Padomā, ja nu trollīša Mumina māmiņa Jāņu dienas rītā pamostoties būtu uzzinājusi, ka trollītis Mumins sēž cietumā! Un iedomājies, ja nu kāds būtu varējis Bumbulītes meitai pastāstīt, ka viņas mazā māsa, ietinusies angoras dzijā, aizmigusi guļ Susuriņa egļzaru būdā!
Pašlaik viņi neka nezinaja, tomēr cereja uz laimi. Vai gan viņus nebija piemeklējušas vel Jaunākas savādības nekā jebkuru citu viņiem pazīstamu ģimeni, un vai viss tomēr nebija beidzies labi?
— Mazā Mija ir pieradusi tikt pati galā ar sevi,— Bumbulītes meita sacīja.— Es vairāk raizējos par to, kam ar viņu iznāks darīšana!
Trollīša Mumina māmiņa palūkojas āra. Lija.
«Kaut tikai nu viņi neapsaldētos,» mamiņa nodomāja un piesardzīgi piecēlās gultā sēdus. Viņai bija jākustas piesardzīgi, jo kopš uzduršanās sēklim grīda bija tik šķība, ka trollīša Mumina tētim visas mēbeles vajadzēja piesist ar naglām. Ļaunāk bija edienreizes, jo šķīvji allaž slīdēja uz grīdas un pastavīgi plīsa, kad tos nagloja pie galda. Visiem bija tāda sajūta, it kā viņi nemitīgi kāptu kalnā. Ta kā visu laiku viņi gāja, pacēluši vienu kāju augstāk par otru, trollīša Mumina tētis raizējas, vai tikai viņu kājas nekļūs nevienādas. (Lai gan Bailulis ieskatīja: ja viņi kādu laiku ietu pretejā virzienā, tad kājas būtu vienādas.)
Emma, kā parasts, nodarbojās ar slaucīšanu.
Viņa ar pūlēm rāpās pa grīdu uz augšu, bīdīdama sev pa priekšu atkritumus. Kad viņa bija tikusi pusceļā, atkritumi atkal noslīdēja lejā, un viņai vajadzēja sākt darbu no jauna.
— Vai nebutu praktiskāk slaucīt uz otru pusi?— Mumina māmiņa izpalīdzīgi ieteicās.
— Mani te neviens nenāks mācīt, kā jāslauka,— Emma sacīja.— Uz šo pusi esmu slaucījusi skatuvi, kopš apprecējos ar skatuves meistaru Svilpasti, un šitā es domāju slaucīt līdz savai mirstamajai stundai.
— Kur tad tagad ir Emmas virs?— trollīša Mumina māmiņa ievaicājas.
— Viņš ir miris,— Emma ar cieņu atbildēja.— Vīram uzgāzās uz galvas dzelzs priekškars, un tie abi divi pārsprāga.
— Ai, nabaga, nabaga Emma!— Mumina mamuļa iesaucas.
Emma pačamdījas kabatā un izņēma nodzeltējušu fotogrāfiju.
— Tads Svilpaste izskatījās sava jaunībā,— viņa sacīja.
Trollīša Mumina māmiņa aplūkoja fotogrāfiju. Skatuves meistars
Svilpaste sēdēja ar palmas gleznu fonā. Viņam bija kuplas ūsas un blakus stāvēja kāds ļoti noraizējušos seju ar micīti galvā.
— Viņš izskatās tik smalks!— Mumina māmiņa sacīja.— Un gleznu viņam aiz muguras es pazīstu.
— Tā ir kulises aizmugure «Kleopatrai»,— Emma vēsi sacīja.
— Vai jauno dāmu sauc par Kleopatru?—māmiņa jautāja..
Emma saķēra galvu.
—«Klcopatra» ir lugas nosaukums,—viņa nogurušā balsī teica.— Un jaunā dāma blakus Svilpastem ir viņa liekulīgā māsasmeita Svilpaste. Ārkārtīgi nepatīkama māsasmeita! Ik gadus viņa sūta mums ielūgumus uz Jāņiem, bet es vienmēr izvairos atbildēt. Viņa laikam tikai grib iekļūt teātrī.
— Un jūs nemaz neatverat vēstules?— trollīša Mumina mamiņa pārmetoši jautāja.
Emma nolika slotu pie malas.
