Pagāja dažas dienas.
Ģimene sāka pierast pie savādās mājas. Ik vakaru, tieši saulei rietot, iedegās skaistās lampas. Trollīša Mumina tētis atklāja, ka sarkanos samta aizkarus lietus laikā var aizvilkt un ka zem grīdas ir
mazs pieliekamais. Tam bija apaļi griesti, un tas atradās pašā ūdens malā, tā ka ēdiens uzglabājās auksts. Taču vislabākais atklājums bija tas, ka pie griestiem glabājās papilnam gleznu — vēl skaistākas nekā tā ar bērziem. Gleznas varēja pacelt un nolaist, kad vien iegribējās. Visvairāk viņiem patika glezna, kas attēloja kokgriezumiem rotātu verandu, jo tā atgādināja Muminieleju. Patiesību sakot, ģimene būtu jutusies pilnīgi laimīga, ja vien tā tik briesmīgi neizbītos ik reizi, kad viņu sarunu pārtrauca savādie smiekli. Dažreiz atskanēja tikai spurg- šana. Kāds spurdza par viņiem, bet ne reizes pats neparādījās. Trollīša Mumina māmiņa mēdza nolikt trauku ar pusdienām tumšajā stūri pie papīra palmas, un ēdiens vienmēr tika kārtīgi notiesāts.
— Tas visādā ziņā ir kāds, kas ļoti kautrējas,— viņa teica.
— Tas ir kads, kas gaida,— Bumbulītes meita sacīja.
Kādu ritu Misa, Bumbulītes meita un Snorkes jaunkundze sēdēja un ķemmēja matus.
— Misai vajadzētu citu frizuru,— Bumbulītes meita ieteicās. — Viņai nepiestāv taisns celiņš.
— Arī īsi apgriezti mati uz pieres viņai neder,— Snorkes jaunkundze piebilda un sabužināja mīkstās cirtas starp ausīm. Nedaudz noglaudusi astes galiņu, viņa pagriezās, lai palūkotos, vai uz muguras nav savēlusies spalva.
— Vai ir patīkami, ja viss augums ir spalvains?— Bumbulītes meita vaicaja.
— Ārkārtīgi,— Snorkes jaunkundze apmierināta atbildēja. — Misa, vai tu esi spalvaina?
Misa neatbildēja.
— Misai vajadzētu but spalvainai,— Bumbulītes meita teica un sāka vīt mezglā matus.
— Vai arī no vienas vietas ar sprodziņām,— Snorkes jaunkundze
sacīja.
Te uzreiz Misa piespēra kāju pie zemes.
Jūs tik runājat par savām spalvām!— viņa asarainā balsī iesaucās.— Jūs, kas visu zināt! Snorkes jaunkundzei nav pat kleitas mugurā! Es nemūžam nestaigātu bez kleitas; es labāk nomirtu nekā staigātu bez kleitas!
Misa izplūda asarās un cauri salonam izdrazās gaiteni. Šņukstot viņa taustījās pa tumsu, līdz piepeši apstājās un briesmīgi sabijās. Viņa atminējās savādos smieklus.
Mitejusies raudāt, mazā Misa bailīgi taustījās atpakaļ. Viņa meklēja un meklēja salona durvis un, jo ilgāk viņa tās mekleja, jo vairāk nobijās. Beidzot viņa atrada vienas durvis un atrāva tās vaļā.
Bet viņa nebija iedrāzusies salonā. Sī bija gluži cita istaba. Vāji apgaismota istaba, kur garā rindā bija nostādītas galvas. Nocirstas galvas uz briesmīgi šauriem un gariem kakliem un ar neparasti bieziem matiem. Visas galvas raudzījās sienā. «Ja nu tās būtu skatījušās uz mani,» Misa samulsusi domāja. «Iedomājies, ja nu tās būtu skatījušās uz mani . . .»
Viņa bija tik pārbijusics, ka neuzdrīkstējās pakustēties, ka ap burta viņa vienīgi blenza uz dzelteni zeltainajām cirtām, melnajām cirtām, sarkanajām cirtām . . .
