Nenovēršot skatienu no jaunās meitenes, lēnām piecēlos kājās. Acumirklī man iešāvās prātā, vai tik isi atkal nav bijuši uz Zemes un nav atveduši no turienes šurp citus cilvēkus? Bet tad es iedomājos sinzu milzīgo zvaigžņu kuģi, viņu statuju Cilvēču kāpņu augšgalā un ievēroju meitenes uzkrītoši šaurās rokas. Atmiņā atausa Suilika stāsti par kreniem, kurus ir grūti atšķirt no isiem un kuri dzīvo uz planētas Mara. Ja Ellas iedzīvotājiem kosmosā bija līdzinieki, kādēļ gan tādi nevarētu būt arī Zemes cilvēkiem?
Meiča arvien vēl stāvēja manā priekšā. Es brīdi nespēju izdvest ne vārda.
— Asna eni etoe tan, sanen tar teoe sen Telm! — beidzot viņa dusmīgi ierunājās. Taču balss joprojām bija dziedoša un melodiska.
— Piedodiet, jaunkundz, ka tik negaidīti nogāzos pie jūsu kājām, — es franciski atbildēju.
Un tikai tad aptvēru, ka viņa mani nesaprot, tāpat kā es viņas jautājumu. Veroties meitenei acīs, lūkoju nodibināt domu sakarus. Tomēr velti. Viņa neuzticīgi skatījās manī, un šaurā roka taustījās ap jostas sprādzi.
Beidzot mēģināju runāt isu valodā, cerēdams, ka to viņa varbūt sapratīs.
— Neņemiet ļaunā, ka jūs iztraucēju, — es sacīju.
Pazinusi valodu, kurā šoreiz pie viņas vērsos, meiča, izrunājot vārdus tikpat nepareiz kā sākumā es, isiski atbildēja:
— Ssin tsehe Ifoti? (Kas jūs esat?)
Patiesībā vajadzēja teikt: «Sssin tsehe hi on?» Bet meitenes jautājums nozīmēja: «Kur mēness?»
— Pirmais šovakar uzlēks Arī, — es pajo koju.
Sapratusi savu kļūdu, meitene iesmējās Kādu brīdi abi bez panākumiem pināmies isu teikumos. Pēdīgi viņa norādīja man uz kāpnēm, un mēs uzkāpām augšējās terases birztalā. Tiklīdz nonācām koku pavēnī, kaut kur tuvumā atskanēja trīs modulējoši svilpieni — Suilika parastais signāls. Un tūlīt klat arī bija viņš pats Esīnas pavadībā.
— Kā redzu, tu jau esi nodibinājis sakarus ar sinziem! — viņš teica.
— To vis nevarētu sacīt. Nesaprotu, kā jūs sarunājaties ar svešu planētu iedzīvotājiem, kuri jūsu valodu nezina un domu signālus neuztver?
— Jā, tāds stāvoklis patiesi nav apskaužams, it īpaši, ja svešinieki ir tik pievilcīgi kā šī sinzu meitene, — Esīna teica. — Tomēr nomierinies: drīz vien jūs atradīsit kopēju valodu!
— Protams, šis jautājums taču sen atrisināts, — Suiliks piebilda. — Tikai nekļūsti pārāk iedomīgs! Patiesībā domas pārraidām un uztveram vienīgi mēs. Jūsu planētas cilvēki saprotas tikai ar vārdu palīdzību. Pie mums līdzīgā stāvoklī ir bērni. Lai varētu pārraidīt un uztvert domas, viņiem jāmācās. Tas būs jādara arī tev un šai meitenei. Pagaidām jums pietiks ar nelielu pastiprinātāju ķiveri. Bet paklausies ko svarīgāku: šonakt atgriezos no galaktikas, kas atrodas vēl tālāk par tavējo. Tātad, kad pienāks īstais laiks, būs iespējams nogādāt tevi mājās. Mēs nodibinājām sakarus ar vēl vienu cilvēci. Šķiet, ka Lielā Visuma viņā pusē sarkanas asinis ir visām dzīvām būtnēm — kā sinziem, tā Szemes cilvēkiem un nupat atklātajiem zombiem.
— Kā zombi izskatās? Vai atvedi kādu līdz?
Acis piemiedzis, Suiliks nomērīja mani ar skatienu.
— Tev viņi līdzinās maz. Augumā tie ir divreiz garāki. Pagaidām viņi ir galīgi mežoņi, kuriem nav pat akmens ieroču. Vest šurp tos nav vērts, turklāt tas būtu bīstami. varbūt pēc divsimt vai trīssimt tūkstoš gadiem…
Mēs sasniedzām Cilvēču kāpnes. To augšgalā kopā ar robotiem rosījās daži isu strādnieki.
— Kas tas par velnu, ko tavi ciltsbrāļi tur taisa?
«Kas tas par velnu» isu valodā skan kā «tei mislik».
— Tieši tā, viņi taisa misliku! — smiedamies atteica Suiliks. — Tūlīt to redzēsi.
Un, pievērsies sinzu meitenei, viņš pārraidīja domas, kuras nepaguvu uztvert. Domu pārraide isiem dod iespēju sarunāties citam ar citu pat ļaužu pulkā. Šķiet, ka Suiliks bija pateicis kaut ko asprātīgu, jo meitene pasmaidīja.
Mēs ātri uzkāpām augšā. Tur strādnieki bija jau izklīduši. Kāpņu labajā pusē pacēlās jauna skulptūra. Biju ārkārtīgi pārsteigts, kad tajā, ļoti patiesi attēlotu, pazinu pats sevi — stāvēju ārkārtīgi lepnā pozā, ar kāju nospiedis misliku pie zemes!