— Nu man vairs nav spēka,— viņa sacīja.— Jus nekā nezināt par teātri. It nekā. Ne nieka tiesu, un ar to ir diezgan.
— Bet vai Emma nevarētu man maķenīt paskaidrot,— Mumina māmiņa kautrīgi lūdza.
Emma svārstījās un tad nolēma parādīt laipnību.
Apsedusies uz gultas malas blakus trollīša Mumina māmiņai, viņa sacīja:
— Teātris nav jūsu salons un nav tvaikoņu piestātne. Teātris ir vissvarīgākais pasaulē, jo tur parāda cilvēkus, kādi viņi varētu būt un kādi viņi ilgojas būt, lai gan neuzdrīkstas, un to, kadi viņi ir patiesībā.
— Audzināšanas iestāde!— trollīša Mumina māmiņa izbijusies iesaucās.
Emma iecietīgi purināja galvu. Paņēmusi papīra gabalu, viņa ar trīcošu ķepu uzzīmēja trollīša Mumina māmiņai teātri. Viņa paskaidroja, kur viss atrodas, un pierakstīja, lai māmiņai tas neaizmirstos.
(Zīmējums ir šeit grāmatā.)
Kamēr Emma zīmēja, sanāca visi pārējie un sastājās viņai apkārt.
— Sitā teātris izskatījās, kad mēs spēlējām «Kleopatru»,— Emma stāstīja.— Viss salons (es nedomāju jūsu salonu) bija pilns ar cilvēkiem. un viņi izturējās pavisam klusi, jo bija pirmizrāde (tas nozīmē, ka lugu spēlē pašu pirmo reizi). Saules rieta es, kā parasti, biju iededzinājusi rampas ugunis, un, tikko pacēlās priekškars, es trīs reizes pieklaudzināju pie skatuves grīdas. Sitā!
— Kāpēc tā?— Bumbulītes meita vaicāja.
— Efekta dēļ,— Emma sacīja, un viņas šaurās ačeles iespīdējās. — Lai būtu liktenīga pieskaņa, saprotiet. Priekškars paceļas. Sarkans starmetis apgaismo Kleopatru — publika aiztur elpu . . .
— Vai Rekvizīts arī tur bija?— Bailulis jautāja.
— Rekvizīts ir vieta,— Emma smīnēdama skaidroja.— Istaba, kur atrodas viss, kas nepieciešams, spēlējot teātri. Primadonna bija brīnišķīgi skaista, skumīga . . .
— Primadonna?— Misa ievaicājās.
— Jā, vissvarīgākā no visām aktrisēm. Tā, kas vienmēr spēlē visjautrākās lomas un vienmēr panāk, ko grib. Bet dievs sargi mani no . . .
— Es gribu but primadonna,— Misa partrauca.— Tikai lai man būtu skumja loma. Loma, kurā jāraud un jākliedz.
— Tad tev jāspēlē bedu lugā, drāmā,— Emma sacīja.— Un pēdējā cēlienā jāmirst.
— Jā!— Misa svelošiem vaigiem iesaucās.— Iedomājies: tu vari būt pavisam kas cits, nekā esi īstenībā! Neviens vairs nesacīs: «Tur iet Misa!» Visi teiks: «Paskaties uz to drūmo dāmu sarkanajā samtā . . . uz lielo primadonnu . . . viņa gan laikam ir daudz cietusi.»
— Vai tu tagad spēlēsi mums priekšā?— Bailulis jautāja.
— Es? Spēlēšu? Jums?— Misa čukstēja, un viņai sariesās acīs asaras.
— Tad es ari gribu būt primadonna,— Bumbulītes meita teica.
— Un ko tad jūs spēlesiet?— Emma neticīgi jautāja. Trollīša Mumina māmiņa paskatījās uz tēti.
— Tu noteikti varētu uzrakstīt kadu lugu, ja Emma palīdzētu,— viņa teica.— Tu taču esi rakstījis memuārus, un kaut ko sarīmēt jau laikam nav tik grūti?
— Ek, es taču nepratīšu uzrakstīt lugu,— Mumina tētis sacīja un nosarka.
— Zināms, ka pratīsi, mīlulīt,— mamiņa teica.—Un mēs izmācīsimies to no galvas, un visi nāks skatīties, kā mēs spēlējam teātri. Daudz ļaužu nāks, arvien vairāk un vairak, un stāstīs visiem saviem paziņām, cik jauki tas bija, un beidzot to padzirdēs arī trollītis
r)»
Mumins un atradīs ceļu uz mājām. Visi pārnāks mājās, un viss būs labi!— trollīša Mumina māmiņa nobeidza un aiz prieka sasita ķepas.