Tikmēr Snorkes jaunkundze sēdēja salonā un kļuva arvien skumīgākā.
— Neliecies zinis par Misu,— Bumbulītes meita teica.— Viņa visu ņem pie sirds.
— Bet Misai ir taisnība,— Snorkes jaunkundze murmināja, lūkodamās uz savu vēderu.— Man vajadzētu valkāt kleitu.
— Ej nu ej,— Bumbulītes meita noteica.— Nekļūsti smieklīga.
— Tu taču staigā kleitā,— Snorkes jaunkundze iebilda.
— Staigāju jau,— Bumbulītes meita bezrūpīgi sacīja.— Paklau, Bailuli,—vai Snorkes jaunkundzei vajag kleitu?
— Jā, tad, ja salst,— Bailulis atbildēja.
— Nē, nē, vai viņai vispār vajag kleitu,— Snorkes jaunkundze skaidroja.
— Vai arī tad, kad līst lietus,— Bailulis ierosināja.— Bet tad laikam gan būtu prātīgāk iegādāties lietusmēteli.
Snorkes jaunkundze pakratīja galvu. Brīdi viņa stāvēja, galvu nodurusi. Tad ieteicās:
— Es iešu un salabšu ar Misu,— un, paņēmusi kabatas lukturīti, viņa izgāja šaurajā gaitenī. Tas bija tukšs.
— Misa?— Snorkes jaunkundze klusam sauca.— Man patīk tavs taisnais celiņš, vai zini . . .
Taču Misa neatsaucās. Ieraudzījusi šauru gaismas strēli no pavērtajām durvīm, Snorkes jaunkundze piezagās klat palūkoties.
Tur sēdēja Misa ar pilnīgi jauniem matiem.
Viņas noraizējušos seju ieskāva dzeltenas, korķa viļķim līdzīgas cirtas.
Paskatījusies spogulī, mazā Misa nopūtās. Viņa paņēma kādus citus matus — sarkanus un izspūrušus — un uzvilka tos gandrīz līdz acīm.
Arī šie mati neizskatījās diez ko patīkami. Beidzot trīcošām ķepiņām Misa nocēla cirtas, ko bija pataupījusi uz laikošanas beigām un kuras viņai patika vairāk par citām. Tic bija cēli ogjumelni mati, kurus rotāja zelta vizulīši. Elpu aizturējusi, viņa uzlika matus galvā. Mirkli Misa aplūkoja pati sevi spogulī. Pēc tam viņa tikpat lēnām cirtas atkal noņēma un palika sēžam un skatāmies grīdā.
Snorkes jaunkundze bez skaņas izlavijās atpakaļ gaitenī.
Viņa saprata, ka Misa labāk vēlas palikt viena.
Taču Snorkes jaunkundze negāja atpakaļ pie pārējiem. Viņa gāja pa gaiteni prom. Jo bija sajutusi vilinošu un interesantu smaržu — pūdera smaržu. Kabatas lukturīša gaismas aplis klejoja augšup un lejup gar sienām un beidzot apstājās pie maģiskā vārda «Garderobe».
— Drēbes,— Snorkes jaunkundze čukstēja.— Kleitas!— Viņa nospieda durvju rokturi un iegāja.— Ai, cik brīnišķīgi!— viņa noel- sās.— Ai, cik skaisti!
Kleitas, kleitas, kleitas. Tās bija sakarinātas bezgalīgās rindās, simtiem cieši cita pie citas, cik tālu vien sniedzās skats — mirdzošs brokāts, viegli tilla un gulbju spalvu mākoņi, puķains zīds un tumšsarkans samts, un visapkārt kā žiglas mirdzošas bakas uguntiņas samirkšķinājās visdažādāko krāsu spīguļi.
Sajūsmas pārņemta, Snorkes jaunkundze tuvojās kleitām. Viņa tām pieskārās. Saņēma tās saujā un piespieda pie sava purniņa, pie savas sirds. Kleitas čaukstēja, tās oda pēc putekļiem un smaržām, tās apraka viņu savā lielajā skaita. Piepeši Snorkes jaunkundze palaida kleitas vaļā un īsu brītiņu pastāvēja uz galvas.
