Trollīša Mumina māmiņa sēdēja saulītē uz kāpnēm un meistaroja tāss kuģīša takelāžu.
«Ja atmiņa mani neviļ, tad buriniekam aizmugurē ir divas lielas buras un priekšā pie bugsprita vairākas mazas, trīsstūrainas, viņa rātoja.
Visgrūtāk bija veidot stūri un vispatīkamāk kravas telpu. Tai Mumina māmiņa bija iztaisījusi no tāss ļoti mazu vāku, un, kad viņa to uzlika, tas bija pašā laikā un plānās malas cieši piegulēja klājam.
«Katram gadījumam, ja nu uznāktu vētra, viņa pie sevis noteica un laimīga nopūtās.
Pievilkusi ceļgalus pie zoda, māmiņai blakus uz kāpnēm sēdēja un skatījās Bumbulītes meita. Viņa vēroja, kā trollīša Mumina māmiņa piestiprina tauvas ar kniepadatām, kuru galviņas bija no dažādu krāsu stikla. Mastu galotnēs māmiņa iesprauda sarkanus vimpelīšus.
— Kas dabūs šo kuģīti?— Bumbulītes meita godbijīgi jautāja.
— Trollītis Mumins,— viņa māmiņa atteica un sāka meklet rokdarbu kārbiņā piemerotu enkura trosi.
— Kas te grūstās?— smalka balstiņa atskanēja no kārbiņas.
— Mīļo Bumbulīt,— trollīša māmiņa iesaucās,— tava mazā māsa atkal ir ielīdusi rokdarbu kārbiņā. Viņa sadursies uz adatām.
— Mija!— Bumbulītes meita draudīgi uzsauca un mēģināja sataustīt savu māsu dzijas šķeterītē*.— Tūlīt nāc ārā!
Taču mazā Mija tikai ielīda dziļāk kārbiņā un noslēpās dzijā pavisam.
— Tīrā nelaime, ka viņa ir pagadījusies tik mazītiņa,— Bumbulītes meita sūrojās.— Es nekad nezinu, kur viņa palikusi. Vai tu neiztaisītu arī viņai tāss kuģīti? Tad viņa varēs braukāt pa ūdens mucu, un es vismaz zināšu, kur viņa atrodas.
Trollīša Mumina māmiņa iesmējās un izvilka no savas somas tāss gabaliņu.
— Kā tev šķiet, vai šis turēs mazo Miju?— viņa jautāja.
— Noteikti,— Bumbulītes meita sacīja.— Bet tad tev no tāss jāiztaisa arī maza glābšanas josta.
— Vai drīkstu sagriezt dzijas kamolu?— mazā Mija sauca no rokdarbu kārbiņas.
— Lūdzu,— trollīša Mumina māmiņa atjāva.
Viņa sēdēja un apbrīnoja savu kuģīti un prātoja, vai nav kaut ko aizmirsusi. Kamēr viņa turēja to ķepās, pēkšņi atlidoja liela sodrēju skranda un nokrita klāja vidū.
— Ka tevi viens!— trollīša Mumina māmiņa sacīja un aizpūta skrandu prom.
Tūlīt atlidoja vēl viena sodrēju kripata un nolaidās māmiņai uz purniņa. Viss gaiss virmoja no sodrējiem.
Mumina mamiņa nopūzdamās piecēlās.
— Tas vulkāna izvirdums tikai par kaitināšanu vien ir,— viņa teica.
— Vulkāna izvirdums?— mazā Mija ieinteresēta jautāja, parādīdamās no rokdarbu kārbiņas.
— Jā, te tuvumā atrodas kalns, kas sācis laist uguni,— Mumina māmiņa skaidroja.— Un sodrējus. Kopš es apprecējos, kalns bija gulējis mierīgi, un tagad, kad esmu izkārusi žāvēties veļu, tas atkal sāk šķaudīt un pasaule kļūst melna . . .
— Viss sadegs!— mazā Mija līksmi iekliedzās.— Sadegs visas viņu majas un viņu dārzi, un rotaļlietas, un brālīši un māsiņas, un to rotaļlietas!
— Muļķības,— trollīša Mumina māmiņa laipni sacīja, notraukdama no deguna nedaudz kvēpu.
Tad viņa devās uzmeklēt trollīti Muminu.
