Ir ēdiens un ūdens, gaisa pietiek, ir silta, gaiša un droša istaba. Bet sirds tik grūta kā pašās pirmajās dienās pēc katastrofas.
Kamēr notika cīņa par savu un citu dzīvībām, skumt nebija vaļas. Bet nu rokas nolaidušās, viss kļuvis pretīgs, galvā tik viena doma: «Kāda jēga ķepuroties? Ar to tik novilcina bojā eju. Ilgāk mocīsimies.»
«Tikai neļauties skumjām,» visu laiku sev atkārtoja Nadježda Petrovna. «Skumjas vajag slēpt. Zēna dēļ. Tā vajag.»
Roberts atguva samaņu sestajā dienā, murgos izceļodamies pa nišu. Samaņu viņš atguva pamazām un pamazām arī uzzināja par traģēdiju. Sākumā Roberts tikai nemitīgi jautāja, kāpēc neviens Viņu neapmeklējot, bet tad, ievērojis, ka abi ar tēvoci, guļ virtuvē, viņš kaut ko nojauta un sāka iztaujāt. Nadježda Petrovna nedomāja sagudrot kaut ko nepatiesu, bet pamazītēm visu viņam izstāstīja.
Cauru vakaru zēns nogulēja, pret sienu aizgriezies, smagi pūta un centās valdīt asaras. Bet otrajā dienā
viņš jau apjautājās, kāds izskatoties asteroīds, vai uz tā esot ūdens un kā viņi dzīvošot. Zēna veselīgā daba neļāva viņam noslēgties bēdu pilnajā pagātnē. Sirds dziļumos šis piedzīvojums viņu pat mazliet priecināja. Katastrofa kosmosā, trīs izglābušies, neapdzīvotais asteroīds! Ar kādu skaudību viņā noraudzītos citi puikas uz Zemes.
Ņečajeva neļāva viņam celties, baiļodamās, vai tik triecieni nav bojājuši slimo mugurkaulu. Roberts gulēja paklausīgi, bet visnotaļ žēlojās par garlaicību. Garlaicīgi bija gulēt, gribējās tikt ārā, pavērot asteroīdu, palēkāt pa pasauli, kur tik mazs pievilkšanas spēks. Bet Ņečajeva domāja, ka zēns ilgojas pēc Zemes, ka viņu, tāpat kā pieaugušos, nomāc bezcerīgā nākotne. «Viņu vajadzētu izklaidēt, modināt interesi par kaut ko,» viņa domāja.
Visupirms Nadježda Petrovna ierosināja organizēt Robertam skolu.
Mācījies zēns jau bija agrāk, ceļā būdams. Raķete bija viņa māja un skola. Pasaulē vēl nebija tāda skolnieka, kuru būtu mācījuši tik daudz profesoru …
Bet profesori aizgājuši bojā. Palikuši tikai divi skolotāji bez kādiem mācības līdzekļiem. Bibliotēka gājusi bojā katastrofā, saglabājusies tikai virtuve. Aiz tīras nejaušības virtuvē bija palikušas divas grāmatas: «Narodovoļca Morozova atmiņas», kuras allaž pārlasīja Nadježda Petrovna, un enciklopēdijas otrais sējums burts «A». Reniss bija paņēmis šo sējumu, lai palasītos, kas tur rakstīts par asteroīdiem.
Sī nejaušība uz ilgu laiku noteica Roberta zināšanu raksturu. Uz ilgiem gadiem viņš kļuva par burta «A» zinātāju. Viņš zināja diezgan daudz par atomu un gandrīz nekā par molekulām, viņam bija sakarīgs priekšstats par arhitektūru un miglains par glezniecību, viņš varēja no galvas uzzīmēt Āfrikas karti, bet it nemaz nespēja iedomāties Eiropas apveidus.
Visus pārējos enciklopēdijas sējumus, visas pārējās mācību grāmatas vajadzēja aizstāt tēvocim unNadjež- dai Petrovnai.
Ņečajeva uzņēmās mācīt ķīmiju, bioloģiju, medicīnu un krievu valodu. Renisam vajadzēja mācīt Ro-
bērtam dzimto valodu, fiziku un matemātiku. Vēsturi un literatūru viņi nolēma mācīt kopīgi, jo šos priekšmetus abi teicami vis nepārzināja.
