Kamēr Murmulite savās mājas cienaja viesus ar tēju, teātra afišas turpināja kaisīties virs meža. Kāda no tām nolaidās laucītē un pielipa pie tikko nodarvota jumta.
Vienā acumirklī uz jumta jau rāpās divdesmit četri mazi bērni, lai afišu noņemtu, ikviens no viņiem gribēja būt tieši tas, kas pasniegs lapu Susuriņam, un, tā kā lapa bija no plāna papīra, tā ātri sadalījās divdesmit četrās daļās (turklāt daži gabali iekrita skursteni un sadega).
— Tev pienākusi vēstule!—meža bērni sauca, slīdēdami, lēkdami un ripodami atkal no jumta lejā.
— Ak, jūs Morras bērni!— Susuriņš iesaucas, stāvēdams pie mājas stūra un mazgādams bērnu zeķes.— Vai jau aizmirsāt, ka šorīt mēs nodarvojām jumtu? Vai gribat, lai es jūs pametu, metos ezerā vai arī jūs nositu?
— Neka tamlīdzīga!— bērni brēca un raustīja viņu aiz mēte|a. — Izlasi savu vēstuli!
— Vēstulēs, jus domājat,— Susuriņš noteica un noslaucīja ziepju putas kāda tuvāk stāvoša bērna matos.
— Ak tā, ak ta. Kas šitā varētu būt par vēstuli?
Izklājis zālē saņurcītos papīra gabaliņus, viņš mēģināja salikt kopā pārpalikumu no programmas.
— Lasi skaļi!— meža bērni brēkalēja.
—«Drāma vienā cēlienā,»—Susuriņš lasīja.—«Lauvas līgavas» vai. . (Te, šķiet, viens gabals pazudis.) «Ieejas maksa: Itin viss, kas derīgs ēšanai. . (Ai, ai!) «. . .Šovakar, saulei riet. . .> (saules rietā). . . «ja nelīs lietus un nepūtīs vējš> (to izdevās labi izlasīt). . . «rasto». . . «ejamlaiku» (nē, nav iespējams) . . . «Egļu līča pašā vidū».
— Ak tā,— Susuriņš novilka, pacēlis acis.— Mani mazie nezvēri, šī nav nekāda vēstule — šī ir teātra afiša. Acīmredzot Egļu līcī šovakar tiks spēlēts teātris. Kāpēc izrādei jānotiek ezerā, zina laikam vienīgi visu mazo zvēriņu aizstāvis, bet varbūt viņiem lugā nepieciešami viļņi.
— Vai bērniem ieeja aizliegta?— ievaicājās vismazākais meža bērnu mazulis.
— Vai tur būs īsts lauva?— citi klaigāja.— Vai iesim tūlīt?
Susuriņš paskatījās uz viņiem un saprata, ka bērniem teātris
jāredz.
«Varbūt es varēšu par mums samaksāt ar pupu muciņu,» viņš noraizējies domāja. «Ja vien ar to pietiks — mēs jau labu tiesu esam noēduši. . . Kaut tikai viņi nedomātu, ka visi divdesmit četri ir mani. . . man būs drusku neērti. Un ko es mazuļiem došu rīt ēst?»
— Vai tu neesi priecīgs, ka varēsi iet uz teātri?— jautaja vismazākais, paberzējis purniņu gar Susuriņa biksēm.
— Esmu ārkārtīgi priecīgs, zīdpurniņ,— Susuriņš sacīja.— Un nu mēs pamēģināsim dabūt jūs tīrus. Vai vismaz tīrākus. Vai jums ir kabatas lakatiņi, jo rādīs drāmu!
To viņiem nebija.
— Nu ja. Jus varesiet nošņaukties apakšsvārkos. Vai kas nu jums ir mugurā,— Susuriņš noteica.
Saule jau bija paguvusi nolaisties līdz apvārsnim, kad Susuriņš beidzot bija ticis galā ar visām biksītēm un kleitiņām. Protams, darvas uz drēbēm vel bija daudz, tomēr varēja manīt, ka viņš ir centies.
Ļoti satraukti un svinīgā noskaņā visi devās ceļā uz Egļu līci.
Susuriņš gāja pirmais — ar pupu muciņu rokās, un aiz viņa pa pāriem nāca visi meža bērni, kārtīgi izšķirtu celiņu, kas stiepās no uzacīm līdz astei.
