Trollīša Mumina māmiņa sēdēja uz jumta, ielikusi klēpi rokdarbu kārbiņu, kafijas kannu un ģimenes albumu. Laiku pa laikam viņa pavirzījās nost no jūras, kuras līmenis cēlās, jo viņai nepatika, ka aste mērcas ūdenī. Jo sevišķi pašlaik, kad viņiem bija ciemiņi.
— Mēs tomēr nevarēsim izglābt visas mēbeles,— trollīša Mumina tētis sacīja.
— Mīļais,— māmiņa ieteicās. — Ko lai iesāk ar galdu bez krēsliem un — ar krēsliem bez galda? Un kas par prieku ir no gultām, ja nav drēbju skapja?
— Tev taisnība,— tētis piekrita.
— Un ļoti labs ir skapis ar spoguli,—trollīša Mumina māmuļa maigi piebilda.— Tu pats zini, cik patīkami no rītiem ir ielūkoties spogulī. Starp citu,— viņa pec brīža turpināja,— ir tik jauki pēcpusdienā atgulties uz dīvāna un padomāt.
— Nē, dīvānu gan nevar,— tētis noteikti sacīja.
— Kā vēlies, mīlulīt,— māmiņa atbildēja.
Viņiem garam aizpeldēja izrauti koki un krūmi. Ķerras un maizes abras, ratiņi, zivju igvātis, steķi un žogi peldēja tukša vai ari nesa pludos cietušos. Taču viss bija pārlieku mazs, lai tur novietotu salona mēbeles.
Pēkšņi, atbīdījis cepuri pakausī, trollīša Mumina tētis pievērsa asu skatienu šaurumam ielejā. No juras lielā ātrumā tuvojās kaut kas savāds. Tētim acīs spīdēja saule, un viņš nevarēja saredzēt, vai tas ir kaut kas bīstams vai nav, taču liels tas bija, pietiekami liels, lai novietotu desmit salonu mēbeļu komplektus un uzņemtu vēl lielāku ģimeni par viņējo.
No sākuma izskatījās, ka tā ir milzīga kārba, kas tūlīt nogrims. Pēc tam tā sāka līdzināties gliemežvākam, kas sagriezies uz sāniem.
Trollīša Mumina tētis, pavērsies pret savu ģimeni, sacīja:
— Man šķiet, ka mēs izglābsimies.
— Protams, ka izglābsimies,— Mumina māmiņa atbildēja.— Es te sēžu un gaidu musu jauno māju. Vienīgi blēžiem parasti iziet plāni.
— Nesaki vis,— Bailulis iesaucās.— Es pazīstu blēžus, kas vienmēr izvairās no briesmām.
— Tad gan tiem, nabadziņiem, ir garlaicīga dzīve,— trollīša Mumina māmiņa brīnījās.
Savādais priekšmets bija pieslīdējis tuvāk. Tā būs bijusi kaut kāda māja. Augšā uz gliemezim līdzīgā jumta rēgojās divas sejas no zelta: viena raudāja, otra smējās. Zem šīm sejām varēja ielūkoties
tumšā pusapjveida telpā, kuru klāja zirnekļu tikli. Lielais vilnis acīmredzot bija aizskalojis veselu sienu. Abās puses pavērtajai ailei karājās sarkani samta aizkari, kas skumīgi vilkās pa ūdeni.
Trollīša Mumina tētis pārsteigts centās ēnās kaut ko saskatīt.
— Vai kads ir mājās?— viņš piesardzīgi iejautājās.
Neviens neatbildēja. Viņi dzirdēja klaudzam vaļējas durvis jūras viļņos, un pa tukšo grīdu uz priekšu un atpakaļ veļās putekļu kamoli.
— Es ceru, ka viņiem ir izdevies paglābties no negaisa,— Mumina māmuļa noraizējusies sacīja.— Nabaga ģimene. Diezin kāda tā bija. Patiesībā ir šausmīgi tā ievākties svešā mājā. . .
— Mīlulīt,— tētis sacīja.— Ūdens ceļas.