— Tavas tikšanās ar misliku uzņēmām filmā, — Esīna teica. — Bet mūsu slavenajam tēlniekam Silbam tika uzdots nekavējoties izveidot šo skulptūru. Zinību pilī dabūjis tavus tiešos izmērus, kurus ieguvām, pārbaudot tevi, turklāt vairākus stereouzņēmumus, viņš paveica to kā nieku. Kā tev skulptūra patīk?
— Tā ir lieliska! — es atklāti teicu. — Tikai, ik dienas ejot tai garām, jutīšos neērti.
Suiliks jau krietnu laiku sarunājās ar sinzu meiteni; spriežot pēc viņa sejas izteiksmes, nojautu, ka kaut kas nav kārtībā.
Suiliks ar Esīnu aši pārmija dažus vārdus, kurus es lāga nesapratu. Uztvēru tikai vienu — «apvainojums». Tad jaunā sinziete strauji devās pa kāpnēm lejā pretī vairākiem savas rases pārstāvjiem. Suiliks bija nobažījies:
— Pēc iespējas ātrāk jābrīdina Asza un varbūt arī Azlems.
— Kas noticis?
— Pagaidām nekas nopietns. Es vismaz tā ceru. Bet sinzi ir pārāk iedomīgi. Vai tik mēs esam pareizi rīkojušies, uzstādīdami viņu tēlus kāpņu kreisajā pusē?
Mūs tūlīt ieveda Azlema kabinetā. Tur jau viņš sēdēja kāda isu jaunekļa, sava dēla Aseroka, kas tikai nule bija atgriezies no sinzu galaktikas, un Aszas sabiedrībā.
— Stāvoklis ir draudīgs, — Suiliks īsi pavēstīja. — Manas prombūtnes laikā Szemes cilvēks bijis Sansinas salā un pieveicis misliku!
— Nu un tad? — Asza vaicaja. — Ar Gudro padomes piekrišanu es par to uzņēmos atbildību.
— Bet, kā nupat stāstīja sinziete Una, viņiem solīts, ka pirmie cilvēki ar sarkanām asinīm, kuri sastapsies aci pret aci ar misliku, būs sinzi. Bīstos, ka, būdami iedomīgi un godkāri, viņi ar notikušo nesamierināsies.
— Viņu zvaigžņu kuģis ir lieliski apbruņots, — Aseroks piebilda, — un arī ahūna ceļš viņiem pazīstams.
— Uz Ellas saimnieki esam mēs, Aserok, — tēvs dēlam atbildēja. — Kad sinzi šeit ieradās pirmoreiz, viņi atteicās doties mislika alā, aizbildinoties, ka iepriekš nepieciešams sagatavoties. Szemes cilvēks bija uzņēmīgāks. Jo sliktāk priekš viņiem. Galu galā senais pravietojums attiecas uz mums, nevis uz sinziem! Mēs nedrīkstam atraidīt nevienu palīgu, taču cīņa pret mislikiem jāvada vienīgi mums — isiem! Sinzi ir labi bruņojušies, bet arī mums ieroču pietiek!
Azlems nospieda kādu pogu uz sava galda. Viens ekrāns pie sienas iegaismojās, un mūsu acu priekšā iznira Cilvēču kāpnes. Četri sinzi, starp tiem arī llna, stāvēja mana tēla priekšā un par k%ut ko strīdējās. Pārējie steidzās uz zvaigžņu kuģi.
Tad Azlems deva pavēli, kāda uz Ellas nebija dzirdēta tūkstošiem gadu:
— Izsludināt trauksmes stāvokli nr. 1! — viņš sauca mikrofonā. — Nekavējoties paaicināt deviņpadsmit gudros uz apspriedi! Kategoriski noliegts pacelties gaisā jebkuram svešzemnieku lidaparātam! — šie vārdi izraisīja smaidu, jo vienīgais svešais šeit taču bija sinzu zvaigžņu kuģis!
— Redzēsim, vai viņi spēs pārvarēt mūsu intensīvās gravitācijas joslas! — Azlems teica.
Bet sinzi tobrīd jau bija sasnieguši Zinību pili.
— Ejam viņus sagaidīt, — Azlems aicināja. — Nāciet visi, arī jūs — Suilik un Esīna! Jūs un mans dēls šeit esat vienīgie, kas bijuši tālāk par Sešpadsmito galaktiku.
Nokāpām zālē, kur es pirmoreiz biju ticies ar gudrajiem. Bez liekām, ceremonijām apsēdos pēdējā rindā līdzās Esīnai un Suilikam. Deviņpadsmit gudrie, tā saucamā Mazā padome, ieņēma savas vietas. Pēc tam zālē ielaida sinzus.
Viņi bija četri — trīs vīri un viena meitene. Visi bija skaisti, stalti, gaišmataini, pagara auguma. Uz Zemes viņus varētu noturēt par zviedriem. Viņi izturējās vēsi un augstprātīgi. Sinziem iedeva pastiprinātājas ķiveres, kuras viņi tūlīt pat uzlika galvās.
