Tajā pašā dienā, kad trollīša Mumina tētis rakstīja savu lugu un trollītis Mumins nokļuva cietumā, Susuriņš uzmodās, jo viņa egļzaru būdā lija lietus. Ļoti uzmanīgi, lai nepamodinātu divdesmit četrus mazos bērnus, viņš ielūkojās slapjajā mežā.
Savvaļas neļķu paklājā auga skaistas, za|as papardes, taču Susuriņš gauži velējās, kaut tur būtu rāceņu lauks.
«Tādi laikam klust visi tēvi,» viņš domāja. «Ko es šodien došu viņiem ēst? Mazajai Mijai daudz nevajadzēs, bet šitie jau izēdīs man mugursomu tukšu!»
Viņš pagriezās un noraudzījās uz sūnās gulošajiem meža mazuļiem.
— Tagad viņi lietū dabūs vel iesnas,— Susuriņš drūmi pie, sevis noteica.— Un tas nav pats Jaunākais. Es vairs nespēju izdomāt, kā viņus izklaidēt. Pīpēt viņi negrib. Mani stāsti viņus biedē. Un visu dienu stāvēt uz galvas es arī nespeju, jo tad es Muminielejā nokļūšu tikai vasaras beigās. Ai, cik jauki būs, kad Mumina māmiņa ņems viņus savā gādībā!
«Trollītis Mumins,» Susuriņš piepešā uzticībā iedomājās. «Mes atkal peldēsimies mēness gaismā un pēc tam sēdēsim ala un pļāpāsim . . .►
Tai brīdī kads no berniem redzēja šausmīgu sapni un sāka kliegt. Pamodās arī pārejie un bļāva viņam līdzi.
— Tā, tā, tā,— Susuriņš teica,— hopetihop! Titeriti!
Tas nelīdzēja.
— Viņiem nemaz nelikās, ka tu pateici ko jocīgu,— mazā Mija skaidroja.— Dari tāpat kā mana māsa un saki: ja viņi neapklusīs, tad tu viņus nositīsi. Pēc tam tu lūgsi viņiem piedošanu un dosi kara meles.
— Un vai tas ko līdz?
— Nu nē,— mazā Mija atteica.
Susuriņš pacēla egļzaru būdu un iesvieda to kadiķu krūmā.
— Sitā jāapietas ar māju, kad esi to izmantojis,— viņš teica.
Meža mazuli uzreiz apklusa un sarauca purniņus no smalkā lietus.
— Līst,— kāds bērnelis sacīja.
— Man gribas ēst,— prasīja kāds cits.
Susuriņš bezpalīdzīgi lūkojas uz mazo Miju.
— Pabaidi viņu ar Morru!— viņa ierosināja.— Mana māsa tā dara.
— Vai tad tu kļūsti paklausīga?— Susuriņš gribēja zināt.
— Protams, ka ne!— maza Mija attrauca un smējās, līdz novēlās uz muguras.
Susuriņš nopūtās.
— Nāciet, nāciet,— viņš sacīja.—Celieties, celietiesl Pasteidzieties, tad jūs dabūsiet kaut ko redzēt!
— Ko tad? — bērni taujāja.
— Kaut ko .. .— Susuriņš nenoteikti sacīja, pavicinājis gaisā ķepu.
— Ar šitiem tu nemūžam netiksi galā,— mazā Mija sacīja.
Viņi gāja un gāja.
Un lietus lija un lija.
Meža bērni šķaudīja, nozaudēja kurpītes un vaicāja, kāpēc viņiem nedod sviestmaizi. Daži saķildojās un sāka kauties. Kāds piebāza pilnu degunu ar skujām, kāds cits sadūrās uz eža.
Susuriņam gandrīz vai žel sametās parka tantiņas. Vienu mazuli viņš nesa uz cepures, divus uz pleciem, divus padusē, un slapjš un nelaimīgs viņš klunkuroja cauri melleņu ceriem.
Tieši tobrīd, kad likās: pienācis visbēdīgākais mirklis,— viņu priekšā pavērās laucīte. Un tās vidū stāvēja mājiņa ar novītušam lapu vītnēm ap skursteni un vārtu stabiem. Trīcošām kājām Susuriņš piestrcipuļoja pie durvīm. Viņš pieklauvēja un gaidīja.
Neviens neatvēra.
Viņš pieklaudzināja vēl reizi. Nekā. Tad viņš attaisīja durvis un iegāja mājiņā.' Neviena nebija mājās. Puķes uz galda bija novītušas un pulkstenis apstājies. Atbrīvojies no bērniem, viņš piegāja pie aukstās plīts. Tur bija stāvējusi pankūka. Viņš devās tālāk uz pieliekamo. Bērni klusuciešot sekoja viņam ar acīm.
Kadu brīdi valdīja klusums. Tad Susuriņš atgriezās un nolika uz galda muciņu ar pupām.
— Tagad ēdiet pupas, lai pieņematies resnumā,— viņš sacīja.— jo nu mēs kādu laiku paliksim te un nomierināsimies, kamēr es uzzināšu jūsu vārdus. Aizdedziniet manu pīpi!
Visi bērni steidzās aizdedzināt Susuriņa pīpi.
Mazdrusciņ vēlāk plīti kurējās uguns, un visas kleitiņas un biksītes bija izkārtas žāvēties. Galda vidu stāvēja liels šķīvis kūpošu pupu, un ārā no viscaur pelēkajām debesīm lija lietus.
Viņi ieklausījās lietus lāšu pakšķos uz jumta un uguns sprakšķos pavardā.
— Nu, ķāda ir jušana?— Susuriņš jautāja.— Kurš no jums grib rotaļāties smilšu kastē?
Meža bērni paskatījās uz viņu un iesmējās.
Un visi sāka ēst Svilpastes brūnās pupas.
Bet Svilpaste nezināja, ka viņai ir ciemiņi, jo viņa sēdēja cietumā par nepiedienīgu uzvedību.