Bijusi mazā Mija maķenīt lielāka, viņa noteikti būtu noslīkusi. Tagad viņa, viegli kā burbulis palēkdamās, izslīdēja cauri ūdens virpuļiem un šņaukādamās un sprauslādama atkal parādījās virspuse. Mazā Mija peldēja kā korķis, un straume viņu žigli nesa projām.
— Cik aizraujoši!— Mija pie sevis noteica.— Mana māsa gan būs pārsteigtā!
Viņa palūkojās visapkārt un pamanīja cepumu šķīvi un Mumina māmiņas rokdarbu kārbiņu. Pec neilgas svārstīšanās (jo uz šķīvja bija palikuši daži cepumi) viņa izvēlējās rokdarbu kārbiņu un ielīda tajā.
Labu laiku mazā Mija pētīja visu, kas tur atradās, un nesatrici nāmā mierā sagrieza dažas dzijas šķeteres. Pēc tam, ieritinājusies angoras dzijā, viņa aizmiga.
Rokdarbu kārbiņā peldeja un peldeja. Viļņi to iedzina līci, kur uz sēkļa bija uzsēdusies māja, tā ielīgojās niedrēs un beidzot dziļi iestiga dūņās. Taču mazā Mija nepamodās. Viņa nepamodās arī tad, kad atpeldēja asaru ķeramais āķis un ieķerās rokdarbu kārbiņā. Āķis noraustījās, aukla nostiepās un lēnītēm vilka kārbiņu augšup.
Mīļais lasītāj, sagatavojies uz pārsteigumu. Nejaušība un sakritība ir dīvainas lietas. Nekā nezinot cits par citu, nedz arī cits par cita piedzīvojumiem, tieši Jāņu vakarā Muminu ģimene un Susuriņš bija nokļuvuši vienā un tajā pašā līcī. Tas bija Susuriņš savā zaļajā cepurē, kas stāvēja krastā un blenza uz rokdarbu kārbiņu.
— Zvēru pie savas cepures, vai tik tā nav kāda bumbulīte?— viņš sacīja un izņēma no mutes pīpi. Pabakstījis Miju ar tamboradatu, Susuriņš laipni sacīja:
— Nebaidies!
— Es nebaidos pat no skudrām!— Mija sacīja un piecēlās.
Viņi lūkojās viens otrā.
Kad viņi redzējās pēdējo reizi, Mija bija tik maza, ka to tik tikko varēja samanīt, tāpēc nav brīnums, ka viņi viens otru nepazina.
— Lūk, kā, bērniņ,— Susuriņš novilka, pakasījis sev aiz auss.
— Pats esi — lūk, kā!— Mija attrauca.
Susuriņš nopūtās. Viņš bija devies svarīgās darīšanās un turklāt pirms atgriešanās Muminielejā bija cerējis vēl kādu laiciņu pabūt viens. Un te kāda pavirša bumbulīte ieliek savu bērnu rokdarbu kārbiņa un pamet. Tikai tāpat vien.
— Kur tava māmiņa?— viņš jautāja.
— Apēsta,— mazā Mija mānijās. — Vai tev ir ediens? Susuriņš norādīja ar pīpi. Uz ugunskura burbujoja kastrolītis pilns
ar zirņiem. Netālu stāvēja vēl viens ar karstu kafiju.
— Tu jau laikam dzer tikai pienu,— viņš sacīja.
Mazā Mija nicīgi iesmējās. Acis nepamirkšķinājusi, viņa izstrēba divas pilnas tējkarotes kafijas un uzēda virsū ne mazāk ka četrus zirņus.
Susuriņš uzlēja oglēm ūdeni, teikdams:
— Nū-Ū?
— Tagad man gribas atkal gulēt,— mazā Mija sacīja.— Vislabāk man patīk gulēt kabatā.
— Lūk, kā,— Susuriņš noteica un iebāza viņu kabatā.— Galvenais, ka tu zini, ko gribi.
Angoras dziju viņa paņēma līdzi.
Tad Susuriņš devās tālāk — cauri piekrastes pļavām.
Lielais vilnis līča strēlē bija pieguris, un te neskarta, visā sava godībā valdīja vasara. No vulkāna izvirduma bija manāms vienīgi pelnu mākonis un skaistie, tumši sarkanie saulrieti, kurus Susuriņš tik bieži bija apbrīnojis. Viņš nekā nezināja no visa, kas bija atgadījies viņa draugiem Muminielejā, un domāja, ka tie mierīgi sež savā veranda un svin Jāņus.
Dažbrīd viņš iedomājās, ka trollītis Mumins varbūt viņu gaida. Taču pirms atgriešanās viņam jānokārto rēķini ar parka sargu. Un tas ir izdarāms vienīgi Jāņu vakara. Rīt viņš būs to pateicis.