— Lai maķenīt nomierinātos,— viņa klusu čukstēja.— Man jānomierinās, citādi es aiz laimes pārplīsīšu. Kleitu ir pārlieku daudz . . .
Pirms pusdienām Misa sēdēja salona stūrī un sēroja.
— Hci!— Snorkes jaunkundze sacīja un nosēdās viņai blakus.
Nebilzdama ne vārda. Misa greizi uz viņu paskatījās.
— Es biju aizgājusi meklēt sev kleitu,— Snorkes jaunkundze stāstīja.— Un atradu vairākus simtus kleitu un kļuvu dikti priecīga.
Misa izdvesa kaut ko pavisam nesaprotamu.
— Varbūt tūkstošiem kleitu!— Snorkes jaunkundze turpināja. — Un es skatījos un skatījos, un laikoju un laikoju, un kļuvu arvien bēdīgāka.
— Vai patiešām?— Misa iesaucās.
— Jā, vai nav dīvaini?— Snorkes jaunkundze sacīja.— Redzi, kleitu bija pārlieku daudz. Es nemūžam nespētu tās visas uzvilkt mugurā un nespētu izšķirties, kura ir visskaistākā. Tās mani gandrīz vai izbiedēja! Bijušas tur tikai divas kleitas, es būtu izvēlējusies pašu skaistāko.
— Tas būtu bijis daudz labāk,— Misa, mazliet priecīgāka, piebalsoja.
— Tāpēc es aizbēgu,— Snorkes jaunkundze nobeidza.
Kādu bridi viņas klusu sēdēja un vēroja trollīša Mumina māmiņu, kas klāja pusdienu galdu.
— Iedomājies,— Snorkes jaunkundze iesāka,— iedomājies, kas par ģimeni te dzīvojusi pirms mums! Tūkstošiem kleitu! Grīda, kas griežas, pie griestiem gleznas, un garderobe, piebāzta pilna ar viņu mantām. Papīra mēbeles, un pašiem savs lietus. Kā tev liekas, kadi viņi ir izskatījušies?
Atcerējusies skaistās cirtas, Misa nopūtās.
Bet Misai un Snorkes jaunkundzei aiz muguras, putekļainajās grabažās aiz papīra palmas, spīdēja divas uzmanīgas, zibsnīgas ačeles. Acis nicīgi viņas nopētīja un klīda tālāk pa salona mēbelēm, apstādamās pie Mumina māmiņas, kas cēla galdā biezputru. Acis kļuva vēl melnākas, un purniņš saraucās neskanīgā spurdzienā.
— Ēdiens ir galdā!— trollīša Mumina māmiņa sauca. Paņēmusi putras šķīvi, viņa nolika to uz grīdas pie palmas.
Visi saskrēja un sasēdās ap pusdienu galdu.
— Māmiņ,— trollītis Mumins sacīja un pastiepās pēc cukura,
— māmiņ, vai tev neliekas, ka … — Un viņš apklusa pavisam un ar būkšķi izlaida no ķepām cukurtrauku.— Skaties!— viņš čukstēja.
— Skaties!
Visi pagriezās un skatījās. No tumšā stūra bija atdalījusies kāda ēna. Kaut kas pelcks un krunkains izšļuca salona vidu, mirkšķināja acis saulē, purināja ūsas un naidīgi viņus uzlūkoja.
— Es esmu Emma,— vecā teātra žurka augstprātīgi sacīja,— un es gribu vienīgi pateikt, ka man derdzas biezputra. Jau trešo dienu jūs ēdat biezputru!
— Rīt būs piena zupa,— Mumina māmiņa kautrīgi ieteicās.
— Es ienīstu piena zupas,— Emma attrauca.
— Vai Emma nevēlētos apsēsties?— trollīša Mumina tētis pavaicāja.— Mēs domājām, ka šī māja ir pamesta, tāpēc . . .
— Mājai— Emma viņu pārtrauca un nošņācās.— Māja! Sī nav nekāda māja.—Gāzelēdamās viņa pienāca pie pusdienu galda, taču neapsēdās.