Vecākais sinzs, pievērsies Azlemam, sāka runāt: viņi esot aicināti uz Ellu, lai cīniņā tiktos ar izdaudzinātajiem mislikiem; bruņojušies ar visspēcīgākajiem ieročiem, kādus vien viņu zinātnieki spējuši izgudrot, sinzi steigušies šurp no savas tālās planētas, bet nu izrādās, ka neuzvaramo ienaidnieku jau pieveikusi kāda zemāka būtne, kas ieradusies no atpalikušas, pa pusei mežonīgas planētas! Tas esot nedzirdēts apvainojums sinzu planētai Arboram, tāpēc viņi nekavējoties aizlidošot un nekad vairs neatgriezīšoties, ja vien viņu vadoņi šērnoni neatzīšot, ka apvainojums esot pārāk smags, lai to tik vienkārši aizmirstu. Tādā gadījumā… Pagaidām viņš pieprasot atvainoties un tūlīt pat iznīcināt skulptūru, kas uzstādīta uz vienas pakāpes ar sinziem!
Šās runas laikā vēroju gudro sejas. Tajās nepakustējās ne vaibsts. Nemanīju ne mazākās neapmierinājuma pazīmes! Toties Suiliks man blakus sēdēja, zobus sakodis, un kaut ko nikni rūca.
Azlems atbildēja ļoti mierīgi:
— Sinzi, jūs esat dīvaini ļaudis. Mēs ne-j kad neesam solījuši, ka pirmie cilvēki, kas cīnīsies ar misliku, būsit jūs. Mēs agrāk nezinājām, ka eksistē arī citas būtnes, kam tāpat kā jums, ir sarkanas asinis. Un vēl joprojām nezinām, vai patiesi misliku izstarojumus spēj izturēt visi cilvēki ar sarkanām asinīm. Turklāt tam, kurš būs pirmais, nav nekādas nozīmes. Šāds aizspriedums pie mums iznīcis reizē ar karavadoņiem un politiķiem. Jūs laikam nesaprotat, ka mislikus varēs uzvarēt tikai visu, itin visu pasaules cilvēču kopīgiem spēkiem! Līdz šim mēs, isi, cīnījāmies vieni vai gandrīz vieni, ik gadus šajā drausmīgajā cīņā zaudējot vairāk nekā simttūkstoš savu brāļu. Szemes cilvēkam netrūka drosmes nokāpt alā pie mislika bez jebkādas iepriekšējas sagatavošanās. Tāpēc viņa tēlam ir pilnīgas tiesības palikt savā vietā. Izdariet to, ko spēja viņš, un mēs labprāt arī jūsu skulptūrai pievienosim misliku, ja vēlaties, pat divus trīs!
Klausītāju rindām pāršalca apslāpēts smieklu vilnis. Azlems turpināja:
— Jūsu palīdzība mums, bez šaubām, noderētu, taču varam iztikt arī bez tās. Mislikiem pretoties spēj Szemes cilvēki. Mums savukārt ir pārāka tehnika, viņiem tā nav uz tik augsta līmeņa, kaut arī samērā attīstīta. Pasaules telpā mīt bezgala daudz cilvēku, gan ar zilām, gan ar zaļām asinīm, un arī viņiem netrūkst varenu ieroču. Tomēr neviens no mums nevar paredzēt, kura planēta kā nākamā kritīs par upuri mislikiem. Kas zina, varbūt misliki ir jau cel,ā uz jūsu galaktiku? Tāpēc labāk atmetiet savu muļķīgo iedomību, kas tik augsti attīstītai rasei nemaz nepiedien. Laipni lūdzam jūs iesaistīties mūsu lielajā Apdzīvoto planētu savienībā. Mums visiem ir viens kopīgs ienaidnieks — misliki! Tie apdraud cilvēces, vienalga, vai tām ir zajas, zilas vai sarkanas asinis. Pat ja jūs būtu nejūtīgi pret misliku izstarojumiem, neviens nespēj dzīvot zem izdzisušas saules! Pārdomājiet visu labi un atgriezieties pie mums ar draudzību, nevis ar naidu. Jūs taču neatrodaties uz Arbora, bet uz Ellas, kur vienīgie saimnieki esam mēs, isi. Šovakar gaidīsim jūs atkal.
Sinzi grasījās iebilst.
— Nē! — viņus pārtrauca Azlems. — Atbilde nav vajadzīga! Vispirms labi to apsveriet. Tātad — līdz vakaram!
Deviņpadsmit padomnieki pamazām izklīda, atstājot mani, Esīnu un Suiliku kopā ar sinziem:
Acīmredzot tikai tagad sinzi pamanīja mani. Mums draudīgi tuvojās trīs viņu vīri. Velti jaunā meiča lūkoja aizturēt vecāko sinzu. Es piecēlos. Suiliks lēnām uzlika roku uz nelielā izstarotāja maksts — viņam kā ksilla kapteinim bija tiesības to nēsāt pie jostas. Ievērojuši šo kustību, sinzi apstājās.
— Un es ticēju, — viens no viņiem iesāka, — ka isi, gudrie isi, kopš gadsimtiem neatzīst karus…
— Protams, bet tas neliedz aizstāvēt viesus, — atcirta Suiliks. — Ja jums nav ļaunu nolūku, kāpēc tad slēpjat ieročus zem tunikām? Vai domājat, mēs nemanām metālu zem jūsu drānām?
Situācija saasinājās. Velti mēs ar Esīnu, no vienas puses, lina un vecākais sinzs, no otras, lūkojām iejaukties. Suiliku pārņēma saltas dusmas, kas tik raksturīgas isiem, bet jaunie sinzi kvēlot kvēloja neizsakāmā naidā. Viņi, bez šaubām, meklēja iemeslu sadursmei.
Kā «deus ex machina» četru isu pavadībā pēkšņi parādījās sardzes virsnieks:
— Deviņpadsmit gudro padome laipni lūdz sinzu viesus atgriezties zvaigžņu kuģī. Padomeatgādina, ka uz Ellas nevienam, izņemot dežurējošos virsniekus, nav tiesību nēsāt ieročus.