Susuriņš izņēma mutes harmonikas un sāka spēlēt trollīša Mumina veco dziesmiņu «Visi mazi dzīvnieciņi pušķīti sien astītē».
Mazā Mija tūdaļ uzmodās un izbāza galviņu no kabatas.
— Sito es māku!— viņa iesaucās. Un spalgā, oda slcienam līdzīga balsī dziedāja līdzi:
—. . . sien pušķīti, jā, pušķīti, ja, pušķīti sava astītē,
jaunus kroņus un vainagus ikviens murmulis sev sameklē,
Bailulis dejos, kad mēness nespīdēs vairs;
neskumsti, mazā Misa, jo nu dziedāt ir laiks!
Sarkanas tulpes ap Susura māju
šūpojas rītausmā zaigajā;
lēnām kad gaistam redz mirdzošo nakti,
Bumbulīte savu cepuri meklē viena pati!
— Kur tu esi to dzirdējusi?— Susuriņš izbrīnījies vaicāja.— Tu dziedāji gandrīz pilnīgi pareizi. Tu esi savāds bērniņš.
Par to vari nešaubīties,— mazā Mija attrauca. Turklāt man ir kads noslēpums.
— Noslēpums?
— Jā, noslēpums. Par negaisu, kas nemaz nav negaiss, un par salonu, kurš griežas. Bet to es neteikšu!
— Ari man ir noslēpums,—Susuriņš teica.—Tas atrodas mana mugursomā. Pēc brītiņa tu to ieraudzīsi. Jo tad es noslēgšu vecus rēķinus ar vienu biedi!
— Ar lielu vai mazu?— maza Mija jautāja.
— Ar mazu,— Susuriņš atbildēja.
— Tas ir labi,—mazā Mija noteica.—Ar maziem blēžiem var vieglāk tikt gala.
Apmierināta viņa atkal ielīda angoras dzija, un Susuriņš piesardzīgi devās gar garo žogu prom. Vietumis tur karājās uzraksti ar tekstu:
STINGRI AIZLIEGTS IENĀKT PARKA TERITORIJA!
Parka sargs un parka tantiņa, protams, dzīvoja kopa — viena parkā. Ikvienu koku viņi bija apgriezuši un nolīdzinājuši ap)os, četrstūros, un visi celiņi bija taisni kā radāinkoki. Kolīdz kāds zāles stiebriņš iedrošinājās izspraukties no zemes, tas uzreiz tika nogriezts, un, lai tiktu laukā, tam vajadzēja pūlēties no jauna.
Ap zālieniem stiepās augsts žogs, un lieliem, melniem burtiem visur varēja lasīt, ka tur kaut kas ir aizliegts.
Uz šo šausmīgo parku ik dienas nāca divdesmit četri nomākti bērni, kuri kaut kāda iemesla dcļ bija vai nu aizmirsti, vai ari pazaudēti. Tie bija paklausīgi meža bērniņi, kam nepatika ne parks, ne smilšu kaste, kurā viņiem vajadzēja rotaļāties,— viņi gribēja rāpties kokos, stāvēt uz galvas, skraidīt pa zāli. . .
Taču to nesaprata ne parka sargs, ne parka tantiņa, kuri sedeja katrs savā pusē smilšu kastei un sargāja bērnus.
Ko mazie bērni varēja darīt? Mīļu prātu viņi būtu ierakuši tos abus smiltīs,- bet viņi bija pārlieku mazi, lai spētu to izdarīt.
Uz šo parku ar mazo Miju kabata atnāca Susuriņš. Viņš lavījās apkārt žogam un vēroja savu veco ienaidnieku — parka sargu.
— Ko tu domā iesākt ar viņu?— mazā Mija jautāja.— Pakārt, izvārīt vai izbāzt?
— Nobiedēt!— Susuriņš sacīja un ciešāk sakoda pīpes iemuti.— Ir tikai viens radījums, kas man pa īstam nepatīk, un tas ir šis parka sargs. Esmu nodomājis noraut visus uzrakstus par aizliegumiem!
Parakņājies mugursomā. Susuriņš izvilka lielu maisu. Tas bija pilns ar baltām, spīdīgām sēkliņām.
— Kas tās tādas?— mazā Mija vaicāja.
— Balto zalkšu seklas,— Susuriņš atbildēja.
— Re, ka! — mazā Mija bija pārsteigta.— Vai baltie zalkši aug no sēklām?
Protams, ka no sēklām,— Susuriņš sacīja.— Tikai tas āķis ir tur, ka sēklas jāsēj Jāņu vakarā.
