Beidzot sāka aust gaisma.
Tā iedegās kā šaura svītra, kas ilgi taustījās pie apvāršņa, pirms uzdrošinājās pacelties augstak.
Bija jauks un mierīgs laiks.
Taču viļņi savas sakultās vērpetes šļāca gar jaunajiem krastiem, kas vel nekad nebija redzējuši jūru. Vulkāna izvirdums, kas to visu bija radījis, patlaban bija nomierinājies. Noguris tas nopūtas, šad un tad pret debesīm izpūzdams kādu pelnu plēksniti.
Pulksten septiņos zvanīja modinātājpulkstenis.
Muminu ģimene tūdaļ pamodas un brāzās pie loga, lai palūkotos arā. Mazo Miju viņi uzcēla uz palodzes, un Bumbulītes meita turēja māsu aiz kleitas, lai tā neizkristu pa logu. Visa pasaule bija pārmainījusies.
Nebija ne jasmīnu, ne ceriņu; nebija ne tilta, nedz pašas upes.
No mutuļojošā ūdens rēgojās tikai stūrītis malkas šķūnīša jumta. Drebinādamās aiz aukstuma un stingri iekrampējušies jumta korē, tur tupēja kāda neliela kompānija — iespējams, meža iemītnieki.
Visi koki slejās ārā no ūdens, un kalnu ķedes ap Muminielcju izveidoja sapluinītu saliņu mudžekli.
— Man labāk patika tā, kā bija pa vecam,—trollīša Mumina māmiņa sacīja.
Acis piemiegusi, viņa skatījās uz sauli, kas sarkana un milzīga kā atvasaras mēness ripoja ārā no visa ši posta.
— Un nav ari brokastu kafijas,— tētis teica.
Trollīša Mumina māmiņa lūkojas uz salona kāpnēm, kas veda lejā nemierīgajā ūdenī. Viņa domāja par savu virtuvi. Viņa aizdomājās līdz skapītim virs plīts, kur stāvēja kafijas kārba, un pratoja, vai ir atcerējusies uzskruvet kārbai vāciņu. Māmiņa nopūtās.
— Vai lai ienirstu pēc kārbas?— jautaja trollītis Mumins, kas bija domājis to pašu, ko mainiņa.
— Mīļais bērns, tu taču nevarēsi tik ilgi aizturēt elpu, māmiņa noraizējusies sacīja.
Trollīša Mumina tētis paskatījās uz viņiem.
— Es bieži esmu domājis, ka reiz vajadzētu aplūkot savas istabas nevis no grīdas, bet no griestiem, viņš ieteicās.
— Vai tu doma. . .— trollītis Mumins sajūsmināts iesaucās.
Tētis pamaja ar galvu. Viņš nozuda savā istaba un iznesa urbi un
zāģīti.
Visi stāvēja apkārt un ar interesi skatījās, kā viņš strādā.
Trollīša Mumina tētim gan likās šausmīgi zāģēt grīdu savā mājā. tomēr vienlaikus šis darbs viesa viņā ari dziļu apmierinājumu.
Pēc neilga laiciņa trollīša Mumina mamiņa varēja pirmo reizi aplūkot savu virtuvi no augšas. Kā apburta viņa skatījās lejā, blāvi apgaismotajā, gaiši zaļajā akvārijā. Paša apakšā viņa samanīja plīti.
virtuves galdu un atkritumu spaini. Bet ēdamgalds ar visiem krēsliem peldēja pie pašiem griestiem.
Cik šausmīgi jautri!— Mumina māmiņa ieteicās un sāka smie
ties.
Viņa smejas tik nevaldāmi — likās taču smieklīgi redzēt savu virtuvi šādā izskatā —, ka māmiņu vajadzēja nosēdināt šūpujkrēslā.
Cik labi, ka es iznesu atkritumu spaini!— viņa, slaucīdama acis, sacīja.— Un aizmirsu ienest malku!
— Māmiņ, tagad es niršu,— trollītis Mumins sacīja.
— Mīlā, mīļā, neļauj viņam to darīt!— Snorkes jaunkundze uztraukusies lūdza.
— Kāpēc gan ne?— māmiņa vaicāja.— Ja jau viņam pašam tas liekas aizraujoši.
Trollītis Mumins brīdi stāvēja kluss, elpodams cik vien iespējams mierīgi. Tad viņš ienira virtuvē.