Virsniekam galvā bija spēcīga pastiprinātāja ķivere, tāpēc viņa domas atbalsojās manās smadzenēs skaidri un noteikti kā ultimāts. Droši vien arī sinzi tās uztvēra tāpat kā es, jo, pēkšņi nobāluši, steidzīgi devās projām. Pagriezusies atpakaļ, Ilna mūsos ilgi noskatījās.
— Szemes cilvēku un viņa draugus, — virsnieks turpināja, — gaida Azlems.
Kad iegājām Azlema kabinetā, viņš dedzīgi strīdējās ar Aasu un Aseroku.
— Sinzi mums nav vajadzīgi, — Asza teica. — Iztiksim ar Szemes cilvēkiem.
— Bet sinzi ir vareni, — Aseroks iebilda, — gandrīz tikpat vareni kā mēs. Ticiet man, jo esmu redzējis viņu planētu. Uz Arbora ir vairāk iedzīvotāju nekā uz visām trijām mūsu planētām kopā. Turklāt viņiem ir vergi — telmi…
Pēkšņi Aserokam iešāvās prātā gaiša doma, un viņš pusvārdā spēji aprāvās.
— Saprotu! Szemes cilvēku sinzi noturējuši par telmu, jo viņš ir tikpat plecīgs un melnīgsnējs!
Tad Aseroks pastāstīja, ka uz Arbora, pretstatā Zemei un Ellai, eksistē divējādas cilvēces: trauslie, gaišmatainie sinzi un plecīgie, tumšmatainie telmi. Starp citu, tāpat kā pie mums aizvēsturiskos laikos, daba tur radījusi vairākus cilvēku tipus. Kamēr uz Zemes saglabājies tikai viens no tiem, kas pārējos iznīcinājis vai absorbējis, uz Arbora divos attālos kontinentos attīstījušies divi dažādi cilvēces atzarojumi. Kad sinzi atklāja telmu kontinentu, tur kultūra jau bija sasniegusi pārāk augstu līmeni, lai iedzīvotājus iznīcinātu. Iedomājies, kas notiktu, ja Amerika atrastu tuvus neandertāliešu pēctečus! Mēs, eiropieši, tos katrā ziņā iznīcinātu! Bet nesalīdzināmi gudrākie, humānākie vai gluži vienkārši praktiskākie sinzi tos pakļāva savā verdzībā. Ar laiku telmu stāvoklis uzlabojās, taču vēl līdz šim viņi veic tikai visvienkāršākos darbus. Tas, bez šaubām, izskaidrojams ar to, ka telmi absolūti nespēj patstāvīgi darboties. Sinzi pret vergiem izturas labi, taču par rasu sajaukšanos nevar būt ne runas tāpēc, ka sinzi un telmi pieder pie divām pārāk atšķirīgām cilvēku sugām. Arbora sociālā iekārta, kas balstās uz telmu verdzību, ir aristokrātiska tipa un mazliet atgādina senās Japānas iekārtu.
Tātad noskaidrojās, ka es ar savu plecīgo stāvu, ar matu un ādas krāsu līdzinos telmiem. Lai saprastu sinzus, iedomājies, kā justos lepns valdnieks, kas, aicināts cīnīties ar pūķi, ierastos visā savā varenībā, bet tad viņam pēkšņi pavēstītu: «Tu vairs neesi vajadzīgs. Šimpanze jau tika ar to galā bez tevis!»
Klausoties Aseroka paskaidrojumos, abi gudrie pamazām nomierinājās. Visiem kļuva skaidrs, ka, rīkojoties diplomātiski, nebūs grūti ar sinziem izlīgt: vajadzēja viņus pārliecināt, ka par spīti tumšajai ādas un matu krāsai es tomēr neesmu telrns. Uzņēmies šo pienākumu, Aseroks aizsteidzās uz zvaigžņu kuģi.
Drīz vien arī es saņemu uzaicinājumu doties turp. Suiliks mani pavadīja. Netālu no sinzu sargposteņa Suiliks apstājās un piedāvāja man savu izstarotāju. Es pateicos, bet to neņemu, jo biju pārliecināts, ka man nekas nedraud. Pie ieejas kuģī mani sagaidīja kāds sinzs un lika sekot. Zvaigžņu kuģis bija milzīgs — vairāk nekā simt astoņdesmit metru garš! Mēs ilgi gājām pa bezgalīgo eju labirintu, līdz nonācām zālē, kur mani jau gaidīja Aseroks un pieci sinzi. Visiem galvās bija pastiprinātājas ķiveres. Mazliet nomaļus, atbalstījusies ar muguru pret sienu, stāvēja lina. Arī viņai galvā bija tāda pati ķivere, no kuras spraucās ārā meitenes zeltainie mati.
Tiklīdz ienācu, vecākais sinzs pavēstīja:
— Isi apgalvo, ka tu neesot telms, bet vienkārši melnīgsnējs sinzs. Tūlīt to pārbaudīsim. Pastāsti mums par savu planētu!
