Pulksten pusvienpadsmitos Jāņu naktī, kad Susuriņš bija uzslējis egļzaru būdu saviem divdesmit četriem mazajiem berniem, tā paša meža citā malā stāvēja un tumsā ieklausījās trollītis Mumins un Snorkes jaunkundze.
Zvārgulīti, kas bija skanējis miglā, vairs nedzirdēja. Mežs gulēja, un viņos skumīgi nolūkojās mājiņa ar savam tumšajam rūtīm.
Bet mājiņā sēdēja Svilpaste un klausījās, kā tikšķ pulkstenis un iet laiks. Reizēm viņa piegāja pie loga un paskatījās ārā, gaišajā
naktī, un tad ietinkŠķējās zvārgulītis, kas karājās pie viņas mices. Parasti zvārgulīša tinkšķis Svilpasti uzmundrināja, taču šovakar tas skumdināja viņu vel vairāk. Viņa nopūtās, pagājās uz priekšu un atpakaļ, apsēdās un atkal piecēlās.
Uz galda viņa bija uzlikusi šķīvjus, trīs glāzes un puķu pušķi, un uz plīts stāvēja liela pankūka, kas bija gluži samelnējusi no gaidīšanas.
Svilpaste palūkojās pulkstenī, uz vītnēm virs durvīm un uz sevi spogulī — tad, atbalstījusi rokas uz galda, ieraudajās. Viņas micīte nošļuka uz deguna, un zvārgulītis atkal ietinkšķējās (viens vienīgs bēdīgs tinkšķis), un asaras lēnām ritēja tukšajā šķīvi.
Ne jau vienmēr ir viegli but Svilpastei.
Un tieši tobrīd pie durvīm klauvēja.
Pielēkusi kājas, Svilpaste žigli nošņauca degunu un atvēra durvis.
— Ai!— viņa vīlusies iesaucās.
— Priecīgus Jāņus!— Snorkes jaunkundze novēlēja.
— Paldies,— Svilpaste samulsusi teica,— paldies, paldies, loti laipni. Priecīgus Līgo svētkus!
— Mes ienācām tikai apvaicāties, vai kāda māja, es domāju — vai kāds teātris pēdējā laikā nav te redzēts?—trollītis Mumins jautāja.
— Teātris?— Svilpaste aizdomīgā balsī atkārtoja.— Nē, gluži pretēji, es domāju — ir redzēts viss kas cits.
Iestājās klusuma brīdis.
— Jā, tad jau mēs dosimies prom,— trollītis Mumins sacīja.
Snorkes jaunkundze raudzījās uz klāto galdu un vītnēm virs
durvīm.
— Cerams, ka jums būs patīkami svētki,— viņa draudzīgi teica.
Tad Svilpastes seja sakrunkojās, un viņa atkal sāka raudāt.
— Nebūs nekādu svētkul— viņa šņukstēja.— Pankūka sažūst, pu ķes novīst, pulkstenis iet, taču neviens nenāk. Arī šogad viņi neatnāks! Viņiem nav nekādu radniecības jūtu!
— Kas neatnaks?— trollītis Mumins līdzcietīgi jautāja.
— Nu, mātesbrālis ar savu kundzi!— Svilpaste iesaucās.— Es sūtu ielūgumu uz katriem Jāņiem, bet viņi ne reizes nav ieradušies.
— Tad pamēģini uzlūgt kādu citu,— trollītis Mumins ierosināja.
— Man nav citu radu,— Svilpaste skaidroja.— Un vai tad ikviena pienākums nav uzlūgt radus uz svētku pusdienām?
— Tātad tev pašai tas nesagāda prieku?— Snorkes jaunkundze jautāja.
— Protams, ka ne,— Svilpaste nogurusi atteica un apsēdās pie galda.— Mans mātesbrālis un viņa kundze nemaz nav patīkami ļaudis.
Trollītis Mumins un Snorkes jaunkundze apsēdās Svilpastei bla kus.
— Varbūt ari viņiem tas nesagādā prieku?— Snorkes jaunkundze ieminējas.— Vai tu nevari uzlūgt mūs? Mēs taču esam patīkami!
— Ko tu saki!— Svilpaste brīnījās.
Bija redzams, ka viņa domā.