Aizpeldējis līdz pieliekamajam, viņš attaisīja durvis. Tur ūdens, kur vietumis rēgojās dažas brukleņu ievārījuma piciņas, bija kļuvis balts no piena. Viņam garām aizpeldēja daži maizes klaipi, tiem nopakaļ — čemurs makaronu. Trollītis Mumins sakampa sviesta trauku, notvēra garāmslīdošo baltmaizes klaipu un apmeta līkumu līdz skapītim pēc māmiņas kafijas kārbas. Tad, izniris līdz griestiem, viņš spēcīgi ievilka elpu.
— Vai jūs redzat, es biju uzskruvejusi vāciņu!— trollīša māmiņa priecīgi sacīja.— Kāds patīkams izbraukums! Vai tu nevarētu sadabūt arī kafijas kannu un tasītes?
Vēl nekad viņi nebija ēduši tik brīnišķīgas brokastis.
Viņi izvēlējās krēslu, kas nevienam nekad nebija paticis, un tā dabūja malku kafijas vārīšanai. Cukurs diemžēl bija izkusis, toties trollītis Mumins atrada sīrupa burku. Viņa tētis ēda marmelādi tieši no burkas, un mazā Mija ar urbi izurbās cauri visam maizes klaipam, bet par to neviens nelikās zinis.
Laiku pa laikam trollītis Mumins atkal ienira virtuvē, lai vēl kaut ko paglābtu, un tad ūdens piešļakstināja visu piedūmoto istabu.
— Šodien es traukus nemazgāšu,— trollīša Mumina māmiņa iepriecināta sacīja.— Kas zina, varbūt man nekad vairs nevajadzēs to darīt? Bet, mani mīļie, varbūt mēs varētu izvilkt no salona mēbeļu komplektu, iekams tas nav izmircis?
Arā saule sildīja siltāk, un jūras viļņi bija nomierinājušies. Kompānija uz malkas šķūnīša jumta pamazām atdzīvojās un sāka skaisties par nekārtībām dabā.
— Manas māmiņas dzīves laikā nekad kaut kas tāds neatgadījās! To gluži vienkārši nemaz nepieļautu!— kāda peles kundze, spēcīgi sukādama savu asti, sacīja.— Bet pašlaik, protams, laiki ir mainījušies un jaunatne izlaidusies.
Mazs, nopietns zvēriņš sparīgi pievirzījās tuvāk pārējiem un teica:
— Es nedomāju, ka to lielo vilni ir radījusi jaunatne. Mēs noteikti esam šai ielejā pārāk mazi un spējam sacelt viļņus ja nu vienīgi spainī, podā vai mutes bļodā. Varbūt arī ūdens glāzē.
— Vai tu zobojies par mani?— pele, saraukdama uzacis, jautāja.
— Nē, nemaz,— mazais, nopietnais zvēriņš sacīja.— Taču es visu nakti esmu prātojis un prātojis. Kā varēja rasties tik liels vilnis, nemaz nepūšot vējam? Redzat, tas mani interesē, un es domāju, ka vai nu…
— Un kā tevi sauc, ja drīkst vaicāt?— peles kundze viņu pārtrauca.
— Bailulis,— mazais zvēriņš atbildēja, nemaz nesadusmojies.— Ja vien mēs spētu saprast, kā viss noticis, tad lielais vilnis mums liktos pilnīgi dabiska paradiba.
— Dabiskai— iepikstejās maza, resna Misa.— Bailulis it nekā nesaprot. Viss, pilnīgi viss manā dzīvē ir sagājis grīstē. Aizvakar kāds bija ielicis čiekuru manā zābakā, lai paķircinātu mani par manam lielajām kājām, un vakar kads murmulis, iedams gar manu logu, ļoti daudznozīmīgi smējās. Šodien atkal šis gadījums!
— Vai lielais vilnis būtu sacēlies vienīgi, lai kaitinatu Misu?— juz dams cienību, vaicāja kāds ķipars.
To es nekad neesmu teikusi,— Misa, rīdama asaras, atteica. — Kurš gan iedomāsies par mani un darīs kaut ko manis dēļ? Vismazāk jau nu tāds liels vilnis!
— Varbūt tas čiekurs ir nokritis no priedes?— Bailulis izpalīdzīgi minēja.— Ja jau tas bija priežu čiekurs. Citādi tas varēja būt egļu čiekurs. Vai tavs zābaks ir tik liels, lai tur varētu iekrist egļu čiekurs?
— Es zinu, ka man ir lielas kajas,— Misa sarūgtināta murmināja.