— Jā, jā,— māmiņa piekrita.— Tad vācamies vien iekšā.
Viņa iekapa savās jaunajās mājas un skatījās visapkārt.
Agrākie iemītnieki ir bijuši mazliet pavirši, to māmiņa redzēja.
«Bet kurš gan tāds nav? Un krājuši visvisādas vecas mantas. Patiesi žel nokritušās sienas, bet tagad vasarā jau tai, saprotams, nav nozīmes. .
— Kur mēs novietosim salona galdu?— trollītis Mumins vaicāja.
— Te, vidū,— māmiņa norādīja. Viņa jutās daudz mierīgāka, kad apkārt bija skaistās salona mēbeles ar tumši sarkanu plīšu un bārkstīm. Savādā istaba uzreiz kļuva mājīga, un trollīša Mumina māmiņa priecīga apsēdās šupuļkrēslā un sāka prātot par aizkariem un debeszilām tapetēm.
— Tagad no mūsu majas ir palicis pāri vienīgi karoga masts,— tētis drūmi pavēstīja.
Trollīša māmiņa papliķeja viņam pa ķepu.
— Tā bija jauka maja,— viņa teica.— Daudz labāka par šo. Bet gan tu redzēsi, ka pēc neilga laiciņa viss būs kā parasti.
(Mīļo lasītaj, māmiņai it nemaz nebija taisnība. Nekas nebūs kā parasti, jo ši nebija vis parasta māja, kur viņi bija nokļuvuši; pirms viņiem te bija dzīvojusi gaužām neparasta ģimene. Vairāk nekā es neteikšu.)
— Vai lai izglābju arī karogu?— Bailulis jautāja.
— Nē, tas lai paliek,— Mumina tētis sacīja.— Savā ziņā tas plīvo lepni.
Lēnām viņi slīdēja pa ieleju uz priekšu. Bet šauruma starp Vientuļajiem kalniem viņi virs ūdens vēl redzēja balto karogu, kas māja viņiem kā priecīgs punktiņš.
Savās jaunajās mājās trollīša Mumina māmiņa bija uzklājusi vakara tējas galdu.
Lielajā, svešajā istabā tējas galds likās vientuļš. Kā sardzē tam apkārt stāvēja krēsli, skapis ar spoguli un drēbju skapis, bet aiz mēbelēm tumsā, klusumā un putekļos nozuda istaba. Un griesti, kur vajadzēja karāties drošajai salona lustrai ar sarkano pušķu bārkstīm,— šie griesti bija visdīvainākie. Tos ieskāva noslēpumainas ēnas, augšā kaut kas kustējās un plīvoja, kaut kas nenoteikts un liels šūpojās uz priekšu un atpakaļ līdz ar visu māju.
«Visapkārt ir tik daudz nesaprotama,» trollīša Mumina māmiņa klusībā nodomāja. «Bet kāpēc gan it visam jābūt ta, ka pierasts?»
Izskaitījusi tasītes uz galda, māmiņa pamanīja, ka viņi ir aizmirsuši paņemt marmelādi.
— Cik žēl,— inamiņa teica.— Rs zinu, ka trollītim Muminam garšo tēja ar marmelādi. Kā es varēju to aizmirst!
— Varbūt agrākie iemītnieki arī ir aizmirsuši paņemt līdzi marme- ladi?— Bailulis, vēlēdamies palīdzēt, ieteicās.— Varbūt to bija grūti iesaiņot. Vai ari burkā bija pārāk maz marmelades un nebija vērts to glābt?
— Ja vien varēs atrast viņu marmeladi,— trollīša Mumina mā miņa nedroši sacīja.
— Es pamēģināšu,— Bailulis piedāvājās. Kaut kur jau te jābūt pieliekamajam.
Viņš devās iekšā tumsā.
Telpas vidū stāvēja vientuļas durvis. Kārtības labad Bailulis iegāja pa tām un pārsteigts atklāja, ka durvis ir no papīra un tām aizmugure uzkrāsots kamīns. Tad viņš uzkāpa pa kāpnēm, kas izbeidzās gaisā.