— Vai viņa uz mani dusmojas?— Misa čukstēja.
— Ko tad tu esi izdarījusi?— Bumbulītes meita jautāja.
— Nekā,— Misa, skatīdamās šķīvī, murmināja.— Vienīgi ir tāda sajūta. Tāda sajūta, ka uz mani kāds mūžīgi dusmojas. Ja es būtu visbrīnišķīgākā misa pasaulē, tad viss būtu citādi . . .
— Bet, ja tu reiz tāda neesi, tad ko tur lai dara,— Bumbulītes meita noteica un turpināja ēst.
— Vai Emmas ģimene tika izglābta?— trollīša Mumina māmiņa līdzcietīgi apvaicājās.
Emma neatbildēja. Viņa skatījās uz sieru . . . Pastiepusi ķepu, viņa iebāza to kabatā. Tad viņas skatiens klīda tālāk pa galdu un apstājās pie maza pankūkas gabaliņa.
— Pankūka pieder mums!— mazā Mija iebrēcās, palēcās un uzsēdās pankūkai virsū.
— Tas nebija glīti,— Bumbulītes meita pārmetoši teica. Pabīdījusi nost savu māsu, viņa notīrīja pankuku un paslēpa to zem galdauta.
— Mīļo Bailuli,— Mumina mamiņa steidzīgi ieteicās.— Aizskrej un palūkojies, vai pieliekamajā nav atlicies kaut kas garšīgs Emmai.
Bailulis aizskrēja.
— Pieliekamais!— Emma izsaucās.— Pieliekamais! Jūs iedomājaties, ka sufliera būda ir pieliekamais! Jus iedomājaties, ka skatuve ir salons un kulises ir gleznas! Priekškars ir aizkari un rekvizīts — tēvocis!
Viņas seja kļuva sarkana un deguns saraucās līdz pat pierei.
— Es esmu priecīga!— viņa kliedza. — Es esmu priecīga, ka to neredz skatuves meistars Svilpaste (lai viņš dus Dieva mierā)! Jūs it nekā nezināt par teātri, it nenieka, jūs nezināt pat ēnas tiesu no šī mazumiņa!
— Tur bija tikai ļoti veca reņģe,— Bailulis sacīja.— Ja vien tā nav maza siļķe.
Emma izrāva viņam no ķepām zivi un augsti paceltu galvu aizšļūca uz
savu stūri. Pēc ilgas grabināšanās viņa beidzot izvilka lielu slotu un sparīgiem vēzieniem sāka slaucīt grīdu.
— Kas tas ir — teātris?— trollīša Mumina māmiņa uztraukta čukstēja.
Es nezinu,— trollīša Mumina tētis atteica.— Liekas, to vajadzētu noskaidrot.
Vakarā salonu piedvesmoja spēcīga pīlādžu ziedu smarža. Pie griestiem laidelējās putni, medīdami zirnekļus, un mazā Mija uz salona paklāja sastapa lielu, briesmīgu skudru. Pašiem nemanot, viņi bija iepeldējuši mežā.
Ģimenes uztraukums bija neizsakāms. Viņi aizmirsa baidīties no Emmas un sanāca kopā ūdens malā, runādamies un vēcinādamies rokām.
Māju viņi noenkuroja pie lielā pīlādža. Trollīša Mumina tētis piesēja tauvu pie sava spieķa un to izgrūda cauri pieliekamā jumtam.
— Nebojājiet sufliera būdu!— Emma sauca.— Vai šis ir teātris vai kāda tvaikoņu piestātne?
— Laikam jau teātris, ja jau Emma tā saka,— trollīša Mumina tētis pazemīgi sacīja.— Taču neviens no mums īsti nezina, ko tas nozīmē.
Emma lūkojās viņā, ne vārda neteikdama. Viņa pakratīja galvu, paraustīja plecus, skaļi iespurdzās un turpināja slaucīšanu.
Trollītis Mumins stāvēja un raudzījās uz lielo koku. Bišu un kameņu spieti sīca ap baltajiem ziediem, skaisti izlocīdamies, stumbrs veidoja apaļu zaru stakli, tieši tādu, kur var gulēt, ja esi maziņš.