Bez steigas paņēmu metāla krēslu, apsēdos, pārmetu vienu kāju pāri otrai un iesāku:
— Mani uzskata par telmu, un tas ir aizvainojoši, tāpat kā jūs aizskar apziņa, it kā sinzus esot pārspējis kāds telms. Es jums atbildēšu, taču vienīgi aiz cieņas pret isiem. Manu planētu apdzīvo tikai viena cilvēce, un tomēr pie mums netrūkst nedz jums līdzīgu gaišmatainu indivīdu, nedz arī melnīgsnēju kā es. Sastopami arī pavisam melnādaini vai dzeltenādaini cilvēki, un to nav mazums. Pie mums ir bezgala daudz diskutēts, kura rase augstāk attīstīta nekā citas. Galu galā esam nosprieduši, ka visas rases ir līdzvērtīgas. Vēl nesen mums vajadzēja cīnīties pret kādu tautu, kura uzskatīja sevi par augstāku rasi. Mēs viņus pieveicām un pierādījām, ka starp rasēm atšķirību nav.
Šī domu pārraide, kurā vispārējos vilcienos sinziem sniedzu pārskatu par Zemes civilizāciju, sociālo iekārtu, zinātni un mākslu, turpinājās vairāk nekā stundu. Būdami nesalīdzināmi pārāki par mums zinātnes attīstībā, sinzi dažās tās jomās pārspēj pat isus. Savukārt Arbora zinātniekus pārsteidza mūsu panākumi atomenerģijas izmantošanā, jo viņi šo problēmu bija atrisinājuši krietni vēlāk.
Sinzi apbēra mani ar neskaitāmiem jautājumiem, pakāpeniski uzdodot aizvien sarežģītākus. Beidzot nolēma, ka, neskatoties uz dažām kopējām ārējām pazīmēm, es tomēr neesmu telms. Turpmāk sinzi pret mani izturējās pavisam citādi — atmetuši augstprātību, viņi kļuva sirsnīgi un laipni. Ilna staroja priekā — viņa vienīgā bija mani aizstāvējusi! Aseroks vienojās ar sinziem, ka vecākais no viņiem, Unas tēvs Hēlons, kas vadīja ekspedīciju, vakarā ieradīsies deviņpadsmit gudro apspriedē.
Kad gājām projām, Ilna un viņas brālis Akeijons mūs pavadīja. Laukā mani jau gaidīja Suiliks un Esīna. Aseroks aizsteidzās notikušo pavēstīt Azlemam, un es paliku divu isu un divu sinzu sabiedrībā.
Mēs visi līksmojām. Draudošais konflikts bija pilnīgi novērsts. Suiliks slepeni pačukstēja, ka simts ksilli jau bijuši gatavi vajadzības gadījumā iznīcināt sinzu zvaigžņu kuģi. Sarunādamies nonācām pie kāpnēm, kas veda lejup uz jūru, un apsēdāmies uz pakāpieniem. Spriedām par mūsu planētām, un es biju spiests apsolīt, ka pēc uzvaras pār mislikiem vispirms apciemošu Arboru un tikai tad došos atpakaļ uz Zemi. Par šo uzvaru mēs runājām, it kā par kaut ko pavisam vienkāršu un pilnīgi noteiktu. Patiesībā uzvaras diena bija tik.tālu, ka līdz tam no mums nebūs palikuši pat pīšļi, jo cīņa droši vien turpināsies vēl tūkstošiem gadu. llna un Akeijons mani sīki iztaujāja par misliku. Viņi bija nolēmuši nokāpt alā, lai pārliecinātos, vai sinzi tikpat nejūtīgi pret mislika izstarojumiem kā Zemes cilvēki. Apsolījos, ka došos turp vēlreiz kopā ar viņiem.
Tajā vakarā, kā jau bija nolemts, deviņpadsmit gudrie ar sinziem tikās otrreiz. Neatkarīgi no sekām, kādas varētu būt parītdienas eksperimentam Sansinas salā, tika noslēgts savstarpējas sadarbības līgums. Aszam un Suilikam, kuri ar saviem kosmosa pētījumiem bija izpelnījušies tiesības kļūt par gudro kandidātiem, uzticēja stāties sakaros ar sinziem. Pēc abu lūguma viņiem par palīgiem nozīmēja mani un Esīnu. Sinzi no savas puses izvēlējās Hēlona dēlu Akeijonu un meitu llnu, kā arī jauno fiziķi Etohanu.
Isu delegācijā man, bez šaubām, bija tikai padomdevēja tiesības. Oficiāli pārstāvēt mūsu Zemi es nevarēju, jo mani no tās, ne jau nu gluži pret paša gribu, tomēr visai negaidīti nozaga. Lai vai kā, uzdevums mani ļoti iepriecināja — tas deva iespēju tuvāk iepazīt Esīnu un Suiliku, kurus uzskatīju par draugiem, Aszu, pret kuru izjutu patiesas simpātijas, un sinzus, kas mani ļoti interesēja. Pagaidām tā vēl bija tikai interese, ne vairāk.
Par to, kā ceturto reizi apciemoju misliku, es nemaz nestāstītu, ja vien tas man gandrīz nebūtu maksājis dzīvību. Turklāt kopš tā laika sinzi mani atzina par augsti attīstītu būtni. Izņemot Ilnu un viņas brāli, pārējie joprojām nespēja pārvarēt slēptu riebumu pret mani. Tas, bez šaubām, mani aizvainoja, jo uz sinzu zvaigžņu kuģa biju redzējis dažus telmus, bet, tici man, izņemot augumu un matu krāsu, nesaskatīju viņos ne mazākās līdzības ar sevi. Tie drīzāk atgādināja hipotētisko gorillas un pitekantropa krustojumu.
Kad sinzu zvaigžņu kuģī lidojām uz Sansinas salu, milzīgais lidaparāts šķita tikpat paklausīgs kā ksilli. Tiesa, vadītāja kabīnē toreiz mani neielaida. Deviņpadsmit isu gudros uz salu nogādāja Suiliks ar vienu no lielākajiem ksilliem.