Maza Mija sēdēja Susuriņam uz cepures malas un dziedāja. Viņa bija aplikusi sev apkārt kafijas etiķeti, jo vakars, iespējams, būs vēss.
Lejā krastmalā tūlīt bija manāms, ka gaisā jaušams pirmizrādes saspringums. Viss līcis bija pilns laivu, kas īrās uz teātri.
Lejpus spoži apgaismotās rampas uz plosta spēlēja murmuļu brīvprātīgais orķestris.
Bija mierīgs un skaists vakars.
Par divām ķepām pupu viņš noīrēja laivu un airējās uz teātri.
— Susur!— vislielākais mazulis ierunājās, kad viņi bija pusceļā.
— Jā,— Susuriņš atsaucās.
— Mums priekš tevis ir dāvana,—meža bērniņš sacīja un stipri nosarka.
Susuriņš atpūtināja airus un izņēma no mutes pīpi. Vislielākais mazulis parādīja kaut ko saņurcītu, ko viņš bija paslēpis aiz muguras un kam bija nenosakāma krāsa.
— Tas ir tabakmaks,— viņš neskaidri teica.— Mēs to paslepus visi kopā izšu- vām!
Susuriņš paņēma dāvanu un ieskatījās tajā (tā bija viena no Svilpastes vecajam micēm). Tad paostīja to.
— Tajā ir aveņu lapas, ko pīpēt pa svētdienām!— lepni iebrēcās vismazākais bērns.
— Tas ir gaužām lielisks tabakmaks,— Susuriņš atzinīgi sacīja.— Un svētdienās varēšu ļoti labi pīpēt šīs aveņu lapas.
Viņš sniedza katram bērnam ķepu un pateicās.
— Es neesmu to izšuvusi,— mazā Mija sacīja no cepures augšas. — Tomēr ideja bija mana.
Airu laivas pieslīdēja pie teātra rampas, un Mija izbrīna sarauca purniņu.
— Vai tādi izskatās visi teātri?— viņa jautāja.
— Domāju gan,— Susuriņš sacīja.— Kad viņi atvilks tos aizkarus, tad jums jāuzvedas ļoti klusu. Neiekritiet tikai ezerā, ja notiks kaut kas šausmīgs. Un, kad viss būs beidzies, jums jāsit ķepas, lai parādītu, ka jums izrāde patikusi.
Meža bērni sēdēja ka sastinguši un blenza uz skatuvi.
Susuriņš piesardzīgi palūkojās visapkārt, taču neviens par viņiem nesmējās. Visu acis bija pievērstas apgaismotajam priekškaram. Vienīgi pavecāks Murmulis pieaireja pie viņiem un sacīja:
— Lūdzu, ieejas maksu.
Susuriņš pacēla pupu muciņu.
— Vai tā ir par visiem?— Murmulis jautāja un sāka skaitīt bērnus.
— Vai tad nepietiks?— Susuriņš noraizējies vaicāja.
— Kungs dabūs mazliet pupu atpakaļ,— Murmulis sacīja un piebēra smeļamo kausu pilnu ar pupām.— Taisnībai jābūt.
Patlaban orķestris beidza spēlēt un visi aplaudēja.
Iestājās pilnīgs klusums.
Un šai klusumā pret grīdu aiz priekškara atskanēja trīs smagi piesitieni.
— Man ir bail,— vismazākais bērns čukstēja un satvēra Susuriņa mēteļa piedurkni.
— Turies pie manis, gan tad būs labi,— Susuriņš teica.— Skaties, nu atveras priekškars.
Elpu aizturējušo skatītāju priekšā pavērās klinšaina ainava.
Pa labi sēdēja Bumbulītes meita, terpusies tillā, ar papīra puķēm ap matu kušķīti.
Mazā Mija noliecās pār cepures malu un sacīja:
— Lai mani izvāra, ja tā nav mana vecā māsa!
Vai tu esi rada Bumbulītes meitai?— Susuriņš pārsteigts jautāja.
— Es taču visu laiku runāju par savu māsu!— Mija neapmierināta sacīja.— Vai tad tu manī nemaz neklausījies?