Lejpus nogāzes, tūlīt pa labi no koka, kurā karājās trollīša Mumina tēva šūpuļtīkls, atradās liela bedre, pilna ar dzidri brūnu ūdeni. Bumbulītes meita allaž bija apgalvojusi, ka bedrei vidu neesot dibena. Iespejams, ka viņai bija taisnība. Visapkārt bedrei stiepās platas, spīdīgas lapas, kur atpūsties spārēm un ūdens zirnekļiem, un zem ūdens — ar svarīgu sejas izteiksmi—šaudījās spuraini ķipari.
Mazliet dziļāk kā no zelta spīdēja vardes acis, un dažbrīd aši pazibēja viņas noslēpumainie radinieki, kuri majoja dziļāk dūņās.
Trollītis Mumins gulēja savā parastajā vietā (vai viena no savām vietām), saritinājies zaļi dzeltenajās sūnās un uzmanīgi palicis sev apakšā asti.
Nopietns un apmierināts viņš skatījās ūdenī, ieklausīdamies spārnu švīkstoņā un bišu miegainajā sanēšanā.
«Kuģītis būs man,» viņš domaja. «Tam jābūt priekš manis. Pirmo tāss kuģīti vasarā māmiņa vienmēr taisa tam, ko viņa visvairak mīl. Pēc tam viņa iedod kuģīti vēl kādam, lai neviens nekļūtu bēdīgs. Ja šis ūdens zirneklis aizpeldēs uz austrumiem, tad kuģītim nebūs jollas. Ja tas dosies uz rietumiem, tad būs jolla — un vēl tik maza, ka to būs bail pat saņemt ķepā.»
Ūdens zirneklis gausi rāpās uz austrumiem, un trollītim Muminam saskrēja acīs asaras.
Tai brīdī iečabējās zāle un starp skarām palūkojas mamiņa.
— Heil—viņa sacīja.— Man priekš tevis kaut kas ir.
Uzmanīgi viņa ielaida burinieku ūdenī. Tas skaisti šūpojās virs
sava atspulga un sāka griezties pats no sevis, it kā to vien būtu darījis.
Trollītis Mumins tūlīt pamanīja, ka māmiņa ir aizmirsusi iztaisīt jollu.
Viņš mīļi paberzēja savu purniņu gar māmiņas purniņu (likās, it kā seja pieglauztos baltam samtam) un sacīja:
— Sis ir visjaukākais kuģītis, ko tu jebkad esi taisījusi.
Viņi sēdēja sūnās blakus viens otram un raudzījās, kā burinieks kuģo taisni pāri dīķītim1 un piestāj pie kādas lapas.
Attālāk pie mājas varēja dzirdēt, kā Bumbulītes meita bar savu mazo māšeli.
— Mija! Mija!— viņa sauca.— Nejaukais bērns! Mija! Nāc mājās, lai varu sapluinīt tevi aiz matiem!
— Nu viņa atkal ir kaut kur noslēpusies,— trollītis Mumins teica.— Vai tu atceries, ka reiz mēs atradām viņu tavā somā?
Trollīša māmiņa pamāja ar galvu. Viņa sedeja, pieliekusies tuvu ūdens spogulim, un skatījās dziļumā.
— Tur lejā kaut kas spīd,— viņa teica.
— Tā ir tava zelta aproce,— sacīja trollītis Mumins.—Un Snorkes jaunkundzes kājas gredzens. Vai tā nebija laba doma?
Dīķītis ir maza, dziļa udenskratuve, kādu Somijā ir daudz.— Rakstu, piez.
— Šausmīgi laba,— viņa māmiņa atbildēja.— Turpmāk mēs vienmēr glabāsim savas rotaslietas brūnā avota ūdenī. Tur tās izskatās daudz skaistāk.
Bet uz Muminu mājas kāpnēm stāvēja Bumbulītes meita un klaigāja, līdz aizsmaka balss. Mazā Mija sēdēja kādā no savām neskaitāmajām paslēptuvēm un smējās, un viņas māsa to zināja.
«Viņai vajadzētu mānīt mani laukā ar medu,» Mija domāja. «Un, kad es parādītos, tad mani iekaustīt.»
— Paklau, Bumbulīte,— teica trollīša Mumina tētis, sēdēdams šūpuļkrēslā.—Ja tu šitā kliegsi, viņa nekad nenāks ārā.
