Katrs stāsts par asteroīdiem sākas ar skaitļu virkni, ar ģeometrisko progresiju:
90 91 92 93 94 95 96
1 Zi ļ | Zt ( Zi f 1 •••
vai arī:
1, 2, 4, 8, 16, 32, 64 . . .
Šie skaitļi kaut kādu iemeslu dēļ ir proporcionāli attālumam no Merkūrija orbītas līdz citām planētām — līdz Venērai, Zemei, Marsam utt.
Kā radusies šāda likumsakarība — nav zināms. Visticamāk, ka tā saistīta ar planētu veidošanās procesu. Bet šo skaitļu virkni astronomi pazīst jau kopš XVIII gadsimta. Tad pat tika arī atzīmēts, ka viena skaitļa trūkst. Marsam atbilst attālums 22 , Jupiteram — 24 , bet attāluma 23 planētas trūkst. Un kāds gandarījums bija zinātniekiem, kad šāda planēta atradās 1801. gada 1. janvārī! To nosauca par Cerēru.
Bet tad sākās vilšanās un juceklis.
Cerēra izrādījās ļoti miniatūra, daudz mazāka par Mēnesi. Pie tam gadu vēlāk tādā pašā attālumā no Saules uzgāja vēl vienu mazu planētiņu — Pallādu.
Tad sekoja vairākas planētas pēc kārtas. XX gadsimta beigās jau pazina tūkstošiem mazo planētu, citu par citu mazāku. Tika izteikti minējumi, ka tai pašā rajonā ir simtiem tūkstoši neatklātu lidojošu kalnu un klinšu.
Kāpēc vienas planētas vietā bija simtiem tūkstošu?
Pirmie atklājēji domāja, ka vaina meklējama kādā kosmiskā katastrofā. Sākumā bijusi viena liela planēta (pēc citu domām — komēta), kas laika gaitā sairusi.
Kāpēc planēta bija sairusi? Lieki minēt visas hipotēzes. Zinātnē iesakņojusies šāda hipotēze.
Kādreiz eksistējusī planēta (tai dots pat nosaukums — Faetons) no ātrās griešanās sairusi. Ja mūsu Zeme grieztos septiņpadsmit reižu ātrāk, arī tā sairtu. Faetons bijis mazāks, un mazāks bijis arī ātrums, kas izraisījis katastrofu. Vispirms nolobījusies cietā garoza uz ekvatora, planēta kļuvusi vieglāka, samazinājies gravitācijas spēks, un sadrupšana norisinājusies straujāk. Tā pamazām viss Faetons sairis gabalos. Šie gabali sadurdamies turpinājuši dalīties, salas saskaldījušās atsevišķos kalnos, kalni — klintīs, klintis — akmeņos. Daži gabali saduroties aiztraukuši sāņus Saules virzienā. Ar laiku Faetons piekaisījis ar putekļiem visu Saules sistēmu. Iespējams, ka visi uz Zemes krītošie meteorīti ir bojā gājušās planētas drumstalas.
Trīs katastrofas upuri pagaidām bija vienīgie cilvēki, kas varēja noskaidrot asteroīdu izcelšanās noslēpumu. Viņu novērojumiem būtu neizsakāma vērtība … ja viņi atgrieztos uz Zemes.
Meteorīti pēc sava sastāva iedalāmi dzelzs, dzelzs un akmens un akmens meteorītos. Dzelzs meteorīti ir no tīras dzelzs ar niķeļa piejaukumu, akmens meteorīti sastāv galvenokārt no minerāliem — olivīna un pi- roksēna, kas uz Zemes veidojas tikai lielos dziļumos, zem cietās garozas. Zinātnieki bija tais ieskatos, ka dzelzs meteorīti dzimuši, Faetona kodolā, bet akmens meteorīti radušies tuvāk Faetona virsmai.
Akmens meteorītiem raksturīgi ir nelieli zirnīši un graudiņi — hondras, it kā atdzisuša kausējuma bumbiņas. Viss Cerības asteroīds sastāvēja no hondras iežiem; acīm redzot, tas veidojies no Faetona augšējiem slāņiem. Bet Bumbierkalna tuvumā izzuda pat hondras, šejienes ieži atgādināja Zemes bazaltu.
— Te bijusi cieta garoza, — apgalvoja Reniss pirmajā ekskursijā. — Bet Bumbiera virsotne izlauzusies virspusē.