Tik milzīgiem lidaparātiem Sansinas salā nebija piemērota lidlauka, tāpēc vajadzēja nolaisties jūrā. Krastā mēs izcēlāmies ar motorlaivām. Tā bija pirmā un vienīgā reize, kad uz Ellas izmantoju šādu satiksmes līdzekli.
Devos alā pirmais, man sekoja Akeijons, Una un kāds isu jauneklis — viņa vārdu vairs neatceros. Jauneklim vajadzēja mūs kontrolēt. Man galvā bija jau agrāk minētā uzlabotā pastiprinātāja ķivere.
Kamēr alā biju viens, misliks nereaģēja. Acīmredzot viņš mani pazina un laikam atcerējās, ka starot būtu veltīgi. Arī naida vilni šoreiz neuztvēru, vienīgi neskaidru ziņkāri. Sākumā misliks pat nepakustējās.
Tad desmit robotu pavadībā ienāca pārējie. Reiz vaicāju Aszam, kāpēc isi kā aizsarglīdzekli neizmanto savas antigravitācijas zonas. Viņš paskaidroja, ka slēgtā telpā šīs zonas strauji paaugstina temperatūru. Mūsu vienīgais ierocis bija man uzticētā «aukstās liesmas pistole».
Tātad alā ienāca mani biedri. Tiklīdz viņi bija pārkāpuši slieksnim, misliks, pieplacis zemei, sāka starot ar pilnu jaudu un virzījās mums klāt. Isu jauneklis metās uz izeju, bet, nesasniedzis to, paģība. Sinzi pret izstarojumu bija tikpat nejūtīgi kā es, un tomēr viņi nesteidzās atkāpties, bet pieskrēja man klāt, uz mirkli aizsegdami metāla ērmu. Pēdējais šobrīdi izmantoja īstam robotu slaktiņam. Kad beidzot man radās izdevība šaut, no desmit robotiem bija palicis tikai viens. Bet misliks, mierīgā garā aizslīdējis līdz durvīm un nostājies ejā, aizsprostoja mums ceļu. Nu mēs bijām viņa gūstā.
Zinot, ka nepieciešamības gadījumā talkā nāks isu spēcīgā tehnika, es par to sevišķi neuztraucos. Taču ļoti nobažījies biju par isu jaunekļa likteni, jo, mislikam nemitīgi starojot, viņa dzīvībai ar katru mirkli draudēja lielākas briesmas. Pavēstījis mikrofonā, ka lūkošu atbrīvot izeju, liku sinziem paiet sāņus un ar pistoli rokā devos mislikam tieši virsū.
Tā metāla ķermenis pustumsā viegli zaigoja. Sagatavojies sāņus lēcienam, izšāvu. Misliks atkāpās. Izšāvu vēlreiz. Kāpdamies atpakaļ, misliks ieslīdēja skafandru kamerā. Steidzos viņam pa pēdām, bet tas man gandrīz maksāja dzīvību. Misliks klupa man virsū tik nikni, ka šaurajā telpā tik tikko paguvu izvairīties. Par laimi mans pastiprinātājs bija ieslēgts un pēc mislika naida viļņu intensitātes varēju paredzēt katru nākamo uzbrukumu. Šī dīvainā korrida ilga veselas piecas minūtes. Beidzot misliks atkal ieslīdēja alā, un es viņam sekoju.
Ejā uzgrūdies virsū robotam, kas nesa projām paģībušo isu, zaudēju kādas desmit sekundes. Šī aizkavēšanās varēja kļūt liktenīga sinziem. Kad ieskrēju alā, Akeijons bija aizstājies priekšā pie sienas pieplakušajai Ilnai, bet misliks tikai dažu metru attālumā no viņiem lēnām cēlās gaisā, lai abus sašķaidītu. Izšāvu sešas reizes pēc kārtas. Misliks, strauji pagriezies, metās man virsū. Manīju žilbinošu gaismas uzliesmojumu, pēc tam, saņēmis drausmīgu triecienu, šķiet, iegrimu nemaņā.
Tagad savā stāstā pārlēkšu pāri trīsdesmit dienām, gluži vienkārši tāpēc, ka visu šo laiku gulēju bezsamaņā un pat nenojautu, kas ap mani notiek. Misliks bija mani gandrīz sašķaidījis, sadragādams vairākus kaulus, un saplēsis skafandru, sakarā ar ko biju apsaldējis gandrīz pusi ķermeņa.
Atjēdzos gultā, kas atradās kādā svešā telpā ar metāla sienām. Gulēju uz muguras, un virs manis nemitīgi dūca milzīgs kvadrātveida reflektors, atstarodams violetus starus. Man nekas nesāpēja, kaut gan jutos neizsakāmi vārgs. Mēģināju pakustēties un sapratu, ka manas kājas un rokas ir ieģipsētas. Tad isu valodā sāku saukt, lai kāds ienāk.
Ieradās kāds nepazīstams sinzs. Viņa mati bija gluži balti, bez isiem raksturīgās platīnblondās nokrāsas, drīzāk gan šī galva likās nosirmojusi. Noliecies pie manis, svešais paraudzījās uz kaut ko ārpus mana redzes loka, pasmaidīja un teica dažus vārdus. Reflektora dūkoņa mainīja tembru, gaisma kļuva spilgti violeta. Sajutu sīkus dūrienus visā miesā, un spēki pamazām atgriezās. Sinzs aizgāja, atstādams mani vienatnē. Man skaidri atausa atmiņā visi notikumi — bez šaubām, biju smagi ievainots un tagad gulēju sinzu slimnīcā, kas droši vien atradās uz viņu zvaigžņu kuģa.