— Es tikai klaigāju, lai nomierinātu savu sirdsapziņu,— Bumbulītes meita lietišķi paskaidroja.— Aizbraukdama māmiņa sacīja: «Nu es atstāju mazo māsu tava gādībā, un, ja tu nevarēsi viņu izaudzināt, tad to nevares neviens; es pati šo domu esmu atmetusi jau kopš Mijas piedzimšanas.»
— Tad es saprotu,— trollīša tētis noteica.— Kliedz vien, ja tas tevi nomierina.
Paņēmis no brokastu galda kūkas gabalu, viņš piesardzīgi pavērās visapkārt un pamērcēja to krējuma traukā.
Galds bija klāts pieciem, sestais šķīvis atradās zem galda verandā, jo Bumbulītes meita uzstāja, ka tur viņa jūtoties dauoz neatkarīgāka.
Mijas šķīvītis, protams, bija ļoti mazītiņš un stāvēja galda vidu puķu vāzes paēnā.
Patlaban pa dārza celiņu šurpu traucās trollīša Mumina māmiņa.
— Mīļā, esi mierīga,— trollīša Mumina tētis sacīja.— Mēs jau iekodām pieliekamajā.
Māmiņa aizelsusies ienāca verandā un ņēmās skatīties uz brokastu galdu. Galdauts bija stipri sodrējains.
— Ak vai, ak vai,— viņa novilka.— Cik te karsts! Un sodrējains. Vulkāna izvirdums ir tik bīstams.
— Bijis tas maķenīt tuvāk, varētu dabūt vismaz vēstuļu presi no īstas lavas*,— tētis ilgu pilnā balsī teica.
Bija patiešām silts.
Trollītis palika guļam dīķīša malā un skatījās debesīs, kas bija gluži baltas un izskatījās kā sudraba plate. Viņš dzirdēja lejā pie jūras sakliedzamies putnus.
«Gaisā jaušams pērkons,» trollītis Mumins miegains nodomāja un piecēlās no sūnām. Un, kā allaž uz laika maiņu — metoties krēslai vai mainoties gaismām —, viņš sāka ilgoties pēc Susuriņa.
Susuriņš bija trollīša vislabākais draugs. Zināms, viņam ārkārtīgi patika arī Snorkes jaunkundze, taču draudzība ar meiteni ir pavisam kas cits.
Susuriņš bija mierīgs un bezgala daudz zināja, bet bez vajadzības par to nerunāja. Tikai retu reizi viņš pastāstīja par saviem ceļojumiem, un tad tu varēji justies lepns — it kā Susuriņš tev būtu atļāvis kļūt par biedru slepenā savienībā. Kad uzkrita pirmais sniegs, trollītis Mumins kopā ar citiem vienmēr gāja ziemas guļā. Bet Susuriņš aizklejoja uz dienvidiem un Muminu ielejā atgriezās tikai nākamajā pavasarī.
Šopavasar viņš nebija atgriezies.
Trollītis Mumins bija sācis viņu gaidīt, tikko kā izlīda no ziemas guļas, lai gan pārejiem viņš nekā nesacīja. Kad pāri ielejai aizlaidās putnu kāsis un bija nokusis no ziemeļiem sanestais sniegs, trollītis kļuva nepacietīgs. Tik ilgi Susuriņš vēl nekad nebija aizkavejies. Atnāca vasara, un Susuriņa telts vieta pie upes aizauga un pārklājās ar zaļu zāli — it kā nekad neviens te nebūtu dzīvojis.
Trollītis Mumins joprojām gaidīja Susuriņu — ne vairs tik dedzīgi, bet pārmetoši un mazliet noguris.
Pie pusdienu galda Snorkes jaunkundze reiz bija ieminējusies par
to.
— Cik Susuriņš šogad ilgi kavējas,— viņa sacīja.
— Kas zina, varbūt viņš neatnāks nemaz,— Bumbulītes meita noteica.
Morra būs viņu apēdusi!— mazā Mija iesaucās.— Vai arī viņš iekritis kādā caurumā un būs saspiests plakans!
— Klusu, klusu,—trollīša Mumina māmiņa steigšus sacīja.—Su suriņš vienmēr tiek ar visu galā.