Taisnību sakot, pieaugušajiem pašiem bija interesanti. Vajadzēja sistematizēt savas zināšanas, domās sastādīt mācību grāmatas. Pēkšņi atklājās robi. Tādās reizēs viņi cītīgi šķirstīja enciklopēdiju, cenzdamies aptvert, kurā A burta vārdā varētu būt kaut kas minēts, kas palīdzētu noskaidrot vajadzīgo jautājumu.
Vēsture izraisīja niknus strīdus. Pirmo stundu Ņečajeva sāka šādiem vārdiem:
— Visu cilvēces pagātni mēs iedalām aizvēsturē un apzinātajā vēsturē. Aizvēsture ilgusi daudzus gadsimtus. Visus šos gadsimtus cilvēki cīnījušies par labāku dzīvi, bet viņu darba augļi tikuši nedaudziem — visstiprākajiem un alkatīgākajiem.
Te Reniss aizsvilās:
— Nadježda Petrovna, es jūs lūdzu mācīt, bet nenodarboties ar propagandu! Neaizmirstiet, ka zēns būs nākamais brīvās pasaules pilsonis. Robīt, draudziņ, krustmāte Nadja maldās, tev nevajag atcerēties visu viņas sacīto. Vēsture stāsta par slaveniem un apdāvinātiem cilvēkiem, kuriem masas sekojušas kā aitu bars. Starp slavenajiem cilvēkiem ir bijuši gudri, bijuši stipri un nežēlīgi. Vēsturi veidojuši viņi, sagatavodami ceļu, pa kuru iet pasaule.
Bet nu sašuta Ņečajeva:
— Kādas muļķības! Sapelējis eserisms! Vai jūs tiešām nopietni domājat, ka Francijas revolūciju izraisījis Ruso un Ameriku neatklātu, ja Kolumbs būtu nomiris agrā bērnībā?
— Es jūs lūdzu stāstīt tikai faktus, kailus faktus. Bet fakti apliecina, ka Kolumbs atklājis Ameriku un Vāciju radījis Bismarks . . .
— … un Prometejs nonesis uguni cilvēkiem, un Atēna Pallāda tiem iemācījusi dziedināt slimības, — piebilda Ņečajeva.
Saprātīgais Roberts pēc visa tā nosprieda, ka vēsturi var nemaz nemācīties. Katram skolotājam viņš sacīja:
— Bet man skaidroja citādi.
Vislabāk veicās ar astronomiju. Bet astronomija bija Roberta sirdslieta. Zvaigznes viņš pazina tāpat kā zvejnieka dēls viļņus un vējus. Arī planetārijs pa rokai. Iznes tik gultu no nišas un vēro zvaigžņu kustību. Bez kādām grūtībām Roberts atrada planētas: Saturnu Lauvas zvaigznājā, Jupiters nebija redzams, tas atradās aiz horizonta. Marss bija Berenikes Matu zvaigznājā. Līdzās Saulei bija Merkūrijs, Venēra, Zeme.
Zeme! Smagi nopūzdamies, pieaugušie vēroja zilgano, tik spožo, tik neaizsniedzamo punktu. Taču Robertu satrauca pavisam kas cits.
— Krustmāte Nadja, jūs visu laiku mani turat gultā. Iznāk, ka es uz asteroīda gan esmu, bet tomēr nebūšu bijis. Ja nu rīt vai parīt pēkšņi atlido mums pakaļ?
«Labi, ka esmu skafandrā,» nodomāja Ņečajeva. «Zēns neredz man acīs asaras.»
— Robīt, mīļais, — viņa saņēmās pateikt, — tu vairs neesi maziņais, mācies skatīties patiesībai acīs. Mums pakaļ neatlidos ne rīt, ne parīt. No Zemes līdz šejienei ir gandrīz gadu ilgs ceļš, un savi divi mēneši vēl vajadzīgi raķetes sagatavošanai, un atrast mūs arī neatradīs vienā dienā. Gadus pusotrus mēs te nodzīvosim droši.
Aizkavēšanos Roberts uzņēma mierīgi. Viņš bija izaudzis kosmosā, dzīve kosmosā tam šķita dabiska, bet Zemes dzīve — ne visai saprotama. Piecus gadus viņš bija pavadījis kosmosā, dzīvos vēl pusotrus. No kā lai baidās? Lielie viņam blakus.