Piepeši viņas mices pušķis sāka lēnām šūpoties un zvārgulītis priecīgi iešķindējās.
— Patiesībā,— Svilpaste lēnām sacīja,- varbūt man nemaz nevajag viņus uzlugt, ja nevienam no mums tas nesagādā prieku?
— Nē, nudien nevajag,— Snorkes jaunkundze piekrita.
— Un neviens nebūs bēdīgs, ja atlikušo mūža daļu es rīkošu svinības, ar ko man gribesies? Kaut arī tie nebūs man rada?
— Neviena dzīva dvēsele nebūs bēdīga,— trollītis Mumins apgalvoja.
Tad Svilpastes seja aiz atvieglojuma sāka starot.
— Vienkārši gan tas bija,— viņa sacīja.— Ai, cik skaisti! Nu mēs svinēsim pirmos priecīgos Jāņus, kadi man jebkad bijuši, un turklāt kā vēl svinēsim! Mīļie, mīļie, ļaujiet man piedalīties kādā saistošā pasākumā!
Taču Jāņi izvērtās daudz saistošāki, nekā Svilpaste jebkad bija cerējusi.
— Uz tētiņa un māmiņās veselību!— trollītis Mumins sacīja un iztukšoja savu glāzi.
(Tieši tai pašā mirklī trollīša Mumina tētis sēdēja uz teātra klāja un naktī uzsauca tostu savam dēlam.— Par trollīša Mumina atgriešanos!— viņš svinīgi sacīja.— Par Snorkes jaunkundzi un mazo Miju!)
Visi bija paēduši un priecīgi.
— Un tagad mēs dedzināsim Jāņu ugunskuru,— Svilpaste sacīja. Viņa nodzēsa lampu un iebāza kabatā sērkociņus.
Arā debesis vēl bija gaišas, un zemē varēja izšķirt ikvienu stiebriņu. Aiz egļu galotnēm, kur uz brītiņu bija aizgājusi atgulties saule, nākošās dienas gaidās kavējās sarkana svītra.
Viņi gāja cauri klusajam mežam un iznāca piekrastes pļavās, kur nakts gaisma bija vēl gaišāka.
— Cik savādi šonakt smaržo puķes!— Svilpaste teica.
Pāri pļavai novēdīja viegla degošas gumijas smaka. Zāle elektrizēti sprakšķēja.
— Smird pēc baltajiem zalkšiem,— trollītis Mumins izbrīnījies sacīja.— Bet ap šo laiku tie parasti brauc jūrā!
Tai brīdī Snorkes jaunkundze uz kaut kā paklupa. «Aizliegts lēkāt», viņa izlasīja.
— Cik muļķīgi! Skatieties, te ir papilnam uzrakstu, par kuriem neviens vairs neliekas zinis!
— Cik brīnišķīgi: viss ir atļauts!— Svilpaste priecājās.— Tāda nakts! Vai nesadedzināsim visus uzrakstus? Vai nesakursim no tiem Jāņu nakts ugunskuru, vai nedancosim ap to, kamēr tas izdegs?!
Jāņuguns dega. Rūkdama tā metās virsu uzrakstiem «Aizliegts dziedāt», «Aizliegts plūkt puķes» un «Aizliegts sēdēt zālē».
Lielie, melnie burti, priecīgi krakšķēdami, dega, un dzirksteļu slotas vijās augšup blāvajās nakts debesīs. Biezie dūmi mutuļiem aizvēlās tālu pār pļavām un kā balti paklāji palika karājamies gaisa. Svilpaste dziedāja. Ar savam tievajām kājām viņa dejoja ap ugunskuru un ar zaru svaidīja ogles.
— Nekad vairs nelūgšu mātesbrāli!— viņa dziedaja.— Nekad vairs viņa kundzi! Nekad, nekad vairs! Bimbelibambelibū!
Trollītis Mumins un Snorkes jaunkundze sēdēja blakus un apmieri nāti vērās uguni.
— Ka tu domā — ko pašlaik dara mana mamiņa?— trollītis Mumins iejautājās.
— Svin svētkus, saprotams,— Snorkes jaunkundze atteica.
Uzraksti sadegdami izveidoja gaisā dzirksteļu spietus, un Svilp
aste sauca urravas.