Viņi šaubīdamies lūkojās cits citā.
Pēc tam palūkojās uz Emmu.
Emma pasvieda gaisa ķepas.
— Dabiski, ka tas būs kaut kas pavisam briesmīgs,—viņa sacīja.— Bet, ja nu jūs par katru cenu gribat ciest fiasko, tad es došu jums vienu otru padomu. Pa reizei, kad man būs laiks.
Emma turpināja stāstīt, kā spēlē teātri.
Vakarā trollīša Mumina tētim luga bija gatava, un viņš to nolasīja pārējiem. Neviens viņu nepartrauca, un, kad viņš bija beidzis, iestājās pilnīgs klusums.
Beidzot Emma sacīja:
— Nē. Nē, nē. Nē un vēlreiz nē!
— Vai luga bija tik slikta?— tētis nomākts vaicāja.
— Vēl ļaunāk,— Emma atbildēja.— Paklausieties:
«No lauvām baiļu man nav, nudien, tās nogalēt varu vai ik dien'!»
Šausmīgi!
— Es visādā ziņā gribu paturēt vienu lauvu,— trollīša Mumina tētis neapmierināts teica.
— Viņam jāraksta heksametrā! Heksametrā! Nevis jārīmē.
— Ko tu domā — heksametrā?— tētis prasīja.
— Jā, šitā: tamtara-tamtara-tamtam-tam-tamtara-tamtara-tam- tam,— Emma skaidroja.
Trollīša Mumina tētis atmaiga.
— Vai tu domā: bailes-nekad-neesmujutis un-lau-vain-es apgriežu kaklu?— viņš jautāja.
— Tā būs labāk,— Emma teica.— Pārraksti visu heksametrā. Un atceries: kārtīga veco laiku bēdu lugā visiem jābūt tuviem radiem.
— Bet kā viņi var dusmoties cits uz citu, ja ir radi?— Mumina māmiņa nedroši jautāja.— Un luga nav nevienas pašas princeses? Vai beigas nevarētu būt laimīgas? Ir tik bēdīgi, ja kādam jāmirst.
— Mīļā, tā ir bedu luga,— trollīša Mumina tētis sacīja.— Beigas tajā kādam ir jāmirst. Vislabāk jau lai mirst visi, izņemot vienu, un varbūt arī tas lai mirst. Tā sacīja Emma.
— Es būšu tā, kas beigās mirs,— Misa teica.
— Vai es varēšu but tā, kas nogalinās Misu? - Bumbulītes meita lūdza.
— Man šķiet, ka trollīša Mumina tētim vajadzētu uzrakstīt detek- tīvstāstu,— Bailulis vīlies teica.— Kaut ko tādu, kur visus tur aizdomās un kur ir daudz patīkamu versiju, par ko prātot.
Trollīša Mumina tētis aizvainots piecēlās un savāca savus papīrus.
Ja jums nepatīk mana luga, tad varat paši rakstīt jaunu,— viņš
sacīja.
Mīlulīt,— trollīša Mumina mamiņa teica.— Mēs domājām, ka luga ir brīnišķīga. Vai tad ne?
— Kā tad,— visi piekrita.
— Redzi nu,— māmiņa sacīja.— Visiem patīk luga. Tu tikai mazliet izmaini saturu un rakstīšanas veidu. Es raudzišos, lai neviens tevi netraucē, un, kamēr tu strādāsi, tev blakus būs pilns karameļu trauks!
— Nu labi,—tētis bija ar mieru.—Bet lauvam lugā jābūt!
— Saprotams, ka lauvam jābūt,— mamiņa piekrita.
Trollīša Mumina tētis strādāja un strādāja. Neviens nedz sarunā jās, nedz arī kustējās. Kolīdz papīra lapa bija pierakstīta pilna, viņš to nolasīja. Trollīša Mumina māmiņa visu laiku papildināja karameļu krājumus. Visi bija uzbudināti un gaidu pilni.
Nakti viņiem bija grūti aizmigt.
Emma juta, ka viņas vecajās kājās ieplūst dzīvība. Viņa nedomāja ne par ko citu ka par ģenerālmēģinājumu.