Tad atkal iegrimu patīkamā snaudā. Nezinu, pēc cik ilga laika — pēc dažām minūtēm vai pēc vairākām stundām, svešais sinzs atgriezās, šoreiz kopā ar Szanu, kas man paskaidroja notikušo: tiklīdz misliks esot man pieskāries, tā «karstās gaismas» ietekmē kļuvis cīņas nespējīgs, taču gaisma uzliesmojusi nevis pirms trieciena, kā man likās, bet pēc tam. llna un viņas brālis ievilkusi mani skafandru kamerā neapskaužamā stāvoklī,
Kad tiku nogādāts zvaigžņu kuģī, es gandrīz vairs neelpoju. Sinzi apņēmās mani izārstēt, pirmkārt, tāpēc, ka lidojumu uz kontinentu es neizturētu, otrkārt, tāpēc, ka būtībā biju izglābis viņu vadoņa dēlu un meitu, tīļrklāt fizioloģiskā ziņā es biju tuvāks sinziem nekā isiem. Šo tuvību nekavējoties noteica ķīmiski ar histobioloģiskām analīzēm, kamēr ierīces, kuras pārspēja visu uz Ellas redzēto, mākslīgi uzturēja manī dzīvību. Manas un sinzu protoplazmas dīvainā analoģija Jāva, ne mirkli nevilcinoties, veikt vairākas sarežģītas plastiskas operācijas, par kādām uz Zemes pagaidām var tikai sapņot. Šai ziņā sinzi ir īsti mākslinieki, un «dzīvo izejvielu», ja tā drīkst izteikties, viņiem nekad neaptrūkst. Nevērojot to, ka sinziem piecu pirkstu vietā ir tikai četri — īpašība, kas krustojumā ar Zemes cilvēkiem var izzust, — viņi patiesībā mazāk atšķiras no eiropiešiem nekā ķīnieši.
Vārdu sakot, par to; ka izveseļojos un nepaliku kropls, esmu pateicību parādā galvenokārt sinzu slavenajam ārstam Visedomam Protams, lieli nopelni te arī Szanam, kuru biju pamatīgi iepazīstinājis ar Zemes medicīnas nozīmīgākajiem sasniegumiem un kas varēja sniegt viņam derīgus padomus, tāpat nevaru nepieminēt arī linu, kas dienām ilgi uzmanīgi sekoja pašizgudrotās, brīnišķīgās! mākslīgās sirds.darbībai.
Kops samaņas atgūšanas es strauji atveseļojos. Jau ceturtajā dienā man atļāva celties. Ņemot palīgā pastiprinātāju ķiveri un stundām ilgi sarunājoties ar linu, viņas brāli un tēvu, mācījos arī sinzu valodu. Šajā laikā man izdevās daudz ko uzzināt par Arboru un pašiem sinziem.
Kaut arī sinziem augsti attīstīta ir zinātne un tehnika, tomēr sabiedrisko iekārtu viņi pārņēmuši no saviem senčiem, un tā ir ļoti interesanta. Senāk sinzu ģimenes bija aristokrātiskas, visus fiziskos darbus veica zemākās cilvēku sugas pārstāvji — telmi. Savu dzīvi sinzi veltīja mākslai, ceļojumiem un kariem. Pēdējais karš notika apmēram pirms septiņiem viņu planētas gadsimtiem, pēc tam karus aizstāja zinātniski meklējumi un kosmiskās telpas pētījumi. Tā ir paradoksāla nejaušība, ka Zemi atklāja nevisArbora kosmonauti, bet isi, jo, kā vēlāk noskaidrojās, sinzu galaktika — Andromēdas miglājs — atrodas mums tuvu kaimiņos. Patiesībā starp mūsu galaktikas zvaigžņu miljardiem atrast tieši Saules sistēmu nav nemaz tik vienkārši.
Tagad uz Arbora mīt apmēram divi miljardi sinzu, bet uz citām viņu galaktikas planētām — gandrīz trīssimt piecdesmit miljonu. Sinzu sociālā iekārta saglabājusi aristokrātisku raksturu. Hēlona brālis ir šēmons — šis apzīmējums atbilst mūsu nosaukumam firsts. Uz Arbora ir pavisam četri šēmoni, četru dzimtu galvas — pēdējo sinzu karaļu pēcteči. Valsts politiskā struktūra atgādina piramīdu. Tās virsotnē atrodas četri šēmoni. Šis amats ir daļēji mantojams, ja šēmonus ievēl vienmēr no vienas un tās pašas dzimtas, kaut gan jaunajam šēmonam obligāti nav jābūt iepriekšējā dēlam. Bet lina šo sarežģīto valsts struktūru tev vēlāk izskaidros labāk nekā es.
Tikai astotajā dienā pēc apziņas atgūšanas Visedoms atļāva man iet laukā. Kopā ar linu un Suiliku līksmi atstāju zvaigžņu kuģi, un devos pastaigā. Mierīgā garā uzkāpām pa Cilvēču kāpnēm, kur isi pie sinzu tēla kājām tiešām bija novietojuši vienu misliku.; Bieži lūkodamies savā mazajā pulkstenīti, Suiliks noslēpumaini smaidīja, un arī Unas; seju rotāja mīklains smaids. Drīz vien noguru un vēlējos atgriezties gultā. Viņi dedzīgi mani atrunāja, apgalvojot, ka svaigs gaiss nāks man tikai par labu, un mēs apsēdāmies krastā uz akmens soliņa ar seju pret jūru. Garāmejot mums blakus uz brīdi piesēdās Asza. Mazliet parunājies, viņš pameta mūs un devās uz zvaigžņu kuģi. Apmēram pēc bazika Suiliks atkal pavērās pulkstenīti un, viltīgi saraucis zaļo seju, teica:
— Nu varam iet atpakaļ.