No tā brīža katru vakaru (laika diezgan) sākās aprēķināšana: kurā datumā izlidojusi glābšanas ekspedīcija, kur tā atrodas pašreiz? Kāds ir raķetes ātrums? Vai visjaunākās raķetes nelido ātrāk par «Džordano Bruno»? Kas notiktu, ja nāktu klāt viens kilometrs sekundē (tādi paātrinājumi kosmosā strauji maina termiņus). Tēvoc, palīdzi, lūdzu, aprēķināt!
Reniss ar acīm redzamu nepatiku pateica formulu. Bet reiz kādā vēlā vakarā, kad krustdēls jau gulēja, viņš aizrādīja Ņečajevai:
— Kālab jūs musiniet zēnu, karsējat viņa iztēli?
Aprēķini, cerības un galu galā izmisums. Jūs taču pati saprotat, ka mums pakaļ neviens nekad nelidos?
— Gluži otrādi, esmu pārliecināta, ka mūs jau meklē. Protams, uzreiz neatradīs.
— «Uzreiz, uzreiz!» Kā jums, sievietēm, patīk sevi mānīt! Esmu spiests jums atgādināt, ka uz Zemes vispār nekas nav zināms par mūsu nosēšanos uz asteroīda. Viņi zina tikai to, ka sakarus neesam nodibinājuši. Bet no Zemes līdz šejienei ir gadu ilgs ceļš, pazudusī raķete gada laikā var aizlidot nezin kur, uz jebkuru vietu Saules sistēmā. Raķeti atrast nav iespējams. Tikpat neiespējami kā ūdens pilienu okeānā. Tātad mūs nemeklēs. Uzcels pieminekli… un lieta darīta.
— Jūs vadāties no vakardienas zinātnes, Ernest. Zinātne attīstās. Vai sen, kad ekspedīcija uz Jupiteru likās fantāzija? Esmu pārliecināta, ka ekspedīcijas dosies arī uz asteroīdu joslu. Ne jau nu katrā ziņā mūsu dēļ, bet zinātnes dēļ. . .
— Cienījamā Nadježda Petrovna, es esmu matemātiķis, esmu precizitātes cilvēks un ticu tikai skaitļiem. Asteroīdu joslā ir divi tūkstoši prāvu drumstalu. Mūsu drumstala ir parasta, ne ar ko sevišķu nav ievērojama. Kad pēc varbūtības teorijas pienāks mūsu kārta? Pēc kādiem divsimt gadiem.
— Mūsu ķiverēs ir radio. Varbūt Zeme mūs saklausīs? . . .
— Es ciest nevaru sieviešu tiepšanos! — kliedza Reniss. — Un to sakāt jūs, cilvēks, kas piecus gadus pavadījis kosmosā! Mūsu radioraidītāji dzirdami simt kilometru tālumā. Lai jūsu balss nokļūtu līdz Zemei, radioraidītāju jauda jāpalielina miljonu reižu. Miljonu reižu, vai jūs saprotat? Vai atceraties, cik enerģijas patērēja katrs raidījums? Kur lai ņem enerģiju? Vai no tām desmit pussabojātajām plātnēm?
— Nē, pārāk zemu jūs novērtējat cilvēces iespējas. Uz Zemes kaut ko izdomās. Varbūt paši izdomāsim.
— Nezinu, ko izdomāsit jūs, bet es sāku domāt, vai man labāk nenozāļoties? Darīt sev galu, iekam neesam pārvērtušies mežoņos, vēl esam pēc cilvēkiem.
Kas zin, vai tas nebūtu vlrišķigāk nekā gaidīt, nekā sevi krāpt.
— Kaunieties! Jūs esat vira cilvēks, jūsu ziņā ir krustdēls.
— Es diemžēl neprotu sevi krāpt. Es esmu matemātiķis un zinu, ka divreiz divi ir četri.
Vai tad Nadježda Petrovna pati nezināja, ka divreiz divi ir četri? Bet vēl stingrāk viņa zināja, ka vajag cerēt. Vajag cerēt, citādi var pagurt un skumjās aiziet bojā. Cerība vispirms vajadzīga slimniekam, tā palīdz atveseļoties. Bez cerībām pat kauli nesaaug.
Vajag cerēt, kaut kam nodoties, vajag izdomāt darbus, ja to nav. Vajag!