Susuriņš blenza uz skatuvi. Viņa pīpe apdzisa. Viņš redzēja trollīša Mumina tēti iznākam no kreisās puses un runājam kaut ko dīvainu par daudziem radiniekiem un lauvu.
Pēkšņi mazā Mija ielēca Susuriņam klēpī un satraukta sacīja:
— Kapec Mumintētis dusmojas uz manu masu? Viņš nedrīkst bārt manu māsu!
— Klusu, klusu, tā jau ir tikai luga,— Susuriņš izklaidīgi atteica.
Viņš lūkojās uz mazu, resnu dāmu sarkanā samtā, kas runāja, ka
viņa esot varen priecīga, lai gan izskatījās, ka viņai kaut kas sāp.
Kads cits, ko Susuriņš nepazina, visu laiku fonā kliedza «Likteņ nakts*.
Pārsteigts arvien vairāk un vairāk, Susuriņš ieraudzīja uz skatu ves uznakam trollīša Mumina māmiņu.
«Kas Muminu ģimenei lēcies?» viņš domāja. «Viņiem jau aizvien ir bijušas prātā visādas idejas, bet šitais te? Gan jau velak iznāks arī trollitis Mumins un kaut ko deklamēs.»
Taču trollītis Mumins nenaca. Toties uz skatuves uznāca lauva un ierēcas.
Meža bērni sāka kliegt un gandrīz vai apgaza laivu.
— Sitas ir kaut kas muļķīgs,— sacīja Murmulis, kas sēdēja blakus- laivā ar policista cepuri galvā.— Sī nemaz nav līdzīga tai skaistajai lugai, kuru es redzēju jaunība. Par princesi, kas aizmiga zem rožu krūma. Es nesaprotu, ko viņi tur runā.
— Nu, nu, nu,— Susuriņš mierināja savus pārbiedētos bērnus. — Tas lauva jau ir iztaisīts no veca gultas pārklāja.
Bet bērni Susuriņam neticēja. Viņi taču redzēja, ka lauva seko Bumbulites meitai pa visu skatuvi. Mazā Mija spalgi kliedza.
Glābiet manu māsul—viņa brēca.— Nogaliniet lauvu!
Un piepeši Mija izmisusi uzlēca uz skatuves, pieskrēja pie lauvas un ar saviem asajiem zobiem iekodas lauvam pakaļkājā.
Lauva iekliedzas un pārplīsa uz pusēm.
Skatitaji redzēja, ka Bumbulītes meita paceļ mazo Miju, kas nobučoja viņu uz purniņa, un viņi ievēroja, ka neviens vairs nerunā heksametra, .bet parastā valodā. Pret to nevienam nebija iebildumu, jo nu beidzot varēja saprast, par ko luga īsti ir.
Tā bija par kādu, ko bija aizskalojis prom liels vilnis, par kadu, kas bija piedzīvojis šausmīgus notikumus un pēc tam atkal atradis mājas. Un nu visi aiz prieka nezināja, ko iesākt,— un vajadzēja vārīt kafiju.
— Tagad man šķiet, viņi spēlē labāk,— Murmulis sacīja. Susuriņš sacēla visus meža bērnus uz skatuves.
— Hei, Muminmamiņ!— viņš priecīgs sauca.— Vai tu nevarētu parūpēties par šiem?
Izrāde kļuva arvien jautrāka un jautrāka. Pamazam visa publika uzrāpās uz skatuves un piedalījās darbībā, apēdot ieejas maksu, kas bija uzklāta uz salona galda. Atbrīvojusies no ciešajiem svārkiem, trollīša Mumina māmiņa skraidīja šurpu turpu, dalīdama kafijas tasītes.
Orķestris sāka spēlēt murmuļu uznākšanas maršu. Trollīša Mumina tētis staroja par lielajiem panākumiem, un Misa bija tikpat laimīga kā ģenerālrneģinājuma.
Te uzreiz trollīša Mumina māmiņa apstājās skatuves vidū, un viņai no ķepām izkrita kafijas tasīte.
— Viņš nāk,— māmiņa čukstēja, un visapkārt iestājās klusums. Tumsā piesardzīgi šļakstēja airi. Šķindēja zvārgulītis.
— Māmiņ!— kāds sauca.— Tēti! Es nāku mājās.
— Ne, tas ir par daudz!— Murmulis ieteicās.— Mani cietumnieki! Ņemiet uzreiz ciet, kamēr tie nav nodedzinājuši visu teātri!