Kad kāpām augšā pa trapu, mani sveicināja divi bruņoti sinzu sargkareivji. Tas šķita dīvaini, jo parasti viņi sveicina tikai savus virsniekus un deviņpadsmit gudros. Nemanot lina un Suiliks kaut kur nozuda, un es paliku gaitenī viens. Manu vientulību drīz vien pārtrauca Akeijons, pēkšņi nostādamies manā priekšā krāšņā purpura tunikā ar garu purpura apmetni, viņa pieri ieskāva plāna, šaura, mirdzoša platīna stīpiņa.
— Nāc, — viņš isu valodā aicināja, — uzģērb svētku tērpu, tūlīt tev par godu notiks svinīgā ceremonija.
Ievedis mani kādā kabīnē, viņš palīdzēja uzvilkt sinzu drēbes. Man bija sagatavota gara, balta tunika un tāds pats apmetnis, kas jo vairāk izcēla manu melnīgsnējību, turklāt galvā vajadzēja likt zelta stīpu.
Sekojot Akeijonam, iegāju zālē, kas atradās aiz vadības kabīnes. Šās iegarenās zāles galā bija izveidots paaugstinājums, uz kura sēdēja Hēlons un lina. Hēlons bija tērpies aveņkrāsas, bet lina — gaišzaļā tunikā. Goda sardzē gar sienām stāvēja zvaigžņu kuģa virsnieki melnās un visa pārējā komanda — pelēkās uniformās. Starp šīm brīvās krokās krītošajām tunikām Aszas un Suilika piegulošie tērpi izskatījās gandrīz vai nepieklājīgi. Asza sēdēja paaugstinājuma labajā, bet Suiliks — kreisajā pusē.
Es pārsteigumā apstājos netālu no tribīnes. Zālē valdīja dziļš klusums. Pāris soļus man aizmugurē kā sastindzis stāvēja Akeijons.
Lēnām piecēlies, Hēlons vaicāja:
— Kas šeit stāv ūr-šēmona priekšā?
— Brīvs, dižciltīgs sinzs, — manā vietā atteica Akeijons.
— Kāds varoņdarbs viņam dod tiesības tērpties baltajā tunikā?
— Viņš izglābis no nāves ūr-šēmona meitu un dēlu.
— Kādu balvu par to vēlas brīvais, dižciltīgais sinzs?
— Viņš lūdz piešķirt viņam Ahenrētonu.
— Ko par to saka ūr-šēmona meita un dēls?
— Nav iebildumu, — lina un Akeijons reizē atsaucās.
— Un ko teiks ūr-šēmona brīvie, dižciltīgie biedri?
— Piekrītam, — vienbalsīgi skanēja virsnieku un komandas atbilde.
— Es, ūr-šēmons Hēlons, zvaigžņu kuģa «Tsalans» komandieris, uz draudzīgās planētas Ellas visu citu Arbora šēmonu — Tirana, Siora, Sertena, Arbortiana un Sina-j fas — vārdā uz visām sešām planētām dzī-; vojošo un mirušo sinzu un mūsu nākamo paaudžu vārdā pasludinu, ka planētas Szeme sinzam, kas stāv mūsu priekšā, par viņa vīrišķību piešķirts Sinzuthena un septītās pakāpes Ahenrētona nosaukums.
Zāli pāršalca pārsteiguma saucieni. Ilna smaidīja.
— Ej tuvāk, — man pačukstēja Akeijons.
Es laikam izskatījos loti komisks savā baltajā tunikā, ar zelta stīpu ap pieri un pastiprinātāja ķiveri ar smalkām, vibrējošām ante nām galvā. Lāga neaptverdams, kas īsti notiek, devos uz priekšu un apstājos pie paaugstinājuma.
Atskanēja neparasti skaista kora dziesma, dziesma par kosmosa iekarotājiem, tā pati, kuru dziedāja Ilna, kad pirmoreiz satikāmies. Mani pārņēma reliģiskai bijībai tuva sajūsma. Manīju, ka balto apmetni man noņem un uz pleciem uzliek citu. Dziesma izskanēja. Tagad es stāvēju sārtā apmetnī ar zeltītām apmalēm.
— Ar šo brīdi, Szemes dēls, tu esi sinzs, tāpat kā mēs, — Hēlons turpināja. — Ņem, te ir tavas «Tsalana» atslēgas un ierocis, ko drīksti nēsāt pie sāniem, — un, uzsmaidījis Aszam, viņš piebilda: — Ja vien mūsu saimnieki isi to neliegs.
Man pasniedza paīsu, mirdzošu metāla stobriņu un divas simboliskas vara atslēgas — patiesībā sinzi, tāpat kā isi, šo primitīvo durvju slēdzi sen vairs nelieto.
— Ceremonija beigusies, — pavēstīja Hēlons un pievērsās man, — ceru, ka songs Vsevolods Klērs neatteiksies nobaudīt sinzu vakariņas.
— «Songs» ir tavs tituls, — Akeijons paskaidroja. — Pēc šēmona, ūr-šēmona un Vithiāna tā ir augstākā goda zīme, kas dod tiesības ņemt par sievu jebkuru Arbora meiteni, kaut vai paša ūr-šēmona meitu, — viņš piebilda, šķelmīgi pavērdamies Ilnā, kas spēji nosarka.