«Un ja nu tomēr,» domāja trollītis Mumins, lēnām klaiņodams gar upi. «Uz pasaules ir morras un policija. Un aizas, kurās var iegāzties. Var nosalt un uzlidot gaisā, un iekrist ezerā, un aizrīties ar kaulu, un var atgadīties milzums citu nelaimju. Plašā pasaule ir tik bīstama. Tur neviens nepazīst tevi un nezina, kas tev patīk un no kā tu bīsties. Un tur nu Susuriņš soļo ar savu veco, zaļo cepuri galvā … Un tur ir parka sargs — viņa lielais ienaidnieks. Bīstams, bīstams ienaidnieks …»
Uz tilta trollītis Mumins apstājās un drūms lūkojās ūdenī. Te viņa plecam viegli pieskārās kāda ķepa. Trollītis Mumins satrūkās un apsviedās riņķī.
— A, tā esi tikai tu!— viņš teica.
— Man ir tik skumji,— Snorkes jaunkundze sacīja un lūdzoši skatījās uz trollīti no savu cirtu apakšas.
Ap ausīm viņai bija vijolīšu vainags, un visu rītu viņa bija garlaikojusies.
Trollītis Mumins noburkšķēja kaut ko draudzīgu un izklaidīgu.
— Vai tu spelēsies?— Snorkes jaunkundze jautāja.— Spēlēsimies, ka es esmu brīnišķīgi skaista un tu mani nolaupi!
*
— Es īsti nezinu, vai man ir tāds garastāvoklis,— trollītis Mumins sacīja.
Snorkes jaunkundze skumīgi pieglauda ausis, un trollītis, aši paberzējis savu purniņu pie viņas purniņa, teica:
— Mums nevajag spēlēties, ka tu esi brīnišķīgi skaista, jo tu jau tāda esi. Varbūt es tevi nolaupīšu nevis šodien, bet rit.
Jūnija diena sliecās uz vakarpusi, un sāka krēslot.
Taču joprojām bija tikpat silts kā dienā.
Sausais, karstais gaiss bija pilns kvēpu, un visa Muminu ģimene pagura, kļuva klusa un nerunīga. Beidzot māmiņa izdomāja, ka visi gulēs dārzā. Viņa uzklāja guļvietas šur un tur — ērtās vietas, un pie katras nolika lampiņu, lai gulētāji nejustos tik vientulīgi.
Trollītis Mumins un Snorkes jaunkundze saritinajās zem jasmīnu krūma. Tomēr aizmigt viņi nevarēja.
Sī nebija vis nckada parasta nakts, šī nakts bija nejauki klusa.
— Ir tik karsts,— Snorkes jaunkundze gaudās.— Man jāgrozās no vieniem sāniem uz otriem, un palags ir saņurcījies, un drīz es sākšu domāt par bēdīgām lietām!
— Man ir tāda pati sajūta,— trollītis Mumins sacīja.
Viņš piecēlās un ielūkojās dārzā. Likās, ka pārējie guļ, un blakus viņu gultām mierīgi dega lampas.
Piepeši jasmīnu krūmi spēcīgi nodrebēja.
— Vai redzēji?—Snorkes jaunkundze vaicāja.
— Tagad tie atkal stāv mierīgi,— trollītis Mumins sacīja.
Tai brīdī zālē apgāzās lampa.
Puķes notrīsēja, un zemē lēnām pavērās plaisa. Tā gāja uz priekšu, tālāk un tālāk un beidzot pazuda zem matrača. Pēc tam plaisa kļuva platāka. Tajā sāka birt augsne un smiltis, un te uzreiz zemes dziļumos ieslīdēja trollīša Mumina zobu suka.
— Tā bija pavisam jauna!— trollītis iesaucās.— Vai tu to redzi?
Viņš piebāza purniņu pie plaisas un lurēja lejā.
Un tai brīdī ar nelielu būkšķi zeme aizvērās.
— Suka bija pavisam jauna,— trollītis Mumins apbēdināts atkārtoja.— Zila.
— Bet iedomājies, ja nu būtu iesprudusi tava aste!— Snorkes jaunkundze mierināja.— Tad tev būtu jāsēž te visu mūžu!
Trollītis Mumins žigli piecēlās kājās.
— Nāc!— viņš sacīja.— Gulēsim verandā!
Pie mājas stāvēja tētuks un ošņāja gaisu.
Dārzā kaut kas nemierīgi čabēja, gaisā uzspurdza putnu bars, pa zāli aizdipēja mazas kājas.
Mazā Mija izbāza galvu no saulespuķes, kas auga pie kāpnēm, un jautri iesaucās:
— Nu tik būs blīkšķis!
Pēkšņi viņiem zem kājām kaut kas viegli ieducinājās. Viņi dzirdēja virtuvē krītam katlus.
