem, gan gaisa attīrīšanas aparātiem, gan plītij un kameras sūkņiem. Bez elektrības nevarēja elpot, nevarēja iziet ārā kaut vai uz stundu. 0/ ^
Lidojuma laikā raķete ieguva elektrību no saules — no saules baterijām. Viss ārējais apšuvums bija darināts no pusvadītāju segplātnēm. Tais vietās, kur apšuvums saglabājies, bija saglabājušās arī segplātnes. Bez tam varēja arī savākt atlūzumus un saslēgt tos ķēdē. Te viņiem palīgā nāca pati daba, jo nebija ne ūdens, ne gaisa, ideāla izolācija, nekādas oksidācijas. Reniss vienkārši savij a vadus un notina tos nevis ar izolācijas lenti, bet ar lupatām. Kamēr spīdēja saule, par elektrību nebija ko bēdāt.
Par vissteidzamāko un visgrūtāko izrādījās gaisa problēma.
Kamēr tēvocis un krustdēls gulēja nemaņā, Ņečajeva ar vieglu roku tērēja balonu skābekli. Baloni jau bija pustukši. Tiesa, elpot telpā bija viegli, taču tikai tāpēc, ka darbojās gaisa attīrīšanas aparāti. Tie atdzesēja gaisu, sasaldēja ogļskābo gāzi. Tādējādi dzīvībai vajadzīgais skābeklis tika saglabāts blāvos ledus ķieģelīšos.
Raķetē no šiem ķieģelīšiem skābekli atkal varēja iegūt ar augu palīdzību. Raķetē bija milzīga siltumnīca ar vanniņām, kas pieaudzētas ar batiellu — dziļūdens sarkanajām aļģēm, kas attīstās pustumsā un tāpēc atšķirībā no zaļajiem sauszemes augiem spēj izmantot līdz deviņdesmit procentiem gaismas.
Sarkanās glumes mikroskopiskās piciņas cītīgi bija pūlējušās visu ceļu līdz Jupiteram un atpakaļ — līdz 24. novembrim, — apgādādamas ceļotājus ar skābekli un pat ar barību, gan negaršīgu, bet sātīgu. Katastrofā gāja bojā arī siltumnīca, bija saglabājusies tikai viena sekcija, pavisam četrdesmit sešas vanniņas.
Vienu no tām Nadježda Petrovna ienesa virtuvē un
ar nazi atvēra. Smaga, riebīga smirdoņa iesitās viņai sejā. Nadježda Petrovna atvēra otru — tas pats. Savam liktenim pamestā batiella bija gājusi bojā, sapuvusi, varbūt skābekli noslāpusi.
Trešā, ceturtā, piektā, sestā . . . Visās puvekļi, smirdoņa, pretīgs, gļotains pelējums. Ņečajevu šķebināja. «Izturiet,» pamācīja Reniss. «Izturiet, ja nākamnedēļ gribat elpot.» Vajadzēja izturēt. Dzīvība bija atkarīga no batiellas. Kaut tā būtu saglabājusies jel vienā vanniņā!
Divdesmit otrā, divdesmit trešā, divdesmit ceturtā . . . Cerības zuda arvien vairāk … Četrdesmit trešā, četrdesmit ceturtā . . .
Batiella bija iznīkusi visās vanniņās.
Nogurusi, satriekta Ņečajeva ieslēdza ventilatoru un bezrūpīgi piepildīja istabu ar skābekli. Nebija ko taupīt. Vai nav vienalga: dienu agrāk vai dienu vēlāk — apmēram pēc nedēļas viņi noslāps.
— Ko mēs darīsim, krustmāte Nadja? — jautāja Roberts, kas vēl neapzinājās briesmu.
Ko darīsim? Ņečajeva to nezināja. Būtu viņa bijusi viena, varbūt nogultos uz grīdas un, tā gulēdama, kavētos atmiņās par vīru, par mīļo Zemi, par Maskavu un mazo dēlēnu . . . Taču viņa nebija viena. Tās ziņā bija svešs zēns un slimnieks.
Ko darīt?
Atlika tikai viens: mēģināt, varbūt batiella atdzīvojas. Vajadzēja sasmirdušo ūdeni izliet, ieliet svaigu, pielikt ogļskābās gāzes ķieģelīšus, sāli, fermentus. Iespējams, ka visas šūnas nav sapuvušas, vēl palikušas arī kādas dzīvotspējīgas.
Nadježda Petrovna sadūšojās, aizbāza degunu ar vati, rūpīgi izmazgāja desmit vanniņas un salēja tajās svaigu ūdeni. Ūdeni nebija ko žēlot. Ja batiella neatdzīvojas, tad arī ūdeni vairs nebūs kam dzert.
Divas dienas vanniņas nostāvēja saulē. Arī trešajā dienā ūdens neduļķojās. Dzīvu šūnu nebija.
Tā pagāja divas dienas. Līdz nāvei atlikušas piecas.
Tad Renisam ienāca prātā, ka dzīvotspējīgās šūnas nav vis jāmeklē veselajās, bet ieplīsušajās vanniņās. Ūdens no tām bija iztecējis un šūnas sasalušas. Kas
zin, varbūt sasalušās, bezgaisa telpā izžuvušās šūnas drīzāk atdzīvojas nekā sapuvušās?
— Mēģinājumu izdarīsim ar plašu vērienu, — sacīja Reniss. — Ūdeni nežēlojiet. Nav ko taupīt. Vai nu dzīvība, vai nāve . . .
Ar ūdeni viņi pielēja visas vanniņas, katrā iebēra šķipsniņu sasalušo putekļu. Nu atlika gaidīt, cerēt un rakstīt atvadu vēstules. Visi trīs gulēja virtuvē un lūkoja mierīgi elpot — tā patērēja mazāk gaisa. Taču katru pusstundu Roberts žēlabaini lūdza: «Krustmāte Nadja, aizejiet un, lūdzama, paskatieties.» Skābekļa atlika trim dienām, tad vairs tikai divām. Priekšpēdējās dienas beigās vienā vanniņā ūdens sasarka. Nadježda Petrovna izvietoja kultūras pa visām četrdesmit sešām vanniņām.
Pēc divām dienām varēja elpot ar pilnu krūti, pēc sirds patikas.