— Es šonakt gulēšu šajā kokā,— trollītis Mumins piepeši ieteicas.
— Es arī,— Snorkes jaunkundze tūdaļ piebalsoja.
— Un es!— mazā Mija iekliedzās.
— Mēs gulēsim mājās,— Bumbulītes meita noteikti sacīja. — Kokā var būt skudras, un, ja tev iekodis, tu uzpampsi un kļūsi lielāka par apelsīnu.
— Bet es gribu kļūt liela, esgri- bukļūtlielaesgribukļūtliela!— maza Mija klaigāja.
— Esi paklausīga,— viņas māsa sacīja.— Citādi atnaks Morra un aiznesīs tevi.
Trollītis Mumins joprojām stāvēja un lūkojās uz zaļo lapu jumtu. Tas izskatījās tāds pats kā mājās — Muminielejā. Prātodams par virvju kāpnēm, viņš sāka klusi svilpot.
Tūlīt atdrāzās Emma.
— Beidziet svilpot! — viņa kliedza.
— Kāpēc? — trollītis Mumins jautāja.
— Ja teātrī svilpo, tā ir slikta zīme,— Emma zemā balsi sacīja. — Pat to jūs nezināt!
Murminādama un slotu kratīdama, Emma iešļūca tumsā. Viņi nedroši noskatījās Emmai pakaļ un mirkli jutās neomulīgi. Bet pēc tam visu aizmirsa.
Ap gulēt ejamo laiku trollīša Mumina māmiņa uzvilka kokā gultas drēbes. Pēc tam viņa trollītim Muminam un Snorkes jaunkundzei sagatavoja nākamā rīta brokastu groziņu.
Misa skatījās.
— Laimīgs, kurš kaut reizi var gulēt kokā,— viņa sacīja.
— Bet kāpēc tu nedari to?— trollīša Mumina māmiņa jautāja.
— Neviens man to nav lūdzis,— Misa drūmi noteica.
— Nem nu, Misa, pēli un rāpies augšā pie pārējiem,— māmiņa lūdza.
— Nē, tagad man vairs nav vēlēšanās,— Misa sacīja un gāja prom. Apsēdusies stūrī, viņa sāka raudāt.
«Kāpēc viss tā iznāk?» viņa domāja. «Kāpēc man vienmer viss ir tik skumjš un sarežģīts?»
Bet trollīša Mumina māmiņa naktī nevarēja aizmigt. Viņa gulēja, klausījās ūdens šļakstos zem grīdas un juta vieglu nemieru. Viņa dzirdēja Emmu murminot šļūkājam uz priekšu un atpakaļ pa salonu. Meža iebrēcās kāds svešs zvērs.
— Mumintēti,— viņa čukstēja.
— Hm,— trollīša Mumina tētis atrūca no peļiem.
— Es par kaut ko esmu uztraukusies.
— Viss būs labi, tu redzesi,— tētis nomurmināja un atkal iemiga. Trollīša Mumina mamiņa kādu brītiņu gulēja un lūkojās mežā.
Taču pamazām ari viņa aizmiga; un salonā iestājās nakts.
Pagāja varbūt kāda stunda. '
Te pār grīdu pārslīdēja pelēka ēna un apstājās pie pieliekamā. Tā bija vecā Emma. Ar visiem saviem vārgajiem spēkiem un ņemdama palīgā naidu, viņa izvilka no cauruma pieliekamajā Muminteta spieķi. Spieķi un tauvu viņa iesvieda tālu ūdenī.
— Sitā samaitāt sufliera būdu!— viņa pie sevis murmināja un garāmejot iebēra kabatā cukuru no trauka uz tējas galda, un aizgaja atpakaļ uz savu guļamsturi.
Atbrīvojusies no tauvas, māja tūdaļ sāka slīdēt projām pa straumi. Kādu brīdi starp kokiem vēl mirdzēja zilu un sarkanu lampu varavīksne.
Tad pazuda ari tā, un mežu apspīdēja vienīgi mēness pelēki baltā gaisma.