Tāpēc tik nozīmīga bija grūtā kāpšana šajā trīsdesmit kilometru augstajā kalnā.
Divi stundas lēcienos, divi stundas atpūtas kalna pakājē tumsā. Tad sākās kāpšana kalnā, lēcieni no klints uz klinti pāri līčloču plaisām, ar nolūku šaurāki vai platāki lēcieni, kad katru mirkli draudēja briesmas iegāzties kādā plaisā, kad, ar visu ķermeni lokoties, jāpievelk sev klāt kājas, lai inerce tevi pārnestu otrā malā.
— Briesmīgi atgādina vulkānu, — pusceļā ieminējās Ņečajeva. — Atceros, Robert, uz Ganimēda mēs redzējām tādus pašus sastingušus lavas paugurus.
Viņi bija ļoti noguruši un pat priecājās, kad norietēja Saule. Te, cauri Bumbierkalnam, gāja ekvators, tādēļ Saule nogrima aiz horizonta kā akmens. Nakts iestājās vienā mirklī. Ceļinieki apmetās pirmajā klinšu plaisā, kas pagadījās, un aizmiga uz divām stundām. Viņos jau sāka veidoties asteroīda dzīves ritms.
Tā viņi, kalnā kāpjot, «pārnakšņoja» divas reizes un atkal devās augšup. Kalns kļuva arvien stāvāks, kāpšana grūtāka, bet atteikties neviens nedomāja. Katrs alpīnists, katrs tūrists sapratīs Ņečajevu un Robertu. Kalnu virsotnēm piemīt sava pievilcība. Cilvēks ir dzimis dabas valdnieks, tam patīk raudzīties uz dabu no augšas, mīdīt kājām nedzīvos akmeņus.
Kalna gals jau tuvu, pavisam līdzās. Pēdējā piepūle, pēdējais lēciens — un cilvēki stāv pašā kalna galā.
Viss asteroīds viņiem pie kājām. Milzīgs akmens kuģis peld zvaigžņu okeānā. Pie horizonta zvaigznes birst kā smiltis. Tā vien šķiet, ka asteroīds ar savu apaļo priekšgalu šķeļ dzirksteļainus ūdeņus. Roberts sajūsmā iesaucās:
— Ei, planēta, klausi manu komandu! Virziens no Saules pa labi. Pilnā gaitā uz priekšu!
Saules apgaismotā puse spīdēja kā Mēness pie Zemes debesīm. Tumšā puse kā drūms siluets virzījās uz zvaigznēm. Interesanti bija vērot terminatoru — robežu starp gaismu un ēnu. Tāpat kā uz Mēness, apgaismotā puse izskatījās ļoti plakana, bet ēna izcēla katru pauguru, pakalnus pārvērta asos izciļņos, klintīs,
smailēs. Tie pazibēja tikai uz pāris mirkļiem un atkal nozuda, tos aprija ēnas melnā mēle.
Sieviete un pusaudzis sēdēja uz ieapaļas kores, kājas pār tūkstoš metru dziļu bezdibeni pārkāruši. Augstumi viņus vairs nebiedēja. Apakšā bija līdzenums, arī ieapaļš. Tas atgādināja milzīgu vulkāna krāteri. Uz Zemes tādu vulkānu tagad nav, bet kādreiz bijuši. Tos sauc par kalderiem. Piemēram, Kamčatkas Petro- pavlovska uzcelta uz tāda kaldera malām. Tagad šo kalderu applūdinājis okeāns, un izveidojies apaļš līcis, lieliska stāvvieta kuģiem.
Ņečajeva bija bijusi Kamčatkā, un viņai uzreiz iešāvās prātā šis salīdzinājums. «Ēna kā paisums jau iela- vījusies līcī, un melnais ūdens kāpj arvien augstāk,» viņa domāja. «Šim līcim ir dīvains sirds apveids. Sirds pieplūduši ar melnām asinīm. Melnu asiņu taču nav, tās nav asinis, bet skumjas. Skumjām pārplūdusi sirds. Apveidi nemainās, jo klinšu strēle vidū ir augsta. Uz tās es uzceltu pilsētu.»
Un pēkšņi ārkārtīgi skaidri viņa ieraudzīja it kā pilsētu: stūrainus kvartālus, laukumus, lokveida un radiālas ielas un ceļus, kas līčločiem aizvijas kalnos.
Savām acīm neticēdama, viņa brīdi vēroja šo parādību. Tad ēna pārvietojās un aizsedza pilsētu.