Trollīša Mumina māmiņa pieskreja pie rampas. Viņa redzēja, ka, apgriežot laivu, trollītim Muminam izšļūk no ķepas airis. Samulsis viņš centās airēt ar otru, taču laiva tikai griezās riņķī vien. Laivas pakaļgala sēdēja maza, vaja Murmulīte ar laipnu seju un kaut ko kliedza, par ko neviens nelikās zinis.
— Bēdz!— Mumina māmiņa sauca.— Te ir policija! Māmiņa nezināja, ko trollītis Mumins ir pastrādājis, bet bija
pilnīgi pārliecināta, ka viņai tas patīk.
— Ķeriet manus cietumniekus!— lielais Murmulis kliedza.— Tie ir sadedzinājuši visus uzrakstus, un parka sargs tagad viss spīd!
Publika, kas uz bridi bija mazliet pārsteigta, saprata, ka izrāde turpinās. Viņi nolika nost kafijas tases un apsēdas uz rampas skatīties.
— Ķeriet viņus ciet!— Murmulis nikni sauca.
Skatītāji aplaudēja.
— Pagaidiet mazliet,— Susuriņš mierīgi teica.— Te būs noticis kāds pārpratums. Jo tas biju es, kas norāva visus uzrakstus. Vai parka sargs tiešām vēl spīd pats no sevis?
Murmulis pagriezās un ar acīm ieurbās Susuriņā.
— Padomā, cik šim parka sargam būs lēta dzīve!— Susuriņš neraizēdamies runāja, virzoties tuvāk rampai.
— Bez elektrības rēķiniem! Varbūt viņš pie sevis var aizdedzināt pīpi un izvārīt uz savas galvas olas . . .
Murmulis neteica ne vārda. Izpletis savas lielās ķepas, viņš" lēnām tuvojās, lai sagrābtu Susuriņu aiz krāgas. Arvien tuvāk un tuvāk viņš nāca, jau ieskrejas un nakamajā mirklī . . .
Šausmīgā ātruma sāka griezties skatuves grīda. Viņi dzirdēja Emmas smieklus, taču šoreiz nevis nicīgus, bet priecīgus un triumfējošus.
Piepeši viss norisinājās tik ātri, ka skatītājiem bija grūti sekot notiekošajam. Zaudējuši līdzsvaru, visi sakrita cits citam virsū, kamēr skatuve viņus grieza riņķī, un divdesmit četri meža bērni uzbruka Murmulim un iekodās tā formas tērpā.
Susuriņš kā tīģeris pārlēca pāri rampai un nokļuva kādā no tukšajām laivām. Viļņu sašūpota, apgāzās trolhša Mumina laiva, un Snorkes jaunkundze, Svilpaste un Murmulite metās peldus uz teātra pusi.
— Bravo! Bravol Dacapoly — klausītāji kliedza.
Tiklīdz trollītis Mumins bija paslējis purniņu virs ūdens, viņš tūdaļ apgriežas un peldēja uz Susuriņa laivu.
1 Atkārto!— Rakstn. piez.
— Hei!— viņš sacīja un pieķērās laivas malai.— Es dikti priecājos, tevi redzot.
— Hei, hei!—Susuriņš atbildēja.— Lec iekšā, tad redzēsi, ka var izbēgt no policijas!
Trollītis Mumins ierāpās laivā, un Susuriņš saka airēties āra no līča tā, ka ūdens šļācās gar laivu.
— Palieciet sveiki, mani mazie bērni, un paldies par palīdzību!— viņš sauca.— Esiet tīri un kārtīgi un nerapieties uz jumta, kamēr nav nožuvusi darva!
Beidzot Murmulim izdevās atbrīvoties no virpuļojošas skatuves, meža bērniem un urrājošiem skatītājiem, kas svieda viņam puķes. Šķendēdamies viņš ietrausas kādā no laivām un dzinās pakaļ Susuriņam.
Bet par veļu — Susuriņš bija nozudis naktī.
Viss kļuva dīvaini kluss.
— Ak tā, nu tu esi ieradusies,— Emma mierīgi sacīja, lūkodamās uz slapjo Svilpasti.— Tikai nedomā, ka teātris ir kāds rožu dārzs!