«Kāds grib mani izjokot,» Bailulis domāja. «Bet man tas nemaz neliekas asprātīgi. Durvīm ir jāved uz kaut kurieni un kāpnēm arī.
Kas gan notiks, ja Misa pēkšņi uzvcdīsies ka Bumbulite vai Bailulis uzvedisies kā Murmulis?>
Visur šeit bija grabažas. Savādas ietaises no papes, auduma un koka, droši vien lietas, kas iepriekšējai ģimenei apnikušas, un tāpēc tai nav ienācis prātā uznest tās uz bēniņiem vai ari pabeigt.
— Ko tu meklē?— Bumbulītes meita ieprasījās, iznirusi no skapja, kuram nebija ne plauktu, ne mugurpuses.
— Marmelādi,— Bailulis atbildēja.
— Te ir viss kas,— Bumbulītes meita teica,— un kāpēc lai nebulu ari marmelāde? Te būs dzīvojusi varen jautra ģimene.
— Vienu mēs redzējām,— mazā Mija svarīgi stāstīja.— Kādu, kas negribeja rādīties!
— Kur tad?— Bailulis vaicāja.
Bumbulītes meita norādīja uz tumšu stūri, kas līdz pašiem griestiem bija piekrauts ar grabažām. Pret sienu pieslietā palma melanholiski čabināja savas papira lapas.
— Blēdis!— mazā Mija čukstēja.— Tas to vien gaida, lai varētu mūs visus nogalināt!
— Esi nu mierīga,— Bailulis aizlauztā balsī atteica.
Piegājis pie atvērtajām durtiņām, viņš uzmanīgi paošņāja.
Un ielūkojās šaura gaiteni, kas noslēpumaini aizlocījās un izzuda tumsā.
— Gan jau te kaut kur būs pieliekamais,— Bailulis teica.
Iegājuši gaitenī, viņi atklāja, ka tajā ir vairākas durtiņas.
Bumbulītes meita pastiepa galvu un ar grūtībām sabokstereja
uzrakstu uz durvīm.
Rek-vi-zīts,— viņa lasīja. Rekvizīts. īsts blēžu vārds!
Saņēmis drosmi, Bailulis pieklauveja. Viņi gaidīja, taču Rekvizīta nebija mājās.
Tad Bumbulītes meita atgrūda durvis vaļā.
Nekad vel viņi nebija redzējuši vienuviet tik daudz mantu.
Plaukti tur bija no griestiem līdz pašai grīdai, un tajos stāvēja viss, kas vien plauk tos var būt, raiba un kolosālā juceklī. Mii zīgi augļu trauki kopā ar rotaļlietām, lampām un porcelāna traukiem; dzelzs kalumi atradās starp puķēm, darbarīkiem, izbāz tiem putniem, grāmatām, telefonu aparā tiem, vēdekļiem, spaiņiem, globusiem, bisēm, cepuru kastēm, pulksteņiem, vēstuļu sva riem un .. .
No savas māsas pleca mazā Mija uzlēca uz kāda plaukta. Ieskatījusies spoguli, viņa iekliedzās:
— Paskatieties! Es esmu kļuvusi vēl mazāka! Es nemaz nevaru sevi saredzet!
— Tas nav īsts spogulis,— Bumbulītes meita paskaidroja.— Protams, ka tevi var saskatīt.
Bailulis meklēja marmelādi.
— Varbūt ievārījums derēs,— viņš sacīja, bakstīdams kādu burku.
— Tas ir krāsots ģipsis,—Bumbulītes meita teica. Paņēmusi ābolu, viņa iekoda tajā.
— No koka,— viņa sacīja.
Mazā Mija smējās.
Taču Bailulis bija noraizējies. Itin viss ap viņu attēloja kaut ko neīstu, viss mānīja viņu ar skaistām krāsām, un, kad viņš pastiepa ķepu, priekšmets bija tikai no papīra, koka vai ģipša. Zelta kroņiem nebija patīkamā smaguma, puķes bija no papīra, vijolēm nebija stigu, atvilktnēm nebija dibena, un grāmatas nevareja atvērt.