— Man drīz nāks miegs,— teica trollītis Mumins.— Vai vajadzēja saplūkt deviņas puķes?
— Deviņas,— Snorkes jaunkundze apstiprināja.— Un apsoli, ka tu nebildisi nevienu pašu vārdu.
Trollītis Mumins svinīgi pamāja ar galvu. Viņš izdarīja daudzas
kustības, kas nozīmēja «Ar labu nakti, redzēsimies rit», un aiztipināja pa rasaino zāli.
— Es ari vēlos plūkt puķes,— nokvēpusi un priecīga teica Svilpaste un izlēca no dūmiem.— Es piedalos visādās burvestībās! Vai tu zini vēl kādas?
— Es zinu kādu dikti nejauku Jāņu nakts burvestību,— Snorkes jaunkundze čukstēja.— Bet tā ir neaprakstāmi šausmīga.
— Šonakt es uzdrošinos itin visu!— Svilpaste sacīja un augstprātīgi pašķindināja zvārgulīti.
Snorkes jaunkundze palūkojās visapkārt.
Tad, paliekusies uz priekšu, viņa iečuksteja Svilpastes pastieptajā ausi:
— Vispirms jāapiet septiņi apļi pašai ap sevi, klusi dudinot un dauzot kājām zemi. Pēc tam atmuguriski jāaiziet līdz akai un jāieskatās taja. Tad ūdenī varēs ieraudzīt, ar ko būs jāprecas!
— Un kā viņu lai dabū ārā no turienes?— Svilpaste satraukta jautāja.
— Ko niekus, tur, saprotams, būs tikai viņa seja,— Snorkes jaunkundze skaidroja.— Viņa attēls! Bet vispirms mēs saplūksim deviņas dažādas puķes. Viens, divi, trīs — un, ja tu tagad
teiksi kaut vārdu, tu nekad neapprecēsies!
Kamēr lēnām izplēnēja ogles un pār pļavām sāka pūst rīta vējiņš, Svilpaste un Snorkes jaunkundze plūca savus noslēpumainos puķu pušķus. Lāgiem viņas saskatījās un iesmējās, jo tas nebija aizliegts.
Un tad viņas ieraudzīja aku.
Svilpaste paskurināja ausis.
Snorkes jaunkundze nobālušu purniņu pamāja.
Tūdaļ viņas sāka dudināt un iet ap sevi, ar kājām stampājot zemi. Septītais aplis prasīja ilgu laiku, jo nu viņas pa īstam bija nobijušās. Taču, ja Jāņu nakts burvestības ir iesāktas, tās jāturpina, citādi atgadīsies sazin kas vēl.
Pukstošu sirdi viņas atmuguriski aizgāja līdz akai un apstājās.
Snorkes jaunkundze saņēma Svilpastes ķepu.
Saules maliņa austrumos bija kļuvusi platāka, un dūmi no Jāņu ugunskura krāsojās sārti.
Žigli viņas pagriezās un ielūkojās ūdenī.
Viņas ieraudzīja pašas sevi, akas malu un gaišas debesis.
Trīcēdamas viņas gaidīja. Ilgi gaidīja.
Un piepeši — ne, kaut ko tik šausmīgu nav nemaz iespējams izstāstīt — piepeši ūdens spogulī sev aiz muguras abas ieraudzīja iznirstam lielu galvu.
Tā piederēja Murmulim.
Dusmīgam un ļoti neglītam Murmulim ar policista cepuri galva.
Tieši tobrīd, kad trollītis Mumins plūca devīto puķi, viņš izdzirda briesmīgu kliedzienu. Apsviedies riņķī, viņš ieraudzīja lielu Murmuli stāvam un purinām Snorkes jaunkundzi vienā ķepa un Svilpasti otrā.
— Tagad jūs visi trīs nonāksiet tuptūzīl—Murmulis kliedza. — Pārmorrojušies piromāni*! Liedzieties tik, ka jūs nenorāvāt ikvienu uzrakstu un nesadedzinājāt tos! Liedzieties tikai, ja jus to varat!
Saprotams, ka viņas to nevarēja. Viņas taču bija devušas solījumu neteikt ne pušplēsta vārda.