— Es tikai skaidroju,— Bailulis teica.
— Te ir runa par jutām,— Misa sacīja. — Un tās nevar izskaidrot.
— Ne, nē,— Bailulis nomākts sacīja.
Tagad peles kundze bija safrizējusi savu asti un viņas interese pievērsās Muminu mājai.
— Viņi glābj savas mēbeles,— izstiepusi kaklu, peles kundze sacīja.—(Redzu, ka dīvāna pārklājs ir saplīsis.) Un viņi ir ēduši brokastis! Dievs sargi, kā dažs labs noņemas ar sevi un ap sevi! Snorkes jaunkundze sež un ķemmejas. (Kamēr mēs slīkstam.) Ja, dievs sargi. Nu viņi liks dīvānu ārā uz jumta, lai žūst! Patlaban viņi uzvelk karogu!! Zvēru pie savas mūžīgās astes: ir jau uz pasaules tādi, kas iedomājas, ka viņi kaut kas ir!
Trollīša Mumina māmiņa noliecās pār balkona margām un uzsauca labrītu.
— Labrīt!— Bailulis dedzīgi atsaucās.— Vai drīkstam iet pie jums ciemos? Vai arī vēl ir par agru? Varbūt labāk iet pēcpusdienā?
— Nāciet tūlit,— Mumina māmiņa sacīja. — Man patīk rīta apciemojumi.
Bailulis pagaidīja brītiņu, līdz tuvāk piepeldēs kads pietiekami liels koks ar saknēm gaisā. Ar asti to satvēris, viņš jautāja:
— Vai nāksiet man līdzi ciemos?
— Paldies, nē,— peles kundze sacīja.— Tas nav priekš mums! Sitā pārtikusi saimniecība!
MG
— Es neesmu lūgta,— Misa īgni noteica.
Viņa noskatījās, kā Bailulis atiras no šķūnīša un koks aizslīd. Pēkšņā pamestības sajūtā Misa taisīja izmisīgu lēcienu un cieši ieķērās zaros. Ne vārda neteikdams, Bailulis palīdzēja viņai uzrāpties uz koka.
Lēnām aizkuģojuši līdz verandas jumtam, viņi iekāpa pa logu istabā.
— Esiet sveicināti!— trollīša Mumina tētis sacīja.— Atļausiet iepazīstināt: mana kundze, mans dēls, Snorkes jaunkundze, Bumbulī tes meita, mazā Mija.
— Misa,—teica Misa.
— Bailulis,— sacīja Bailulis.
— Jūs gan izturaties dumji!—teica mazā Mija.
— Ta ir priekšā stādīšanās,— Bumbulites meita skaidroja. — Tagad tev patiešām jāuzvedas ļoti klusu, jo šī ir īsta viesošanās.
— Šodien mums nav diez ko uzkopta istaba,— trollīša Mumina māmiņa atvainojās.— Un salons diemžēl atrodas zem ūdens.
— Ak, tas nekas,— Misa sacīja,— No šejienes ir tik skaists skats. Laiks jau arī ir bijis tik mierīgs un brīnišķīgs.
— Vai tu tā domā?— Bailulis izbrīnījies jautāja.
Misa stipri nosarka.
— Es negribēju melot,— viņa teica.— Bet man likās, ka tā izklausās smalkāk.
Iestājās klusuma bridis.
— Seit ir pašauri,— trollīša Mumina māmiņa kautrīgi sacīja.— Tomēr pārmaiņas dažkārt ir patīkamas. Ir ta, it kā es redzētu mūsu mēbeles pavisam citādas. . . jo īpaši, kad tās tagad stāv ar kājām gaisā! Un ūdens ir kļuvis tik silts. Redziet, mūsu ģimenei ārkārtīgi patīk peldēt.
— Vai patiešām?— Misa pieklājīgi pavaicāja.
Atkal iestājās klusums.
Piepeši atskanēja viegla urdzēšana.
— Mija!— Bumbulītes meita stingri uzsauca.
— Tā neesmu es,— mazā Mija teica.— Tā ir tikai jūra, kas plūst iekšā pa logu.
Viņai bija pilnīga taisnība. Atkal bija sācis celties ūdens. Uz palodzes uzšļakstījās mazs vilnītis. Tad vēl viens.
Pēc tam paklāju apšļāca vesels ūdenskritums.
Bumbulītes meitu žigli iebāza savu mazo māsu kabatā, sacīdama:
— Kāda ārkārtīga laime, ka šai ģimenei patīk peldēt!