Piesardzīgi viņš meta sēklas starp žoga spraišļiem zālienā. Susu riņš zagās apkart visam parkam un sēja baltos zalkšus, kur vien varēja seklas iesviest (labi reti. lai zalkši nesadurtos ķepām, kad līdis ārā no zemes). Kad maiss bija tukšs, viņš apsēdās un sāka gaidīt.
Saule laidās uz rietu, bet joprojām sildīja, un baltie zalkši saka augt.
Vietumis rūpīgi apcirptajā zālienā spraucās ārā balti punktiņi, kas — gluži kā sniega pikas — atgādināja šampinjonus.
— Paskaties uz šo!— Susuriņš rādīja.— Pēc maza brītiņa tam bus acis virs zemes!
Un gluži pareizi, pēc neilga brīža baltajā galvā kā spoles rēgojās divas acis.
— Tikko piedzimuši, viņi ir sevišķi elektrizēti,— Susuriņš skaid roja.— Skaties, tagad nāk ārā ķepas!
Nu baltie zalkši auga, ka čabēja vien. Parka sargs nekā nemanīja, jo pieskatīja mazos bērnus. Visapkārt no zāliena spraucās ārā simtiem balto zalkšu. Patlaban zemē bija vairs tikai viņu kājas. Parkā novedīja sēra un degošas gumijas smaka. Parka tantiņa paošņāja gaisu.
— Kas te tā smird?— viņa vaicāja.— Bērni, kurš no jums smird?
Tagad zemi satricināja viegli elektrības sitieni.
Parka sargs kļuva nemierīgs un sāka mīņāties no vienas kājas uz otru. Klusām sprakšķēja viņa formas tērpa pogas.
Parka tantiņa iekliegdamās pēkšņi uzlēca uz sola. Drebošu pirkstu viņa rādija uz zālienu. Baltie zalkši bija izauguši dabiska lielumā un, elektrizētā formas tērpa pogu vilināti, no visām pusēm murminādami naca virsū parka sargam. Gaisā lidinājās mazi zibenīši, un pogas sprakšķēja aizvien biežāk un biežāk. Piepeši sāka spīdēt parka sarga ausis. Iedzirkstījās mati, tad dzirksteles pārlēca uz degunu — un viena mirklī viss parka sargs iemirdzējās! Ka mirdzoša saules ripa viņš, balto zalkšu armijas pavadīts, vēlās prom uz parka vārtiem.
Parka tantiņa jau rāpās pāri žogam. Vienīgi mazie bērni, ārkārtīgi pārsteigti, palika sēžam smilšu kastē.
— SmalkiI— mazā Mija sajūsmā sacija.
— Kā nu ne!— Susuriņš ieteicās un atgrūda cepuri pakausi.— Un tagad mēs norausim ikvienu uzrakstu, un ikviens zāles stiebrs varēs augt pēc savas patikas.
Visu savu mūžu Susuriņš bija ilgojies noraut uzrakstus, kas aizliedza viņam darīt visu, kas viņam patika, un nu Susuriņš trīcēja no gaidām un dedzības. Viņš saka ar uzrakstu «Smēķēt aizliegts». Pec tam satvēra «Aizliegts sēdēt zālē». Tad uzbruka «Aizliegts smieties un svilpot», pēc tam pa gaisu aizlidoja «Aizliegts lēkāt».
Meža mazuli blenza viņā, arvien vairāk un vairāk pārsteigti.
Pamazām tiem sāka likties, ka tos izglābis Susuriņš. Pametuši smilšu kasti, bērni sastājās viņam apkārt.
— Ejiet mājās, bērniņi,— Susuriņš sacīja.— Ejiet, kurp vien jus gribat!
Taču viņi negāja, viņi sekoja Susuriņam visur pa pēdām. Kad pēdējais uzraksts bija apgāzts un Susuriņš paņēma savu mugursomu, lai dotos ceļā, bērni viņam sekoja.
— Tiš, bērniņi,— Susuriņš teica.— Ejiet uz mājām pie mammas!
— Varbūt viņiem nemaz nav mammas! — mazā Mija ieteicās.
— Bet es nemaz neesmu radis pie berniem!— Susuriņš izbijies iesaucās.— Es pat nezinu, vai man viņi patik!
— Bet tu patīc viņiem,— mazā Mija zobojās.
Susuriņš blenza uz kluso apbrīnotāju baru pie savam kājām.
— It kā man nepietiktu jau ar tevi,— viņš sacīja.— Nu labi. Nāciet ar. Bet mums viss saies dēlī.
Un Susuriņš cauri pļavām devās tālāk, divdesmit četru nopietnu berneļu pavadīts, un sadrūmis prātoja, ko viņš iesāks, kad tie bus izsalkuši un tiem būs slapjas kājas vai sāpēs vēders.