— Vai jau jāēd? — Mumina māmiņa pusmiegā sauca.— Kas noticis?
— Nekas, mīļā,— tētis atbildēja.— Vienīgi vulkāns darbojas (ja padomā vien, cik vēstuļu preses var pagatavot no lavas . . .).
Nu bija pamodusies ari Bumbulītes meita. Visi stavēja, atbalstījušies pret verandas margām, un skatījās.
— Kur tas vulkāns atrodas?— trollītis Mumins taujāja.
— Uz saliņas,— tētis atbildēja.— Uz kādas melnas saliņas, kur nekas neaug.
— Vai tev nešķiet, ka tas ir maķenīt, maķenīt bīstams?— trollītis Mumins čukstēja un ielika savu ķepiņu tētuka ķepā.
— Ai, jā,— tētis laipni atbildēja.— Maķenīt bīstams jau ir gan!
Trollītis Mumins sajūsmināts pamāja ar galvu.
Tieši tobrīd viņi izdzirda lielu dārdoņu.
Ta nāca tālu no juras, sākumā ta kā murdēdama, pēc tam pārvērzdamās arvien stiprākā un stiprākā dunoņā.
Gaišajā naktī viņi redzeja virs koku galotnēm paceļamies kaut ko milzīgi lielu, kaut ko tādu, kas auga augumā un kam augšā bija balti bārkstaina mala.
— Es domāju, ka tagad labāk iesim salonā,— trollīša Mumina māmiņa sacīja.
Viņi tikko bija paguvuši pārcelt astes pāri slieksnim, kad Muminu ielejā šņākdams iebrāzās upes vilnis un nogremdēja visu pilnīgā tumsā. Māja maķenīt sašūpojās, bet palika savā vietā, jo bija ļoti laba māja. Salonā palēnām sāka peldēt mēbeles. Ģimene tūlīt devās uz augš stāvu, lai nogaidītu, kamēr negaiss pāries.
— Šitādu laiku es neesmu pieredzējis kopš jaunības dienām,— trollīša Mumina tētis mundri sacīja un aizdedzināja sveci.
Nakts bija nemierpilna, ārpusē brakšķēja un čīkstēja, un pret logu rūtīm sitās smagi viļņi.
Trollīša Mumina māmiņa izklaidīgi apsēdās šūpuļkrēslā un sāka šūpoties uz priekšu un atpakaļ.
— Vai ši ir zemes bojāeja?— mazā Mija ziņkārīgi ieprasījās.
— Vismaz,— Bumbulītes meita atteica,— pacenties būt paklausīga, ja vien pagusi, jo nu mēs visi drīz nokļūsim debesīs.
— Debesīs?— mazā Mija pārjautāja.— Vai mums jātiek iekšā debesis?
— Un kā no turienes var tikt ārā?
Pret māju atsitās kaut kas smags, un noplivoja sveces liesma.
— Māmulīt,— trollītis Mumins čukstēja.
— Jā, mīlulīt,— mamiņa atteica.
— Es aizmirsu tāss kuģīti pie lielā dīķa.
— Gan jau rit atradīsi,—Mumina māmiņa sacīja. Pārstājusi šūpoties, viņa pēkšņi iesaucās:
— Ka es to varēju!
— Ko tad?— Snorkes jaunkundze ieprasījās un salēcās.
— Jollu,— trollīša māmiņa teica.— Es aizmirsu iztaisīt jollu. Man jau likās, ka būšu aizmirsusi kaut ko svarīgu.
— Nu jau ūdens ir augšā līdz aizšaujamam,— Mumina tētis pavēstīja. Ik pa brīdim viņš skrēja lejā uz salonu un mērija ūdenslī meni. Skatīdamies uz salona kāpnēm, viņi domāja par visu, kas nedrīkstēja samirkt.
Vai kads ir ienesis šūpuļtīklu? - trolliša Mumina tētis piepeši ievaicājās.
Neviens nebija to atcerejies.
— Labi vien ir,—tētis sacīja.—Tas bija šausmīgā krāsā. Odens, kas šalca gar sienām, darīja viņus miegainus, un cits pēc
cita viņi saritinājās uz grīdas un iemiga. Bet, pirms tētis nodzēsa gaismu, viņš uzgrieza modinātāju uz septiņiem.
Viņam taču tik briesmīgi gribējās uzzināt, kas būs noticis ārpusē.