Bailuļa godīgā sirds bija aizvainota, un viņš prātoja par šo mantu nozīmi, bet skaidrībā netika. «Ja vien es būtu mazliet, mazliet gudrāks,> viņš domāja. <Vai arī dažas nedēļas vecāks.>
— Sitas man patīk,— Bumbulītes meita teica.— Ir tā, it kā patiesība nekam nebūtu nozīmes.
— Vai tad tomēr ir?—mazā Mija jautāja.
— Nē,— viņas māsa priecīgi atbildēja.— Nejautā tik muļķīgi.
Tai bridi kāds iespurdzās. Skaļi un nicīgi.
Izbijušies viņi saskatījās.
— Es iešu prom,— Bailulis murmināja.— Visas šīs mantas dara mani grūtsirdīgu.
Te salonā atskanēja mežonīgs rībiens — un no plauktiem novēlās smalks putek|u mākonis. Sakampis zobenu, Bailulis izdrāzās gaitenī. Viņi dzirdēja kliedzam Misu.
Salons bija pilnīgi tumšs. Kaut kas liels un mīksts atsitās pret Bailuļa seju. Aizmiedzis acis, viņš trieca koka zobenu cauri neredzamajam ienaidniekam. Atskanēja stirkšķis, it ka ienaidnieks būtu no auduma, un, kad Bailulis iedrošinājās atvērt acis, pa caurumu viņš ieraudzīja dienas gaismu.
— Ko tu esi izdarījis?— Bumbulītes meita jautāja.
— Nogalināju Rekvizītu,— Bailulis trīcēdams atbildēja.
Bumbulītes meita iesmējās un pa caurumu iekāpa salonā.
Un ko jūs esat pastrādājuši?— viņa jautāja.
— Māmiņa pavilka auklu!— trollītis Mumins iesaucās.
Un tad no griestiem nogāzās kaut kas šausmīgi, šausmīgi liels!— Misa kliedza.
— Un salona vidu pēkšņi parādījās ainava,— Snorkcs jaunkundze skaidroja.— Sākumā mēs domājām, ka tā ir īsta. Iekams pa zālienu nebiji ienākusi tu.
Pagriezusies atpakaļ, Bumbulītes meita skatījās.
Viņa ieraudzīja spilgti zaļus bērzus spoguļojamies spilgti zilā ezerā.
No zāles arā spraucās Bailuļa atvieglotā seja.
— Vai, vai, vai,— trollīša Mumina inamiņa vaimanāja.— Es domāju, ka tā ir aizkara aukla. Un tad viss sagāzās uz galvas. Iedomājieties — ja nu kāds būtu saspiests? Vai tu atradi marmelādi?
— Neatradu,— Bailulis atbildēja.
— Tēju mēs tomēr dzersim,— trollīša Mumina māmiņa sacīja.— Un pa to laiku aplūkosim šo veco gleznu. Tā ir brīnišķīgi skaista. Ja vien tā tik stipri nekustētos.
Viņa saka liet tasēs tēju.
Un tieši tobrīd kāds iesmējās.
Tie bija izsmējīgi un vecīgi smiekli, kas skanēja no tumšā stūra, kur stāvēja papīra palma.
— Kāpēc jūs smejaties?— trollīša Mumina tētis pēc ilgāka klu suma brīža pavaicāja.
Klusums ieilga.
— Vai jūs nevēlētos iedzert tasi tējas?— Mumina māmiņa nedroši piedāvāja.
Attālākajā stūrī joprojām valdīja klusums.
— Tas būs kāds no tiem, kas te dzīvojis pirms mums,— viņa sacīja.— Kāpēc viņš nenāk ārā un nestādās priekšā?
Viņi gaidīja ilgi, un, kad nekas nenotika, mamiņa sacīja:
— Bērni, tēja atdziest,— un sāka smērēt sviestmaizes. Kamēr viņa grieza sieru vienādos gabalos, no griestiem nolija spēcīga lietus šalts.
Saka pūst vējš un skumji gaudoja pa kaktiem.
Palūkojušies ārā, viņi redzēja sauli mierīgi iegrimstam spidīgaja, vasarīgaja jūrā.
— Te kaut kas ir sagājis grīstē,— Bailulis uztraukts teica.
Tagad sacēlās vētra. It ka pret attālu krastu bija dzirdama bangu
duna, lejup gāzās lietus — taču ārā laiks bija tikpat jauks kā pirmīt. Un tagad ierūcās pērkons. Klusām ducinādams, tas nāca arvien tuvāk, salonā plaiksnījās balti zibeņi, un pār Muminu ģimeni nodardēja viens grāviens pēc otra.
Klusumā un mierā norieteja saule.
Un tad istaba sāka griezties. Sākumā tā griezās lēnām. Pēc tam ātrums pieauga tik spēcīgi, ka tēja šļakstījās pāri krūzītes malām. Galds, krēsli un visa ģimene griezās riņķī un riņķī ka karuselī, un ap viņiem tāpat riņķoja skapis ar spoguli un drēbju skapis.
Te griešanās mitējās tikpat pēkšņi, kā bija sākusies.
Mitējās arī pērkons, zibeņi, lietus un vējš.
— Cik gan savāda ir pasaule!— trollīša Mumina māmiņa sacīja.
— Tas nebija īsts negaiss!— Bailulis iesaucās.— Nebija neviena mākoņa. Un zibens trīs reizes iespēra drēbju skapī un to nesaspēra! Un lietus un vējš, un viss griezās, un .. .
— Tas, kas smējās par mani!— Misa brēca.
— Bet nu jau negaiss ir pāri,— trollī- tis Mumins mierināja. — Mums jābūt ļoti piesardzīgiem,— tētis sacīja.— Sī ir bīstama spoku māja, kur var atgadīties viss kas.
— Paldies par tēju,— Bailulis pateicās.
Piegājis pie salona malas, viņš lūkojās ārā krēslā. «Viņi ir tik atšķirīgi no manis,» Bailulis domāja. «Viņiem ir jūtas, un viņi redz krāsas, dzird skaņas un
griežas riņķī, bet viņi nenieka neiztaisa par to, ko jūt un redz, un dzird un kāpēc griežas riņķi.»
Pašlaik ūdenī nogrima pēdējais stars no saules ripas.
Un tai brīdī viss salons pielija ar gaismu. Izbrīnījusies Muminu ģimene pacēla galvas no tējas tasēm.
Brīžiem sarkans un brīžiem zils virs viņiem mirdzēja lampu loks. Tas ieskāva vakarīgo jūru kā zvaigžņu vainags un bija ļoti skaists un piemīlīgs. Arī uz grīdas iedegās gaismas rinda.
«Tas ir tāpēc, lai neviens neiekristu jūrā,» domaja trolljiša Mumina māmiņa. «Cik labi ir iekārtota dzīve! Bet nu gan ir piedzīvots tik daudz satraucošu un brīnišķīgu notikumu, ka es jūtos maķenīt nogurusi. Tāpēc domāju doties pie miera.»
Bet, iekams mamiņa pārvilka segu pār savu purniņu, viņa steidzīgi piebilda:
— Ja atgadās kas jauns, tad gan pamodiniet mani!
Vēlā vakarā mazā Misa pastaigājās gar ūdens malu. Viņa redzēja, kā paceļas mēness un sāk savu vientulīgo pastaigu cauri naktij.
«Viņš ir tāds pats kā es,» Misa skumji domāja. «Pilnīgi viens un tikpat apaļš.»
Tad viņa jutās tik pamesta un sīciņa, ka viņai uznāca neliels raudiens.
— Par ko tu raudi?— Bailulis jautāja.
— Es nezinu, ir tik skaisti,— Misa atbildēja.
— Bet raud jau tad, ja ir kaut kas bēdīgs!— Bailulis iebilda.
— Jā, mēness jau ir tāds,— Misa vārgi atteica un nošņaukājās. — Mēness, nakts un par visu vairāk grūtsirdība . . .
— Jā, jā,— Bailulis novilka.